Pēdējie smiekli Latvijā

Humora politika Par žurnāla Dadzis iznākšanu uzzināju no televīzijas ziņu sižeta – Dainis Breikšs stāstīja, ka jaunais izdevums ir neatkarīgs un par izsmiekla objektu var kļūt jebkurai partijai vai ekonomiskajam grupējumam piederošs cilvēks. Apmēram tā. Šī pati doma pausta Smieklu neatkarības deklarācijā žurnāla trešajā lappusē, un arī vāku rotā Ērika Oša zīmētā karikatūra, kurā var pazīt pie dažādām partijām piederošus politiķus, kas visi labprātāk redzētu Dadzi mirušu. Uzreiz atzīšos, ka manu uzmanību pirmām kārtām saistīja nevis Dadža humors, bet Dadža politika. Kaut kas šajos paziņojumos par neatkarību mani pārsteidza, bet, kā parasti, pagāja zināms laiks, kamēr spēju formulēt, kas tieši. Protams, Dadzis vienmēr ir bijis politisks žurnāls. Padomju propaganda šeit tika pasniegta amizantā un vizuāli krāšņā veidā (dažs labs pret Izraēlu vērstais joks uz žurnāla pēdējā vāka šobrīd varētu izraisīt starptautisku skandālu), ideoloģiskā audzināšana bija paciešama, jo tai komplektā vienmēr nāca gluži sadzīviski jociņi (vislabākā bija ārzemju humora lappusīte), padomju nejēdzību izsmiešana varēja būt diezgan divdomīga (viss bija atkarīgs no tā, vai jokus par brāķdariem, blatotājiem, dzērājiem un korumpētiem santehniķiem jūs sapratāt kā konkrēto pretpadomisko elementu vai visas padomju sistēmas kritiku). Lai nu kā tur būtu, varasvīru izsmiešana padomju Dadzim noteikti nebija raksturīga, tāpēc Oša karikatūra ir maldinoša. Tomēr tikpat skaidrs ir arī tas, ka jaunais žurnāls drīzāk pretendē uz jaunas tradīcijas iedibināšanu, nekā vecās atjaunošanu. Dadzis ir politisks, bet ne tajā pašā nozīmē kā senāk. Kāpēc ir tik būtiski uzsvērt savu neatkarību? Patiešām, no medijiem un žurnālistiem mēs, lasītāji, skatītāji un klausītāji, prasām neatkarību un “bezpartejiskumu”. Savā ziņā tas ir dīvaini. Jebkurā elementārās loģikas grāmatā var atrast atgādinājumus, ka izteikums ir patiess vai aplams neatkarīgi no tā, konkrēti kurš cilvēks to izsaka. Vēl vairāk, vērtēt izteikuma patiesumu pēc tā, kāda ir runātāja vai rakstītāja personība, nozīmē pieļaut kļūdu, ko loģikā sauc par ad hominem. Tāpat kā izteikuma “trīsstūrim ir trīs stūri” patiesums nav atkarīgs no tā, vai to apgalvo tikumīgs vai netikumīgs cilvēks, tāpat arī avīžrakstā ir uzrakstīta patiesība vai meli neatkarīgi no tā, vai žurnālists pārstāv kāda oligarha intereses, vai nē. Tomēr tā kā lasītājam nav ne laika, ne vēlēšanās pārbaudīt un kritiski izvērtēt, teiksim, avīzē rakstīto, žurnālista neatkarība ir būtisks nosacījums, lai laikraksts iegūtu plašas auditorijas bezierunu uzticību. Tomēr ar humoru ir sarežģītāk. Protams, pirmajā mirklī varētu šķist, ka, lūk, no partijām neatkarīgs humorists varētu nosaukt lietas īstajos vārdos, skaļi pateikt, ka karalis ir kails, ar saviem smiekliem sagraut eirobirokrātu un citu krāpnieku radītās mirāžas. Mēs varētu humoristu vai karikatūristu identificēt ar ākstu jeb, atsaucoties uz Tamāras Zālītes precizējumu, nerru, kurš vienīgais drīkst teikt valdniekam visu patiesību. Tomēr humoram kā tādam nav nekāda sakara ar patiesību. Tas ir tikai un vienīgi retorisks līdzeklis, proti, tas ir efektīgs veids, kā iespaidot cilvēku domas. Var padarīt smieklīgu gan cilvēku, kurš uzskata, ka trīsstūrim ir četri stūri, gan to, kurš uzskata, ka stūri ir trīs. No jokiem cieš blondas sievietes, bet tikpat labi to vietā varētu būt tumši vīrieši. Zemnieks ir tikpat smieklīgs kā jaunbagātnieks. Joks pirmām kārtām liecina par to, ko jokotājs ir gribējis izsmiet, un nevis par to, kas ir vai nav smieklīgs. Smieklu loģika Humors nenoliedzami mēdz sagādāt intelektuālu baudu. Pazīstamais padomju paraugprāvu atmaskotājs Artūrs Kestlers reiz Britu enciklopēdijai uzrakstīja šķirkli par humoru un asprātību. Nodaļā Smieklu loģika viņš apgalvoja, ka joks parasti ietver divu iekšēji nepretrunīgu, bet savstarpēji izslēdzošu skatījumu vai asociatīvo kontekstu saspēli. Viens no viņa piemēriem bija joks par mazohistu – tas ir cilvēks, kuram no rītiem patīk iet aukstā dušā un tāpēc viņš iet siltā. Ja atkal pieminam to pašu Dadža vāku, tad saspēle ir starp politiķu cerībām, ka Dadzis ir miris un viņus netraucēs, un mūsu, lasītāju, zināšanām par to, ka Dadzis ir augšāmcēlies un gatavs ķerties viņiem biksēs. Grāmatā Blackwell Companion to Aesthetics Džons Lipits šo humora skaidrojumu saista ar Kanta vārdu un uzsver, ka veiksmīgā intelektuālā jokā perspektīvu sastatījums ir negaidīts un tāpēc smieklīgs. Dadža karikatūrās un humoreskās ir atrodamas gan skatījumu saspēles, gan negaidītības moments, vismaz nevar teikt, ka joki tajā ir veci. Tomēr tas ir tikai pamats. Reti kuram izdodas atrast tādus perspektīvu un kontekstu salikumus, kas ir nevis vienkārši negaidīti, bet līdzinās jaunatklājumam – pilnīgi jaunam skatījumam uz pierastu lietu. Manuprāt, šādos gadījumos humors sagādā vislielāko intelektuālo baudījumu un atklāj kaut kādas patiesības. Un, manuprāt, jaunajā Dadža numurā šādu jaunatklājumu nav. Pats par sevi tas nebūtu nekas sevišķs, vismaz man nav tiesību neko tādu pārmest citiem, tāpat kā man nav tiesību izteikties par drukas kļūdu lielo skaitu jaunajā (bet ne vecajā) Dadzī. Drīzāk šajā žurnālā interesanta ir saistība starp humora politiku un smieklu loģiku. Kopā ar tautu Humors uz mums iedarbojas ne jau tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Humora teorētiķu vidū nav vienprātības par to, kāda veida emocijas šeit ir iesaistītas. Būtībā ir divas nometnes – vienas pārstāvji apgalvo, ka humors vienmēr ietver agresiju, otra – humors ir emocionāla izlādēšanās. Abām ir nozīme humora politikā. Pie pirmās tiek pieskaitīti Aristotelis, Hobss un Bergsons. Humors kā agresija paredz smējēju un izsmieto, atklāti vai slēpti kritisku vai pat nievājošu attieksmi pret smieklu objektu, kā arī iejūtības un labvēlības “atslēgšanu”. Bergsons teica, ka, lai varētu smieties, nepieciešama “it kā īslaicīga sirds anestēzija”. Ja humors nebūtu agresija, nevarētu saprast, kāpēc no tā baidās un kāpēc tas mēdz kalpot par pretošanās vai varas graušanas līdzekli. Angļu vēsturnieks Saimons Šama grāmatā Pilsoņi aprakstīja Robespjēra valdīšanas pēdējās stundas un to, cik izšķirošs moments bija Vadjē ironizēšana par Robespjēru Konventa sanāksmē. Vara nekad nav tikai fiziska – Fuko apgalvoja, ka vara ir attiecību veids un tādā ziņā tā paredz atzīšanu un piekrišanu no it kā pakļauto cilvēku puses. Humors ir spējīgs sagraut ārkārtīgi būtisko, bet ļoti trauslo varas psiholoģisko pamatu. Tieši tāpēc tirāni vienmēr centušies rūpīgi kontrolēt, par ko cilvēki smejas. Tādā ziņā humors ir demokrātijas pazīme. Dadža politika ir tā, ka tassmejas “kopā ar tautu” (Smieklu neatkarības deklarācija). Kā zināms, “tauta” ir jēdziens, uz ko visi mīl atsaukties, bet reti kurš gatavs precizēt, kas tieši ar to domāts. Skaidrs, ka ne visi Latvijas iedzīvotāji. Manuprāt, Dadzī nav jaunatklājumu tāpēc, ka lielākā daļa tā joku ir balstīta uz plaši atzītām, tūkstoškārt atkārtotām klišejām – eirobirokrāti apspiež lauksaimniekus, politiķi apzog pensionārus, valdība nav iznīcinājusi latvāņus utt. Arī Blondīne ir uzzīmēta. Galvenais – pat par šīm klišejām nekas jauns nav pateikts, tās vienkārši ir atkārtotas, lai tie, kas tām piekrīt, var vēlreiz par tām patīksmināties. Un te mēs nonākam pie otrā skatījuma uz humora emocijām. Saskaņā ar to, cilvēks smejas, lai mazinātu spriedzi vai kad tas, kas izraisa spriedzi, pēkšņi izgaist. Pie šīs nometnes tiek pieskaitīts, piemēram, Freids. Raugoties uz humora politiku no šādām pozīcijām, joki par valdību, seksu, gejiem vai feminismu izskatās pavisam savādāk. Ja humors ir izlādēšanās, tad Dadzis var kalpot par tādu pašu “tautas” savaldīšanas līdzekli, kāds tas bija padomju laikos, proti, tas var kļūt par vietu, kur cilvēki, kas nejūtas komfortabli, teiksim, pārmaiņu laikos, var izlādēties smejoties. Tā ka humora politika ir tāda pati politika kā visas citas un ietver gan savus kārdinājumus, gan atbildību, gan negaidītas sekas un nepatikšanas. Un, manuprāt, pateikt, ka esmu gatavs smieties “par KO, KAD un KĀ vien vēlos”, nozīmē nepateikt neko.