Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pārdomas par Einara Repšes ceļojošo gleznu izstādi Līvānos, Latgales Mākslas un amatniecības centrā
Sākumā Einara Repšes gleznu izstādi uzlūkoju kā veiksmīgu, gandrīz vai filigrāni iecerētu laikmetīgu projektu, kas polemizē par mākslas un mākslinieka identitāti, par tradicionālo mediju (glezniecības) mūsdienu izteiksmes iespējām. Tomēr šķiet, ka šis iespaids neatbilst autora nolūkam.
Izstādi veido ap divdesmit eļļas gleznu. Nosaukums Studiju darbi liecina, ka te redzams ieskats autora mākslas apmācības procesā. Īsti nav skaidrs, vai apmācība noritējusi pēc vēsturiska principa, secīgi izsekojot vizuālās mākslas nosacītajai evolūcijai, vai arī uzreiz ķeroties pie 19./20. gadsimtu mijas modernisma. Spriežot pēc darbiem, ticamāks liekas otrs variants. Darbos jaušama pārsvarā tā sauktā ekspresionisma adaptācija. Autors attēlojis redzamo realitāti (vai arī tās attēlus – gleznu reprodukcijas, fotogrāfijas) – cilvēku figūras, ainavu, priekšmetus, ar košu, realitātei neatbilstošu krāsu un samērā atbrīvotas glezniecības manieres palīdzību cenšoties kāpināt izteiksmību. Tik tālu par centieniem.
Pirmajā pietuvinājumā kaut kas šķiet savādi. Vispār viss šķiet savādi. Pirmkārt, iecere izstādīt studiju darbus loģiski vedina domāt, ka runa ir par ieskatu procesā, kas ar kaut ko vainagojies, rezultējies vai kaut kā turpinājies. Tad būtu saprotams, ka iepazīties ar agrīnu daiļrades posmu ir interesanti, salīdzinot ar sekojošajiem. Taču šai gadījumā nekas vēl neseko. Tāpēc pretenzija liekas neadekvāta, taču īstenota ar pašpārliecību un vērienu.
Laikā apmēram no 2000. gada līdz mūsdienām radītas diezgan līdzīga līmeņa gleznas, kas īsti nepārliecina par to, ko tad autors apguvis. Vai vēlējies, kopējot un atdarinot modernisma paraugus, saprast, ko tie modernisti gribējuši panākt? Kāpēc gleznojuši visus šos zaļos degunus, rozā debesis un tamlīdzīgi pārbīdījuši vizuāli tveramo lietu (krāsu) kārtību. Rodas iespaids, ka izstādīto gleznu autors atdarina atdarināšanas dēļ, it kā būtu kāds pareizais veids, kā gleznot; it kā to varētu apgūt, iemācīties un tad veiksmīgi darināt gleznas. Šķiet, ka tādas iespējas nav, vai vismaz tā vēl nav atklāta. Diezgan svarīgi, ka runa ir par atdarināšanu, nevis kopēšanu – vērtīgu un visai sarežģītu veidu, kā izprast kopējamā darba autoru. Repšes gleznotās “brīvās kopijas” iesprūdušas kaut kur starp ieinteresētu, precīzu kopēšanu un brīvu iespaidošanos, kam savukārt būtu jēga, ja šī brīvība tiktu izmantota, lai izteiktu kādu individuālu autora mērķi. Pagaidām krāsas un to nianses liekas vienkārši izkliedētas pa gleznas laukumu, atbilstoši attēloto objektu aprisēm, neveidojot apjomu, īsti neizvēršoties plaknē. Piemēram, gleznas Meitene ar ķēdīti priekšplānā laikam bijis iecerēts attēlot jaunas sievietes atslēgas kaulus. Taču krāsu jūklis šai vietā nevis ekspresīvi deformē, bet vispār iznīcina jebkādu formu. Tāpēc arī nesaprotu publikas sašutumu par to, ka iepriekšējā izstādes vietā – Jēkabpilī, baznīcā izstādītas gleznas ar kailu sieviešu ķermeņiem. Nerunājot par to, ka baznīcas tradicionāli bijušas kailu ķermeņu atveidu pilnas, iznācis, manuprāt, sašust gluži ne par ko, jo lielākā daļa no Repšes gleznotajiem ķermeņiem par tādiem uzskatāmi pārsvarā tikai pēc triviāla attālas līdzības principa.
Varbūt tomēr aizdomas, ka mums darīšana ar laikmetīgu projektu, nav maldīgas. Lai gan autors neko tādu visdrīzāk nav iecerējis, viņa izstāde ierosina pievērsties tēmai par mākslas terapeitisko potenciālu. Ne gluži tā, ka no šīm gleznām būtu sajūtama kāda ārstnieciska enerģija, kā to bija novērojuši daži izstādes apmeklētāji, bet, nu, uz to pusi.
Pirmkārt, izstādīt sliktas gleznas ir labi, jo labāk ir gleznot, nekā, piemēram, šaut degunradžus. Vizuālās mākslas un mūzikas studijas apmēram līdz Pirmajam pasaules karam ietilpa labas audzināšanas un klasiskas izglītības nosacītā programmā. Viegli varam iedomāties dāmas kleitās pie zīmējamiem dēļiem, šuvekļiem un klavierēm. Tas nekas, ka kungi laikam gan tai laikā šāva dzīvniekus un viens otru. Tomēr uztvēru šo izstādi tieši tā – kā atgādinājumu, ka laiku un līdzekļus var izlietot humāni vai vismaz nekaitīgi, proti, pašizglītbai. Un būtībā šāds atgādinājums ir ļoti līdzīgs vēl kāda bijušā premjera Andra Šķēles aicinājumam tīrīt zobus, šķūrēt sniegu un mācīties angļu valodu.
Otrkārt, izstāde vedina noskaidrot, kas tad ir labas gleznas, kādas gleznas attiecināmas uz mākslu. Piemēram, viena no visplašāk zināmajiem 20. gadsimta māksliniekiem Salvadora Dalī gleznas ir izteikti nejaukas, taču tās tiek atzītas par mākslu, sīki pētītas un analizētas, pirktas muzeju un privātās kolekcijās, ar tām galu galā autors pat dzīves laikā pelnījis naudu. Pasakot, ka Dalī gleznas nepatīk, jo tās ir nejaukas, bet Repšes gleznas nepatīk tāpēc, ka sliktas, īsti jau skaidrāks nekas nekļūst. Manuprāt, par mākslu var runāt, ja māksliniekam ir kāds skaidrs mērķis, ko viņš cenšas īstenot, vienalga, vai mērķis būtu mimētisks, dekoratīvs, koloristisks, konceptuāls vai visus minētos sintezējošs. Ja mērķis ir vienkārši izglītoties un paplašināt tā saukto redzesloku vai arī atrasties eļļas krāsu smaržas u. c. glezniecības atribūtu valdzinošajā lokā, tad tam ar pašu mākslu vairs īsti nav nekāda sakara. Šķiet, tas arī redzams Einara Repšes gleznu izstādē. Apmēram tā, ka, iemācoties rupji lamāties, nevar kļūt par kravas mašīnu šoferi. Var iedzert kopā ar šoferiem, kaut vai piedalīties šoferu streikos, bet, neprotot vadīt kravas mašīnu, ar to nevar braukt. Savukārt var gadīties, ka kāds šoferis māk braukt, nemaz nelamājoties, nedzerot un nestreikojot. Tāpēc būtu interesanti, kā Repše gleznotu kā naivisti, proti, brīvi ļaujoties saviem impulsiem. Kaut gan var būt, ka viņam nav nekādas vēlēšanās tiem ļauties. Var gadīties arī, ka nav pašu impulsu. Un, objektīvi raugoties, tik pat cienījams mērķis var būt apgūt kādu sev simpātisku stilistisku izteiksmi, kurā pašapmierināti darboties. Atzīme biogrāfijā būtu tāda pati – “nodarbojās ar glezniecību”.
Izstādē piedzīvotā hrestomātiskā “mans puika arī tā mācētu” sajūta aizved uz domām par to, ka varbūt politiķu māksla tāpat kā bērnu māksla un trako māksla uztverama kā “tīra manta”, dabas parādība, kā terapeitiska/audzinoša/attīstoša izpausme, kurā nav vajadzības meklēt mākslai nereti piemītošas virsvērtības.
Tātad neērtības sajūtas iemesls nav pašas Einara Repšes gleznas, jo pasaulē ir daudz labāku un sliktāku gleznu, un tām visām ir kāda gluži privāta vai plašāka mēroga nozīme, tās visas attiecas uz cilvēka brīvām tiesībām izpausties. Mulsina nevis izpausme, bet reprezentācija. Mākslas izstāžu funkcija ir skaidra – kaut ko parādīt, darītu zināmu, pievērst kaut kam uzmanību. Iespējams, ka Repšes gadījumā tomēr iznāk, ka viņš vēlējies pievērst uzmanību sev, kaut kādā veidā humanizējot savu politiskā darbībā apbružāto tēlu, piešķirot tam savdabīgu šarmu vai kaut ko tamlīdzīgu. Neviļus atkal nāk prātā līdzības ar Tautas partijas līdera Andra Šķēles publiskām izpausmēm. No publisko attiecību un vizuālās kultūras viedokļa vienlīdz vērtējams Šķēles kampaņās izmantotais klasiskais “izmešanās kreklā” gājiens, paužot solidaritāti ar vienkāršo tautu, un Repšes personības “atraktivitātes paketes” papildināšana ar gleznošanu, paužot tādu pašu solidaritāti.
Ja Einaram Repšem bijusi vēlēšanās pievērst sabiedrības uzmanību tieši gleznām, tad ieteiktu darīt to ar pseidonīmu un maskējoties, jo diez vai var sagaidīt adekvātu reakciju uz darbiem, kuru autors ir populārs politiķis. Varētu arī mēģināt pieteikt šos darbus kādai starptautiskai glezniecības skatei. Taču tas, kā Repšes izstādes pašlaik apceļo Latviju, liekas vai nu īpaša naivuma vai īpaša pragmatisma abpusēji (no autora un skatītāju viedokļa) caurstrāvots projekts. Pirmajā gadījumā sabiedrība priecājas par gleznām, kuru līmenis līdzinās bērna prasmei sasiet kurpju auklas, otrajā – abas puses diezgan brutāli koķetē ar varu un ietekmi. Uz pušu līdzvērtību norāda pēc izstādēm notikušo “sarunu par mākslu” specifika. Sarunā ar mākslinieci Aiju Zariņu Liepājā Einars Repše atvēcinās no Aijas Zariņas jautājumiem par kultūrpolitiku, sevi mīlīgi saucot tikai par “vienu pindzelmani, kas atbraucis uz savu pirmo izstādi”. TV raidījuma Tāda ir dzīve (10.06.2004.) vadītāja savukārt goddevīgi aicina Einaru Repši izteikties par teātri kā mākslā kompetentu personu, atgādinot, ka viņš taču sarīkojis savu darbu izstādi, tātad kaut ko saprot.