Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēc sarunas ar Šero sēdēju kafejnīcā Les Deux Garçons, kas jau 1792. gadā tika atvērta elegantajā Mirabo promenādē. Pārdomām par dzīvi un skumjām par jau iztērētajiem līdzekļiem negaidīti pieskaņojās melni mākoņi un īsta lietusgāze ar krusu, no ielas aizskalojot visus garāmgājējus. Kaut kur pazuda pat rosīgie franču tīrradņi, kas bija spiesti stihijas varā atstāt plēvju noklātos statīvus ar visu māksliniecisko produkciju. Un tad kā zibens spēriens ieradās Madlēna Olbraita, gandrīz viena. Slaveno brošu nevarēja saskatīt, vispār nebija redzams nekas tāds, kas satricinātu un radītu katarsi, tomēr šo trūkumu kompensēja viņas seja zeltītajā interjerā un pati dzīvās vēstures klātbūtne. Klātesošie nelikās traucēties un turpināja bakstīt šķīvjus. Šis intereses trūkums gan izrādījās visai neīsts: pēc brīža, kad lietus norima un dāma ar festivāla direktoru Lisneru izgāja pa stiklotajām durvīm, pārējie kafejnīcas apmeklētāji ķērās pie telefoniem, lai pavēstītu mājās palikušajiem par pēcpusdienas mazo un patīkamo pieredzējumu. Ja jau šodien tā, ko gan nesīs rītdiena?
Nākošajā rītā iekāpu autobusā un pusstundā sasniedzu Marseļu. Vidusjūra saulē izskatījās mierīga un laiska, sasilusi tirkīza lāma. Uz kādas klints, kas bija ieslīdējusi līcī, atradās māja art deco stilā, drīzāk jau villa, apjozta ar mūra sētu. Aiz tās pret debesīm līgojās ietupināto palmu galotnes un visapkārt smaržoja pēc lielās naudas. “Viņi noteikti ir ļoti nelaimīgi,” mierināju sevi un ainavas vērojumā noskumušo ceļabiedru, apcerot greznā nama īpašnieku likteņus. Kā mums māca Latvijas daba, visam tomēr ir jābūt līdzsvarā.
Pārpilnība ideālvariantā var izpausties vēlmē darīt labu un sniegt nesavtīgu palīdzību. Tomēr laika sprīdis Marseļā un siltie vakari Ēksanprovansā lika prātuļot, ka daudziem bagātība spēj dāvāt arī ko citu: brīvu pieeju skaistumam. Var, piemēram, ceļot no pilsētas uz pilsētu un pirmizrāžu klātienē atklāt jauno balsu pievilcību, var savam priekam iegādāties valdzinošus priekšmetus un cilvēkus. Festivāla publikas vidū pat daža laba seja, mūžīgā ziedoņa līdziniece, izskatījās dārgi pirkta un botulīnā gruntēta gulēja uz kauliem kā audekls uz rāmja, starojot maigā un delikātā krāsojumā.
Šaubos, vai kāds no šīs spožās publikas Ēksā būtu gribējis dzīvot tik jocīgā mītnē, kādā es biju spiests apmesties. Šī viesnīciņa, kas ierašanās brīdī vienīgā vēl bija brīva, savulaik acīmredzot būvēta kā piedēklis jauno mākslinieku darbnīcām. Izskatās, ka skaņas izolācijas problēma, atšķirībā no jocīgā dizaina, celtniecības laikā te nevienam nebija radījusi interesi. Skaidri bija dzirdami ielas trokšņi un garāmgājēji, tikpat labi arī visi mītnes kaimiņi šaurajās trepēs un istabiņās: pa labi, pa kreisi, uz augšu un uz leju. Diemžēl nevaru iepriecināt – ar seksu te neviens nenodarbojās, vismaz ne skumjajā vakarā, kad laicīgi devos pie miera.
Ilgi zvalstījos palagos un mēģināju skaitīt aitiņas. Bija sutīgs. Kad beidzot Hipnoss jau bija noglāstījis manu plecu, gaitenī atskanēja sievietes vaimanas. Sekoja teksts, kas vēlāk tika atkārtots gan policijai, gan ātrās palīdzības brigādei: “Cik briesmīgi! Septiņos viņa vēl bija dzīva! Es tikai uz brīdi izgāju pastaigāties.” Kur tad nu tikai uz brīdi, ja pulkstenis jau krietni pāri pusnaktij! Bija palikušas sešas stundas līdz vilcienam uz Parīzi, tādēļ izmisīgi mēģināju atkal iemigt. Aitiņu kolekcionēšana vairs nelīdzēja, jo prāts pret paša gribu tā vietā sāka konstruēt aizgājējas fotoportretu. Tā noteikti būs bijusi kāda no angļu pensionāru pulciņa, kas rīta tēju baudīja pie blakus galdiņa. Aizdomas, ka ceļojumu laikā svešu pilsētu ielās un viesnīcās sastaptos cilvēkus īstenībā redzu pirmo un pēdējo reizi mūžā, šoreiz apstiprinājās pavisam burtiski. Viena no kaimiņienēm uz brokastīm vairs neieradīsies – ja nu vienīgi kā Komandors uz dona Žuana rīkotajām viesībām. Skumjām par nepazīstamās dāmas likteni nenovēršami piebiedrojās žēlums pašam pret sevi, tomēr galu galā visam punktu pielika melnā modinātāja zvans.
Bija pienācis rīts: pods, duša, klātais galds. Zeltainais kruasāns izskatījās garšīgs, un uzlecošā saule debesīs staroja kā Aigars Kalvītis lielos svētkos. Iesākās diena, kurā beidzot varēju izdarīt to, ko jau sen vēlējos: biju uzticīgs Šero un Mocarta skolnieks, sev atgādinot, ka varu atļauties būt brīvs. Vismaz uz dažām stundām.
RL mājaslapā lasāma intervija ar Patrisu Šero.