Pjotra Pavļenska pratināšana

2014. gada 23. februārī krievu mākslinieks Pjotrs Pavļenskis – tas pats, kurš 2013. gada no­­vembrī mākslas akcijā pienagloja savu testikulu maisiņu pie Sarkanā laukuma bruģa, – piedalījās akcijā “Brīvība”, kad viņš kopā ar citiem aktīvistiem Sanktpēterburgas centrā izveidoja un aizdedzināja barikādi no automašīnu riepām. Pavļenski tūlīt pat aizturēja policija. Pavļenskis žurnālam Snob sagatavojis dialogus, kas balstīti uz akcijas sakarā veiktajām iz­­meklētāja pratināšanām.Riepu dedzināšana no kriminālkodeksa viedokļa

Izmeklētājs: Nu, ko?

Pavļenskis: Piecdesmit pirmais. Es varbūt liecināšu. Runāšu par saviem motīviem un nolūkiem. Par mākslu.

Izmeklētājs: Es saprotu, ka tā ir māk­­sla, un man nav nekas pret mākslu. Un arī mūsu valstij nav nekas pret māk­slu. Nav 80. gadi. Un šī nav Padomju Savienība. Taču jums ir jānorobežo māksla no pretlikumīgām darbībām.

Pavļenskis: Īstenībā robežas nav, pret­­likumīgas darbības – tā ir retorika, kurā cenšas ievilkt mākslu.

Izmeklētājs: Bet ja nu pēc tam, ne­­dod Dievs, jūs kādu nogalināt...

Pavļenskis: Es ļoti saudzīgi izturos pret dzīvību, pat gaļu neēdu.

Izmeklētājs: Smieklīgi. Bet, lūk, ņemsiet un mākslas dēļ nogalināsiet cilvēku. Atceraties, bija tāds ča­­lis ar ūsām un tādiem matiem, arī var saukt par mākslu. “Divi kapteiņi 2” esat redzējis? Tur bija doktors Farguss, viņš piedzima bez kājām un bija aicināts graut un iznīcināt arhitektūru.

Pavļenskis: Gistavs Kurbē – viņš taču nogāza Vandomas kolonnu.

Izmeklētājs: Lūk, atnāk cilvēks un saka: tā ir māksla, bet tā prasa upurus. Nedod Dievs, ja kāds kļūtu par tādas mākslas upuri.

Pavļenskis: Es saprotu, ko jūs sakāt, taču mums jābalstās uz faktiem. Visās akcijās, kuras esmu rīkojis, nav bijis neviena upura, tikai es pats, ja šis vārds šeit vispār ir lietojams.

Izmeklētājs: Bet riepu dedzināšana uz arhitektūras būves? Atzīsim taču, ka Mazo Staļļu tilts ir arhitektūras celtne, es vēl saprastu, ja tā būtu iela.

Pavļenskis: Bruģis ir granīta, bet granīts ir ugunsdrošs materiāls, nevis koks vai koka tilts. Ja tas būtu parkā, varbūt aizdegtos koki, taču te ir granīts, akmens.

Izmeklētājs: Runa nav par zaudējumu, bet par pašu apgānīšanu. Tas ir tas pats, kas notupties un uzdirst Mauzolejam.

Pavļenskis: Ko mēs saprotam ar vār­du “apgānīšana”? Apgānīšana – tas ir kaut kā pārkāpums. Tiek pārkāpta at­­tiecību kārtība starp divām sabiedrībām – krievu un ukraiņu.

Izmeklētājs: Jautājums nav par sa­­bie­drībām, bet par to, kā katra atsevišķa sabiedrība uztver šo situāciju. Jūs runājat par priekšnoteikumiem, bet es cenšos jūs iepazīstināt ar sekām. Jūs vairāk globāli domājat – sabiedrības, kaut kādas valstis piesaucat. Bet valsts varas orgāni, pie kuriem es piederu, vērtē to kā vandalisma aktu. Es neapgalvoju, ka tieši jūs aizdedzinājāt. Pagaidām jūs neviens par to aizdomās netur. Jūs šajā krimināllietā esat liecinieks. Un to nenoskaidroto personu darbība, kuras aizdedzināja riepas uz tilta, tiek kvalificēta kā vandalisms.

Pavļenskis: Mēs tagad runājam par vienu un to pašu.

Izmeklētājs: Jūs runājat par to, ka pūlaties samierināt sabiedrības, bet es runāju par primitīvu riepu dedzināšanu. Neviens nevajā cilvēkus par viņu tikumiskajiem uzskatiem. Cilvē­kus vajā par riepu dedzināšanu.

Pavļenskis: Jūs pūlaties iestīvēt simbolisku žestu kaut kādā formulējumā. Tā var arī dzejoli iestīvēt. Tā nav papīra lapa, tā ir daudzšķautņaina plakne.

Izmeklētājs: Šī plakne tiek pētīta un izmeklēta no kriminālprocesuālās lietas viedokļa.

Pavļenskis: Labi, bet tieši šī plakne ir mākslas darbs. Politiskas...

Izmeklētājs: Lūk, nogalināja cilvēku kaut kādā estētiski skaistā veidā kā Hanibals Lekters. Tas bija mākslas akts, taču tas, ka viņam izgāzās zarnas, – tā ir blakne, to mēs neizskatīsim. Re, cik skaisti sanāca.

Pavļenskis: Tas ir ētisks jautājums attiecībā pret to, kas to izdarīja. Ir mirušā ķermenis, cilvēks zaudējis dzīvību, tas ir fakts. Miris cilvēks – tas jau ir objekts. Man to mācīja mākslas institūtā.

Izmeklētājs: Atnāca uz afroamerikāņa kapu, nogāza kapa plāksni, izārdīja, taču izdarīja un apspēlēja to visu teatrāli, vai tas būs noziegums?

Pavļenskis: Tas ir jautājums par tā­­das rīcības ētiku un jēgu. Varbūt tur atnāca šī afroamerikāņa draugi, tādēļ ka, piemēram, viņu zemes rituāls pra­­sa kaut kādu īpašu apbedīšanu, kā Tibetā, piemēram.Darbs simboliskajā laukā

Izmeklētājs: Kas aizdedzināja riepas?

Pavļenskis: Mēs par to vēl runāsim. Šodien piecdesmit pirmais.

Izmeklētājs: Beidziet taču par to māk­slu, sevišķi par politisko. Sarunā­sim nejaukt labu mākslu ar sūdu.

Pavļenskis: Ko jūs saprotat ar labu mākslu?

Izmeklētājs: Mākslu kā daļu no dzīves.

Pavļenskis: Māksla – tie ir vizuālie kodi, lūk, ar ko mēs patiesībā strādā­jam.

Izmeklētājs: Es gribētu, lai jūs sniegtu liecību.

Pavļenskis: Tagad piecdesmit pirmais.

Izmeklētājs: Kad jūs izlemsiet? Cik daudz laika jau ir pagājis. Piekritīsiet, ka mēs rīkojāmies ļoti korekti.

Pavļenskis: Pēc formas. Jūs nekonfiscējāt visu māju.

Izmeklētājs: Šo aktu novērtēt kā māk­­slu varat vienīgi jūs, visi pārējie no­­vērtēs to nevis kā mākslu, bet kā vandalisma aktu.

Pavļenskis: Par to vēl jāpajautā pārējiem. Ir daudz cilvēku, daudz viedokļu.

Izmeklētājs: Šajā lietā agri vai vēlu tiks noskaidrotas personas, kas izdarīja noziegumu, un lieta tiks nosūtīta tiesai.

Pavļenskis: Saprotams. Taču ja no­­skaidros, ka tas nav vandalisma akts?

Izmeklētājs: Tad krimināllieta tiks pārtraukta. Taču, ja tas netiktu vērtēts kā vandalisma akts, tad lieta arī nebūtu uzsākta.

Pavļenskis: Par vandalisma aktu. Po­­litiskā māksla – tas ir darbs ar dažādiem instrumentiem, piemēram, ar masu informācijas līdzekļiem. Kaut kādā mērā tā ir propaganda, ietekme uz cilvēka domāšanu. Vandalisms vai politiskās mākslas darbs – saruna ir par to. Masu informācijas līdzekļos jau visi nonākuši pie viedokļa, ka tas ir mākslas darbs. Tā ir kontekstualizācija, konteksta pārnešana informatīvajā un simboliskajā laukā. Tilts, uz kura es biju šodien, nav izpostīts, nav sabojāts. Tāpēc tagad tas ir darbs simboliskajā laukā.

Izmeklētājs: Tātad jūs sakāt, ka nākotnē būs tāda kustība: cilvēki ieies Ermitāžā, tur gleznas karāsies, Kuin­dži, piemēram, un tad viņi ņems un tā, ar nazi?

Pavļenskis: Bija tāds akcionists Alek­sandrs Breners. Viņam bija darbs, kurā viņš ar zaļu krāsu uz Maļeviča baltā kvadrāta uzzīmēja dolāra zīmi. Breners to darīja aiz ļoti lielas cieņas pret Maļeviču kā vienu no krievu māk­­slas virsotnēm.

Izmeklētājs: Piemēram, es atnāku pēc pieciem gadiem vienalga kur, kur mums Rubļova “Trīsvienība” stāv. Ņe­­mu nazi, griežu un saku, ka tā ir māksla.

Pavļenskis: Jūs visu laiku izmantojat piemēru par konkrētu fizisku iz­­postīšanu. Bet es runāju par darbu simboliskajā laukā. Baltais kvadrāts, balts baltajā.

Izmeklētājs: Piemēram, es sadzeros labi daudz ūdens, eju uz Tretjakovku, izņemu rīku un kā no šļūtenes. Vai tā ir akcija?

Pavļenskis: Tas pats Breners apdirsās van Goga gleznas priekšā, tas bija reāli. Tā ir akcija. Viņš izrādīja cieņu, viņš burtiskoja jēdzienu “apdirsties”. Taču tā jau ir vēsture. Vienmēr ir jautājums par mērķi. Kāpēc viņš tā darīja?

Izmeklētājs: Es saku, ka par Rubļova “Trīsvienību” esmu sajūsmā, un es gribu, lai uz šīs gleznas paliek daļa no manis, es izvelku un mīžu uz gleznu.

Pavļenskis: Te jāsaprot notiekošā kon­­teksts. Tāpēc, ja tas būtu politiskās mākslas akts, tad tam jāizriet no po­­litiska konteksta.

Izmeklētājs: Mums ir likumdošanas normas. Kur uzskaitītas konkrētas dar­­bības, par kurām cilvēks vai nu nes atbildību, vai nenes. Vai es par tādām darbībām nestu atbildību?

Pavļenskis: Domāju, ka kāds varas orgāns varētu uzlikt atbildību. Taču nav zināms, vai šis varas orgāns rīkojas pareizi, izskatot tamlīdzīgu gadījumu fragmentāri, atrauti no notiekošā konteksta.

Izmeklētājs: Ir sekas: glezna ir ap­­mīz­­ta, tā ir sabojāta.

Pavļenskis: Nu, bet zaļais dolārs uz Maļeviča gleznas, kurš atradās avangardā un visu mūžu cīnījās pret māk­slas komercializāciju un pret tiem, kuri tajā laikā zīmēja traktieru izkārtnes? Breners parādīja, ka Maļevičs pārvērties par to, pret ko viņš cīnījās, sistēma viņu vienkārši aprijusi un pārvērtusi par preci. Mēs nedzīvojam kriminālkodeksa plaknē. Tas vienkārši ir šīs pa­­­saules daļa, tāpat kā tas ir šī konteksta daļa.

Izmeklētājs: Taču jūs saprotat, ka da­­žas lietas ir aizliegtas ar likumu, nav svarīgi, māksla vai nemāksla. Nedrīkst pieiet un apmīzt Rubļova glez­nu, vien­­kārši nedrīkst, saprotiet. Ne­­drīkst izkraut riepas uz Mazo Staļļu tilta, uz kurieni nāk daudzi tūkstoši cilvēku nofotografēties un atslēgu pie­­kārt, nedrīkst izmētāt riepas un tās dedzināt. Sekojot vai nesekojot kādiem sa­­viem mērķiem. To darīt nedrīkst.

Pavļenskis: Var teikt: nedrīkst sist bērnu. Bet ja bērns grib izlēkt pa logu vai bāzt pirkstu rozetē? Lūk, tik banāls piemērs, iesist viņam tajā brīdī, kad viņš bāž pirkstus rozetē, kur viņu vienkārši nositīs. Un tu viņam sit pa roku, tu dari to, ko nedrīkst, bet notiekošā konteksts paredz, ka tas noteikti jādara. Vai arī viņu nosit ar strāvu, un viņš guļ tur pārogļojies. Teicami. Nedrīkst tā domāt, es, lūk, par to. Par kontekstu.

Izmeklētājs: Kriminālkodeksā norādīti apstākļi, kas izslēdz nodarījuma noziedzīgumu: nepieciešamā aizstā­vēšanās, fiziska vai psihiska piespiešana, pamatots risks, pavēles vai rī­­kojuma izpilde. Jebkurai tādai darbībai var piemērot kriminālkodeksa 8. nodaļu. Es iesitu bērnam, es bērnam salauzu kāju, lai tikai viņš nepaskrietu zem vilciena. Es iešāvu viņam kājā, sāpīgi, protams, taču es novērsu viņa nāves iestāšanos. Bet riepas uz tilta novērš ko?

Pavļenskis: Auksto karu starp sa­­biedrībām. Šajā gadījumā – starp krieviem un ukraiņiem. Sabiedrībām nav vajadzīgs aukstais karš, sabiedrībām nav jākaro, nav jāienīst vienai otra. Un, ja kriminālkodeksā par to nekā nav, tad tas ir nepilnīgs.Nedrīkst dedzināt, nedrīkst

Izmeklētājs: Jūs par kādām sekām uztraucaties? Personīgi jūs?

Pavļenskis: Par saukšanu pie kriminālatbildības. Lai visi saprastu, ka tā ir māksla, nevis vandalisms. Tilts vesels, sodrēju nav.

Izmeklētājs: Ja tilts nebūtu vesels, būtu, piemēram, 167. pants, terorisms, tāpēc ka iznīcināta transporta artērija.

Pavļenskis: Es paskatījos vandalisma piemērus, kad meklēju, kas tas par pantu, tur uzdeva jautājumus par vienu gadījumu. Jautāja, vai tas var būt vandalisms vai ne. Trīs divpa­dsmitgadīgi pusaudži ielīda bērnudārza teritorijā, sacirta koka skulptūras, aplauza visus kokus un nodedzināja rotaļu namiņu. Jautājums, ko darīt ar nepilngadīgajiem.

Izmeklētājs: Ja tie būtu bijuši pieauguši cilvēki, tad tas būtu huligānisms, bet saistošais pants – vandalisms.

Pavļenskis: Starpība ir?

Izmeklētājs: Lūk, akcija bija, kaut kādu tur tiltu pacēla, viena tilta puse pretī Federālā drošības dienesta ēkai, un tur tāds milzīgs metamais uzzīmēts.

Pavļenskis: Lūk, jūs to pieminat kā vandalisma piemēru, bet vai jūs zināt, ka viņi saņēma prēmiju “Inovācija”, valsts prēmiju par akciju “P...s uz Lie­tuves tilta”? Kāpēc?

Izmeklētājs: Kurš tilts tas ir, Lietu­ves? Bet tas nav vēsturiskā mantojuma objekts. Jums jāsaprot, ka vandalisms ir saistīts ar noteiktiem apstākļiem. Mazo Staļļu tiltu kā būvi aiz­sargā UNESCO, tas bija apgānīts speciāli, ar tīšu nodomu dedzināt.

Pavļenskis: Lai runātu par šo incidentu, ir jāizskata konteksts, situācija. Tas nav vēsturisks tilts. Tā ir vieta, kur narodovoļci izdarīja atentātu pret imperatoru Aleksandru II.

Izmeklētājs: Kas tas par sviestu?

Pavļenskis: Tas nav sviests... Tur ir vēsturisks konteksts. Mūsdienīgs. Kas ir vandalisms? Tie ir pusaudži un bērnudārzs. Kāpēc cilvēks kaut ko izdarīja? Lūk, šis jautājums “kāpēc” tad arī rada mākslas precedentu.

Izmeklētājs: Es nezinu, vai viņu šeit notiesātu vai nenotiesātu... To cilvēku ar Maļeviča gleznu. Maļevičs – tā, protams, nav tā glezna, par kuru es teicu.

Pavļenskis: Nepiekrītu. Maļevičs māk­­­slas vēsturē ir ne mazāk nozīmīga fi­­gūra par Andreju Rubļovu. Vienkārši Rubļovs – tā ir senkrievu glezniecība.

Izmeklētājs: Es jūs sapratu. Taču es būtu nekavējoties arestēts, ja būtu veicis šādu akciju. Uzreiz būtu ielikuši pašā smirdīgākajā kamerā, tāpēc, ka apgānītas ne ticīgo vai neticīgo jūtas, bet vienkārši apgānīts, vienkārši tāda pļauka iesista cilvēkiem, tāpēc ka tā ir māksla. Mākslai iedota pļauka, mākslu radījuši cilvēki, tauta. Nedrīkst dedzināt, nedrīkst.Uguns nav mēslu rati, tā neapgāna

Pavļenskis: Maļevičs teicis: “Mākslā ir svarīga patiesība, nevis godīgums.”

Izmeklētājs: Pjotr Andrejevič, dārgais, man ar jums ir ļoti patīkami parunāties. Taču mēs šodien uz ilgu laiku vai ne? Vienkārši es katru rītu nāku šurp septiņos.

Pavļenskis: Es gribu, lai mēs atrastu kaut kādus saskares punktus, gribu saprast, kā domā gan viena, gan otra puse. Ievietot kaut ko no simboliskā lauka kriminālkodeksā – tas ir grūts uzdevums.

Izmeklētājs: Kā jūs teicāt? Es pilnīgi neko nesapratu. Taisni tāpat, kā kad studēju jūsu prasību.

Pavļenskis: Es to ilgi rakstīju.

Izmeklētājs: Tikai krieviski, labi?

Pavļenskis: Krieviski. Ir simboliskais lauks. Simboli, zīmes. Apzīmētājs un apzīmējamais. Māksla strādā šajā lau­kā. Un vienlaikus, protams, realitātē. Mums, tāpat kā Maļevičam, patiesībai jābūt augstākai par godīgumu. Tas ir, mums jāsāk skatīties uz akciju, uz mākslas aktu, no dažādām pusēm, tad mēs nonāksim pie kaut kādas patiesības. Uz ko bija virzīta šī darbība – uz sabiedriskās tikumības pazemošanu vai, otrādi, uz sabiedrības attiecību nostiprināšanu?

Izmeklētājs: Neviens nevienu nevajā kaut kādas tur akcijas dēļ. Vajāšana realizējas attiecībā uz nenoskaidrotu personu grupu par riepu dedzināšanu.

Pavļenskis:Par uguni?

Izmeklētājs: Par riepu dedzināšanu!

Pavļenskis: Riepu dedzināšana ir tas, kā sekas bija uguns, bet uguns – tas ir simbols, šajā gadījumā – atbrīvošanās simbols. Un uguni nedrīkst salīdzināt ar netīrumiem. Ja pa tiltu būtu braukusi mašīna... asenizatoru...

Izmeklētājs: Sūdu vāģis.

Pavļenskis: Sūdu vāģis. Pārbrauktu un no tā nolietu visu tiltu ar mēslu tonnu, turklāt aizšķērsotu gājējiem ceļu, tad laikam taču to varētu uz­­skatīt par apgānīšanu. Tad var vilkt paralēles starp olimpisko lāpu, kas ir ierīce, lai nestu uguni, – ja vēl būtu zīme, līdzīga tam sūdu vāģim. Tā brauktu pa pilsētām un aizbrauktu līdz Sočiem. Nenestu lāpu... Brauktu mašīna, un no tās lītu... Ir atšķirība?

Izmeklētājs: Nu, noteikts rituāls.

Pavļenskis: Maļevičs teicis, ka tikai stulbi un bezspēcīgi mākslinieki piesedz savu mākslu ar godīgumu. Go­­dīgums – atnāca tāds Vasja un teica: “Tur kaut ko aizdedzināja vai neaizdedzināja... Kaut ko tur gribēja... Jā, kaut ko sarunāja...”Liecinieks Maļevičs

Izmeklētājs: Es jūs pārtraukšu, jūsu domu es sapratu. Tā ir ģeniāli vienkārša, bet jūs domājat pārāk plaši. Es domāju drusku šaurāk, saprotiet. Kā mietpilsonis.

Pavļenskis: Nekā tamlīdzīga! Tad mums vienkārši jānosvītro visa māk­slas vēsture un vispār visa kultūras bagāža, it kā tādas nebūtu.

Izmeklētājs: Kāds tam sakars ar mākslu? Noziegums ir jāizmeklē. No­zie­gums! Jūs saprotat?

Pavļenskis: Tur jau tā lieta, ka ne­­drīkst jebkuru darbību iespiest vārda “noziegums” rāmjos. Vienkārši ne­­drīkst.

Izmeklētājs: Neviens neizmeklē ak­­ciju “Brīvība”, tiek izskatīts noziegums – riepu dedzināšana. Kas bija akcijas “Brīvība” sastāvdaļa.

Pavļenskis: Tādā veidā par noziegumu sāk uzskatīt arī visu akciju “Brī­­vība”.

Izmeklētājs: Ja šīs akcijas laikā būtu noticis vēl kāds noziegums, tad tas attiecīgi būtu kvalificēts pēc kriminālkodeksa īpašās daļas attiecīgā pan­­ta. Labi teikts, ne? Ja nu vēl kādu noziegumu nenoskaidrotās personas pastrādājušas, sprādzienu! Vai uguns būtu pārmetusies uz dzīvojamām ēkām.

Pavļenskis: Vienalga, ja mēs runājam par vēsturisku kontekstu, mēs saprotam, ka pats fakts, ka starp šīm divām sabiedrībām ir sliktas attiecības...

Izmeklētājs: (pārtrauc) Pjotr Andre­jevič, es jums saku. Nedomājiet tik globāli, nedomājiet globāli...

Pavļenskis: Es skatos kopumā.

Izmeklētājs: Bet jūs šaurāk, šaurāk.

Pavļenskis: Es varu sašaurināt, bet tad sanāk situācija, ka kriminālkodekss pats kļūst par akcijas “Brīvība” eksplikācijas daļu. Jo mana brīvība kaut kādā ziņā tiek apdraudēta, un te ir zināms paradokss. Par akciju “Brīvība” brīvība tiek apdraudēta. Kri­­minālprocesuālajā kodeksā jau bija ietverts nodoms ap­­draudēt brīvību. Un tagad mums jānoskaidro patiesība. To es arī gribu.

Izmeklētājs: Mēs šo patiesību jau noskaidrojām. Ka nenoskaidrotas personas dedzināja riepas, personu gru­pā. Šo patiesību mēs jau noskaidrojām. Mums tagad jānoskaidro persona, kam tiktu piemērots apsūdzētā statuss, un jānosūta lieta uz tiesu.

Pavļenskis: Tad man ir šāds jautājums. Jūsu “patiesība” taču var būt ne­­pareiza?

Izmeklētājs: Var būt. Tāpēc mēs iz­­meklējam visus apstākļus.

Pavļenskis: Bet es veicu analīzi, un sanāk, ka pats fakts, ka darbība atzīta par noziedzīgu, ir aplams apgalvojums.

Izmeklētājs: Jums ir speciālas zināšanas jurisprudencē?

Pavļenskis: Man nav. Taču es pieaicināju advokātus, kuriem šādas zināšanas ir.

Izmeklētājs: Tā neko.

Pavļenskis: Un viņi spēj to komentēt. No šī viedokļa patiesība ir tāda, ka pati darbība, pats akts nav noziedzīgs. Ja mēs atgriezīsimies, piemēram, pie Maļeviča, viņš bija divreiz apcietināts.

Izmeklētājs: Maļeviču mēs diemžēl nevarēsim iztaujāt kā liecinieku.

Pavļenskis:  Nevarēsiet, jā. Taču vi­­ņu savulaik pratināja. 1927. un 1930. gadā. Kā jums vispār patīk šāds fakts? Un vai mēs nevaram, tagad atskatoties, nolemt, ka NKVD vai tiem, kas pratināja Maļeviču, turēja viņu cietumā... pie tam viņu vairākas reizes iespundēja... Ka, iespējams, tie bija maldi?

Izmeklētājs: Jūs tur gribat, vai? Jūs gribat, lai jūs iespundē?

Pavļenskis: Es gribu ko citu. Es gri­bu, lai līdz tam nenonāktu, lai pēc tam, pēc kaut kādiem gadiem, atkal cita paaudze neatgrieztos pie tā paša. Mēs ejam pa apli.Centra rajona Izmeklēšanas nodaļas mākslinieks izmeklētājs

Izmeklētājs: Pjotr Andrejevič, jūs se­­vi ar Maļeviču nesalīdziniet.

Pavļenskis: It ne pavisam. To laiks rādīs un padarītā darba apjoms. Ma­­ļevičs, starp citu, ļoti daudz strādāja.

Izmeklētājs: Jūs, starp citu, kaut kā­­­das gleznas parādīsiet?

Pavļenskis: Pagaidiet. Es kā māk­slinieks strādāju visai šaurā specializācijā.

Izmeklētājs: Kādā?

Pavļenskis:Akcionisms.

Izmeklētājs: Tad es arī esmu māk­slinieks!

Pavļenskis: Tikai jums vajag realizēt akciju.

Izmeklētājs: Es jau šodien pāris akciju realizēju.

Pavļenskis: Tad jums vēl vajag “no­­reflektēt”.

Izmeklētājs: Noreflektēju.

Pavļenskis: Tad jūs par sevi varat paziņot kā par mākslinieku. Un...

Izmeklētājs: Es esmu mākslinieks!

Pavļenskis: Lieliski!

Izmeklētājs: Centra rajona Iz­mek­lēšanas nodaļas mākslinieks izmeklētājs. Justīcijas mākslinieks.

Pavļenskis: Labi, bet vai jūs vēl varat parakstīties... Mākslinieks.

Izmeklētājs: Nezinu, padomāšu, vienkārši es sevi neuzskatīju par mākslinieku, tagad uzskatīšu par mākslinieku, varbūt arī parakstīšos kaut kur.

Pavļenskis: Un jūs varat būt māk­slinieks... Jums jādomā kategorijās un katra sava darbība jāsamēro ar māk­slas vēsturi.

Izmeklētājs: Es jau samērotu, un ne nedaudz. Es, lūk, izdarīju pāris darbību, un manas mākslas rezultāts ta­­gad guļ prokuratūras trešajā stāvā. Vi­­ņi pateiks, vai tā ir māksla vai nav. Redzēsim. Ja mākslas darbs – ies uz tiesu; ja nav... Re, vēl viens mākslinieks sēž (rāda uz otru izmeklētāju).

Pavļenskis: Tikai ir viens moments: ja jūs darbosieties kā mākslinieks un šie materiāli nevis vienkārši aizies uz tiesu... Tad viss šis darbs vienkārši pārklājas ar birokrātisku sistēmu. Tam jābūt kaut kādai vērtībai simboliskajā laukā.

Izmeklētājs: Es jums pateikšu, kāds ir manas mākslas konteksts, – tā ir viena svītriņa atskaitē 1DM. Pirmkārt, manas kā mākslinieka darbības rezultāts ir sociālais taisnīgums, otrkārt, esmu devis nenovērtējamu ieguldījumu statistiskajā atskaitē.

Pavļenskis: Varbūt jūs tad drīzāk esat izpaudies kā statists?

Izmeklētājs: Es taču teicu, es esmu justīcijas mākslinieks.

Pavļenskis: Labi. Tad jums tas jāapzīmē kā mākslas forma.

Izmeklētājs: Es to apzīmēju, iešuvu, ienumurēju.

Pavļenskis: Apzīmēt nozīmē pārliecināt visu pasauli.

Izmeklētājs: Es pārliecinu visu pa­­sauli atsevišķi ņemta cilvēka personā trešajā stāvā... Prokurora personā!

Pavļenskis: Ar vienu viedokli par maz.

Izmeklētājs: Vēl pēc tam tiesnesi pār­­liecināšu.

Pavļenskis: Jums jādod ieguldījums kultūrā, tai jābūt mijiedarbības formai.

Izmeklētājs: Kad tiesa pieņems kon­krētu lēmumu, nolasīs spriedumu, nu, lieta jāizbeidz, tas būs manas mākslas rezultāts.

Pavļenskis: Tad tāds jautājums: bet kā jūs sevi līdz ar to esat pārvarējis? Māksla – tā ir nosacīto robežu pārvarēšana. Un kādas šeit ir nosacītās robežas?

Izmeklētājs: Es pārvarēju sevi tā, ka neizgulējos, cēlos agrāk, krimināl­lietu pabeidzu trijās diennaktīs. Pārvarēju? Pārvarēju!

Pavļenskis: Ar to jūs parādījāt, ka esat darbaspējīgs cilvēks.

Izmeklētājs: Es sevi pārvarēju!

Pavļenskis: Jūs pārvarējāt slinkumu!

Izmeklētājs: Es uzstādīju sev uzdevumu: trīs dienas!

Pavļenskis: Tā ir slinkuma pārvarēšana. Būtība ir robežu pārvarēšanā; ja jūs, piemēram, darot šo darbu, izdarītu to, ko nedarītu citi cilvēki. Ja jūs apzīmētu sevi par mākslinieku, jums būtu jāpārkāpj robežas.

Izmeklētājs: Es plānoju... Pastāstīt, kādu akciju es plānoju?

Pavļenskis: Jā!

Izmeklētājs: Izmeklēšanas procesā ir tāda darbība – atpazīšana. Kad atpazīstošā persona atpazīst personu, kura kaut kā saistīta ar noziegumu. Nolikt par atpazīstošajām personām nēģeri, kaukāziešu tautības pārstāvi. Un teikt: “Atpazīsti!” Un par lieciniekiem pasaukt tos miličus, kuri Pils laukumā stāv. Māksla?

Pavļenskis: Tā drīzāk ir performance. Un pēc tam jums par to jāpaziņo.Tīša dedzināšana sabiedrības interesēs

Izmeklētājs: Es saprotu, Pjotr An­­drejevič, es daudz kur jums piekrītu. Vienkārši es jums skaidroju, ka tiek izmeklēts tikai viens riepu dedzināšanas fakts. Saprotat? Es domāju, ja minētais riepu dedzināšanas fakts būtu noticis kaut kur citur, ne uz tilta, bet kaut vai uz Ņevas prospekta, ceļa seguma, laukā, neviens pat nesāktu par to runāt. Taču, kamēr Mazo Staļļu tiltam ir vēsturiska nozīme, sabiedriska, kultūras nozīme... Un uz tā kāds aizdedzina riepas. Tad te nākas vien izmeklēt.

Pavļenskis: Taču nedrīkst neņemt vērā, ka akcija “Brīvība” tika realizēta sabiedrības interesēs, tā bagātināja kultūras bagāžu. Runājot tādā veidā. Nedrīkst skatīties uz riepu aizdegšanos atrauti no kultūras.

Izmeklētājs: Bez šaubām. Lietas sa­­turs ir formāls.

Pavļenskis: Tad es pamēģināšu no juridiskā viedokļa, par vandalismu. Kā par kādu apgānīšanu. Kas ir apgānīšana? Tā ir kaut kā noniecināšana. Apmīzt vai apdirst, salauzt – kaut ko tādu var uzskatīt par apgānīšanu, tāpēc ka no uzkrātās pieredzes viedokļa kaut kādās darbībās ir iesakņojušies noniecināšanas simboli, taču uguns nav noniecināšanas simbols.

Izmeklētājs: Te netiek izmeklēta ak­­cija. Te tiek izmeklēts riepu dedzināšanas fakts. Uz Mazo Staļļu tilta. Tīša riepu dedzināšana uz Mazo Staļļu tilta.

Pavļenskis: Kam nav sakara ar akciju?

Izmeklētājs: Nekāda.

Pavļenskis: Tad iznāk, ka tā ir atsevišķa darbība.

Izmeklētājs: Tā ir darbība kādas ci­­tas veiktas darbības ietvaros. Taču to darbību neviens neizskatīs, neizies ārpus šī gabaliņa rāmjiem, saprotat?

Pavļenskis: Sanāk kaut kāda hiperdarbība. Es nevaru atļauties, lūk, tā kastrēt akciju. Tā būs nodevība. Sevis kā mākslinieka un kā cilvēka. Un visa, ar ko es nodarbojos. Tad tas būs jau noziegums, starp citu.

Izmeklētājs: Jūs saprotat, ar ko var to salīdzināt... Veikt māksliniecisku akciju un tās laikā uzsēdināt cilvēku uz mieta un teikt: “Tā taču ir vienota akcija, tā ir akcijas daļa.”

Pavļenskis: Es muti aizšuvu, pautus pienagloju, dzeloņstieplē satinos. Taču es to nedarīju vienkārši tāpat vien.

Izmeklētājs: Bet pati efektīvākā kura bija? Lai pašapliecinātos, pašrealizētos. No kuras akcijas jūs guvāt vislielāko apmierinājumu?

Pavļenskis: Es pateikšu, kad es gu­vu apmierinājumu... Kad ieraudzīju, ka izmeklētāja vai prokurora – kurš ierosināja “Fiksācijas” lietu – paraksts ir precīzs plastiskais analogs akcijai “Kautķermenis”. Akcija “Kautķerme­­nis” – tas ir cilvēka ķermenis dzeloņstiepļu kokonā, un es tieši runāju par represīvo likumdošanas sistēmu. Tas ir, cilvēks atrodas likumdošanas sistēmas iekšpusē, kā viņš tur jūtas, kā tas ir – principā atrasties tādās dzeloņstieplēs – tas vienkārši kļūst acīmredzams, un tiek ierosināta krimināllieta, kas nozīmē, ka tev piesūcas likumdošanas sistēma. Un izmeklētāja paraksts ir tam precīzs plastiskais analogs.

Izmeklētājs: Bet pati akcija? Ak­ci­ja – muti aizšūt. Akcija – ielīst dzeloņ­stiep­lēs? Ja godīgi, man dzeloņstiep­les vismazāk patika.

Pavļenskis: Kādēļ?

Izmeklētājs: Nu, tā kaut kā ir par neko.

Pavļenskis: Bet izmeklētāja vai prokurora paraksts? Kā tas ir par neko, ja pati sistēma liek savas zīmes? Tās arī tā izskatās kā tā akcija.

Izmeklētājs: Tā ir sagadīšanās. Bet ar pautiem – tas, protams, bija vareni.

Pavļenskis: Labi. Bet tagad arvien vairāk uzņem policijā. Es par to, ka policistu kļūst arvien vairāk.

Izmeklētājs: To nav vairāk.

Pavļenskis: Kā nav vairāk, ja agrāk metro pa vienam stāvēja. Tagad stāv pa pieci. Aug ģeometriskā progresijā.

Izmeklētājs: Cilvēki iet prom no darba. Vakances...

Pavļenskis: Bija viens policists. Ta­­gad pieci. To kļuvis piecreiz vairāk.

Izmeklētājs: Jūs taču piekritīsiet, ja tur nebūtu policistu, ietu vaļā visatļautība. Tā ir spēka struktūra, tā tam arī radīta, lai kaut kas nenotiktu, lai novērstu.

Pavļenskis: Šī spēka struktūra apsargā valdošo eliti. Pirmām kārtām. Cil­­vēku grupu, kas atrodas pie varas. Nu, bet sabiedrību...

Izmeklētājs: Nu, teiksim, pieci cilvēki stāv metro, ko viņi tur dara?

Pavļenskis: Daudz viņu ir kļuvis, viena vietā pieci tagad stāv. Sludinā­jums metro pielīmēts, jūs taču ar metro nebraucat, es toties metro brau­­cu un novēroju... Visas atlaides, dotācijas, dzīvokļi, atvaļinājums, sākot ar 40 dienām. Es to tāpēc, ka tas, ko es saku, un manas akcijas... Tās nav radušās tukšā vietā. Tās nav vienkārši manas fantāzijas, tās radušās, novērojot kontekstu, kurā mēs atrodamies. Vispār es palieku savās pozīcijās.

Izmeklētājs: Liecinieku nopratināšanas protokols. Pie mums pagaidām diemžēl kriminālprocesuālais ko­dekss prasa protokola formas ievērošanu. Viss, ko jūs sakāt, ir jāfiksē uz papīra.

Pavļenskis: Fiksācija...

Izmeklētājs:Fiksācija...Funkcionālais moments

Izmeklētājs: Sveicināti. (Dod roku.)

Pavļenskis: Sveicināti. Jūs taču esat mans apsūdzētājs, kāpēc spiest roku?

Izmeklētājs: Nu, kā zināt. Liecības sniegsiet?

Pavļenskis: Nē.

Izmeklētājs: Ar jebkuriem nosacījumiem? Jebkurā procesuālajā statusā?

Pavļenskis: Jebkurā procesuālajā sta­tusā. Mēs taču pagājušajā reizē runājām par patiesību un godīgumu. Man jāsaglabā uzticība notikumam un iz­­teiktajiem vārdiem. Kāda ir jūsu pozīcija?

Izmeklētājs: Mana pozīcija – kā kam?

Pavļenskis: Jums var būt tikai viena pozīcija. Jums taču nav šizofrēnija. Jums nevar būt galvas un personības dalīšanās.

Izmeklētājs: Jūs zināt, reizēm man var gadīties galvas dalīšanās. Eksper­tīzi iziet nevēlaties?

Pavļenskis: Kādu ekspertīzi?

Izmeklētājs: Psiheni.

Pavļenskis: Nē, nevēlos. Man jau ir bijušas trīs atpazīšanas un viena tiesu medicīnas ekspertīze. Un tas jau dod pietiekoši daudz pamata, kā jau teicu, uzskatīt mani par nosacīti normālu. Tas pirmkārt, bet otrkārt: protams, pats fakts, ka visas tās psihiatriskās ekspertīzes, visi šie ekspertu kopu viedokļi... Tā arī ir segregācijas sienu izbūvēšana.

Izmeklētājs: Kāda vēl segregācija? Par ko jūs?

Pavļenskis: Segregācija, barjeras, šķirošana...

Izmeklētājs: Pagaidiet, pagaidiet...

Pavļenskis: Segregācija – tā ir šķirošana. Rasu, reliģiju. Norma un patoloģija – tā arī ir šķirošana. Kas ir vērsta uz to, lai uzturētu sabiedrības viedokļa monolīta homogenitāti. Es domāju, jūs zināt, kā tas tiek veidots? Masu informācijas līdzekļi, propaganda.

Izmeklētājs: Nē, es neko nezinu. Bet mani jau, Pjotr Andrejevič, kārtīgi pa­­­ņēma priekšā! Par to, ka lieta vēl nav tiesā. Ar jūsu apsūdzību par vandalisma aktu.

Pavļenskis: Priekšniecība, dienesta pienākumi...

Izmeklētājs: Pat ne no priekšniecības, tā ir rajona... Bet no pārvaldes vadītāja vietnieka. Galvenās izmeklēšanas pārvaldes! Saprotat?

Pavļenskis: Saprotu. Mēs taču ar jums runājam, jums nevar būt dalīšanās. Kur jūs esat? Jūs esat cilvēks vai funkcionāls elements?

Izmeklētājs: Savas domas? Es saņemu norādījumus, un man tie jāizpilda kā amatpersonai.

Pavļenskis: Tātad jūs atzīstat, ka esat vienkārši instruments. Tā ir instrumentalizācija, vara vienkārši instrumentalizē cilvēkus, un viss.

Izmeklētājs: Es piekrītu. Es izteicu savu viedokli un tagad gaidu pavēli par sodu. Tāpēc es jums gribu pavisam skaidri pateikt, jums izvirzīs ap­­sūdzību, un lieta tiks nodota tiesai.

Pavļenskis: Skaidrs. Bet vai jūs atceraties, ka akciju sauc “Brīvība”? Tā bija pirmā akcija, kurā es runāju nevis par cietumu, bet par brīvību. Un tagad viss paradokss ir tajā, ka, tikko es ierunājos par brīvību...

Izmeklētājs: Sauciet to par metafiziku.

Pavļenskis: Uz to var paskatīties no dažādām pusēm. Kad es runāju par cietumu, varu tas apmierināja. Saruna par cilvēku atbrīvošanu automātiski sāk ietekmēt manu brīvību. Lūk, kā viss sasaistās.

Izmeklētājs: Nu, vispār norādījumi man ir jāpilda. Norādījumus es esmu saņēmis, un man tie klusi, mierīgi jāizpilda. Tikai nevajag neko komentēt, Dieva dēļ.

Pavļenskis: Tas arī tieši ir šo aparātu ļaunums, viņi jūs piespiež darīt to, ko jūs negribat darīt. Viņi ņem cilvēkus, kuri sākotnēji noskaņoti uztvert mākslu, taisīt mākslu. Un pēc tam šos pašus cilvēkus piespiež mesties virsū citiem cilvēkiem. Padara tos par apsūdzošo pusi.

Izmeklētājs: Nē, pagaidiet, labāk runāsim to tā. Vienosimies, ka vandalisma fakts jūsu darbībās ir. Riepu aizdedzināšana. Uguns – tas nav vandalisms, bet riepu dedzināšana, netīrība no šīm riepām, smirdošie dūmi uz Mazo Staļļu tilta – tas ir vandalisms.

Pavļenskis: Nepiekrītu. Vandalisms paredz noniecināšanu, apgānīšanu. Tilts netika noniecināts, saruna bija poli­­tiskā kontekstā, vēsturiskais konteksts arī tur tika iekļauts. Tā bija jēgas iekļaušana. Vienīgā uguns, kas varētu apgānīt, – ja es būtu izgāzis kaudzi grāmatu, kā 1933. gadā. Manu­prāt, 10. septembrī. Būtu ņēmis un izgāzis visus filozofus...

Izmeklētājs: Kāpēc tieši uz tilta?

Pavļenskis: Tilts? Tas bija ziņojums. Metafora. Tilti deg, un atpakaļceļa vairs nav. Es runāju par to, kas notika Ukrainā. Maidanā tilti nodega, ceļa at­­pakaļ vairs nebija. Notika valsts apvērsums. Tilts – tā ir metafora. Stabils izteiciens.

Izmeklētājs: Nu, es tā sapratu, tas ir jautājums, kā to kvalificēt.

Pavļenskis: Kvalificēt... Jūs man teicāt, ka es domāju plaši. Bet es varu teikt, ka aparāts, pie kura jūs piederat, cenšas plaši visu pievākt savā lauciņā. Tas arī ir kriminālprocesuālais kodekss un administratīvais tajā skaitā, kas sāk sevi uzskatīt par ideoloģisko aparātu. Visas cilvēku darbības vai bezdarbību var kvalificēt kā noziegumus.

Izmeklētājs: Es jums teicu godīgi. Man jāpiešķir jums aizdomās turamā procesuālais statuss. Lūk, un, lai to piešķirtu, jāizvēlas drošības līdzeklis. Paraksta par neizbraukšanu veidā.

Pavļenskis: Jūs jau visu esat sagatavojis?

Izmeklētājs: Nu protams!

Pavļenskis: Es domāju, ka tādā gadījumā, ja aparāts attiecībā uz mani veic tādas darbības, es atbildēšu ar klusēšanu.

Izmeklētājs: Aizpildīsiet?

Pavļenskis: Nē. Es jūs centos pārliecināt, ka nevajag veikt šo segregāciju starp “labo” un “slikto” mākslu. Normu un patoloģiju. Dala, dala, dala, dala – tāda sajūta, it kā daudzroku sekretārs ražotu papīrus. Visu sadala ar papīriem. Vai pareiza māksla vispār pastāv?

Izmeklētājs: Kāda māksla? Kā vajag darīt? Vajag rīkoties saskaņā ar likumu.

Pavļenskis: Tas ir, saskaņā ar kriminālprocesuālo kodeksu kā ideoloģisko aparātu. Tā priekšgalā atrodas statistiska vispārināšana. Nav tās vai citas situācijas īpatnību, ir statistika, un viss. Sākas no papīra, no ziņojuma, un nonāk pie statistikas. Viss tiek darīts, lai atskaitītos. Lūk, vai jūs man noteicāt statusu?

Izmeklētājs: Tagad jūs oficiāli skaitāties aizdomās turamais. Desmit die­­nu laikā jums uzrādīs apsūdzību. Un lieta uz tiesu! Kā es saprotu, ne aizdomās turamā statusā, ne apsūdzētā statusā jūs liecības nesniegsiet?

Pavļenskis: Nē.

Izmeklētājs: Ierakstīsim to uzreiz – no liecību sniegšanas atteicies.

Pavļenskis: Kāpēc mēs pakļaujamies šim birokrātiskajam aparātam? Sanāk sadarbība.

Izmeklētājs: Pjotr Andrejevič, jums ir tiesības zināt, par ko jūs tur aizdomās. Dot paskaidrojumus, izmantot aizstāvju palīdzību, iesniegt pierādījumus, iesniegt prasības, noraidījumus, liecināt dzimtajā valodā, bez maksas izmantot tulku palīdzību, iepazīties ar izmeklēšanas darbību protokolu, piedalīties izmeklēšanas darbībās, kuras notiek saskaņā ar jūsu prasību, sūdzēties, aizstāvēties ar citiem līdzekļiem, kas nav aizliegti ar likumu.

Pavļenskis: Vai jūs varat man pateikt, kurš izvēlējās šo pantu piemērot šai akcijai?

Izmeklētājs: Kurš izvēlējās?

Pavļenskis: Tas taču varēja būt valsts apvērsuma mēģinājums... Vai vēl kas. Es vienkārši nesaprotu, kā tas notiek, cilvēks apsēžas, atver grāmatu: tā-ā... Vandalisms – tā ir apgānīšana, tad varbūt Mūžīgā uguns Marsa laukumā arī apgāna. Olimpiskā uguns... Uguns deg – gāze iziet, tautas īpašums.

Izmeklētājs: Īsāk sakot, paziņoju, ka jūs tiekat turēts aizdomās par Sankt­pēterburgas Mazo Staļļu tilta būves apgānīšanu, kas tika veikta personu grupā 2. februārī ap pulksten astoņiem 00 minūtēm uz Mazo Staļļu tilta Sanktpēterburgas pilsētā, tas ir, nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts...Bezgalīgā papīru migrācija

Pavļenskis: Sakiet, ja jūs tur būtu bijis līdzās, jūs būtu pievienojies?

Izmeklētājs: Nē, es nebūtu pievienojies. Liecību dot nevēlaties?

Pavļenskis: Nē. Jūs saprotat, ka jebkuram momentam ir vēsturiska nozīme? Tas ir atbildības jautājums.

Izmeklētājs: Saprotu. Es jūtu, ka man iestāsies šāds moments. Nav svarīgi, kāds. Agri vai vēlu iestāsies moments, kuram priekš manis būs vēsturiska nozīme.

Pavļenskis: Es ar to domāju vispirms atbildību. Ne jau priekšniecības priekšā. Priekšniecība – tā ir bezgalīga hierarhija. Katrs priekšnieks ir kāda padotais, un katrs padotais – kāda priekšnieks. Neviens ne par ko nav atbildīgs.

Izmeklētājs: Tāds apburtais loks.

Pavļenskis: Bet tā rezultāts ir Me­­dinska izteikumi par psihiatrisko mu­­zeju, kurā jāatrodas noteiktai māk­slai. Tai, kura pēc pusgada atrašanās izmeklēšanas organizācijas nodaļā tiek atzīta par mākslas precedentu. Lai gan visiem pārējiem viss bija skaidrs jau pirmajā vakarā.

Izmeklētājs: Ziniet, man šķiet, ka tur vienkārši nebija stipras politiskās gribas vai arī vienkārši par šo gadījumu aizmirsa. Ja kāds būtu pateicis, lai tupina cietumā... Iesēdinātu, un nekāda Eiropas tiesa nepalīdzētu.

Pavļenskis: Visu izlemj kāda cilvēka griba, kuram kaut kas vienkārši nepatīk?

Izmeklētājs: Es nezinu. Es tiešām nezinu, kas notiek.

Pavļenskis: Tas ir, kāda griba spiež uz jums un uz mani šajā sakarā...

Izmeklētājs: Es nezinu. Es jums go­­dīgi saku, es nezinu. Varbūt griba, varbūt redzējums. Varbūt tā ir juridiskā doma. No tiesību viedokļa. Varbūt tā ir objektīvā patiesība, velns viņu zina. Ir tiesa, vai ne? Tiesa izspriedīs!

Pavļenskis: Tiesa? Tiesa, ziniet, neko neizspriež. Tiesa skatās uz papīru. Viss sākas ar ziņojumu un beidzas ar apzīmējumu. Bezgalīga papīru migrācija.

Izmeklētājs: Nē, īsta tiesa... Pie­­ņemsim, jūs tagad notiesās. Vienkārši jūs notiesās rajona tiesa, precīzāk, miertiesnesis. Jūs uzreiz pārsūdzēsiet, vai ne? Pieņemsim, nepiekritīsiet tam, ka jūs notiesājuši. Pārsūdzēsiet rajona tiesā, vai ne? Rajona tiesa spriedumu atstās spēkā. Jūs pārsūdzēsiet pilsētas tiesā, pēc tam jau konstitucionālā kārtībā. Pilsētas tiesa vai nu atstās spriedumu spēkā, vai atdos jaunai izskatīšanai. Jūs taču neapstāsieties, jūs taču turpināsiet pierādīt?

Pavļenskis: Jūs domājat, ka mani in­­teresē nodarboties ar papīru ražošanu?

Izmeklētājs: Kaut gan jūs zināt, mēs te skatāmies, visi runā: pie mums ir kapitālisms. Bet Amerikā, tur demokrātija... Bet tur viss patiesībā ir daudz dzelžaināk. Daudz dzelžaināk un brutālāk.

Pavļenskis: Kā tas, piemēram, izpaužas?

Izmeklētājs: Nu, tur, ja esi mentu aizskāris... Par to gadus četrdesmit var dabūt. Vai, ja policistam liekas, ka tu lien kabatā, lai izvilktu nazi, viņš tevi droši var nošaut, un nekas viņam par to nebūs. Tur viss patiesībā ir ļoti dzelžaini. Bet pie mums, ziniet, sit mentus un dabū nosacīto.

Pavļenskis: Tak nedabū pie mums nosacīto, jūs, manuprāt, simpatizējat sistēmai.

Izmeklētājs: Ko jūs man stāstāt! Es te pats nosūtīju lietu pēc 318.

Pavļenskis: Iesita mentam?

Izmeklētājs: Nuja, izlīga, un viss. Un tā visu laiku. Neviens nesēdina. Pēc 318. iesēdināt – maz neliksies, ticiet man! Pēc 319., pēc 103., mums sistēma tāda diezgan... Ļoti liberāla! Zagļus arī ne īpaši...

Pavļenskis: Kāpēc tad mēs te tagad sēžam? Sistēma! Es neteiktu, ka simpatizēju liberālai sistēmai. Jūs attaisnojat sistēmu, bet cilvēku neattaisnojat. Jūs vispārējo statistiku attaisnojat. Viss otrādi, viss kājām gaisā. Kāpēc?

Izmeklētājs: Kas kājām gaisā?

Pavļenskis: Sistēma, kur valda papīri, tiek attaisnota, bet cilvēks netiek attaisnots. Es gribu, lai mēs runātu objektīvi. Mēs runājam par māk­slas precedentu, darbu simboliskajā laukā. Tad mums arī vajadzētu, uz tā balstoties, runāt.

Izmeklētājs: Liecības pierakstīt vien­­alga vajag. Tās jāizvērtē. Kāpēc jūs tās nesniedzat?

Pavļenskis: Nesniedzu, jo negribu veicināt šo papīru kustību.

Izmeklētājs: Tiesā vienalga nāksies sniegt. Prokurors uzstāsies, pēdējais vārds...

Pavļenskis: Bet varbūt arī nesniegšu, vēl paskatīsimies. Varbūt es iz­­klāstīšu savu pozīciju pēdējā vārdā, bet varbūt mans pēdējais vārds būs klusēšana. Es esmu bijis tiesas procesos, mani tie neinteresē. Mani interesē, kā sistēma strādā. Es skatījos uz tiesnesi – viņa nav tiesnese, bet tā, pielikums tai papīru straumei.

Izmeklētājs: Tas tā ir visur.Apsūdzībā būs rakstīts: Pavļenskis un nenoskaidrotas personas

Pavļenskis: Vieni vienīgi instrumen­ti. Un starp dažādiem aparātiem kursējošas papīra straumes. Un pāri vi­­sam pamats – kriminālprocesuālais kodekss. Bet tas taču nav absolūts. Es domāju, objektīvi šī grāmata tika uzrakstīta, lai noteiktu vainas pakāpi un sodu. Bet tās taču ir kaut kādas atsevišķas lietas, bet ielaužas mākslas laukā, piemēram. Es saprotu, ja es to tiltu būtu nodedzinājis vai izārdījis. Bija tilts, un nav tilta!

Izmeklētājs: Vandalismu nevērtē pēc zaudējumiem. Nu, dūmi, sodrēji palika. Tāpēc arī sastāvs tāds, noziegums nav smags. Ja būtu stāvējis kaut kur rajonā vai uz apvedceļa, aizdedzinātu...

Pavļenskis: Es strādāju ar simboliskiem elementiem.

Izmeklētājs: Kāpēc ar simboliskiem elementiem tieši kultūras mantojuma objektā? Varējāt braukt uz apvedceļu un tur...

Pavļenskis: Tas ir vēsturiskā konteksta jautājums.

Izmeklētājs: Vajag taču papētīt li­­kumdošanu. Noskaidrot.

Pavļenskis: Jūs iedomājieties – es plānoju veikt darbības un sāku pētīt likumdošanu. Tad kas es vispār būšu?

Izmeklētājs: Lūk, kad jūs ko darīsiet nākamreiz, kad sataisīsieties, dariet to kaut kur Admiralitātes tuvumā. Pie sevis, Vasjkā. Petrogradkā.

Pavļenskis: Jūs vispār zināt, kas tas ir par vēsturisko centru?

Izmeklētājs: Bet ne centrā. Ne Centra rajonā. Jūs aiz Gorohovajas aizejiet, un viss. Tur dariet, ko gribat!

Pavļenskis: Es nestrādāju centrā vai necentrā. Es strādāju informatīvajā laukā. Jūs saprotat?

Izmeklētājs: Nosakiet sev informatīvo lauku un tā teritoriju...

Pavļenskis: Ģeogrāfiski?

Izmeklētājs: Ārpus centra. Izslēdziet Gorohovaju, Ligovas prospektu, Pils laukumu gar upi... Tos izslēdziet. Bet citur dariet, ko gribat!

Pavļenskis: Tāda speciāla informatīvā lauka daļa sanāk...

Izmeklētājs: Informatīvajam laukam centrālais rajons neder.

Pavļenskis: Sekojot šādai loģikai, jūs man vēl piedāvāsiet... Jūs piedāvāsiet man izslēgt kādas darbības. Vai datumus, piemēram. Iekšlietu darbinieku dienu.

Izmeklētājs: Nē, nē, nē. Tikai teritoriāli. Starp citu, redziet... Labi, neko neteikšu, citādi jūs... Pēc tam vēl stāstīsiet, ka es jūs samācīju.

Pavļenskis: Labi, jūs varat neko man neteikt. Jūs varat iet un pats realizēt! Tikai uzvelciet tērpu, lai neviens jūs nepazīst.

Izmeklētājs: Nē, nē, nē, esmu pārāk nebrīvs.

Pavļenskis: Kāpēc jūs pēc tā netiecaties?

Izmeklētājs: Es ļoti gribu, ļoti gribu, bet esmu kompleksains cilvēks.

Pavļenskis: Jūs domājat, ka var no­­slēpties aiz šiem priekšniekiem, kabinetiem, aiz papīriem?

Izmeklētājs: Esmu par miermīlīgām akcijām. Par jautrību un prieku. At­­ceraties, stāstīju, var veikt akciju “At­­pazīšana”? Nēģeris, profesors un blēdis. Viņi stāv un tur numurus: 1, 2, 3. Bet pieaicinātie – pārģērbti miliči.

Pavļenskis: Jūs varat vispār iziet no sistēmas un, izmantojot savas zināšanas, radīt kaut kādu... birokrātisko mākslu.

Izmeklētājs: Bet es taisos agrāk vai vēlāk iziet no sistēmas un ieiet citā sistēmā. Tikai nezinu, kā. Labi, tiešām, pieņemsim: “Strīdos dzimst pa­­tiesība.”

Pavļenskis: Strīdos? Bet es ar jums arī strīdos. Jūs man godīgi pasakiet, lūk, būs tiesa... Jūs iznāksiet priekšā un teiksiet: “Vainīgs”?

Izmeklētājs: Prokurors teiks. Valsts apsūdzētājs.

Pavļenskis: Lūk, mēs sarunājamies, taču tas nav vandalisms. Grāmatas paņemt, grāmatas dedzināt... Ja ir uguns. Grāmatas dedzināt, jo tad tas saistītos ar to, ko darīja Trešā reiha laikā. Tad būtu saistība, varētu parunāt un pastrīdēties. Grāmatas dedzināja, un šajā sakarā ir radušies noteikti vēsturiski jēdzieni.

Izmeklētājs: Labi, tas ir viss... Man ir savs viedoklis attiecībā uz to, tikai tas vēl nav noformulējies. Pasakiet man, tā otra tur – tā bija Pasinkova?

Pavļenskis: Kas bija Pasinkova?

Izmeklētājs: Tā, kura dedzināja.

Pavļenskis: Tur neviens otrs nededzināja, kur jūs to ieraudzījāt?

Izmeklētājs: Video.

Pavļenskis: Es nezinu, kas tur bija, tur bars ļaužu skraidīja. Daudz fotogrāfu.

Izmeklētājs: Jā, tur būsiet jūs... Ap­­sūdzībā būs rakstīts: “Pavļenskis un nenoskaidrotas personas”.

Pavļenskis: Lai būtu. Viss, ko uzrak­stīsiet, būs jūsu.

No krievu valodas tulkojis Aivars Eipurs