Politiskā sāga

Īslandes pazīstamāko politisko pāri — Jonu Baldvinu Hanibalsonu un viņa sievu Brindisu Šramu sastopam Īslandes vēstniecībā Helsinkos. “Vecais vīrs” kā Hanibalsonu sirsnīgi dēvē jaunākie Īslandes Sociāldemokrātiskās partijas biedri, vēl pērn bija Īslandes vēstnieks ASV. Vašingtonas diplomātu aprindās viņu pazīst kā vienu no pagājušā gadsimta drosmīgākajiem politiķiem. Viņš pirmais pacēla balsi, lai panāktu Igaunijas, Latvijas, Lietuvas atzīšanu, viņam ir arī izšķiroši nopelni Horvātijas neatkarības atzīšanā. Tagad Jons Baldvins ir Īslandes vēstnieks Somijā un Baltijas valstīs.

“Vai tikai Hanibalsona atrašanās Baltijas tuvumā nav saistīta ar mūsu valstu iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO?” mēs jautājam pagājušā gada rudenī, Reikjavīkā no lielākā Īslandes dienas laikraksta Morgunbladit ārzemju ziņu reportiera Auduna Arnarsona uzzinājuši par gaidāmo Hanibalsona pārcelšanos. “Protams, ka ir,” viņš atbild. Kad vaicājam Audunam, kādēļ viņš izvēlējies politiskā žurnālista profesiju, kolēģis pēc ilgas minstināšanās paskaidro: “Man ģimenē ir daži politiķi.” Noskaidrojas, ka viņa tēvs Arnars ir Jona Baldvina Hanibalsona vecākais brālis. Durvis uz Hanibalsona dzīvi nu ir vaļā. No filozofa Arnara Hanibalsona mēs dzirdam, ka tieši viņš esot pierunājis savu brāli atzīt Baltijas valstu neatkarību. Arnars stāsta, kā viņi abi 1991. gada janvārī ieradušies Rīgā, lai būtu klāt Padomju Savienības agonijā, un tumšās volgās briesmīgā ātrumā traukušies no lidostas uz viesnīcu Rīdzene. Vēl viņš skaidrā un lēnā krievu valodā pavēsta, ka 1954. gadā kļuvis par vienu no pirmajiem Rietumu studentiem Maskavā. Neizbraukdams no režīma noteiktās 40 kilometru zonas ap PSRS metropoli, viņš turpat padomju galvaspilsētā nodibinājis interesantas draudzības, arī ar vēlākajiem Baltijas atmodas varoņiem Itu Kozakeviču un Vītautu Landsberģi. Ieradies Maskavā kā pārliecināts komunists, viņš ātri sapratis, kas ir padomju režīms, pēc atgriešanās Īslandē publicējis izsmeļošu materiālu par dzīvi Padomju Savienībā un ticis izslēgts no komunistiskās partijas.

Kāds cits dzīvespriecīgs vīrs, brāļu Hanibalsonu vienaudzis un tuvs draugs, viens no pazīstamākajiem īslandiešu mūsdienu rakstniekiem Sigurdurs A. Magnusons mums pastāsta, kā viņi visi kopā 50. gados piedalījušies demonstrācijās pret NATO militārās bāzes celtniecību salas dienvidrietumu miestā Keblavīkā. Taču 1988. gadā, kļuvis par Īslandes ārlietu ministru, Jons Baldvins Hanibalsons izlēma nodemonstrēt pasaulei Īslandes atvērtību. Sarīkojis preses konferenci vīriem no Guantanamo Bay, kā diplomāts pats smejoties dēvē Keblavīkas aviobāzi, viņš paziņoja: “Esiet mūsu viesi! Ejiet, kur vēlaties!” Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara amerikāņi brīvi, bez speciālu atļauju saņemšanas varēja pamest karabāzes teritoriju.

Hanibalsons un četru bērnu māte, kādreizējā Mis Īslandes titula ieguvēja un primabalerīna, Īslandes filmu fonda vadītāja un TV producente Brindisa Šrama turpina izplatīt ap sevi valdzinošu atvērtību. Kāds arī uz Hanibalsonu atļāvies attiecināt Salvadora Dalī teikto — izvadītāji zārkā redzēs krunkainu večuku, taču viņi apraks jaunu cilvēku.

Rīgas Laiks: Ar ko īsti mazas nācijas atšķiras no lielām?

Jons Baldvins Hanibalsons: Būt mazam nav īpaša priekšrocība! (Smejas.) Īslandiešu filozofs Gunnars Dāls uzrakstīja eseju, kur mūs salīdzināja ar amputētu ekstremitāti. Mēs esam kā stiprai rokai nogriezts īkšķis, kurā joprojām ir saglabājusies sajūta, ka mēs piederam šai stiprajai rokai.

RL: Kas ir stiprā roka?

Hanibalsons: Ilgu laiku pastāvēja vēsturiski korekts viedoklis, ka mēs esam ekspatriēti norvēģi. Taču Īslandes kolonizācija nenotika, vikingiem vienkārši sasēžoties laivās un dodoties Īslandes virzienā. Tas bija process. Viņi apstājās Britu salās, un dažas ģimenes tur nodzīvoja vairākas paaudzes. Daudzi no viņiem nebija pārāk gaidīti ciemiņi. Un, kad viņi tika padzīti vai paši izlēma doties prom, viņi devās uz rietumiem. Ģenētiskie pētījumi rāda, ka mēs pusi uz pusi esam skandināvi un ķelti. Mēs neesam tipiskie vikingi — slaidi, zilacaini un blondi. Īslandieši ir maisījums, un domāju, tas mūs raksturo visai labi. Ziemeļniekiem ir lieliskas jūrnieku dāvanas un organizatoru prasme, ķeltiem vienmēr ir bijusi laba iztēle, stāstnieku talants un kultūras tradīcijas.

Kāpēc mēs sākām rakstīt paši savā valodā, nevis latīņu valodā, un ko mēs rakstījām? Vispirms mēs esam uzrakstījuši kolonistu ģenealoģiju, tad likumu grāmatu, tad — sāgas, un kroņa numurs bija Snorre Stūrlusons, kuru neviens nezina, bet kurš varētu būt visizcilākākais jebkad zināmais dzejnieks un vēsturnieks. Já [1. Jā (īslandiešu val.)]. Ja tas nebūtu noticis, īslandiešu valoda nesaglabātos. Un mēs kā nācija arī esam saglabājušies valodas dēļ. Kas ir šī valoda? 1000. gadā tā vairāk vai mazāk tika runāta visā vikingu pasaulē. Ja mans astoņus gadus vecais mazdēls būtu šeit, viņš varētu paņemt rokās 13. gadsimta īslandiešu sāgu un bez grūtībām lasīt — tas nozīmē, ka valoda nav mainījusies. Ir viens izskaidrojums, kāpēc valoda tika iekonservēta. Kristīgās ticības uzspiešana 1000. gadā bija politisks akts. Gandrīz sākās pilsoņu karš starp pagāniem un kristiešiem, un likumdevējs paziņoja, ka mums ir jābūt kristiešiem — bet ierobežotos apmēros, bez lieciniekiem mēs varējām praktizēt arī pagānu reliģiju. Pirmos 500 gadus mēs, protams, bijām katoļi. Bībele īslandiešu valodā tika tulkota ļoti agri, un islandiešu valoda kļuva par baznīcas valodu. Tam bija fundamentāla nozīme. Valoda iezīmē ceļu, kā tu redzi pasauli, kā tu redzi sevi pašu un kā tu redzi sevi pasaulē.

18. un 19. gadsimtā bija brīži, kad īslandieši bija uz izzušanas robežas. Īslandiešu nometinājums Grenlandē, piemēram, izbeidzās 15. gadsimtā — vienkārši izzuda. Mazākais iedzīvotāju skaits, kāds mums jebkad ir bijis, ir 35 tūkstoši cilvēku 19. gadsimta sākumā. Ir jauks stāsts par to. 19 gadsimta 40. gados sākās mūsu neatkarības kustība. Tā bija ilga un neatlaidīga cīņa, kuras pirmais rezultāts — pirmais Īslandes lietu ministrs Dānijas valdībā — parādījās tikai 1904. gadā. Pāris desmitgades 18. gadsimta 70. gados bija patiešām grūts laiks — ekstrēmi bargas ziemas, vulkānu izvirdumi… Ierastā katastrofu kombinācija. Un viens no Īslandes neatkarības cīņu līderiem, radikāls puisis, vārdā Bjorns Olafsons — viņš patiesībā bija izdzīts no Īslandes par ļoti nekaunīgas dzejas rakstīšanu par dāņu karali, — dzīvoja Kanādā un ASV kā emigrants. Viņš savāca parakstus no īslandiešu izcelsmes cilvēkiem un iesniedza vēstuli tā laika ASV prezidentam Ūlisam Grāntam. Un tur bija rakstīts, lūk, kas — kopš jūs par septiņiem tūkstošiem dolāru 1867. gadā (smejas) esat no krieviem nopirkuši Aļasku, mēs vēršamies pie jums, lai jūs sūtītu ASV jūras floti savākt pārpalikušos īslandiešus un Aļasku nodotu mums! Viņš esot apmeklējis Grāntu Baltā nama Ovālajā kabinetā. Ūliss Grānts ASV vēsturē ir iegājis kā visslavenākais Pilsoņu kara ģenerālis. Taču viņš bija dzērājs. Un neatkarības vadonis Bjorns Olafsons arī bija liels viskija cienītājs. Viņš bija paņēmis viskija pudeli, viņi abi to ar baudu iztukšojuši, un tā arī šai sarunai nebija nekādu nopietnu seku. Jūrnieki nekur netika sūtīti, un te nu mēs esam! Īslandi izglāba viskija pudele.

Īslandieši kādus 500 gadus bija nabadzīgākā nācija Eiropā, iespējams, pat visā pasaulē. Īslandiešu gēnos vajadzētu būt ierakstītam, cik bīstama ir mazu nāciju cīņa par izdzīvošanu sarežģītos apstākļos. Es nezinu, vai mēs to visu vēl atceramies, jo esam turīga un laimīga nācija — bet kādreiz mums ir gājis grūti.

RL: The Washington Diplomat citē jūsu izteikumu, ka Īslande septiņu gadu laikā no 13. gadsimta valsts ir kļuvusi par 20. gadsimta valsti: “Manai vecmāmiņai nebija tekoša ūdens un elektrības. Tagad (..) divas trešdaļas valstī lietotās enerģijas ir tīra un atjaunojama enerģija, pārsvarā no ģeotermālajiem avotiem.”

Hanibalsons: Já. Mūsu nācija ir labs piemērs tam, ka daudzu gadu gaitā nabagie kļuva arvien nabagāki un bagātie — arvien bagātāki. Tad pēkšņi īsā laikā notika lēciens no pastorālas nabadzības uz pašstabilizējošu ekonomisko attīstību. Mazliet vienkāršojot, var teikt — tas notika tāpēc, ka īslandieši spēja lasīt. Mēs ieguvām nedaudz politiskās neatkarības un parādījās tehnoloģijas, lai uzbūvētu okeāna zvejas kuģus — mums vienkārši bija jāizlasa instrukcijas! Tas notika no 20. gadsimta sākuma līdz Pirmajam pasaules karam. Pirms tam mēs vēl airējāmies laivās.

Tiek daudz runāts par “Āzijas tīģeriem” — Dienvidkoreju, Taivānu, Honkongu, Singapūru, par masīvi nabadzīgu valstu modeli, kas nokļuvušas uz pareizā ekonomiskās attīstības ceļa. Protams, tā ir taisnība, šīs valstis ir paveikušas ļoti daudz, bet pēc līdzīgas formulas, kā bijām rīkojušies mēs! Viņu ekonomiskās augšupejas pamatā ir piekļūšana bagātu valstu tirgiem. Arī Japāna nekad nebūtu guvusi tādus panākumus, ja nebūtu bijusi saistīta ar Amerikas tirgu. Taču otrs faktors — arī viņi par galveno prioritāti uzskatīja izglītību. Un viņi neatvēra visus vārtus, viņi aizsargāja savas importa nozares, tajā pašā laikā izmantodami eksporta iespējas. Viņu eksperiments ir ticis plaši apspriests visā pasaulē, par agrāk notikušo Īslandes eksperimentu visi ir aizmirsuši. Mēs pusotrā desmitgadē paveicām to, ko viņi ir paveikuši trijās vai četrās.

RL: Saka, divi latvieši ir spējīgi izveidot trīs politiskās partijas. Īslandiešiem ir tik daudz politisko partiju.

Hanibalsons: Nu nav jau tik daudz, tikai sešas. Politika ir mūsu nacionālais sports, tā ir taisnība, bet arī antīkā individuālisma tradīcija Īslandē ir ļoti stipra kopā ar stipru kopienas apziņu.

Ir nākušas un gājušas mazas partijas un vienas tēmas partijas, kā, piemēram, feministu partija, kas pastāvēja 12 gadus, no kuras balotējās tikai sievietes, un kas tomēr akceptēja, ka par viņu kandidātēm balso arī vīrieši!

Nekad mūsu vēsturē mums nav bijusi majoritātes partija, vienmēr — koalīcija, kas nozīmē, ka kompromisa māksla Īslandē ir attīstīta.

RL: Vai tiesa, ka jūs pats esat dibinājis divas politiskās partijas?

Hanibalsons: Nē. Bet mans tēvs izveidoja trīs. Varbūt viņu šī iemesla dēļ vajadzēja ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā? Mana politiskā attīstība ir ļoti vienkārša. Jaunībā es biju marksists, pēc tam sociāldemokrāts un 12 gadus, no 1984. līdz 1996. gadam, sociāldemokrātu partijas līderis. Jau no dzimšanas esmu politiķis. Tā bija visdabiskākā izvēle — es nevaru iedomāties, ka būtu darījis kaut ko citu.

Vēl viena tradīcija, kas izskaidro ļoti daudzas parādības mūsu sabiedrībā — mēs dodamies studēt uz ārzemēm. Manā jaunībā apmēram ceturtdaļa akadēmiski izglītoto cilvēku bija studējuši ārzemēs. Ņemsim par piemēru mūsu ģimeni. Vecākais brālis ir graduēts Maskavas universitātē, bet pēcstudiju posmā strādājis Polijā un Lielbritānijā. Viņš ir filozofs. Otrs brālis studēja ASV un Čehoslovakijā, Kārļa universitātē Prāgā. Es studēju Edinburgas universitātē Skotijā, pēcstudiju darbu veicu Stokholmā un pēc tam Hārvarda universitātē. Mūsu jaunākais brālis ir ķīmijas inženieris Luiziānā. Tas nav nekas neparasts, tas ir ļoti tipiski. Jā, un mana ģimene ir kreisi noskaņota.

RL: Kāpēc jūs aizrāva tieši marksisms un pēc tam sociāldemokrātija?

Hanibalsons: Nu, kara laikā un lielās depresijas laikā, 30. un 40. gados, daudzi kreisie kļuva par radikāļiem. Mana tēva paaudzei lielākoties bija simpātijas pret padomju eksperimentu. Daudzi prominenti Īslandes intelektuāļi, patiesībā lielākā to daļa, tajā laikā kļuva par marksistiem. Agrā jaunībā, aptuveni līdz 20 gadu vecumam, kad meklē atbildes uz lieliem jautājumiem, es īsu brīdi biju marksists, komunists. Universitātes pirmajos gados sapratu, ka tas ir totalitārs režīms. Tas bija laiks, kad izlasīju pirmo nopietno grāmatu par Baltijas valstīm. Par aneksiju, par deportācijām, rusifikāciju. Jau tad mani interesēja Baltijas valstīs notiekošais. Mans brālis, kas devās uz Maskavu, arī bija marksists. Viņam vajadzēja tikai vienu gadu, lai saprastu, kas patiesībā ir padomju komunisms. Viņš Maskavā izdzīvoja piecus gadus, bet, ja būtu jāklasificē viņa politiskās intereses, viņš būtu Solžeņicina partijā. Ja vien Solžeņicinam būtu bijusi partija.

Īslandē patiešām notika pilsoņu karš starp sociāldemokrātiem un komunistiem. Sociķi un komunisti ir cīnījušies 75 gadus. Pēc īsā eksperimenta ar padomju komunismu es baidījos no tā. Kļuvu par sociāldemokrātu tāpēc, lai veidotu sabiedrību, kuras labklājību nodrošina tirgus ekonomika. Ja labklājībā dzīvo tikai daži, šāda sabiedrība nav pārāk laba. Sociāldemokrātija paredz cilvēkiem iespējas labklājības izveidošanai, privātajai iniciatīvai — vienlīdzīgas iespējas ikvienam, un vienlīdzīgu sociālo atbildību.

RL: Agrīnā jaunībā jūs bijāt aktīvs NATO pretinieks, vai tas nav nedaudz ironiski, ka tagad jūs atbalstāt to pašu organizāciju un piedalāties sarunās par jaunu valstu pievienošanos aliansei?

Hanibalsons: Nu, tajā laikā es patiešām biju ļoti jauns. Man bija tikai 10 gadu, kad Īslande izlēma pievienoties NATO. Jā, arī es pret to protestēju. Jums būtu jāatceras, ka Īslande tikai pirms neilga laika bija kļuvusi neatkarīga, un cilvēki sev uzdeva jautājumu — kāpēc mēs, kas tikko esam ieguvuši neatkarību, lai pievienotos kādai organizācijai, kas — kā daudzi no mums domāja — ir veco koloniālo spēku — britu un franču apvienība ar jaunajiem koloniālajiem spēkiem — ASV? Protams, mums piemita arī mazas nācijas paranoja — ko gan varētu nozīmēt ASV militārās bāzes izveidošana 70 kilometrus no Reikjavīkas? Vai mums ir jebkādas iespējas cīnīties ar šo lielvaru, ja reiz esam ļāvuši tai ienākt valstī? Galvenais iemesls, kāpēc tā sauktajiem komunistiem bija tik stipras pozīcijas Īslandes politikā — viņi pārņēma Īslandes nacionālisma idejas. Daudzi no viņiem gāja padomju komunisma virzienā, bet sacīja: “Mēs cīnāmies par mazas nācijas neatkarību un kultūras identitāti pretstatā amerikāņu imperiālismam!” Kad es definēju savu attieksmi sovjetu sakarā, es arī sapratu, ka demokrātiskajai pasaulei ir sevi jāaizstāv totalitāro spēku priekšā. Aukstā kara laikā es kļuvu NATO atbalstītājs, lai gan vēl ap 1960. gadu, kad man bija 21 gads, stāvēju ar plakātu pie bāzes Keblavīkā.

Kas agrāk bija NATO? ASV tālaika līderi bija pašos pamatos izdarījuši korektu izvēli. Rietumeiropas uzbūvēšana, ņemot palīgā Māršala plānu un militāru struktūru, NATO — kā opozīciju Staļina Gulagam, tajā laikā bija ļoti pozitīva. Domāju, ka Īslandes iesaistīšanās NATO ir viens no mūsu visu laiku labākajiem lēmumiem. Īpaši tāpēc, ka mēs esam maza nācija. Tas deva mums daudz lielāku ietekmi svarīgos procesos nekā tad, ja mēs būtu palikuši neitrāli.

Un es domāju, ka labākā lieta, kas notikusi Eiropā kopš iespiedmašīnas izgudrošanas, ir Eiropas integrācija. Esmu bijis vienīgais Īslandes politiķis, kurš savā laikā vēlējās, lai mūsu valsts pievienotos Eiropas Savienībai. 1995. gadā es šī iemesla dēļ zaudēju vēlēšanās, un tās bija manas politiskās karjeras beigas. Taču Eiropas integrācija ir fantastiska lieta. Atceros, Donalds Ramsfelds izteicās par Eiropas sadalīšanu vecajā — Vācija, Francija — un jaunajā, kur piederētu arī jūsu valsts. Kas ir vecā Eiropa? Tā ir Eiropa ar viennācijas valstīm, Eiropa ar fanātisku nacionālismu, Eiropa ar nepārtrauktiem kariem starp šīm valstīm, kariem starp reliģiskām sektām. Jaunā Eiropa ir nacionālo spēku savienošana pārnacionālā autoritātē — Eiropas Savienībā, kas aizsargā dalībvalstis no vecās Eiropas gājienu atkārtošanas. Jaunā Eiropa ir ļoti pozitīva lieta. Es personīgi esmu ļoti bēdīgs, ka mana valsts nav bijusi tam gatava.

Bet NATO patlaban ir liela jautājuma zīme. Tas vairs nav tas, kas bija agrāk, un ir nopietni jājautā — par ko gan tas kļūst? Es negribētu redzēt pasauli, kas ir sadalīta blokos. Vai NATO ir drošības struktūra vai ierocis Amerikas militārisma dominēšanai pasaulē? Ir manāms aizvien vairāk pazīmju, ka Amerika vairs nelieto NATO, kā tas sākotnēji bija paredzēts. Es stingri biju pret Irākas karu — es domāju, šis karš bija kļūda, pirmā zīme, ka Amerikas un Eiropas intereses vairs nesaskan. Tās valstis, kas patlaban iestājas NATO — vai tās grib palīst zem lietussarga vai pievienoties ASV militārajai varai? Kā šī vara tiks izlietota nākotnē? Lielākā problēma šajā pasaulē ir milzīga, augoša plaisa starp priviliģētajiem, bagātajiem un pārējiem. Kādai būtu jābūt šī kluba politikai pret nabadzīgām valstīm un valstīm, kas atrodas attīstības stadijā? Tā Amerika, ko redzam tagad, vairs nav iepriekšējā Amerika ar Trumenu un Māršalu priekšgalā.

RL: Tagad visā pasaulē kritizē ASV. Vai tomēr vēl joprojām ir kaut kas ļoti labs, ko jūs varat teikt par šo valsti?

Hanibalsons: Vēsturiski eiropiešiem ASV bija sapnis. Utopija. Iespēju zeme un brīvības zeme. Šodienas ASV vairs nav iespēju zeme un vairs nav sapnis. Tā ir totāli atšķirīga realitāte. Militārs monstrs, kas šiem nolūkiem iztērē vairāk nekā visa pārējā pasaule kopā. Valsts, kas cīnās par absolūtu militāro kontroli uz zemes un jūrā, un izplatījumā. Vispirms mums ir jāapzinās, cik spēcīga tā ir. Ja ASV līderi izlemj, ka viņiem nepatīk kāda valsts vai sabiedrība vienalga kurā pasaules malā, tad viņiem ir vara to iespaidot, un nav neviena, kas varētu kaut ko mainīt. Līdzīga situācija bija, kad pār pasauli valdīja Eiropas koloniālie spēki — briti, franči un citi. Viņi uzspieda savas intereses visiem. Tas ir koloniālisms. Es neesmu gatavs parakstīt neaizpildītu čeku ASV, lai tās varētu realizēt savas vēlmes, apejot starptautiskus likumus un starptautisko sabiedrību. Ja mazas valstis sāk akceptēt šādas lietas, tās kļūst par lielvalstu klientiem.

RL: Un jūs joprojām nepateicāt neko labu par Ameriku. Pagājušogad Coca-Cola svinēja 60 gadu jubileju Īslandē. Vai jūs dzerat kokakolu?

Hanibalsons: Nekad. Es piecus gadus biju Īslandes vēstnieks ASV, un man ļoti bieži uzdeva līdzīgus jautājumus: “Kas jums visvairāk patīk ASV?” — “Sapnis.” “Kas jums visvairāk nepatīk?” — “Holivuda un ASV masu mediji.” Tie ir briesmīgi! Patiešām briesmīgi! Pirmkārt, ar to, ka tie ir komercializējušies. Dažos gadījumos ziņas pat ir reducētas līdz izklaides līmenim. Pilnīgs nopietnības trūkums, aprobežotība, paviršība… Kāpēc ASV tā dominē par pārējo pasauli? Tas ir Amerikas mediju iespaids, kas ir kļuvuši globāli un kuru dzinējspēks ir patērējamība — reklāma un patērējamība ir viss!

RL: Un jūs pat neesat pamēģinājis kokakolu?

Hanibalsons: Protams, ka esmu, bet man tā riebās.

RL: Garšas īpatnību vai politisku iemeslu dēļ?

Hanibalsons: Ja jums ir izvēles iespēja starp Coca-Cola un sarkanvīnu, ko jūs ņemsiet?

RL: Vai taisnība, ka agrāk Keblavīkas bāzē nedrīkstēja uzturēties melnie amerikāņi?

Hanibalsons: Já. Bija slepens protokols, ko bija izdevis Īslandes ārlietu ministrs. Mēs par to nezinājām līdz pēdējam laikam. Protams, tas ir izcils rasisma paraugs, bet tas ir fakts, un tas ir mūsu kauns. Kad es pārskatīju noteikumus militārā personāla ceļošanai pa Īslandi, visi teica, ka nākošajā dienā būšu politisks līķis, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Ja amerikāņi grib ceļot pa Īslandi, kāpēc lai viņi to nedarītu? Tas ir cilvēktiesību jautājums — ja amerikāņi ir lūgti aizstāvēt īslandiešus, kāpēc viņi paši ir personiski neaizsargāti?

RL: Latviešiem būtiskākais moments jūsu politiskajā darbībā ir mūsu neatkarības atzīšana. Kas jums pašam šķiet svarīgākais jūsu karjerā?

Hanibalsons: Runājot atklāti, arī es pats vislielāko lepnumu izjūtu par jūsu neatkarības atzīšanu. Jā, emocionāli tas mani patiešām dara lepnu. Bet par saviem sarežgītākajiem pieņemtajiem lēmumiem uzskatu Īslandes nodokļu sistēmas reformu laikā, kad 10 mēnešus biju finanšu ministrs. Tas bija ļoti apstrīdēts pasākums, un es kļuvu ekstrēmi nepopulārs. Stingri atbalstīju atvērtā tirgus un brīvas konkurences principus — kā līdzekli labklājības sasniegšanai. Tas bija pirmais solis Eiropas Savienības virzienā, bet cilvēki nebija gatavi man sekot. Tad — pārrunas ar Eiropas Savienību par pievienošanos viņu ekonomiskajai zonai, tās ilga veselus četrus gadus un to rezultāts uzlaboja mūsu attiecības ar Eiropu un atvēra mums Eiropas tirgu. Tas nozīmē, ka par 60 procentiem esam Eiropas Savienības biedri.

RL: Īslandē ir ļoti dārga pārtika. Pagājušā gada oktobrī valdībai bija iesniegts protests, un viens no parlamentāriešiem tautai ieteicis nemieloties ar delikatesēm, bet ēst slatyr — ar subproduktiem pildītu aitas kuņģi. Vēl uzzinājām, ka importa dārzeņi netiek iepirkti, kamēr nav pārdoti bezgaršīgie tomāti, kas auguši ar ģeotermālajiem ūdeņiem apsildāmās siltumnīcās.

Brindisa Šrama: Tauta nemēdz protestēt. Es neesmu neko tamlīdzīgu dzirdējusi.

Hanibalsons: Jā, Īslande ir ļoti dārga valsts — īpaši dārgs ir alkohols un augļi. Mūsu lauksaimniekus aizsargā dažādi aizliegumi. Es pūlējos tos atvieglināt, bet bez rezultātiem. Lai to mainītu, jāmaina tarifi, un tie ir patiešām augsti — pat augstāki par 1000 procentiem. Ja valstī kaut ko ir iespējams izaudzēt, tas tiek aizsargāts. Importēt to drīkst tikai pāris mēnešus gadā, kad Īslandes piegādātājiem nav ko dot. Mēs esam skaitliski maza tauta, kas dzīvojam relatīvi lielā zemē, transportam jāmēro ļoti lieli attālumi un viss, protams, ir daudz dārgāks nekā Eiropas cietzemē. Un pievienojot tam aizliegumus un ierobežojošu tarifu politiku, viss kļūst patiešām ļoti dārgs. Es esmu brīvās tirdzniecības aizstāvis — kāpēc gan mums par katru cenu ir jācenšas izaudzēt un pārdot par dārgu naudu kaut kas, ko citi var izaudzēt labākos apstākļos ar daudz zemākām izmaksām? Mums vienmēr būs lauksaimniecība — govju un aitu ganāmpulki, un tie varēs pastāvēt arī brīvas konkurences apstākļos. Es uzskatīju — dodiet fermeriem brīvību, un viņi pratīs to izmantot! Šis lēmums tautā nebija populārs.

RL: Vai turība ir pietiekams attaisnojums neskartu teritoriju postīšanai? Vienas no Īslandei būtiskākajām ārzemju investīcijām iemiesojas vidi postošās alumīnija fabrikās.

Hanibalsons: Já. Tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Daudzi cilvēki ļoti stingri protestē pret netīras industrijas ieviešanu mūsu tīrajā vidē. Taču, skatoties globāli, labāk šim nolūkam ir lietot tīrus resursus, nevis, piemēram, fosilas izcelsmes enerģiju, jo vides saindēšana, lietojot dabasgāzi vai naftu, būtu daudz lielāka. Tehnoloģiski mēs to nevaram paveikt bez nopietniem blakusefektiem. Mēs pētījām, vai nevaram importēt savu enerģiju uz Eiropu, jo mēs lietojam tikai 7 procentus no saviem resursiem. Izrādījās, tas iznāktu pārāk dārgi. Tātad mums nebija izvēles. Ceru, ka mēs lielākā vai mazākā mērā esam ievērojuši līdzsvaru.

RL: Jūs esat strādājis ASV, Meksikā, Brazīlijā, Čīlē. Kad dodaties mājās, ko visvairāk novērtējat savā dzimtenē?

Hanibalsons: Es vienmēr atgriežos ar ļoti izteiktu sajūtu, ka būt īslandietim — tā ir īpaša privilēģija. Īslandei tagad piemīt daudzas modernas sabiedrības priekšrocības, bet tā joprojām ir ļoti atšķirīga no urbanizētās, modernās pilsētu sabiedrības. Mēs esam ļoti tuvu dabai. Mūsu zeme ir maģiska. Tā ir īpaša brīvība — uzaugt tādā zemē kā Īslande.

RL: Vai zvejnieka pieredze jums palīdz politikā?

Hanibalsons: Jūs domājat manu darbu uz zvejas traleriem? Atlantijas zvejnieka darbs ir grūts. Tā, kā es strādāju — trīs vasaras mēnešus studiju gados — bija daudz vieglāk, nekā darīt to cauru gadu, arī aukstajos ziemas mēnešos. Bet īslandiešiem nav armijas un nav iesaukuma, ir vienīgi maza saujiņa krasta robežsargu. Es savu darbu uz traleriem tagad uztveru kā iesaukumu armijā — tur tu iemācies disciplīnu. Īslandiešiem ir tendence būt anarhistiem — mēs varam uzvesties diezgan slikti un parādīt sliktas manieres, nepieņemt jebkādu uzspiestu disciplīnu vai pakļaušanos hierarhijai. Tas, ka dažreiz tev jābūt spējīgam būt par neievērojamu kādas organizācijas locekli, ir laba pieredze ne tikai politiķim, bet jebkuram īslandietim.

RL: Zvejniekiem ir ciešas attiecības ar nāvi. Vai jums ir bail no nāves?

Šrama: Tas ir ļoti eiropeisks jautājums. Vai atceries, franču žurnālists jautāja tieši to pašu? Par zvejniekiem un par nāvi. Vai tu esi fatālists? Abi mani vectēvi bija zvejnieki. Atceros, man stāstīja — vienmēr, kad viņi devās zvejot, viņi skaitīja lūgšanu. Viņi nekad nezināja, vai atgriezīsies, taču to uztvēra ļoti dabiski.

Hanibalsons: Tur jau ir tā lieta. Risks, ka nomirsim, ir mūsu dzīves daļa. Jums ir jāiemācās to uztvert kā dzīves daļu. Es esmu no Īslandes ziemeļrietumiem, un tur ik pa laikam gadījās, ka puse vīru noslīkst vienā piegājienā un sievas kļūst par atraitnēm, bet bērni — par bāreņiem. Dažreiz ir ticis teikts, ka mums trūkst nācijas pieredzes — mums apkārt ir jūra, nevis kaimiņi. Jūs, piemēram, dzīvojat pie Lielā Lāča sāna. Somi tāpat. Mums pat īsti nav arī kara pieredzes. Vienā ziņā tā ir taisnība, citā — nē. Pirmā pasaules kara laikā mēs jūrā zaudējām proporcionāli vairāk vīru, nekā briti zaudēja karojot. Mēs nepiedalījāmies karā, taču vācu lidmašīnas nogremdēja mūsu laivas. Bet mūsu nāves pieredze tomēr vairāk ir saistīta ar cīņu pret dabu nekā ar cīņu pret cilvēkiem.

RL: Vai Latvijā 1991. gada janvārī jūs apzinājāties dzīvības briesmas?

Hanibalsons: Nē, ne tādā nozīmē, ka es uztrauktos par savu personisko drošību. Es naktīs staigāju starp cilvēkiem, kas stāvēja pie ugunskuriem. Nesapratu neko, ko viņi man teica, bet es kopā ar viņiem dziedāju. Un ieguvu pārliecību, ja Kremlis lietos militāru spēku un apspiedīs neatkarības kustību, tā būs asinspirts. Mana sajūta, ka šie cilvēki nepadosies, bija ļoti stipra. Domāju, tas bija iemesls, kas apstādināja arī Kremli. Viņi nošāva dažus cilvēkus Rīgas ielās, bet bailes no asiņainām konsekvencēm un tā, ka par to uzzinās pasaule, atturēja viņus no tālākas rīcības. Staļina laikā tā nebūtu noticis. Tā ir Gorbačova lielā loma vēsturē — viņš apstājās. Ar to viņš ir nopelnījis atzinību, lai arī viņa izturēšanās daudzos gadījumos gan bija neticami naiva un nesa Krievijai dramatiskas sekas. Jo viņš nezināja, ko viņš dara.

Bet vai jūs zināt, kāpēc es atbraucu uz Latviju? Tāpēc, ka Landsberģis griezās pie manis. Es saņēmu viņa telefona zvanu nakts vidū. Kad es ierados, es biju informēts par situāciju, un es zināju, ka tas ir risks.

RL: Vai šī personiskā pieredze bija galvenais faktors jūsu lēmumam cīnīties par mūsu neatkarības atzīšanu?Vai tas bija grūts politiskais lēmums?

Hanibalsons: Nē. Manā apziņā tas nebija jautājums par neatkarības atzīšanu vai neatzīšanu. Tas bija jautājums — vai mēs varam iniciēt šo lietu, vai varam būt viena no vairākām valstīm, kas to dara tā, lai tas būtu pamanāmi. Ja es būtu parakstījis kādu dokumentu un sadedzinājis to vienā no ugunskuriem, kas dega Latvijā 1991. gada janvārī, tam nebūtu itin nekādas politiskās nozīmes. Bet, ja mēs būtu gatavi izveidot grupu — Skandināvijas valstis un Eiropas valstis, arī, ja ASV un Vācija vēl nav tam gatava — tam jau būtu nozīme. Es gatavojos tam. Mēs runājām par Baltijas neatkarību NATO un Ziemeļu Padomē, Apvienotajās Nācijās un Eiropas forumos, bet neviens neko neatbildēja. Es ļoti labi sapratu, kāda bija situācija. ASV ar prezidentu Bušu priekšgalā ievēroja ļoti stingru Krievijas atbalsta politiku — Gorbačovs ir labs vīrs, viņš ir demokrātisko spēku līderis! Lūdzu, nepārprotiet Gorbačovu. Lūdzu nedariet neko, kas var sarežģīt viņam dzīvi! Bušs ieradās Kijevā, lai teiktu runu, par to bija rakstīts The New York Times — viņš aicināja ukraiņus neizstāties no Padomju Savienības! Beikers, ASV valsts sekretārs, devās uz Belgradu, runāja ar dienvidslāvu valdību un lūdza viņu līderus turēties kopā — stabilitātes vārdā. Vācijai bija tikai viena ideja: “Mēs gribam Vācijas apvienošanos un Gorbačovs ir vienīgais cilvēks, kurš to var veikt miera ceļā.” Viņi visi teica Baltijai: “Ššš…” Apklustiet! Neesiet uzstājīgi! Atrodiet kādu kompromisu. ASV un Vācija nekad necīnīsies par mazām nācijām. Viņiem ir pārāk dziļas imperiālas tradīcijas. Franči? Viņi paši cīnās ar bretoņiem. Spāņi — ar baskiem. Un tā tālāk…

Kad mēs viņus uzrunājām, viņi neatbildēja. Pēc tam, gaitenī, viņi atzinās: “Okei, mēs saprotam, ko jūs ar to esat domājuši, bet, lūdzu, neizdariet nekādu spiedienu uz mums. O, tā ir pārāk liela avantūra, tas nav atbildīgs gājiens…” Zviedrijas ārlietu ministrs mani nosauca par irreālu piedzīvojumu meklētāju. Taču, lūk, kas notika — kad neizdevās augusta pučs Maskavā, parādījās iespēja izlīst caur vēdlodziņu. Tas notika pirmdien, un trešdien Briselē bija ārlietu ministru tikšanās. Kad tā sākās, un kad “lielās zivis” bija teikušas savas runas, mēs lūdzām atvēlēt laiku mums. Mēs teicām Beikeram: “Lūdzu, steidzami sazinieties ar Jeļcinu, un tūdaļ pat iepazīstiniet mūs ar viņa paskaidrojumu, kas notiek Maskavā!” Tajā momentā neviens neko nesaprata.

Sekretārs atgriezās ar ziņojumu: “Gorbačovs ir padzīts. Lūdzu, paziņojiet NATO ārlietu ministriem, ka patlaban ir īstais laiks demokrātisko spēku atbalstam!” Jeļcins jau iepriekš bija izteicies par Baltijas neatkarības atzīšanu. Kad es pēc tam teicu savu runu, atgādināju Beikeram: “Jūs savās iepriekšējās runās vienmēr norādījāt — lūdzu, nepārprotiet Gorbačovu! Šīs runas tagad ir novecojušas. Gorbačovs ir zaudējis, viņš vairs neatgriezīsies. Jeļcins ir lūdzis mums atbalstīt demokrātiskos spēkus, un kur tie ir? Baltijas valstīm ir demokrātiski ievēlētas valdības, tās ir lūgušas mūs atzīt viņu neatkarību, lūdzu, darīsim to! Lūdzu, darīsim to tagad!” Atbildes joprojām nebija. Lieli spēki nekad neatbild uzreiz. Viņiem ir jāiziet cauri savai birokrātijai.

Tātad tas bija trešdien. Nākošās divas dienas, ceturtdienu un piektdienu es izmantoju, lai apmestos Kopenhāgenā, nosēstos pie telefona un zvanītu uz Tallinu, Rīgu un Viļņu, izsūtītu ielūgumus ierasties Reikjavīkā — ir parādījusies iespēja. Un, kad šī bumba jau sāka ripot, to pašu darīja pārējās Skandināvijas valstis un portugāļi. Un galu galā tas bija jādara pat Vācijai un ASV — viņi to vairs nevarēja apturēt. Baltieši atbrauca. Domāju, tas bija 25. augusts, kad ziņa par notikušo sasniedza Kopenhāgenu, Oslo, Stokholmu, arī Beļģiju, Nīderlandi. Un viņi visi prasīja: “Vai varat ierasties arī pie mums, lai mēs veiktu to pašu?”

RL: Tātad jūs, atšķirībā no Gorbačova, ļoti labi apzinājāties, ko darāt?

Hanibalsons: Jā gan.

Šrama: Patiešām?

RL: Cik liela bija jūsu brāļa ietekme uz šiem lēmumiem?

Hanibalsons: Viņš bija mans padomnieks. Viņš bija viszinošākais cilvēks par to, kas notiek PSRS, kādu biju sastapis. Viņš taču bija tur dzīvojis, un viņam bija kontakti ar cilvēkiem — arī ar personām no Baltijas valstīm, ar ko viņš bija studējis kopā universitātē. Viņš man par to visu bija stāstījis daudzu gadu garumā. Es zināju patiesību, es zināju, ka PSRS ekonomiskā varenība ir pārspīlējums. Amerikāņi bija to izdomājuši, lai iegūtu vairāk naudas bruņošanās mērķiem. Manam brālim bija daudz literatūras par šīm lietām. Kad 1985. gadā pie varas nāca Gorbačovs, mēs bijām diezgan labi informēti par ekonomisko katastrofu, par to, ka Padomju Savienība ir zaudējusi cīņā ar Rietumiem, un attīstība notiek vienīgi militārajā sfērā.

Šrama: Bet tavs brālis pašā sākumā bija daudz labējāks par tevi. Viņš arī nebija sociāldemokrāts.

Hanibalsons: Jā, pajautājiet viņam pašam!

RL: Mēs jau to izdarījām.

Hanibalsons: Un ko viņš atbildēja?

RL: Ka viņš ir filozofs.

Šrama: Bet es jau no paša sākuma zināju, ka tu simpatizē šim pasaules reģionam. Jo tu esi cēlies no turienes.

Hanibalsons: Jā, mani senči ir no Baltijas. Tas ir vēsturisks fakts. Mēs bijām aizbraukuši uz Ziemas olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā. Tas ir mormoņu štats, un viņi reliģisku iemeslu dēļ izrāda lielu interesi par ģenealoģiju. Viņiem ir lielākais ģenealoģijas centrs ASV. Izrādījās, ka viena no šī centra vadītājām ir cēlusies no Īslandes. Un, kad mēs tur ieradāmies, viņa man iedeva izdruku — 666 lappuses! Tur bija izpētīts mans ciltskoks 44 paaudzēs līdz 764. gadam. Un ziniet, kas tur bija? Viens no maniem ciltstēviem 10. gadsimtā ir cēlies no Kurland! Vai tā ir Lietuvas ziemeļu daļa vai Latvijas dienvidu daļa?

RL: Abas. Kursa, ko kaimiņvalstu viduslaiku hronisti sauca arī par Kurland, bija Latvijas rietumu novads, bet ietvēra arī Rietumlietuvas daļu un Kuršu kāpu. Kurši ir viena no ciltīm, kas ir latviešu nācijas pamatā.

Hanibalsons: Tātad es esmu latvietis — to ir pierādījusi mormoņu baznīca!