Pēc desmit ballu skalas

Pērnā gada 1. septembrī es salauzu labās rokas īkšķi. Tikko bija sācies mans akadēmiskā atvaļinājuma gads, un es biju nolēmis, ka mēģināšu dienu pavadīt, lasot un rakstot, bet vakarā, kad prāts būs pārāk noguris, lai strādātu kaut cik ražīgi, došos uz sporta zāli. Trenažieru klubi Amerikā kļuvuši par plaukstošu industriju un nozīmīgu kultūras institūciju; tās ir plašas telpas, kas pildītas ar visvisādām komplicētām vingrošanas ierīcēm: skrejceliņiem, steperiem, eliptiskajiem trenažieriem, airēšanas mašīnām, dažāda veida statiskajiem velosipēdiem, kā arī citām uzpariktēm, kuru uzdevums paliek noslēpumā tīts. Jaunākajās trenažieru zālēs šīs ierīces izvietotas iepretī veselai rindai televizoru, kuros tiek demonstrētas visdažādākās programmas (sporta pārraides, ziņas, ziepju operas, komēdijas, populārzinātniski raidījumi), ko cilvēki var klausīties ar radio austiņu palīdzību. Daži lasa, bet tie, kuri neskatās televīziju, parasti klausās kaut ko ar savu iPod vai (tie, kuri tuvāk pensijas gadiem) CD atskaņotāju. Reti kurš ausu pāris nav ar kaut ko aizbāzts. Katrs no trenažieriem sniedz sīku un nepārtrauktu informāciju par pagājušo laiku, tābrīža pulsu (un vai tas iekļaujas “svara zaudēšanas” vai “aerobikas” režīmā), patērētajām kalorijām, kustību skaitu vienā minūtē un jūdzēm vai, ja kāds tā vēlas, kilometriem, kas pieveikti, neizkustoties no vietas. Visu šo izdarību galvenā motivācija, kā to jau kāds atzīmējis, ir amerikāņu mūžīgās ilgas labi izskatīties kailiem; tā ir cīņa, kas nepārprotami nolemta neveiksmei.

Es biju pavadījis četrdesmit piecas minūtes uz eliptiskā trenažiera, savā pleijerī klausoties Wilco albumu A Ghost is Born, un tad pārcēlies uz svarcelšanas zāli, lai trīsdesmit minūtes veltītu “spēka vingrinājumiem”. Arī svarcelšanas trenažieri ir biedējoši progresīvās tehnoloģijas paraugi, konstruēti tā, lai precīzi izolētu katru atsevišķo muskuļu grupu. Kad pusstunda tuvojās beigām, es, domās aizmaldījies tālu iztēlē, devos pie kādas ierīces, ko sauc par “lielu cilātāju”; tas domāts kāju nostiprināšanai. Es nebiju īsti drošs, kā tas darbojas, un nospiedu kādu sviru, kura likās nospiežama. Kaut kur no augšas piezemējās pamatīgs atsvars un triecās pret manu labo īkšķi. Es varēju pirkstu pakustināt, tāpēc man nelikās, ka tas būs lauzts, taču asiņošana bija diezgan pamatīga. Kāds pusaudzis uz blakus trenažiera man apjautājās: “Viss labi, vecīt?” (tas ir veids, kādā amerikāņu jaunieši pauž savas rūpes par gados vecāku cilvēku pašsajūtu). Es atbildēju, ka man nekas nekaiš, lai gan patiesībā man nebija ne jausmas. Auklēdams savu asiņojošo labo īkšķi kreisajā rokā, es piegāju pie informācijas galda, aiz kura sēdēja divas jaunas, vienādos krekliņos ģērbušās sievietes. Būdamas sporta zāles darbinieces, viņas bija pieklājīgākas: “Vai varu jums kaut kā palīdzēt, ser?” Es ļāvu, lai asinis sāk pilēt tieši uz informācijas galda un pieprasīju dvieli. Sāpes sāka pieņemties spēkā, un es apsēdos, kamēr viena no sievietēm izņēma aptieciņu un pārsēja manu roku, sakot, ka pirksts neizskatoties “pārāk slikti”, tas noteikti neesot lauzts, bet man tomēr vajadzētu to “kādam parādīt”. Es iedevu viņai savu mobilo telefonu un palūdzu piezvanīt manai sievai un pateikt, lai viņa atbrauc man pakaļ; man nelikās, ka es pats varētu droši aizkļūt līdz mājām.

Sieva jau pēc brīža bija klāt un aizveda mani uz slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu. Mičiganas universitātes Medicīnas centrs ir milzīgs ēku komplekss. Gan Amerikas medicīniskās aprūpes, gan tiesiskā sistēma izslavēta kā pašas labākās pasaulē, vismaz pašu amerikāņu vidū, taču mana ierobežotā pieredze bija mācījusi, ka tās abas vislabāk darbojas apstākļos, kad cilvēkam ar to visu nav ne mazāko darīšanu. Man bija palaimējies, un līdz tam vakaram es slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā nebiju pat spēris kāju, neraugoties uz to, ka Mičiganas universitātē lasīju lekcijas jau septiņpadsmit gadus. Neatliekamās palīdzības nodaļa patiesībā ir kaut kas daudz vairāk nekā parasta slimnīcas nodaļa; tā ir pilnīgi patstāvīga pasaule ar apkalpotu auto stāvvietu un divām dažādām ieejām tiem, kuri ierodas vertikāli vai horizontāli. Es tajā iegāju pa pirmajām pulksten 22.30, vēl joprojām ģērbies sasvīdušajās sporta drēbēs; no manis pieprasīja visvisādas veselības apdrošināšanas kartes un lika parakstīties uz dažādām veidlapām (ar kreiso roku). Tad man lika doties uz uzgaidāmo telpu, kur es tiku pakļauts uzņemšanas procedūrai. Secība, kādā medmāsas pieņem pacientus, atkarīga no tā, cik nopietna ir viņu kaite. Es jutos reizē atvieglots un noraizējies par to, ka man pievērsās gandrīz nekavējoties – tūlīt pēc sievietes, kurai bija spēcīgas vēdergraizes, taču pirms daudziem citiem pacientiem.

Mani aizveda pie cilvēka, kurš, pēc visa spriežot, bija ārsts. Viņš noņēma sporta zālē uzlikto pārsēju un izmazgāja brūci. Tad viņš jautāja: “Cik stipri jums šobrīd sāp roka – pēc desmit ballu sistēmas, ja desmit ir pašas spēcīgākās sāpes, kādas jūs esat jutis?” Lai gan skaļi to nepateicu, man tomēr likās, ka tas ir savāds jautājums. Es pūlējos atsaukt atmiņā citus asu sāpju brīžus, taču man bija grūti kaut ko atcerēties. Reiz es salauzu kājas pirkstu, taču tās bija drīzāk trulas sāpes. Vēl citreiz man bija gadījies samežģīt muguru, un tas tiešām bija ļoti nepatīkami. Jebkuram būs gadījies applaucēties ar verdošu ūdeni vai sagriezties ar virtuves nazi. Bet es nespēju atcerēties šo sāpju intensitāti, kur nu vēl to precīzi novērtēt.
1987. gadā man bija nierakmens, bet es nebiju drošs, vai manas atmiņas par šīm sāpēm neiekrāsoja tas, kā māsiņa tās toreiz aprakstīja. Par nierakmeņiem viņa toreiz sarkastiski izteicās, ka tās esot “briesmīgākās sāpes, kādas vīrietis var izjust.” Ja tic šim aprakstam, tad nierakmens izraisītajām sāpēm vajadzēja atbilst desmitniekam. Bet kā lai salīdzina sāpes, ko jūt muguras lejasgalā, ar sāpēm īkšķī? Un kā mēs vispār atceramies sāpes? Cilvēks var atcerēties pašu sāpju faktu, bet to atstātais iespaids, to intensitāte šķiet pagaisusi no atmiņas. Turklāt angļu valoda liekas īpaši nepiemērota sāpju aprakstīšanai; sarunvalodā šim nolūkam mūsu rīcībā ir tikai divi reģistri: “sāp” un “ļoti sāp”. Visas šīs domas izšāvās cauri manam prātam zibenīgā ātrumā. Es teicu: “Septiņi.”

Roka tika aplikta ar ledu, un tad mani braucamkrēslā (lai gan es gluži labi varēju paiet pats) nogādāja uz nākamo neatliekamās palīdzības līmeni, rentgena nodaļu. Kādu laiku es nosēdēju citā uzgaidāmajā telpā, kur dežurants skatījās koledžu futbola līgas mača pārraidi, tad kāda jauna sieviete mani iestūma istabā, kur no rokas noņēma nu jau pilošo ledus kompresi. Viņa ieklāja man klēpī svina priekšautu un palūdza uzlikt roku uz galda, kamēr pati noregulēja rentgena aparātu tā, lai tas atrastos virs mana īkšķa. Tad viņa izgāja no istabas uz brīdi, kamēr tika izdarīts rentgena uzņēmums, atgriežoties, lai pārvietotu manu roku arvien neērtākās pozās, un šādi uzņēma to vēl divas reizes. Pēc kāda laiciņa viņa izstūma mani atpakaļ uzgaidāmajā telpā, tad pacēla klausuli un teica: “Mums te radioloģijā ir lauzts labais īkšķis. Uz kurieni jums viņu nogādāt?” No šīm frāzēm, kas nebija adresētas man, izrietēja divas atziņas: 1) mans īkšķis bija lauzts un 2) es pats biju mans īkšķis.

Tālāk es tiku nogādāts uz vēl vienu neatliekamās palīdzības valstību. Šī vairāk atgādināja parastu slimnīcas nodaļu ar atsevišķām palātām un gultām. Mani aizveda uz vienu no šādām palātām, kur māsiņa man lika apgulties gultā. Sieva iekārtojās krēslā un sāka lasīt slovāku identitātes jautājumiem veltītu disertāciju, ko vienam no viņas studentiem vajadzēja aizstāvēt nākamajā dienā. Māsiņa pajautāja, vai man nesalstot, un, kad es atbildēju, ka salst gan, uzklāja man segu, sakot, ka drīz atnākšot “AA”, lai mani izmeklētu. Es nezināju, kas ir šis “AA”, taču vēlāk noskaidroju, ka tas apzīmē “ārsta asistentu” – tas ir medicīnas darbinieks, kas veselības aprūpes hierarhijā ieņem vietu virs medmāsas un zem ārsta. AA (tā bija sieviete) drīz ieradās un teica, ka apskatīšot manu rentgena uzņēmumu un tad konsultēšoties ar ārstu. Viņa aplūkoja brūci un sacīja, ka gribot pielikt mani pie intravenozās sistēmas, lai ievadītu antibiotikas un arī kaut ko “lai es justos ērtāk”. Bija jau pusnakts. Māsiņa nopūlējās atrast vēnu, lai ievadītu katetra adatu, taču tas viņai neizdevās pat pēc vairākiem mēģinājumiem. Viņa sacīja, ka atradīšot kādu, kurš “tiešām lieliski prot atrast vēnas”, un drīz ieradās jauns vīrietis, kurš dažādās vietās sēja ap manu roku gumijas žņaugu, taču arī viņam neveicās. Pēdīgi tika atsaukta kāda māsiņa mātes cerībās, cik noprotams, pati Vēnu Karaliene, un viņai pēc vairākiem mēģinājumiem izdevās ievadīt adatu manas kreisās plaukstas virspusē. Drīz vien manās dzīslās jau ieplūda antibiotikas un “kaut kas”, lai es “justos ērtāk”– tas izrādījās morfijs. Lai noteiktu, cik pēdējais bijis iedarbīgs, atgriezās pirmā māsiņa un pajautāja: “Cik stipras šobrīd ir sāpes jūsu labajā rokā – pēc desmit ballu sistēmas, ja desmit ir pašas spēcīgākās sāpes, kādas jūs esat izjutis?” Šoreiz man nevajadzēja laiku pārdomām. “Trīs,” es atbildēju.

Tagad ienāca AA un informēja, ka man esot “ļoti interesants lūzums”. Īkšķa garākais kauls starp locītavām bija vertikāli sašķēlies. Manu rentgena uzņēmumu viņa pa e-pastu bija nosūtījusi roku speciālistam, kurš tonakt dežurēja slimnīcā. Viņš tā arī neuzradās, bet pa telefonu pavēstīja AA, ka “roku ķirurgu brigāde” nākamās dienas seminārā apspriedīšot manu lūzumu un tad arī vienošoties par tālāko ārstēšanu. Bet pagaidām viņa iztīrīšot brūci un “nofiksēšot” manu īkšķi. Viņa lika man izstiept roku uz galda, kur iekārtoja sterilu darba lauku, vairākās vietās injicēja novokaīnu, nomazgāja sakaltušās asinis no rokas un plaukstas un tad iztīrīja ievainojumus. Pie īkšķa pamatnes abās plaukstas pusēs bija durtas brūces. Viņa paskaidroja, ka tām vajadzēšot uzlikt šuves, un sāka šūt.

Tiktāl mana sazināšanās ar dažādiem medicīniskā personāla pārstāvjiem bija visai minimāla – tikai īss faktu izklāsts, lielākoties no manas puses. Tagad jau bija krietni pāri pusnaktij. Es vēl joprojām biju ģērbies sasvīdušā tēkreklā, sporta biksītēs, baltās zeķēs un treniņkurpēs; viss bija nošļākts ar asinīm. Kreisajā rokā man bija katetra adata, bet labā tika durstīta ar ķirurģisko. Un tagad AA gribēja ar mani patērzēt. “Nu, un ar ko tad jūs nodarbojaties?” viņa mundri apvaicājās. “Es esmu pasniedzējs šeit, universitātē.” “Ko jūs pasniedzat?” Šai vietā es saminstinājos. Mans oficiālais tituls Mičiganas universitātē ir budisma un tibetoloģijas profesors. Tābrīža stāvoklī man nudien nelikās, ka šiem vārdiem būtu jel kāda nozīme, un tas nepavisam nebija nekas tāds, par ko gribētos papļāpāt. Es būtu varējis izmantot savu standarta atbildi, ko parasti lieku lietā, kad tamlīdzīgus jautājumus lidmašīnā uzdod blakus krēslā sēdošais pasažieris: “Āzijas kultūru”; tas parasti dod gaidīto rezultātu, un jautājumi ar to beidzas. Taču viņa mani pārsteidza neaizsargātu, un es atbildēju: “Es lasu lekcijas par budismu.” Man tūlīt pat nācās nožēlot savu atklātību. AA pārtrauca savus rokdarbus, pacēla skatienu no manas rokas uz seju un pārjautāja: “Kā jūs teicāt – kā jūs sauc?” Patiesībā jau es neko viņai nebiju teicis, taču atbildēju: “Lopess”. Viņa brīdi vērās griestos un pie sevis atkārtoja: “Lopess, Lopess...” Tad viņa pavērsās pret mani un noprasīja: “Vai jūs esat tas, kurš sarakstījis visas tās grāmatas?”

Es īsti nezināju, ko atbildēt. Laikam jau ikvienam autoram patīk, ja viņu pazīst, bet šī nu bija situācija, kurā es mīļuprāt būtu palicis anonīms, īpaši jau tāpēc, ka baidījos no gultnes, kādā šī saruna neizbēgami ievirzīsies. Likās, ka AA manu vārdu bija tikai ievērojusi uz “visām tām grāmatām” par budismu. Pēc visa spriežot, viņa tās nebija lasījusi vai arī, ja bija, tad tās nebija atstājušas uz viņu īpašu iespaidu. Un ko tieši viņa domāja, kad pieminēja “visas tās” grāmatas? Es tomēr atbildēju: “Jā.” Man bija bail no nākamā jautājuma. Es dzīvoju Mičiganas štata Annarborā – tā ir pēc amerikāņu standartiem kreisi noskaņota pilsēta ar 120 tūkstošiem iedzīvotāju, plaši pazīstama ar vietējās likumdošanas liberālo attieksmi pret marihuānu, kā arī ar garīgo mantojumu no 60. gadiem. Pilsētā ir augsta “dharmas grupu” koncentrācija, un daudzas no tām vada nevis Āzijas imigranti, bet gan vietējās izcelsmes skolotāji; daži no tiem pasludinājuši sevi par guru un māca paši savu eklektisko un idiosinkrātisko budismu. Gadu gaitā es esmu iemācījies pieklājīgi turēties no tā visa profesionāļa cienīgā attālumā. Bet te nu mani, piespiestu pie galda, turēja persona, kas acīmredzot piederēja pie vienas no šīm grupām; mans minējums izrādījās pareizs. Tieši tāpēc man bija bail no neizbēgamā jautājuma, kuru AA tiešām tūlīt arī uzdeva: “Nu, un vai jums ir privātprakse?” Šis jautājums man nelika saminstināties ne uz mirkli, un es nekavējoties atbildēju ar pretjautājumu: “Vai es varu palūgt vēl morfiju?”

Un tā sākās mani piedzīvojumi veselības aprūpes sistēmā. Vispirms visa mana labā plauksta un dilbs tika “nofiksēti” ar ģipša apsēju. Pēc nedēļas rokai uzlika plastmasas un velkro šinu, ko nācās nēsāt septiņas nedēļas, līdz kauls sadzija. Kad šinu noņēma, kauls gan bija sadzijis, taču īkšķis bija kļuvis pilnīgi stīvs. Tad es sāku trīs mēnešus ilgu “darba terapiju”, kuras gaitā terapeiti, kas kļuva man par tuviem draugiem, bieži lūdza man novērtēt savas sāpes pēc desmit ballu sistēmas un izpildīt vingrinājumus, kas lika man justies kā bērna prātā.

Šo piedzīvojumu gaitā es sapratu, ka atvirzītais īkšķis tik tiešām ir visas cilvēces kultūras avots. Es uzzināju, ka tā zaudējuma sekas ir nekavējošs minētās kultūras zudums. Savas ārstēšanās laikā es regresēju tiklab fiziski, kā garīgi; mana sieva, kura parasti pie ēdamgalda mēdza sēdēt man pretī, pārcēlās man blakus, lai viņai nevajadzētu vērot mani ēdam kā neandertāliešu kreilim. Es nevarēju rakstīt, un man vairs negribējās lasīt. Un es secināju, ka Viktorijas laika antropologi tomēr nav kļūdījušies, postulējot kultūras evolūcijas stadijas. Pēdējo mēnesi pavadījis mednieka un vācēja stadijā, es nesen pārgāju jau zemkopja līdumnieka līmenī un tagad pilnmēness naktīs pielūdzu zemes dievieti. Pamazām vien es tuvojos monoteismam un pēc tam ceru iet vēl tālāk un atgriezties pie sava agrākā domāšanas veida, bet pagaidām nododos apcerei par sāpju būtību, vienlaikus pieprasot morfiju to remdēšanai.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola