Pārmijnieks

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ir dedzīgi meklēti fakti, kas apstiprina Latvijas piederību Rietumu kultūras telpai, negribīgi atzīstot, ka kreisi noskaņotie mākslinieki meta skatus ne tikai uz Berlīni, bet arī uz Maskavu, un profesionālās mākslas attīstība 20. gadsimta pirmajā pusē bija saistīta ar Krievijas avangardu. Tas savukārt veicināja sajūsminātu un labticīgu radikālo kreisumu.

1940. gada pārmaiņas Latvijā neuzkrita kā nebijusi pieredze, kad nācās, Viktora Hausmaņa vārdiem runājot, “pakļauties pilnīgi svešiem ideoloģijas principiem”. Kreisajām idejām bija savs darbības areāls, komunistisko pagrīdi ieskaitot, un atsaucīga auditorija. Padomju totalitārisms tai iedalīja, lai arī ne galveno, tomēr svarīgu lomu ar iepriekš sacerētu tekstu, ko vajadzēja labi nospēlēt. Viens no pārliecinātiem kreisiem māksliniekiem bija talantīgais scenogrāfs Herberts Līkums (1902-1980), kurš 1940. gadā no bezdarbnieka pārtapa par tā sauktās Tautas Saeimas deputātu. Atminoties šo laiku, viņš rakstīja: “Nacionālā drāmas teātra telpās notika vēsturiskā sēde, kur tika pasludināta Padomju valdība. Arī es balsoju par Padomju Latviju. Sajūsma neizsakāma. No aplausiem roku delnas sapampušas. Ekstāze. Laukumā pie teātra tauta arī ekstāzē. Manifestācija ielās. Sarkani karogi, mūzika, dziesmas, dejas. Politisko atbrīvošana no cietumiem. Delegācijas aizbraukšana uz Maskavu par pievienošanos Padomju Savienības tautu saimē. Šajās dienās iepazinos ar b. Višinski, saņēmu no viņa pirmos padomus un konsultācijas, jo man tika uzticēta daļa no svētku dekoratīvā noformējuma realizēšanas. Tad sākās darbs."[1. RTMM, inv. Nr. 404671, H. Līk. R1/1.]

Gerberts Karlovičs Līkums tika iecelts par LPSR Tautas Komisāru padomes Mākslas lietu pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā viņš palika līdz 1944. gadam, kad slimības dēļ tika aizstāts ar Frici Rokpelni. Līkuma pārziņā tika atstāti Latvijas Mākslinieku savienības orgkomitejas priekšsēdētāja pienākumi, kurus viņš veica 1941. un 1944.-1946. gados. No 1949. līdz 1953. gadam kā savienības atbildīgais sekretārs viņš sekmēja mākslinieku kolektivizācijas un uzraudzības procesu.

Pirmā pasaules kara gados Herberts Līkums bija mācījies Smoļenskas Proletkulta zīmēšanas un gleznošanas studijā. Atgriežoties Latvijā, 1921. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kuru nepabeidza.

Uzticību proletariāta idejām viņš iemiesoja savās konstruktīvajās scenogrāfijās Strādnieku teātra izrādēs [2. Rīgas Strādnieku teātris atradās Tērbatas ielā 64. Tā saimnieks - Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija - gādāja par nelieliem valsts pabalstiem. Partija iestājās par visas pasaules strādniecības gala mērķi: sociālistisku republiku brīvu tautu savienībā. Pirmais un vienīgais Strādnieku teātra padomes priekšsēdētājs bija Rainis, direktors R. Dukurs, vēlāk K. Dziļleja, literārās daļas vadītāji J. Grots, A. Grigulis, režisori J. Jurovskis, K. Zariņš, O. Bormane, K. Veics, scenogrāfi H. Līkums, M. Jo, N. Strunke, A. Vilkins, aktieri L. Baumane, L. Leimanis, N. Mūrnieks, L. Šmits, M. Ustube, H. Vazdiks, E. Zīle u.c. Repertuāru veidoja tulkotās padomju autoru (V. Kiršons, B. Romašovs, V. Katajevs, N. Pogodins), Rietumu kreisi orientēto dramaturgu (K. Krēde, E. Tollers, F. Volfs, G. Kaizers) lugas, kā arī A. Upīša, Raiņa un iesācēju A. Griguļa, J. Vanaga, J. Grota u.c. darbi.] (1926-1934) un mūža otrajā pusē Rīgas kinostudijas filmās Rainis, Salna pavasarī, Kā gulbji balti padebeši iet, Purva bridējs, Mērnieku laiki, Vārnu ielas republika un citās, kurās izpaudās viņa izpratne par reālismu. 1962. gadā personālās pensijas saņemšanai Līkums rakstīja par savu vēsturisko ieguldījumu, akcentējot sarkanos mezglu punktus, un savāca dokumentus, kas apstiprina minētos faktus [3. Līkuma manuskripti un dokumenti glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājumā. Publicētajā fragmentā (RTMM, H.Līk. R2/1, inv. Nr. 358251) ir izdarīti nebūtiski īsinājumi un ieviestas korekcijas interpunkcijā, kā arī doti paskaidrojumi kvadrātiekavās. Tekstu publicēšanai sagatavojusiAnita Vanaga.], taču šāda žanra tekstos mēdz būt savi “mākslinieciskie pārspīlējumi”, “atmiņas zudumi”, arī tīši tendenciozi denuncējošas ievirzes uzsvari – un Līkums šai ziņā nav izņēmums.

Anita Vanaga

Herberts Līkums. Manas dzīves stāsts

Pēc [Latvijas Mākslas akadēmijas] četru kursu beigšanas iestājos prof. Kugas vadītā teātru dekoratīvās mākslas darbnīcā, jo jau kādu gadu atpakaļ [biju] saistījies ar dažiem provinču biedrību namiem, kur sāku gleznot dekorācijas. Šis darbs man iepatikās. (..) Mācījos akadēmijā, bet palika arvien neinteresantāk. Kuga, būdams labs glezniecisko dekorāciju meistars, man sāka likties “vecmodīgs”, jo biju iespaidojies no Padomju Savienības teātru mākslas principiem. Arī manī sāka veidoties protesta gars pret to atmosfēru, kāda toreiz valdīja akadēmijā, kurā tika organizēta korporācija, kuras biedri ienesa neveselīgu garu akadēmijas darbnīcā. Progresīvi domājošie tika dažādi nicināti un nopelti.

Studentu sastāvā bija daudz mantīgās šķiras pārstāvju, nerunājot nemaz par “memmes meitiņām” – tipiskām mietpilsoņu šķiras pārstāvēm. Latvijā Mākslas akadēmija bija vajadzīga “profesoru” grupai, lai varētu saņemt lielas algas, tāpēc studentu kontingents bija visai vājš. Pret akadēmijas garu iebildumus cēla ārpus akadēmijas esošie, kaut cik progresīvi domājošie mākslinieki, piemēram, Džons Liepiņš, Kristaps Eliass, Uga Skulme, Romans Suta un daži citi. Tika iesniegta Saeimā petīcija par akadēmijas reorganizāciju [4. Ekonomiskās krīzes laikā 1929. gada 1. martā mākslinieku grupa iesniedza Saeimai petīciju likvidēt LMA. Plašāk skat.: Brasliņa A. Vilhelms Purvītis un Latvijas Mākslas akadēmija.// Grām.: Vilhelms Purvītis. – Rīga, Neputns, 2000. – 102.lpp.]. Šī petīcija parādījās arī presē, mans paraksts arī bija zem šīs petīcijas. Bez šaubām ar mani bija nopietna saruna, tika ieteikts man presē savu parakstu atsaukt, ko nedarīju, uzskatīju par pareizāku no akadēmijas aiziet. [5. Pēc LMA H. Līkuma personālās lietas (LVA 485, 1. apr., 536. lieta) 30.1.1931. nolemts pēc kara dienesta izpildīšanas H. L. uzņemt atpakaļ Dekoratīvajā darbnīcā. Vēlāk ar šo pašu datumu fiksēta viņa izstāšanās no LMA.] (..)

[Strādnieku teātrī] uzmeistaroju pirmos četrus podestus, vēlāk izveidoju proscēniju un gaismas tiltu skatuves priekšā, padziļināju skatuvi. Pēc maniem projektiem uzbūvējām četras kustošas ripas (divas uz skatuves, divas uz proscēnija), uztaisījām arī kustošu metru platu apli un vairākas sīkākas tehniskās labiekārtas. Tā kā skatuves tehnikas dažādības ziņā miniatūrā pārspējām lielos teātrus. Repertuāram bija izcilus vērtība, nekāda salīdzinājuma ar valsts teātriem. Teātra pastāvēšanas 8 gados uzvedām 14 Padomju Savienības autoru darbus. Citos Latvijas teātros netika uzvesta neviena.

Biju Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar PSRS tautām (VOKC) [6. VOKC (Vsesojuznoe obščestvo kuļtsvjazi c zagraņicei) – Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar ārzemēm. Kulturēlās tuvināšanās biedrība ar S.P.R.S. tautām pastāvēja 1929–1940. Priekšsēdētāji – Rainis, P. Rozītis, J. Jaunsudrabiņš, E. Smiļģis, A. Kalniņš; biedrībā darbojās režisori K. Linde, A. Amtmanis-Briedītis, E. Feldmanis, literāti V. Grēviņš, K. Dziļleja, A. Erss, J. Sudrabkalns, Aspazija, P. Gruzna, laikrakstu redaktori J. Kārkliņš, O. Liepiņš, A. Benjamiņš, Rīgas mākslinieku grupas biedri O. Skulme, R. Suta, A. Beļcova, S. Vidbergs, N. Strunke, L. Liberts, mūziķi T. Reiters, Ā. Kaktiņš, M. Brehmane-Štengele, J. Kalniņš, A. Liberte-Rebāne, E. Brusubārda, R. Pelle, aktieri L. Štengele, H. Zommers, mediķi T. Staprāns, A. Kirhenšteins, Latvijas bankas direktors E. Ozoliņš u.c., kopā 109 ievērojami Latvijas sabiedrības pārstāvji. 1940. gadā biedru skaits strauji sakuploja un biedrība pašlikvidējās// LVVA, 2205 fonds. Plašāk skat.: Āboliņa M. Kulturēlās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām. 1929.–1940.//Avots, 1990.–1.(37.) – 32.–34. lpp.], pēdējos divus gadus arī valdes loceklis. 1932. gadā man izdevās saņemt atļauju apmeklēt Maskavu, kas tos laikos bija sevišķi liels retums. Nebiju redzējis Padomju valsti vienpadsmit gadus. Atceros, ka atstāju to kā lūžņu kaudzi pēc zemestrīces nopostītu, nabagu. Ieraudzīju jaunu pasauli. (..) Maskavā sāka būvēt pirmo metro līniju. Pa ielām joņoja Padomju Savienībā būvētās automašīnas. (..) Man izdevās iepazīties un spiest rokas tādiem mākslas korifejiem kā Ņemirovičam-Dančenko, Tairovam, Meierholdam, Mihoelsam, toreiz jaunajai aktrisei Gogoļevai u.c. (..) Maskavā dabūju arī vairākas Padomju autoru lugas, no kurām Strādnieku teātrī paspējām inscenēt Pogodina Mans draugs [7. N. Pogodina Mans draugs, rež. K. Veics, 1934.] (..) Iestudējām Ofenbaha [opereti] Perikols [8. Ž. Ofenbaha operete Ju - Ju (Perikola) pēc V. Grēviņa libreta, režisors J. Jurovskis], 1932., kuru nosaucām toreiz populārās bērnu rotaļlietas Ju–Ju vārdā. (Tā bija koka ripiņa šņorītē, kuru varēja ripināt uz augšu un leju.) Operetes saturu pārveidoja mums vēlamā garā Valdis Grēviņš. Spilgtu politisku epizodi pirms izrādes sākuma deva tā saucamais “Katlakalna vecītis”. Viens iznāca proscēnijā pie aizvērta speciāli šai izrādei gatavota priekškara, vecītis, kuru tēloja tagad LPSR T. m. Luijs Šmits, ģērbies vienkāršās darba drēbēs ar zaķeni galvā un groziņu rokā. Vecītis apstājās publikas priekšā un sarunājās ar to, darīja viņš to meistarīgi, teksts bija politiski piparots, katrai izrādei no jauna rakstīts, atklājot dažādus, mūsu toreizējā Latvijā aktuālus notikumus.

Katrā izrādē dežūrēja policijas virsnieks un pēc izrādes rakstīja protokolus un uzlika sodus, sodi tika maksāti, bet “vecītis” kā runāja, tā runāja, līdz beidzot, kad mērs bija pilns, uzlika “vecītim” ķepu. Bet mēs izgudrojām šādu stiķi – ielikām “vecīti” būrī ar aizsietu muti – vecītis plātīja rokas un rādīja, ka nevar parunāt. Šo stiķi publika policistam par sašutumu labi saprata un “vecītim” sarīkoja vēl lielākas ovācijas nekā parasti.

Otru nepatikšanu policijai šai izrādē sagādāju es ar Ju–Ju cietumu, kur zem “tautas meitas Latvijas” lauru vainaga, kuru viņa turēja rokā virs uz pīķiem uzdurto pazīstamu valsts [darbinieku] siluetiem (Ulmani, ģen. Balodi un krievu frakcijas pārstāvi Saeimā). Pēc pirmizrādes mani uzaicināja uz “sarunu” dežūrējošais policijas ierēdnis un jautāja, ko nozīmē šie silueti? Un vai viņi man ko neatgādinot? Es atbildēju, ka viņi man neko neatgādina. Bet kāpēc viņi esot vajadzīgi tieši šajā operetiskajā cietumā? Es atbildēju, ka tā ir operetes dekorācija un uz vēl tukšajiem pīķiem paredzēts uzdurt visus ievērojamos vīrus, kas būs pelnījuši šo godu nokļūt šai cietumā. Policists ieteica tos labāk noņemt, uz ko es atbildēju, ka tas traucēs manas dekorācijas izskatu, jo silueti labi iezīmējas pret apgaismoto fonu. Tālāki soļi šai lietā netika sperti, lai gan skatītāji amizējās, ka mūsu “dižvīri” nokļuvuši cietumā.

Otra, jau nopietnāka sadursme man kā māksliniekam ar policiju bija Griņovas lugā Pilsēta, klausies [9. M. Griņovas Pilsēta, klausies, rež. J. Zariņš, 1932], kur es propogandas nolūkā uz paaugstināta tilta uzlaidu spilgti izgaismotu sarkanā krāsā nokrāsotu traktoru, kurš kā pirmā tehnika iebrauc jaundibinātā kolhozā. Publika sarīkoja šim “sarkanam traktoram” īstas demonstratīvas ovācijas un pat cēlās kājās. Bet pēc izrādes ar mani visai “nopietni” runāja policijas pārstāvis, kam šis rezultāts nebija pa prātam. Viņš man noprasīja, kāpēc traktors esot sarkans, uz to es atbildēju – lai lugas noslēgumā būtu spilgts dekoratīvs iespaids, un, es teicu, ka publikai tas ļoti patika. Viņš man teica, lai uz nākošo izrādi traktoru pārkrāsojot neitrālā tonī, jo traktori nemēdzot būt sarkani. Traktoru nepārkrāsoju, un direkcijai tika uzlikts sods. Sodu maksāja, traktors arī visās turpmākajās izrādēs palika tikpat spilgti sarkans, un publika šim sarkanam traktoram sarīkoja ovācijas kā Padomju Savienības simbolam.

Otra operete, Cellera Sliežu bīdītājs [10. K. Cellera operete Sliežu bīdītājs (Kalnracis) pēc F. Rokpeļņa libreta, rež. J. Jurovskis, 1933], kurai tekstu pārveidoja Fricis Rokpelnis, arī asi kritizēja mūsu valsts toreizējās nebūšanas. Toreiz policija nevarēja nekur “pieķerties”, lai gan arī šoreiz tika pateikts daudz.

1934. gada aprīļa beigās izdevās man dabūt atļauju kopā ar vēl trijiem Tuvināšanās biedriem dakteriem Staprānu, Lietuvieti un režisoru, aktieri Kārli Veicu apmeklēt Maskavu. Apmetāmies uz dzīvi Latvijas sūtniecībā, kur par sūtni bija dr. Bīlmanis. Laimējās nokļūt uz 1. Maija parādi Sarkanajā laukumā. Varena bija armijas parāde un ļoti iespaidoja tautas demonstrācija. Tādu iespaidu vēl nekad nebiju guvis, ļoti iespaidīgi toreiz bija butaforiskie veidojumi – plakāti – transparenti. (..) Apmeklēju visus teātrus, arī čigānu teātri, kur spiedu roku Ļaļai Černajai – kas tā bija toreiz par skaistuli.

Tad kādu vakaru sūtnis mūs aicināja uz grandiozu rautu, uz kuru bija saaicināti visas pasaules Maskavā akreditētie sūtņi ar savām “kundzēm”. Lai viesiem nebūtu garlaicīgi, bija uzaicināts īstu čigānu koris, kurš uzstājās ar dziesmām un dejām, atceros, ka ansambļa vadītājs pēc priekšnesuma beigām apstaigāja “kungus” ar cepuri, kura pildījās ar ārzemju valūtu. Galds bija klāts a la fourchette, tika dzerti vislabākie pasaules dzērieni, kurus sūtniecība saņēma bez muitas nodevām. Krāšņi ģērbtās “dāmas” dejoja ar ordeņotiem diplomātiem speciāli šim nolūkam uzaicināta orķestra skaņu pavadībā. Tad aptuveni trijos naktī sūtnis Bīlmanis lika pasniegt visiem kristāla šampanieša glāzes ar dzirkstošo franču dzērienu un uzsauca tostu jaunai fašistiskajai Latvijas valdībai, paskaidrodams viesiem, ka Latvija esot atbrīvojusies no līdzšinējās daudzu partiju valdības un nodibinājusi īstu “tautas valdību” ar dr. Kārli Ulmani kā šīs jaunās valdības pārstāvi. Mēs četri Rīgas latvieši izbrīnā iepletām acis un nodomājām pie sevis, ko nu kurš. Mani kolēģi, likās, nebija sevišķi uztraukti, jo bija “neitrālas” šķiras pārstāvji, bet ar mani bija savādāk, jo biju citas šķiras pārstāvis. (..) Pēc trīs dienām atvadījos no brāļa Aleksandra un viņa ģimenes, kas dzīvoja Maskavā. (..) Satikos arī ar vairākiem Maskavas māksliniekiem, kuri savas organizācijas vārdā piedāvāja man patvērumu un darbu Maskavā.

[Rīgā Līkumu sagaidīja aizsargi, viņu apcietināja, pratināja un atbrīvoja]. No Maskavas DJRC bija zvanīts uz Padomju sūtniecību Rīgā, un sūtniecība bija saistījusies ar mūsu “valdīšanu”, nostādot jautājumu tā, ka viņi cerot, ka Padomju Savienības bijušo viesi būtu neērti turēt apcietinājumā. (..)

Strādnieku teātris bija likvidēts, to “paņēma” ar visām mūsu personīgajām mantām Zemnieku drāmas direktors Ašaks, kurš staigāja spožā aizsargu virsnieka uniformā un kā jau zaglis un laupītājs kundziski spļāva mums virsū.

Paliku bez darba. Daži vadošie Nacionālā teātra aktieri pieprasīja direkcijai, lai no darba atbrīvo manu sievu. [Direktors A. Bērziņš to nedarīja]. Lai gan 1931. gadā viņš mani pēc karadienesta teātrī atpakaļ neņēma, jo biju tur izdaudzināts par komunistu. Gribu skaidrības labad pateikt, ka jau 1929./30. gados, kad vēl strādāju teātrī, Voldemārs Valdmanis (..), no 1945. gada Komunistiskās partijas biedrs, bija viens no tiem, kurš kolektīva klātbūtnē kliedza pilnā balsī uz mani, kad reiz pienāks laiks, kad šos sarkanos mēslus no teātra izslaucīs. Starp citu, b. Vilis Lācis, kad bija sācies karš un mēs satikāmies Maskavā, jautāja, vai neesmu saticis Valdmani, jo viņš aizsūtījis viņam uz Rīgas dzīvokli speciālu mašīnu evakuācijai, no kuras, kā vēlāk noskaidrojās, atteicies un palicis pie fašistiem (b. Vilis Lācis par viņu bija rūpējies tāpēc, ka Valdmanis bija viņa grāmatu ilustrators). Domāju, ka Valdmanis partijā iestājās savas karjeras nolūkos, kā to dara viens otrs.

Sākās bezdarbs. Domāju, ko uzsākt. Tā kā būdams Maskavā apmeklēju arī Obrazcova leļļu teātri, par kuru biju sajūsmā, nolēmu pamēģināt spēkus šai nozarē. Sarunāju ar sievas brāli Nikolaju Lejaskalnu, ko varētu dramatizēt (viņam kā bij. Strādnieku teātra aktierim bija arī labas rakstnieka dāvanas). Nolēmām dramatizēt Birznieka–Upīša stāstiņu Poģīša nelaime [11. E. Birznieka-Upīša Poģīša nelaime, rež. E. Mačs, 1935]. Es sāku gatavot zīmējumus lellēm, tad izveidoju plastmasas galviņas, kuras pēc tam varēja piestiprināt pie apģērba. Kostīmus šuva mana sieva Olga Lejaskalne. (..) Bija jāpēta leļļu vadīšanas tehnika, dažādu kustību iespējas un daudz kas. (..)

Dailes teātris bija pēc 1934. gada 15. maija Sabiedrisko lietu ministrijas teātris vārda pilnā nozīmē. Smiļģis ieinteresējās [par leļļu teātri], iedeva iestudēt Emīlam Mačam. [Notika vairākas izrādes, pēc tam arī otrs iestudējums – J. Lāča Baltā dūja]. Teātra vadība bija ieinteresēta leļļu izrādes turpināt, bet ieteica ludziņu ar “mazpulcēnu” tēmu, no kuras atteicos.

No 1929. gada Tuvināšanās biedrības ar PSRS tautām iepazinos ar Padomju sūtniecības atbildīgajiem darbiniekiem. Sūtnis savās kluba telpās rādīja aicinātiem biedriem visas jaunākās Padomju filmas un aicināja arī uz svētku gadījumos rīkotiem lieliem rautiem, kur mūsu “dižvīri” ar lielāko labpatiku dzēra slaveno Russkaja vodka un uzkoda ar sarkanā un melnā kaviāra maizītēm. Vairākus no šiem “kungiem” katru reizi bija “laipni” jāaizved mājās ar sūtniecības zisu.

[PSRS sūtniecība H. Līkumam pasūtīja A. Puškinam veltītās izstādes noformējumu Dailes teātra foajē]. Starp kolonnām biju izdomājis pakārt uz sarkana fona uzlīmētus zeltā krāsotus Ļermontova [12. H. Līkums kļūdās, nosaucot dzejnieka vārdu un izstādes gadu. 1937. gadā Dailes teātrī tiek organizēta Aleksandra Puškina (1799–1837) nāves 100 gadu piemiņas izstāde. Šīs izstādes fotogrāfijas glabājas LVVA Kulturālās tuvināšanās biedrības ar PSRS tautām fondā. H. Līkuma aprakstītais sarkanais stūrītis tur nav redzams.] dzejoļus. Kad Smiļģis to dabūja zināt, viņš cēla iebildumus pret sarkano fonu, teikdams, ka neļaušot savā teātrī veselu mēnesi karāties sarkanam karogam. Sūtniecības darbiniekus viņš centās pārliecināt, ka sarkana krāsa neesot raksturīga dzejniekam. Pārspriedām šo jautājumu un nolēmām likt sudraba burtus uz gaiši zila fona, Smiļģis bija apmierināts. Tikai nezināja, ka mums aiz ādas ir cits gājiens. [Izstādi noformēja naktī no sestdienas uz svētdienu, planšetes atveda jau sagatavotas, atklāja pulkst.10]. Bet es sagādāju Smiļģim lielisku pārsteigumu, kad foajē blakus telpā pie sienas novietoju ar sarkanu drēbi drapētu rāmi, pie kura piestiprināju plastiski veidotu Padomju Savienības ģerboni un apkārt tam dažus politbiroja locekļu portretus. Centrā novietoju melnā sēru lentā ierāmētu b. Ļeņina portretu. Šis stūrītis izdevās ļoti iespaidīgs. Projekts bija mans, pasūtītājs bija apstiprinājis. (..) Ap vieniem naktī viņš [Smiļģis] ieradās un šausmās ieplēta acis, un niknā balsī kliedza uz mani – kas tas? Kā jūs iedrošinājāties? Manā teātrī kas jums to atļāva?

Es atbildēju, ka ieteicu griezties pie pasūtītāja. Uz to viņš atbildēja, ka viņam nav nekādas daļas gar pasūtītāju un savām personīgām rokām norāva portretus un iesvieda kaktā. Es teicu, ka zvanīšu pasūtītājam, uz ko viņš atbildēja: “Tā jūsu darīšana.” Abi zvanījām. Es sūtniecības sekretāram M. Vetrovam, Smiļģis – nezinu, uz kurieni. Gandrīz vienā laikā ieradās b. Vetrovs un kāda persona, kuru redzēju Politpārvaldē. (..) Smiļģis [pēc sarunas teica]: “Ziniet, Līkuma kungs, es pārdomāju – varat tos portretus pakārt.” (..) Otrā rītā atnācu jau ap pusdeviņiem. Smiļģa “kungs” arī bija ieradies un viņu sagaidīja vēl vienas nepatikšanas – es pēc norunas ar pasūtītāju atvedu uz teātri Padomju Savienības valsts karogu un teicu Smiļģa “kungam”, ka pasūtītājs vēlas, lai uz izstādes atklāšanas brīdi būtu pie ieejas izkārti divu valstu karogi. Smiļģis teica, ka viņš domājot, ka tas esot pilnīgi nevajadzīgi. Es teicu, ka man tādā gadījumā jāzvana steidzīgi pasūtītājam, uz ko Smiļģis, laiciņu padomājis, teica – ne, nezvaniet, es pateikšu Lēvenšteinam (skatuves meistars), lai izkar. Pagāja labs laiks, jau tuvojās pusdesmit, kad atnāca pie mums Lēvenšteins un teica, ka nevarot atrast balkona atslēgu. Smiļģis teica, ko nu lai darot. Es teicu, ka steidzīgi zvanīšu pasūtītājam. Tad Smiļģis uzkliedza Lēvenšteinam, nu tad uzlauziet tās durvis. Durvis, kā vēlāk noskaidrojās, netika uzlauztas, bet atslēgtas, un karogi pēdējā brīdī pirms lūgto viesu ierašanās tika izlikti. Tā nu “Smiļģa kunga” teātrī (..) publika katru vakaru skatījās gan sarkano karogu, gan vēl ko vairāk, un tas notika 1936. gadā 9, kad Latvijā valdīja fašisms.

1934. gada jūnijā Tuvināšanās biedrībā Smiļģis nolasa valdības lēmumu par biedrību valžu vēlēšanām, kurš bija parakstīts iepriekšējā dienā. Kāpēc to nolasīja Smiļģis un kāpēc Sabiedrisko lietu ministrija iecēla Smiļģi par šīs biedrības priekšsēdētāju, klātesošiem bija skaidrs. Lēmums bija, ka biedrību valdes nevis ievēl, bet ieceļ. Viss šeit izteiktais ir īstā patiesība, un to var apliecināt bijušais sūtniecības sekretārs b. M. Vetrovs.

1936. gadā komponists Jānis Kalniņš nodeva operas teātrim operu Hamlets ar prasību, lai režisors būtu Jānis Zariņš un scenogrāfs H. Līkums.

Tā kā man bija liegts strādāt uz skatuvēm, operas direkcija prasīja atļauju dot man šo darbu Sabiedrisko lietu ministrijai, uz ko saņēma noraidošu atbildi. Janka (..) tādā gadījumā operu nedošot. Strīdējās ilgi, apmēram gadu. Bet tā kā bija ieinteresēti uzvest šo darbu, galu galā deva šo atļauju.

Ar režisoru J. Zariņu labi sapratāmies jau Strādnieku teātrī, un tāpēc ar prieku ķēros pie darba Nacionālajā operā, kur līdz šim kā scenogrāfi strādāja talantīgais feierverku dekorāciju gleznotājs Ludolfs Liberts, ļoti labas gleznieciskās dekorācijas meistars Jānis Kuga un Vītols (klasisko operu speciālists). Opera diez kāpēc bija ierīkojusi uz savas skatuves grozāmo ripu, kuru neviens mākslinieks neizmantoja. (Vēlāk vienu pārdeva Daugavpils teātrim).

Tā kā mani ļoti aizrāva dažādas konstrukcijas uz skatuves (sāku tās pielietot jau Strādnieku teātrī), nolēmu uz ripas izveidot diezgan sarežģītu konstrukciju. Varu teikt droši, ka tā bija pirmā tāda dekorācija uz operas skatuves. Es viņu domāju kā “režisējošo” dekorāciju, jo režisoram tika likta priekšā konstrukcija, kurā bija iespējams nospēlēt operu, dažādi ripu grozot, radot dažādas iespējas mizanscēnām. Dekorāciju stilam un radītām iespējām Jānis Zariņš piekrita un tā ar dažiem papildus nolaižamiem dekorāciju elementiem tika radītas karaļu telpa, karalienes telpa, Ofēlijas telpa, kapi, baznīca. Darbs bija sarežģīts, jo, attiecīgās vietās sijai griežoties, pārvietojās aktieri, gaismas. (..)

Tuvojās pirmizrāde [13. J. Kalniņa opera Hamlets, diriģents J. Kalniņš, rež. J. Zariņš, 1936.], uz kuru bija ielūgta valdība ar Ulmani priekšgalā, diplomātiskais korpuss un Rīgas sabiedrības “zieds”. (..) Skatuves meistars Senakols teica: “Līkum, man tāds nemierīgs prāts par vakaru, man tāds sarežģīts uzdevums nav bijis, iesim izmēģināsim visu vēlreiz.” (..) Ripa ceļā uz otro vietu pēkšņi apstājās. Senakols pats personīgi sāka pētīt, kur noticis bojājums, izrādās, šās vienas stundas laikā kāds bija atskrūvējis kādu svarīgu detaļu. Saprotams, ka tā bija ļaunprātība. “Komunists” mākslinieks Līkums tiktu iznīcināts. Senakolam bija nepieciešamas divas stundas bojājuma izlabošanai. (..) Viss beidzās laimīgi. Pēc izrādes bija nerimstošas ovācijas Jānim Kalniņam, un arī mums ar Zariņu. Tika 18 reizes atvilkts priekškars. Pēc izrādes aiz kulisēm mani satika “galma dzejnieks” Eduards Virza, spieda man roku, ļoti pateicās, bet aizejot pagrieza pret mani “savu ģeniālo galviņu” un teica: “Labi, Līkuma kungs, bet tomēr tas bija komunisms”.

Mēģināju noskaidrot vainīgo, bet nekādi neizdevās. Tikai pēc vairākiem gadiem kāds operas skatuves strādnieks, būdams iereibušā stāvoklī, man kā lielu noslēpumu izstāstīja toreizējās ripas kļūmes iemeslu. Operā bija kāds neliela auguma, vidējos gados apgaismotājs, viņa uzvārdu jau esmu aizmirsis. Izrādās, ka viņš par 50 latiem, kurus viņam par šo varoņdarbu bija iedevis mākslinieks Niklāvs Strunke, kuru vēlāk bija divas reizes pieņēmis Romas pāvests, gribējis mani, kā mani tajos laikos sauca – “sarkano”, kompromitēt uz visiem laikiem. Ja kāds domā, ka Struņķis kādreiz ir bijis progresīvi domājošs mākslinieks – tas maldās.

1938./39. gadā Jelgavā tika kārtota lauksaimniecības izstāde. [14. Lauksaimniecības izstāde Jelgavā notika 1939. gadā no 14. jūnija līdz 2. jūlijam. Tā demonstrēja Latvijas valsts piecu gadu sasniegumus. Mākslinieciskās daļas vadītāji bija E. Dzenis, R. Suta. Izstādes katalogā PSRS piedalīšanās nav fiksēta.] Vienu jau esošu paviljonu Padomju Savienības sūtniecība noīrēja, lai tajā izstādītu foto materiālu par lauksaimniecības attīstību Savienībā, diagrammas un dažādus citus interesantus materiālus par Padomju Savienības sasniegumiem un attīstību. Sūtniecība šo darbu uzticēja man. [Sarunā ar atbildīgo pārstāvi tika noteikts – nekādas propagandas]. Rīkojos tāpat kā kādreiz Dailes teātrī. Iekārtoju paviljona daļu, pie kuras nevarēja “piesieties”, bet pārējo atvedu dienu pirms atklāšanas. (..) Ap mūsu paviljonu grozījās 10–12 policisti. (..) Paviljonam bija 4 spilgti sarkanas kolonnas un pašā augšā aptuveni 2 m liela sarkana plastiska piecstūra zvaigzne ar sirpi un āmuru, un iekšā vesela siena ar sarkanu karogu jūru, kurai priekšā bija liela mūsu valsts un partijas toreizējā vadoņa tēls. Trakākais, ka sarkanā zvaigzne bija redzama no liela attāluma, pat no vilciena logiem, kurš gāja garām netālu, arī no Jelgavas pilsētas puses. (..) Visu vainu pāradresēju uz pasūtītāju, sūtniecību, kuras pārstāvis to apstiprināja. Un tā sarkanā zvaigzne it kā no Kremļa torņa bija pārcēlusies uz Jelgavu un vismaz mēnesi, ja ne vairāk, mirdzēja virs Jelgavas, it kā solot ierasties uz visiem laikiem.

No 1932. gada sāku darboties pagrīdē, ar pagrīdes organizāciju nedrīkstēju saistīties, bet pildīju daudzus speciālus uzdevums, kurus saņēmu tikai no viena partijas biedra. Par šo darbu un uzdevumiem arī tagad nevaru neko sīkāk stāstīt.

Par manu darbību zināja b. V. Lācis, kurš manu darbību apliecināja ar dokumentu, kurš atrodas pie manis. Darbs bija vajadzīgs, interesants, reizēm bīstams, šajā darbā man palīdzēja arī mana sieva Olga Lejaskalne. (1938. gadā H. Līkumu angažēja biedrība Krievu drāmas teātris.) Sastāvs bija labs, tikai varen “melns”, 95% Krievijas emigrantu. Atceros režisoru, pārkrievojušos vācu baronu atvasi Ungernu (ļoti gudrs un labs režisors), Gruzijas kņazu Juriju Jurovski, bijušo baltgvardu Barabanovu, Meļņikovu, Čaadajevu, Monko (tika 1942. gadā nošauts kā ebreju tautības pilsonis), Vedrinskaju (1938. gadā bija aizbraukusi), Astarovu, Bunčuku. (..) Lugu iestudēja nedēļas laikā. Pagatavoju daudz dažādas detaļas, arkas, kolonnas, dažādus kapiteļus un sienu plāksnes dažāda lieluma. Līdzīgi tādiem spēļu elementiem, kādi ir bērnu rotaļu kastītēs. (..)

Pienāca 1940. gada pavasaris, teātri slēdza. Mēs ar ģimeni aizbraucām dzīvot uz Saulkrastiem. (..)

Mani izsauca Sociālistiskās republikas valdība un paziņoja, ka man jāstājas jaunā darbā. (..) Jāuzliek visa mākslas dzīve uz jaunām sliedēm.

Vēsturnieka piezīmes uz Līkuma biogrāfijas malām

Sākšu ar to, ka Herberts Līkums nebija un nevarēja būt bijis VOKS biedrs, jo par VOKS – Vsesojuznoje obščestvo kuļturnoi svjazi s zagraņicei – tika saukta padomju organizācija, kurā darbojās PSRS pilsoņi – Staļina akceptētas prominences, augsti boļševiku kultūras dzīves funkcionāri un pieredzējuši padomju “kultūrdiplomātijas” speci.

Savukārt Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (KTB) bija VOKS kontrahente pavisam citā valstī – “baltajā” Latvijā, jeb, kā teiktu Linards Laicens – Limitrofijā. Tuvināšanās biedrība, ko nodibināja 1929. gada 25. aprīlī, apvienoja sevī ne visai lielu, raibu Latvijas pilsoņu kopu (Līkumu ieskaitot), kura, dažādu interešu un noskaņojumu dzīta, spēlēja VOKS pretī. Apmēram puse no šiem, kādiem 50 indivīdiem, kuri 1930. gadu sākumā darbojās KTB, centās iet vienā solī ar sociāldemokrātiju, citi rosījās kā politiski brīva rakstura ieinteresēti latviešu inteliģenti, kuri dzīrās mākslinieciski iespaidoties sarkanajos austrumos. Klāt nāca arī nedaudzi Latvijas kultūras iestāžu vadītāji – oficiāļi un vairāki pavisam nejauši personāži. Būtu jāuzsver, ka KTB bija arī t.s. Jaunāko ziņu grupas organizatoriskais kopsaucējs. 30. gadu beigās šī grupa kļuva par vadošu, neformālu KTB sekciju, veidoja biedrības aktīvo kodolu. Tā kā padomju VOKS ļoti lielā mērā plānoja un diriģēja KTB prosovjetisko idejisko un politisko virzību, Līkums atmiņās tās abas ir sapludinājis vienā nopelniem bagātas Kremļa organizācijas hibrīdā.

Tuvināšanās biedrības izveidē iesaistījās dažādi politiskie spēki un iestādes gan Latvijā, gan Padomju Savienībā, sarkanos specdienestus ieskaitot. Jau 1928. gada beigās paklīda baumas, ka no Maskavas atgriezusies kāda persona, kura tur bijusi informatīvā braucienā sakarā ar priekšā stāvošo dibinājumu. Lasītājiem interesants varētu būt fakts, ka pēc iespējas ātrākā Tuvināšanās biedrības izveidošanā personīgi vitāli ieinteresēta bija arī VOKS priekšsēdētāja, mākslas zinātniece Olga Davidovna Kameņeva (Ļeva Trocka māsa un Politbiroja locekļa ĻevaKameņeva sieva). Viņas ilgi gaidītais panākums, izveidojot pirmo tādu Padomēm noderīgu biedrību “baltajā” Baltijā, varēja pozitīvi ietekmēt arī Kameņeva politiskās akcijas.

Jaunizveidotā biedrība, kuras nosaukuma devējs un pirmais priekšsēdis bija Jānis Rainis, (“kuram Kremlī svainis”), savos statūtos oficiāli izvirzīja tikai tīrus, apolitiskus kultūras kontaktu un kultūras vērtību apmaiņas mērķus. Padomju puse, savukārt, no sākta gala mēģināja biedrības darbību politizēt un ideoloģizēt. Nelielo šīs biedrības patiešām radikālo inteliģentu daļu Padomija centās iesaistīt savu speciālo dienestu tīklos. Ar rezultātiem.

Nav nejaušība, ka tieši KTB legālās darbības pajumtē idejiski un politiski izauga aktīvi 1940. gada vasaras staļinizatoru līdzskrējēji, tā sauktās Tautas Saeimas locekļi un nobrieda trešā daļa no Kirhenšteinaleļļu valdības sastāva – Pēteris Blaus, Jānis Jagars, protams, pašu ministru prezidentu un ārlietu ministru Augustu Kirhenšteinu ieskaitot. Politpārvalde un Ārlietu ministrija pietiekami dziļi pārzināja Latvijas valstij nevēlamo tendenču iezīmēšanos KTB darbībā. Piemēram, Vilhelms Munters savā dienasgrāmatā jau 1930. gada 6. jūlijā raksta: “Šodien man bija liela saruna ar [Latvijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļas vadītāju, vēlāko sūtni Maskavā] Bīlmani, kurš stāstīja par latviešu rakstnieku savienības biedru un Kulturālās tuvināšanās biedrības (..) biedru simbiozi ar SPRS.” Latvijas drošības iestādes pievērsa uzmanību faktam, ka KTB ir vienīgā legālā sabiedriskā organizācija, kuras pārstāvjiem atsevišķi tiek rīkotas aizdomīgas, intīmas pieņemšanas, filmu skatīšanās un valdes vakarēšanas padomju pilnvarotajā pārstāvniecībā. Kopš 1929. gada šādos pasākumos nereti piedalījās arī neslēpti kreisi noskaņotais Herberts Līkums.

Manā rīcībā esošie VOKS arhīvu materiāli liecina, ka Līkumam nav taisnība, kad viņš atmiņās apgalvo, ka tikai “pēdējos divus gadus” (1939–1940) ir bijis VOKS loceklis. VOKS pilnvarotais pārstāvis Latvijā Titovs jau 1933. gada nogalē ziņoja VOKS vadībai un vienlaikus arī kontrolējošam biedram Bežanovam PSRS Ārlietu tautkomisariātā, ka 3. oktobrī Rīgā ir notikusi ikgadējā KTB pilnsapulce. Notikušajās valdes vēlēšanās, kā ziņo Titovs, “Pelli nomainījis Strādnieku teātra dekorators Līkums, – tas ir tas, kurš bija pie mums Savienībā kopā ar Dziļleju.” Vispār, Līkuma tekstu lasot, rodas savāda sajūta, ka viņš zina un atceras par sevi daudz mazāk, nekā vērojošais Lielais Brālis VOKS.

Nav noslēpums, ka PSRS VOKS vadība īpaši favoritizēja Strādnieku teātra pārstāvju braucienus uz PSRS, jo šī teātra repertuārs labi kalpoja Padomijas propagandai un dezinformācijai par tur notiekošajiem komunistiskā totalitārisma nostiprināšanās procesiem 30. gados.

1929. gada decembrī Maskavā viesojās Strādnieku teātra direktors Dukurs, nākošā gada ziemā tur čerus mēnešus burtiski reiba un sajūsminājās par mākslas dzīves vērienu aktieris Jānis Priede. Viņu, tāpat kā daudzus citus viesus no KTB, pieslēdza pie slēgtā sadalītāja (zakritij raspredeļiteļ – padomju nomenklatūrai paredzēts, vienkāršai padomju tautai pilnīgi nepieejams deficītu preču veikals).

Apšaubāma ir Līkuma pieminētā iespēja viņam palikt strādāt Padomju Savienībā. Šajā sakarā daiļrunīgs ir gadījums ar to pašu Priedi, par kuru VOKS Slepenās daļas ziņotāja ar neslēptu sarkasmu rakstīja: “Un nu tik ļoti viņu apbūrusi mūsu padomju īstenība, ka ar grūtībām varēsim aizdabūt mūsu dārgo viesi atpakaļ uz Latviju.”

Kaut kāda politiskas lietošanas vērtība lielākajai daļai KTB biedru VOKS skatījumā varēja atklāties tikai uz vietas “baltajā” Latvijā.

Katram Savienībā braucējam VOKS tika izstrādāta strikta uzturēšanās programma un nozīmēts pavadonis kurators. Parasti tās bija sievietes no specdienestiem atskaites sniedzošās VOKS vai Intūrista Slepenās daļas. Ar Smiļģi, piemēram, viņa vizītes laikā Maskavā 1935. gadā strādāja kāda E. Poļakova. Padomju kultūras iepazinējiem un baudītājiem bija ļoti šauras iespējas izrauties no savu kuratoru redzesloka un patstāvīgi iepazīties ar padomju dzīves realitāti ārpus teātru, muzeju, oficiālo pieņemšanu vides un t.s. sociālistiskās celtniecības “Potjomkina ciemiem”, izņemot akceptētas tikšanās ar radiniekiem ļoti retos gadījumos.

KTB priekšsēdis Eduards Smiļģis savas vizītes laikā Maskavā 1935.gadā nepatīkami pārsteidza VOKS vadību ar neatkarīgo stāju un negaidīti aso atbildes reakciju uz dažu mākslas funkcionāru pārmetumiem, ka “baltie”, lūk, liekot šķēršļus kultūras apmaiņai ar PSRS un neļaujot pazīstamiem padomju māksliniekiem iebraukt Latvijā. 7. janvārī kārtējā šādas saķ eršanās reizē teātrī pie Ņemiroviča-Dančenko Smiļģis pat paziņoja: “Bet es taču esmu Latvijas valdības pārstāvis un pats manas vizītes fakts jau pierāda, ka mūsu valdība grib nostiprināt kultūras saites, nevis tās saraut.”

VOKS slepenajā daļā tika veidoti dosjē (“raksturojumi”) par katru KTB biedru, kas ieradās PSRS. Arī pēc atgriešanās Rīgā VOKS pilnvarotais PSRS sūtniecībā (parasti 1. sekretārs, vai, 30. gadu sākumā. ģenerālkonsuls) izmantoja savus kanālus, lai noskaidrotu, “kādā noskaņojumā atgriezies, ko stāsta par PSRS”.

Līkums apraksta savu braucienu uz Maskavu 1934. gada aprīļa beigās – maijā, nepieminot, ka tieši Ulmaņa apvērsuma dienās tur notika plaša latviešu mākslas izstāde, kuras ģenerālkomisārs bija Leo Svemps. No padomju puses atklāšanā piedalījās pats kultūras tautkomisārs Bubnovs. Latvijas sūtniecībā šajā sakarā 16. maijā notika liels rauts, bet šķiet, ka Līkums savās atmiņās to ir sapludinājis kopā ar 19. maija atbildes pieņemšanu VOKS.

Līkums ar lepnumu atceras, kā iepazinies un spiedis roku padomju teātra mākslas korifejiem Ņemirovičam–Dančenko, Meierholdam, Mihoelsam, jaunajai aktrisei Gogoļevai... VOKS arhīvi dod iespēju izsekot arī slēptākiem sižetiem dažu Līkuma minēto personu attieksmē pret Latviju. Tā, piemēram, Gogoļeva pati ļoti labprāt būtu bijusi gatava ierasties Rīgā uz izrādēm Krievu drāmas teātrī, bet VOKS vadība pēc pilnvarotā Borisa Pohvaļinska vēstules no Rīgas viņai to darīt kategoriski aizliedza, paskaidrojot, ka Krievu drāma Rīgā ir pretpadomju, baltgvardu teātris, kas “sistemātiski sagroza izrādāmo lugu tekstus”.

Kategorisku atteikumu saņēma arī caur KTB virzītais Rīgas ebreju aprindu uzaicinājums rakstniekam Mihailam Zoščenko ierasties Latvijā.

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā VOKS un KTB kontakti uz laiku pārtrūka. Maskavā konstatēja, ka “latviešu inteliģence ir iebaidīta un tāpēc nespēj saņemties skaidri izrādīt interesi par PSRS”, bet “KTB izjukusi, kaut arī formāli vēl pastāv”.

VOKS turpināja uzturēt tiešas un individuālas vēstuļu saites tikai ar deviņiem KTB biedriem Latvijā (Kirhenšteinu, Dziļleju, Smiļģi u.c.), bet Līkuma šajā sarakstā nebija.

Manuprāt, vislielākie PSRS sūtniecības un VOKS pilnvarotā pārstāvja Latvijā ievērotie un novērtētie Līkuma nopelni sāka izpausties 1937. gadā. Toreiz Padomju Savienībā plosījās Lielais terors un VOKS piešķīra īpašu nozīmi Aleksandra Puškina nāves simtgadei veltīto pasākumu organizēšanai Latvijā politiski propagandistiskos Padomijā notiekošo slaktiņu piesegšanas nolūkos. KTB priekšsēdis Eduards Smiļģis PSRS sūtniecības un VOKS pilnvaroto Vetrova un Pohvaļinska skatījumā darbojās pārāk kūtri un tāpēc tieši Līkuma “sarkanās” aktivitātes, rīkojot tā saukto Puškina izstādi, ko 7. martā atklāja Dailes teātrī, kļuva par pārstāvniecībai visnoderīgāko atskaites notikumu, kā tas atspoguļojas ziņojumos VOKS 3. Rietumu nodaļai un ārlietu tautkomisariātam.

Tieši Līkuma labie personiskie kontakti ar VOKS pilnvaroto un vienlaikus pārstāvniecības 1. sekretāru Mihailu Vetrovu, manuprāt, vēlāk noteica Līkuma ievirzīšanu padomju režīma kultūras dzīves rīkotāju struktūrās. Galu galā tieši šis tandēms – Ivans Čičajevs un Mihails Vetrovs – faktiski pamatos uzbūvēja okupācijas režīma nacionālo kadru piramīdu 1940. gadā.

Nevienā no arhīvu lietām neesmu atradis liecības, ka Līkums trīsdesmitajos gados būtu sniedzis denunciācijas padomju iestādēm Maskavā par saviem kolēģiem no KTB, kā to darīja dažs labs cits.

Bonifācijs Daukšts

Raksta veidošanā izmantoti PSRS VOKS arhīva materiāli no bijušā PSRS Centrālā valsts Oktobra revolūcijas arhīva Maskavā – 5283. fonds, 1. apraksts, 278. lieta; 2. apraksts, 181., 709. lieta; 5. apraksts, 696., 714. lieta; 9. apraksts, 104., 112. lieta u.c.