Nesen žurnālisti mēģināja ieinteresēt “pasauli“ ar ziņām par avārijas situācijas modelēšanu jaunajā Eiropas lidmašīnā Airbus 380. Milzīgais gaisa kuģis, kā lasījām, bija piepildīts ar baru brīvprātīgo, ejās samētātas drazas un atlūzas, viens piepūšamais glābšanas traps “izņemts“, un tad pilnīgā tumsā komanda nedaudzu sekunžu laikā veiksmīgi evakuējusi visus pasažieru tēlotājus. Tiktāl viss būtu labi. Taču žurnālistus, cik nu var spriest no ziņu virsrakstiem, itin nemaz neinteresēja iespējamai kritiskai situācijai tuvinātās glābšanas epizodes veiksmīgais iznākums, bet gan tas, ka viens vīrs, tumsā šļūcot pa avārijas trapu, bija salauzis kāju, bet daži citi par maksu rekrutētie brīvprātīgie guvuši “vieglus nobrāzumus”.
Var, protams, nodomāt, ka ziņu aģentūras, kas izplatīja minēto informāciju, ir Airbus nikno konkurentu Boeing uzpirktas un tāpēc jebkura vēsts par eiropiešu superprojektu būs ar nelāgas sensacionalitātes piegaršu. Bet, pat ja tas ir tā, šīs ziņas pasniegumā un akcentos jaušama kāda viscaur mūsdienu sabiedrībā vērojama tendence.
Ja jums gadās nopirkt kādu rotaļlietu, tad gandrīz vienmēr uz iepakojuma lasāms, ka mantiņu nedrīkst lietot bērni līdz, nu, teiksim, trim, pieciem utml. gadiem, jo tā satur sīkas detaļas. Vai arī, ka mantiņa jāizsaiņo vecāku klātbūtnē, jo iepakojums var būt bīstams, piemēram, izsaukt nosmakšanu (ja bērns uzbāž galvā plastmasas maisiņu vai sastūķē mutē kartona kastes gabaliņus.)
Ja pērkat rotaļlietu pieaugušajiem, kādu televizoru vai DVD spēlētāju, tad jau uz kastes izlasāms, ka ierīce darbojas ar elektrību, un elektrība ir bīstama. Paša aparāta aizmugurē noteikti labi pamanāms brīdinājums, ka 220 voltu spriegums ir bīstams, ka, pirms sākt rakāties pa televizora iekšām, tas noteikti atslēdzams no strāvas.
Šos trīs piemērus salieku kopā un atceros Lennebergas Emīlu (nav pat svarīgi, kuru – Astridas Lidgrēnes vai Vara Braslas). Atceros aso nazi piecgadīgā puišeļa rokās, kad viņam skabūža vientulībā nākas izgatavot kārtējo koka vīriņu. Vai tepat tuvāk – Mūsmājās: “Un, kad mēs iegājām pie mammas, tad tur bija liels pulks resnu zosu spalvu, no kurām varēja iztaisīt kartupeļu plintītes. Es vilku tikai naželi no kabatas laukā un sāku strādāt. Un tad mēs šāvām, ka pakšķēja vien.” (Jānis Jaunsudrabiņš. “Baltā grāmata”. – Rīga:Valters un Rapa, 2005. – 291., 292. lpp.)
Teiksit, tie bija vecie laiki, primitīvisms, raupjā laucinieku ikdiena, kas pakļāva bērnus un pieaugušos nemitīgam fiziskam riskam. Turklāt zēnam jau bērnībā deva nazi, lai viņš iemācītos strādāt darbus, ko mūsdienās neviens vispār vairs nestrādā. Katrs taču būs redzējis, ka cilvēki pat desu vairs nevīžo sagriezt mājās, bet stāv rindā, lai to izdara pārdevēja ar “mašīnu”. Var jau arī, kā to darīja pirms pāris nedēļām nelietīgie “Delfu” “komentētāji”, rezonējot par kūlas dedzināšanu, iztikt ar apzīmējumu “stulbie pāķi”. Taču ar apzīmēšanu, lokalizēšanu, pazemināšanu nekas nebūs līdzēts.
Mūsdienu saziņas līdzekļi, kas ir masu apziņas stāvokļu nemitīgi spoguļotāji un aizvien vairāk arī radītāji, nav ilūzija. No it kā bezjēdzīgajā tēlu un attēlu murskulī ik pa laikam pavīdošā sabiedrības paštēla nav iespējas un jēgas norobežoties. Un šajā paštēlā viena no iezīmēm ir vārgulība un nemitīgas bailes no fiziskas mijiedarbības ar apkārtni. Šajās bailēs ietilpst pieminētā brīdinājumu, aizliegumu, Eiropas Savienības direktīvu un citu standartu vide, kas uzrunā dienišķās dzīvespasaules lietotāju un patērētāju kā pēdējo nīkuli. Šajās bailēs ietilpst arī mediju sakāpinātā, bet, iespējams, farmācijas koncernu un Pasaules veselības organizācijas labi algoto klerku armādas radītā Kreicfelda-Jakoba slimības, putnu gripas un citu “epidēmiju” draudu gaisotne. Bet vispārliecinošākā masu apziņā valdošās fiziskās vārgulības zīme noteikti ir aiz filosofijas vārda paslēptā, bezjēdzīgā un demoralizējošā muldēšana par ķermenisko un ar to cieši saistītā “māksla”. Tajā ietilpst krāšņa buķete – līdz pat 20. gadsimtā piedzīvotajai smalko aprindu jūsmošanai par hloroformā guldītiem, beigtiem dzīvniekiem, par eksperimentiem ar izkārnījumiem, asinīm un spermu, par dažādiem fiziskiem ekscesiem. Šī lappusīte “mākslas” vēsturē, cerams, ir aizvērta. Tomēr vēl paliek masu patēriņa zemā “māksla”: kino, televīzija, internets, kur joprojām pludo asinis un sperma – divas substances, ko politkorektais mūslaiku “diskursīvās prakses” kopējs pat neiedrošinās apzināt to īstajā pielietojumā – kā pamatu (ne mazāk, bet arī ne vairāk), uz kura būvējama personas bioloģiskā būtme savos senčos un pēcnācējos “laikā un mūžībā”.
Sekulāro sabiedrību caurvijošās, dziļās, stindzinošās bailes no fiziskā, kuru spoguļattēls ir masu apziņas totālā fiziskošanās (solāriji un “fitnesa” klubi uz katra stūra, Švarcenegers par gubernatoru), ir kārtējais cilvēkstāvokļa paradokss. Izkopjot “zinātnisko” pasaules uzskatu, kurā vieta gara klātbūtnei netiek atvēlēta, savādā kārtā tiek akcentēts, ka arī fiziskais nav nekas īpašs, respektējams. Orgānus transplantācijai tūlīt, tūlīt varēs audzēt mākslīgi no cilmes šūnām, abortus, kā aģitē liberālais pūlis, ir jāatļauj, jo kas gan iepretī sieviešu tiesībām ir tāds tikko veidoties sācis embrijs, kas turklāt itin labi lietojams “zinātniskiem” mērķiem, eitanāzija arī jāatļauj, jo… ko tāds Ariels Šarons tur guļ, sazin ko vēl “simbolizēdams”. Un līķus, vēsta kāda jūsmīga omulīgo zviedru uzņēmējsabiedrība, varam pārvērst lieliskā mēslojumā mazdārziņiem. Vai nav savādi, ka, valdot tādai “materiālistiskai” vienaldzībai, Vakarzemes cilvēki apvij sevi ar nemitīgu piesardzības pasākumu, instrukciju, regulu un brīdinājuma zīmju bruņām, ceļ paniku, ja gadījies ieskrambāt pirkstu, paniskās bailēs no sevis rada “Cita” koncepciju?
Viens vienīgs pretrunu mezglojums. Kārdinoši un šķietami ērti ir raudzīties pēc līdzībām Rakstos. Vecās derības Pravieša Jeremijas grāmatā (Jer 17:5–7) rodama šāda atziņa: “Tā saka tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kuŗa sirds atkāpjas no tā Kunga!/ Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušās tuksneša smilšu sloksnēs, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē./ Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz to Kungu un kuŗa cerība ir tas Kungs!” Man var iebilst, ka atsauce uz Bībeli ir vienkāršākais ceļš, savveida izvairīšanās un vispār – kas mums izredzētās tautas, seno jūdu nemitīgā, dekadentā atkrišana no sava Dieva ar visām tās (atkrišanas) ķermeniskajām konsekvencēm. Labi, spriedīsim tā. Taču, kas zina, var gadīties iet gar kādu blāvi mirguļojošu senlaiku spoguli tumsnēji zeltītā ietvarā (dievīgs “postiņš”, noderēs interjeram) un ielūkoties tā dzīlēs. Vai tā ir mana bālā seja, kas raugās pretī? Vai tikai kails koks tuksnešainā klajumā?
