Pētera bērnība

Es piedzimu, un tas jau bija superforši, to es varu droši teikt, jo man bija baigi labi. Es dzīvoju ar saviem vecākiem piecus gadus Dānijā. Mana mamma bija krievu valodas pasniedzēja vidusskolā un tētiņš bija jau pensionieris. Viņš bija slāvu valodas profesors. Tā mēs dzīvojām, dzīvojām, bet tad mana mamma sagribēja braukt prom un visu mainīt. Viņa dabūja darbu Maskavā, un mans tētis izdomāja, ka viņš arī brauks līdzi. Man bija pieci gadi, un es arī izdomāju, ka braukšu viņiem līdzi. Viņi mani pierunāja. Tad mēs visi aizbraucām ar vilcienu uz Maskavu.

Maskava bija šausmīgi liela. Kopenhāgenā mēs dzīvojām klusā, klusā rajonā. Tur pagājušajā gadsimtā bija uzceltas mājas, kas bija domātas cilvēkiem ar alerģijām, bet tagad tur vienkārši ir forša vieta, kurā dzīvot. Bet Maskavā visas milzīgās mājas, metro, viss tik ļoti liels. Tas bija interesanti. Sākumā es neko nesapratu no krievu valodas, bet tad mamma mani ielika krievu bērnudārzā. Tatjana Ivanovna, mana audzinātāja, es atceros, kā viņu sauc, kad viņa mani pirmo reizi ieraudzīja, man bija kājās botiņas, un viņa teica: “Ā, sportsmen!” Tas bija pirmais, ko es iemācījos pateikt krieviski. Mēs dzīvojām oļimpijskaja ģerevņa. Tur bija lielas sešpadsmitstāvu mājas, bet es dzīvoju tikai 6. stāvā. Visi mani draugi bija vecāki par mani, tāpēc  es dabūju dzirdēt visādas importnije kaseti  ar Modern Talking un Sandra. Es gāju arī krievu skolā līdz 4. klasei. Skolas brīvlaiks Maskavā bērniem bija 3 mēneši, bet Dānijā tikai pusotrs mēnesis. Dāņu izglītības sistēmā skaitījos mājas apmācībā, man vasarā bija jāiet un jākārto atskaites un jāmācās vasaras vidū Dānijā. Man tas šausmīgi riebās, dāņu klasesbiedri vienmēr teica: “Tas ir tas krievu Pēters, kas nes uz skolu šokolādes bulciņas, nevis siermaizes.” Tā bija pretīga klase. Dāņu pamatskolā es nekad normāli nemācījos, bet, kad gāju uz atskaitēm, visi brīnījās, ka es tik daudz zinu. Krievijā bija augstāks zināšanu līmenis pamatskolā.

Tad, kad tev ir 7 gadi, ir ļoti aktuāli dabūt velosipēdu. Maskavā varēja dabūt Orļonok vai Škoļņik, vai Saļut. Tas pats arī ar skrituļdēļiem — bija tikai divu veidu. Un sņegokat Čuk I Gek! Lunahod Eļektroņika! (Smejas.) Tās bija superforšas lietas, jo bija vienīgās. Es dabūju Škoļņiku, tad tas salūza, un es gaidīju savu Orļonok. Tās lietas veidoja atmosfēru. Kad es aizbraucu uz Dāniju, kur visa kā bija pa pilnam, tad man likās, ka mans Orļonok  ir daudz labāks, jo viņš tāds ir vienīgais. Manu skrituļdēli visi apbrīnoja. Maskavas dēlis bija tāds, kas ļunkājas, bet Dānijā visi bija tādi cieti.

Esmu lasījis visus tos tekstus par Ļeņinu, bet atceros, ka nekādu sevišķu iespaidu tas man neatstāja. Dīvaini, jo visiem likās, ka tas ir baigi traki. Krievu bērnudārzā mazo Pēteru intervēja dāņu radio — dāņu bērns sovjetu bērnudārzā. Pēc tam bija raidījums –– dāņu bērns sovjetu pamatskolā. Davai, tagad stāsti, kāt tev  tur skalo smadzenes. Es noskaitīju Puškina dzejoli, nodziedāju Ņebo krutjitsja. Man viss bija kārtībā. Maskavā bija tādi veikali, ko sauca Berjozka. Priekš ārzemniekiem. Nu, man bija džinsu bikses, kas klasesbiedriem nebija, bet man nekad neveidojās nekādi konflikti. Viss bija superforši.

Kad mēs atbraucām uz Rīgu, tad gan nebija tik forši. Es iedomājos, ka Latvijā būs tā — pie jūras ar palmām. Tā es biju iedomājies, jo Maskavā tas bija baigi kruta — pojeģem v Pribaltiku. Bet tas jau īstenībā tā nav. Mamma man no valodas grāmatiņas bija iemācījusi pateikt “lapas krīt no kokiem nost”. Iedomājos, kā es satikšu parkā visādas foršas svešas meitenes un varēšu viņām pateikt “lapas krīt no kokiem nost”… Man bija desmit gadi, kad mēs atbraucām uz Rīgu, un es sāku mācīties Tērbatas ielā krievu skolā. Tas man bija šoks! Tas bija šausmīgi! Tajā skolā sākās visi šitie — kuram foršāka pildspalva un tā tālāk. Varbūt tāpēc, ka tas jau bija tāds vecums, kad jāsāk zīmēties. Bet man tas nelikās īpaši svarīgi, galvenais, lai tā pildspalva raksta. Tāpēc mani uzskatīja par dīvainu. No skolas mani izņēma, jo man bija depresija, taču tas nebija tikai skolas dēļ. Es vispār Rīgā nevienu nepazinu. Runāju krieviski, bet latviski nemācēju. Man nebija draugu.

Mani izņēma no tās skolas un nevarēja saprast, ko lai ar mani dara, lai man būtu labi. Un tad es kādu laiku vispār nekur nemācījos, tikai staigāju pa Jūrmalas māju kopā ar tēti, jo viņš vienmēr bija mājās, lasīja, staigāja un pavadīja laiku ar mani. Man šausmīgi patika visādas nindzjas un karatē. Mammai bija viens paziņa, es pie viņa taisīju koka zobenus un arbaletus, un bultas. Man bija arī viģiks un ļoti daudz filmu. Man šķiet, ka latvieši un krievi nezina tik labi angļu valodu tāpēc, ka visas filmas bija ar šito tulkojumu (aizspiež degunu) — “Ja tebja ubju, lodočņik! ” Man bija sapirktas filmas ar subtitriem, un es iemācījos angļu valodu. Bija tāda briesmīgi negaršīga salda kukurūza, bet es vienalga ēdu to, skatoties filmas. Un bija Fanta,  ražota fabrikā Veldze. Ķīmijas kalngals! Un es to vienalga dzēru. Un ēdu daudz baltmaizes, un man sāpēja vēders no tā visa un bija alerģija. Tas viss bija par daudz.

Tad mamma teica, ka bērnam tomēr ir jāiet skolā un ielika mani 7. vidusskolā, kas ir uz Bruņinieku ielas. Ja jau jāiet, tad es sēdēšu klasē, un lieciet man mieru, jo es neko nesaprotu. Es atnācu uz klasi, un man uzreiz pienāca klāt viens čalis un teica: “Privet! Žvačku hočeš?” Un es sapratu, ka kontakts ar latviešiem ir nodibināts. Es ar viņu sadraudzējos, tas bija Dāvis. Visi runāja ar mani krieviski. Dāvis mani uzaicināja uz savu vārda dienu. Es biju ļoti kautrīgs un negribēju iet, bet tomēr saņēmos. Tur bija Dāvja māsīcas un mana pirmā latviešu mīlestība. Es sāku iet kopā ar klasesbiedriem uz visādām nodarbībām, sportot. Viss aizgāja, bet es joprojām runāju tikai krieviski. Jo visi ar mani runāja krieviski.

Man ir otrs ļoti labs draugs Juris, ar kuru mēs kopā spēlējam Aparātā. Es sāku interesēties par mūziku. Sākumā es ļoti gribēju sintezatoru. Mamma apsolīja man sintezatoru, ja es mācīšos mūzikas skolā. Dabūju sintezatoru, bet gribējās dzīvu instrumentu, dabūju kaut kur vecu krievu ģitāru un sāku trinkšķināt. Un tad tas Juris, kurš arī bija sācis trinkšķināt ģitāru, kaut kādā veidā uzzināja, ka es arī trinkšķinu, pienāca man klāt un latviski teica: “Vai tu negribi apmainīt šīs Nirvana notis pret Guns’N’Roses notīm?” Es jau biju skolā nosēdējis kādus trīs gadus un klausījies katru dienu latviešu valodu. Un Jurim teicu: “Davai, darām tā.” Tad es sapratu, ka īstenībā varu runāt latviski. Man vajadzēja kaut kā iesākt.

Stundās es tikai sēdēju, mani nekad neizsauca pie tāfeles. Matemātikā un fizikā es rēķināju uzdevumus, bet, piemēram, latviešu valodā nosēdēju līdz pat 9. klasei, nedarot neko. Vispār neko! Tad, kad bija domraksti, es rakstīju. Rakstīju latviski bez garumzīmēm un pieturzīmēm, domas jau man bija. Bet man nekad nelika lasīt. Es vēl līdz šim brīdim neesmu tā kārtīgi ķēries klāt latviešu literatūrai. Es esmu lasījis Annas Sakses stāstus par ziediem. Nē, īstenībā man tos skaļi izlasīja priekšā mana draudzene. Tas bija skaisti, jo vienmēr jau ir patīkami, ja kāds lasa skaļi priekšā. Bet man arī patika tie stāsti. No literatūras stundām  es atceros — visi tie lāčplēši, blaumaņi... Nav tā, ka man nepatiktu tautiskas lietas. Man, piemēram, ļoti patīk Ziemeļu mitoloģija. Bet man likās, ka tas viss, Blaumanis un visi tie, ir tik rāmi, galīgi netraki. Varbūt es nebiju noķēris to drāmas mesidžu, dziļo psiholoģisko pārdzīvojumu. Mani vienmēr vairāk ir saistījušas tādas lietas, kur ir daudz fantāzijas, visādas stulbas nereālas lietas. To reālo tu skaties apkārt un dzīvo, tas viss ir. Bet vērtība ir tā, kas sastāv tikai no fantāzijas. Vēl es esmu lasījis Kārļa Vērdiņa dzejoļus. Viņš ir jauns un raksta interesanti. Man patika Ziedoņa  Epifānijas. Es gan negribētu teikt, ka kaut ko baigi atceros. Es lasu latviski avīzes, žurnālus. Grāmatas es lasu angliski vai dāņu valodā. Ā, es lasīju Hariju Poteru latviski. (Smejas.) Man ļoti patika tulkojums. Latviešu tulkotājs ir labi izdarījis, ka viņš ir izdomājis visiem personāžiem latviešu vārdus, ko dāņu tulkotājs nav izdarījis.

Vēl man bija klasē tāds puisis Voldemārs Johansons. Mēs bastojām stundas un gājām pie meistara uz skolas pagrabu. Mums bija stabulīšu orķestris. Mēs kafejnīcā Burbulis nopirkām sulu, Tic tac, paņēmām stabules un spēlējām. Tas meistars bija foršais, viņam bija milzīgas brilles. Mans pirmais koncerts kopā ar Juri bija skolas lielajā aktu zālē. Mēs spēlējām visu Nirvana repertuāru. Mūzikas skolotāja Mongule pielaida mūs pie skolas aparatūras, kas stāvēja mazā telpā kopā ar milzīgu Ļeņina galvu.

Roberts Larionovs arī bija mans klasesbiedrs. Mēs sēdējām darbmācībā vienā solā. Es ceru, ka viņš neskatās pārāk dusmīgi uz to, kas notiek ar to totāli stulbo Roberta Larionova kultivēšanu. (Smejas.) Mēs ar Juri sēdējām vienā ļoti, ļoti, ļoti vēlā nakts stundā un runājām, kā sauksim Aparāta albumu. Mums abiem jau sen šķita, ka Roberts Larionovs — tas fonētiski skan ģeniāli. ROBERTS LARIONOVS! (Izbauda vārdus.) Bet tas nav mans klasesbiedrs! Tas ir tikai vārds. Sveicieni īstajam Robertam Larionovam no manis!

Latvijas atmodas laikā mēs ar tēti bijām Dānijā, mana mamma visu laiku zvanīja un stāstīja, ka te iet traki. Teica, ka mašīnai tagad esot caurums no puļemjota. Es visu laiku šausmīgi uztraucos par mammu, kā tas viss beigsies. Bet tad pēkšņi viss bija labi, un mamma teica, ka mēs varam braukt te un dzīvot. Man mamma stāstīja, ka Latviju okupēja, bet tajā vecumā man tas nebija svarīgi, man bija svarīgi, kas notiek man apkārt.

Trīspadsmit gados man bija tas laiks, kad atklāj Vecrīgu. Man bija draugi, kas atkal visi bija vecāki par mani un sēdēja bārā Ala katru vakaru. Tajā bārā spēlēja Rolands Ūdris ar savu divpadsmit stīgu ģitāru. Viņš zināja kādas 200 foršas, vecas dziesmas no The Beatles līdz Rolling Stones. Tad vēlāk atvērās īru krogs. Kroga atklāšanā es pamodos pagalmā, jo toreiz deva alu par brīvu. Vēl nedaudz vēlāk atvēra Pulkvedi. Tā ir vieta, kas man ļoti patīk. Tur kā bija, tā ir, un tur ir labi, sajūtas paliek.

Pabeidzu 9. klasi un aizbraucu uz Dāniju. Mana ģimene uzskatīja, ka man tomēr vajag dāņu izglītību. Nomācījos vienu gadu tādā dāņu skolā, ko sauc par pēcskolu. 9. un 10. klase kopā, tāds pārejas periods. Laukos, internātā. Visādi radoši priekšmeti — zīmēšana, mūzika, fizkultūra un tā tālāk. Atšķirība starp Krievijas, Latvijas un Dānijas skolām ir liela. Te tu mācies. Iemācies, neiemācies, vienalga. Dabū savu atzīmi, skolotāju tas neinteresē. Dari savu un viss. Bet Dānijā ir svarīgi, lai tu tiec līdzi, lai visiem ir ko teikt, lai visiem, arī tiem lēnākajiem, ir savs viedoklis. Bet visiem taču nav ko teikt! Tāpēc tur viss ir lēnāk. Es nezinu, vai tas ir slikti, bet tas kaut kādā veidā bremzē tos, kuriem patiešām ir ko teikt. Piemēram, mūzikas stundās jebkuram ir jāspēlē bungas vai ģitāra, vai vēl kaut kas. Svarīgākais ir process. It kā tas veido daudz pārliecinātākus cilvēkus, bet tas profesionālais līmenis pēc tam, kas rodas sabiedrībā... Laikam jau ir tāds pats, bet tomēr tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs nekā šeit. Mani tas kaitināja. Es šeit biju pieradis, ka vajagiemācīties kaut ko no galvas. Tev jāzina fakti, fakti. Bet tur saka — tagad jums jāanalizē šitā bilde, kurā redzams kaut kāds rokeris ar savu motociklu. “Nu,” es saku, “laikam tie ir septiņdesmitie gadi, tas ir rokeris, subkultūras pārstāvis.” Man saka: “Nē, Pēter, nomierinies. Ko tu redzi uz šīs bildes?” “Es taču jau tikko teicu, ko es redzu!” “Nē, pasaki mums, kas ir attēlots uz šīs bildes.” Es paliku sarkans un izgāju ārā. Jutos kā Pepija Garzeķe. Bet bija priekšmeti, kas Dānijā bija augstākā līmenī — vācu, angļu valoda. Ķīmijā un fizikā es šeit biju samācījies visādas teorijas. Bet Dānijā mēs ņemam kaut kādu nātriju un dedzinām. Dānijā izglītība ir kā izklaide. Visiem jābūt ko darīt. Šeit, ja kāds kaut ko grib panākt, viņam jācīnās, jāmeklē iespējas, bet Dānijā tevi visu laiku stumda — varbūt tu gribi uztaisīt radio programmu lokālajam radio, varbūt tu gribi uztaisīt grupu, varbūt tu gribi izdot žurnālu. Āāāā, lieciet mani mierā, es neko negribu!

Tad, kad es pabeidzu to lauku pēcskolu, Dānijā bija sociāldemokrātu valde. Bija izdomāta tāda izglītības sistēma, ko sauca par brīvo jauniešu izglītību. Tā dāņu izglītība ir brīnumzeme! (Smejas.) Kopā ar koordinatoru var sastādīt divu vai trīs gadu programmu, saņemt no valsts stipendiju, ja dzīvo pie vecākiem, tad mazāku, ja viens — tad lielāku. Tu saki — mani interesē da jebkas! Mani interesē astroloģija vai vēl kaut kas cits. Piemēram, gribu braukt uz Peru, jo tur dzīvo baigi foršā burve. Gribu būt burvis! Tev saka — o, jā, tas skan interesanti! Tātad tu brauksi uz Peru mācīties par burvi. Tev pašam jānokārto apdrošināšana, bet ceļu un stipendiju mēs tev samaksāsim, visu koordinēsim. Viens mans draugs brauca mācīties salsas dejas uz Kubu! Nu, kādas tur salsas dejas! Padzīvoja Kubā.

Tā kā esmu no ģimenes, kurā visiem ir izglītība, tad es paliku Dānijā, mācījos mūzikas vidusskolā. Bet tur atkal visiem bija jādara viss, svarīgākais bija process. Man bija 16 gadi, kad es Kopenhāgenā sāku dzīvot viens pats. Vecāki uztraucās, bet uzticējās. Mamma tikai pateica, lai uzmanos ar narkotikām, alkoholu, lai man nebūtu bērni un lai es ēdu kaut ko ar vitamīniem. Viss bija forši, bērnu nebija un narkotiku arī ne. Man likās, ka es esmu ļoti liels un gudrs un tagad veidošu savu dzīvi, bet nevarēju piecelties no rītiem un man eksāmenos bija jāatbild dubulta viela, jo man bija vairāk par 15 procentiem nokavētu rīta stundu. Man pašam apnika, ka tas tā ir, jo man īstenībā ļoti interesē mācības. Es nomainīju skolu. Tā bija tāda kā Latvijā vakarskolas. Var izvēlēties priekšmetus, kas būs nepieciešami augstākajai izglītībai. Tas gan bija interesanti! Piemēram, reliģijas mācībā ir tēma Islāms, bet klasē sēž kādi seši turki un pakistānieši un var pastāstīt daudz vairāk nekā pasniedzējs.

Tā brīvā izglītība skaitās kā vidējā, ja esi beidzis ģimnāziju, nevari izmantot šo sistēmu. Es nenoliku pēdējo matemātikas eksāmenu — tātad man nav pilnas vidējās izglītības. Ielēcu brīvās izglītības vilcienā. (Smejas.) Sākumā mācījos roka skolā. Tur gan nebija labs līmenis. Un tad es atradu sev privātskolotāju, vienu komponistu, un valsts man maksāja par šīm stundām. Bet es jau sen biju runājis ar savu draugu Juri, ka man atkal jābrauc uz Latviju, lai mēs varam kopā taisīt savu grupu. Atbraucu, mēs ar mammu aizgājām uz Mūzikas akadēmiju un uzzinājām, ka varu ņemt maksas kursus. Te nu es esmu! Pirms pusgada man dāņu brīvās izglītības nauda beidzās, es mācos par atlikušo, bet ceru, ka varēšu arī sākt kaut ko pelnīt un maksāt pats.

Es nedomāju, ka Dānijā man ietu sliktāk nekā šeit. Man galvenā lieta mūzikā ir motivācija. Dānijā ir tūkstošiem visādu biedrību — rokmūziķu biedrība, džeza mūzikas biedrība, jaunās klasiskās mūzikas fonds, kas atbalsta to un to, un to, un ansambļi — šausmīgi daudz visādu cilvēku, kas nodarbojas ar mūziku. Patiešām labā, profesionālā līmenī. Bet man tur zūd motivācija. Piektdienas vakarā tu vari aiziet uz vismaz divdesmit dažādiem klasiskās, džeza vai roka mūzikas koncertiem, kas ir ļoti interesanti, profesionāli un labi. Bet tad beigās tev ir vienalga, jo nevari izvēlēties, labāk sēdi mājās un ar draugiem iedzer alu. Šeit, lai gan arī ir aizvien vairāk dažādu koncertu, bet tomēr, ja kaut kas notiek, tad mums visiem tur ir jābūt, jo tas ir NOTIKUMS! Tā ir motivācija darīt, jo es ceru, ka mūziku, kuru es uzrakstīšu, kāds arī nospēlēs, jo tā šeit būs kaut kas jauns. Es ceru, ka tas tā nav tikai tāpēc, ka esmu kaut kāds smirdīgs dānis. Arī Dānijā nospēlētu, taču tur viss būtu tik perfekti noorganizēts, ka vienkārši viss būtu skaidrs par to. Šeit ir iespējams rīkoties spontāni. Man ļoti interesē alternatīvā mūzika, bet — kas man šeit ir tāds mazs rūgtumiņš — ir tas, ka Rīgā vārdu “alternatīvs” vai “pagrīdes” pagaidām var saistīt arī ar neprofesionalitāti. Varbūt tas ir informācijas trūkums, neņemos spriest. Bet tas, ka naudas ir tik maz, bet salīdzinoši tomēr notiek tik daudz, tas gan ir labi. Tas ir pareizais virziens.

Dānijā visi ir it kā līdzīgi. Neviens nevar būt ļoti, ļoti bagāts un neviens nevar būt ļoti, ļoti nabags. It kā tas ir labi, bet arī drusku perversi. Ir slikti, ka te ir nabadzīgi cilvēki un ir korupcija. Bet intervijā Dienai, to, ka man nepatīk korupcija, pielika klāt! Es teicu, ka man nepatīk, ka miskaste ir tālu jānes, un laikam, lai es neizklausītos totāli dumjš, uzrakstīja arī par korupciju. Es neko nezinu par politiku. Bet es nedomāju, ka tas ir ļoti labi, ja cilvēks neinteresējas par politiku. Jo demokrātija ir labākais, kas mums pagaidām ir pasaulē, un tai ir vajadzīgi cilvēki, kas interesējas par politiku. Ne es vairs varu vēlēt Dānijā, jo es neesmu bijis tautas reģistrēšanā, ne es varu Latvijā balsot. Nu tad neko.

Kad es atbraucu atpakaļ no Dānijas pēc sešiem gadiem, viss, protams, protams, bija mainījies. Visi veikali, pilsēta, baigi daudz lietu ir savestas kārtībā. Cilvēki ir tādi, kādi viņi ir. Ārēji varbūt palikuši atvērtāki, krāsaināki, bet iekšēji jau viņi ir tādi, kādi ir. Krievi noteikti ir vairāk traki. To jau jebkurš var redzēt televizorā. (Smejas.) Vienīgās ziņas, kas ir tiešām izklaidējošas, ir ziņas no krievu parlamenta, tur viņiem baigi labi iet. Latvieši, man šķiet, nav sevišķi traki. Daudzās jomās latvieši ir tādi mazliet vairāk iekšā sevī. Ja latvietim ir kāda baigā ideja, es nezinu, vai viņš sāks kliegt — Āāāāā! — un mēģinās apgriezt pasauli kājām gaisā. Es esmu piedzīvojis tikai vienu izteiktu mentalitātes maiņu. Es diezgan bieži vienu brīdi biju Parīzē. Un man francūži likās pilnīgi sūri un skābi cilvēki. Ja labi nerunā franciski, neviens neuzsmaida. Un tad vienu gadu viņi vinnēja pasaules čempionātā futbolā. Es aizbraucu uz Parīzi, un visi francūži bija tādi saulaini un smaidīgi, un laipni. Man šķiet, ka latviešiem arī ir tāda ļoti liela griba sevi kaut kā pierādīt. Tā latviešiem ir tāda dīvaina parādība — būt labākam par kaut ko. Man šķiet, lai varētu būt par kaut ko labāks, ir jābūt vienādiem izejas punktiem. Pirmkārt, vajag uztaisīt mūziku tā, lai pašam patīk un lai pašam ir forši. Pēc tam lai citi spriež, kas ir labāks un kas — sliktāks. Un vēl ir tāda dīvainība. Latvieši, arī radoši cilvēki, ir noslēgti sevī, taču tajā pašā laikā ambīcijas ir ļoti lielas. Piemērs varētu būt džeza mūzika. Es negribu nevienu apvainot, bet šeit notiek — nē, šeit nenotiek. Šeit notiek mīnus džeza mūzika. Ir daži, kas tiešām labi spēlē, bet tādu ir ļoti, ļoti, ļoti maz. Un tad atbrauc kāds slavens, labs džezmenis, bet kritika vienalga ir ļoti skarba. Pat visos šitajos Sīrupos un bērnu avīzēs kritika ir ļoti skarba. Man šķiet, ka tā ir latviešu dīvainība. Nē, nu var jau būt, ka somiem vai lietuviešiem ir vēl trakāk.

Manos dziesmu tekstos bērnišķība ir tāpēc, ka man interesē prieks, kas ir visur apkārt. Ja es varu radīt kaut kādu fantāzijas filtru, caur kuru es un varbūt arī citi cilvēki var skatīties, un ja tas radikāli maina visu to realitātes redzējumu un padara kādu brīdi mani un citus priecīgākus, tad tas ir baigi labi. Bet tas nav bērniem. Tas ir bērnišķīgajiem prāta cilvēkiem. Galvenais, lai mani teksti būtu ārā no visa reālā, kas notiek. Un kad es uzskatu, ka tas ir gatavs, vai tas pats uzskata, ka ir gatavs, tad man vairs nav nekādu saistību ar to tekstu. Tas nav personiski. Es nesaprotu, kā var rakstīt mūziku, kas, manuprāt, ir visbrīvākais no visiem mākslas veidiem, par kaut ko konkrētu! Man šausmīgi riebjas konkrētas lietas, realitāte mūzikā. Kā var, piemēram, rakstīt mūziku okupācijai? Varbūt ir tā izjūta, atmiņas, un no tā rodas mūzika, bet ne taču rakstīt konkrēti par tādu un tādu gadu, kad nomira vecmamma. Es to nesaprotu. Es izklaidējos, rakstot mūziku. Tas nenozīmē, ka man vispār nebūtu skumju, taču es negribu apbēdināt citus cilvēkus ar savām negatīvajām emocijām, pasniedzot tās savā mūzikā. Es pats negribu savas negatīvās emocijas! (Smejas.)

Svešvalodā jebkuram cilvēkam ir vieglāk izteikties. Tāpēc arī latviešu grupas tik daudz dzied angliski, lai gan ir tādi, kas neko nejēdz no angļu valodas gramatikas, artikuliem, es esmu dzirdējis ļoti daudz smieklīgu tekstu, kas ir galīgi nepareizi un bez jēgas. Varbūt es esmu mazliet tāds pats. Man dāņu valodā būtu daudz grūtāk rakstīt, lai gan atskaņu ziņā dāņu valoda ir daudz vienkāršāka. Man joprojām liekas, ka nav daudz atskaņu latviešu valodā, lai gan es visu laiku mācos tos interesantākos vārdus, piemēram, “gumza”. Tas ir tad, kad kaut ko — nu, gumzīt. Gumza tumsā? Nu, nav īsti atskaņas. Latviešu valodā ir švaki ar tām atskaņām. Uz leju pa seju es vakarā eju... (Smejas.) Ja man ir dziesma, man vajag arī tekstu. Man jau prasa, kas tas ir, ko tas nozīmē, bet tas ir nesvarīgi. Angliski būtu tāpat kā latviski — ļoti viegli un ļoti jautri tie teksti nāk. Bet dāņu valodā… Latviski tā glāze man ir tikai glāze, bet dzimtajā valodā man ir simtreiz vairāk asociāciju ar vārdu “glāze”. Tā ir mana dzimtā valoda, un man šķiet, ka pateikt, piemēram, “es tevi mīlu” ir daudz vieglāk jebkurā citā valodā nekā savā paša valodā.

Kas angliski ir rupji, tas latviski ir “maitas gabals”.  Bet “ej ratā”, tas ir ļoti labs! Ej ratā!

Sagatavoja Alīse Zirne