Ineta Lipša

Paiju lieta

“39 gadu vecumā pēkšņi mirusi bijusī Playboy modele Anna Nikola Smita, kas visplašāk pazīstama ar ilgo tiesāšanos ar amerikāņu miljardieri Pīrsu Māršalu par viņa tēva Hovarda Māršala atstāto mantojumu.”

LETA–REUTERS, 2007. gada 9. februārī

Aspazija gavilētu, lasot komentārus par laulību, naudu un seksu, kas amerikāņu presē publicēti sakarā ar Annas Nikolas Smitas nāvi – šī sieviete piesaistījusi uzmanību ne jau kā modele un aktrise un pat ne kā Playboy 1993. gada “Gada meitene”, kas kāpienu pretī publiskajai slavai sākusi izģērbjoties. Savu zelta dzīslu divdesmit sešus gadus vecā meitene uzgāja, apprecoties ar 89 gadus vecu naftas miljardieri. Pēc 13 mēnešiem laulībā vecais vīrs nomira, bet jaunā atraitne sāka tiesāties par savu daļu no 1, 6 miljardus vērtā mantojuma.

Annas Nikolas Smitas priekšlaicīgā nāve a la Merilina Monro viņas labi atalgotās seksuālo pakalpojumu sniedzējas vaigā ievilka to skumjo grimasi, ko mēs atceramies redzējuši Violetas sejā “Traviatā” vai Prusta Odetā, piešķirdama mazliet patosa primitīvajām maiņas attiecībām “sekss pret naudu”. 19. gadsimtā šādas sievietes sauca par kurtizānēm – viņas atradās kaut kur pa vidu starp aprēķina laulībām un tīru prostitūciju. Kā to skaisti skaidro vārdnīca, “kurtizāne ir pērkama, eleganta sieviete, kurai ir labvēļi augstākajā sabiedrībā.” Kopš 19. gadsimta gan masu izklaides mediji ir gandrīz pilnībā izdeldējuši divdomīgo kurtizānes stāvokli sabiedrībā.

“Sabiedrībai nav vairs skaidras sirdsapziņas un tīra skata, kopš viņa sadalījusi sievieti — tiklā un netiklā. Pirmās tā gan labprāt redzētu vai krinolīnu brunčos ieslodzītas un nopogātas līdz pat ausīm, bet otrām turpretim pielaiž noplēst vai pēdējo “vīģes lapu” no viņu auguma,” sprieda Latvju sieviešu nacionālās līgas priekšniece Berta Pīpiņa, tiesa, jau 1925. gadā.

Kopš Berta Pīpiņa komentēja situāciju un Elīna Zālīte romānā “Agrā rūsa” iemūžināja “Annas Nikolas Smitas” latviešu variantu – skaisto Elzu, kura apprec Ķikuļa kungu, laiks gan ir pagājis, bet “sabiedrības skats” nav kļuvis skaidrāks. Apgalvojums, ka Anna Nikola Smita esot mainījusi kurtizānes tradicionālo nozīmi, šķiet esam pārsteidzīgs. Ne tikai tādēļ, ka definējošā tās pazīme ir laulības esamība. Aprēķina dēļ tās slēgtas sen pirms Annas Nikolas Smitas uznāciena 20. gadsimta beigās, un to darījušas ne tikai sievietes. Pēc abiem pasaules kariem īpaši vīrieši interesējās par potenciālo līgavu turību.

Pragmatiķi apgalvo, ka mīlestība un laulība nav viens un tas pats, kamēr romantiķi uzsver, ka morāla ir tikai tāda laulība, kuras pamatā mīlestība. Kura ir pareizāka (labāka/sliktāka), nav bijis viegli atbildams jautājums. Nebūt ne tik ilgs laiks ir pagājis, kopš par to sprieda pat Latvijas parlamentā.

1920. gada 14. decembrī debatēs par Laulību likumu sociāldemokrāti pēkšņi ierosināja atļaut laulību šķirt uz viena laulātā pieprasījuma, neuzrādot šķiršanās iemeslus, lai tādējādi palīdzētu sievietēm, kuras kautrējas tiesā klāstīt problēmas ģimenes intīmajā dzīvē un tāpēc turpina dzīvot laulībā bez mīlestības. Par vergu morāli, kurai reiz jādara gals, deputāte Aspazija nosauca situāciju, ja laulātie viens otram drusku riebjas, tomēr paliek kopā. “Mums laulība ir svēta, nopietna, mums tā nav paiju lieta, mēs esam aiz mīlestības sadevušies kopā, citādi tas nedrīkst būt, kā aiz mīlestības,” viņa sludināja no parlamenta tribīnes. Šis 51. pants, kas paredzēja iespēju vienpusīgi šķirt laulību, kļuva par metaforu laulībai mīlestības vārdā. Un Latvijas deputāti 2. lasījumā pieņēma šo normu, kurai Rietumu civilizācijā tobrīd nebija precedenta. Galu galā 3. lasījumā 51. pantu kā metaforu par laulību mīlestības vārdā noraidīja. 1921. gada 1. februārī Satversmes sapulce neoficiāli atzina – jā, ir vēlams, ka laulība dibinās uz mīlestību. Tomēr likumā ierakstīja, ka laulība pēc būtības ir divu personu līgums, no kura nedrīkst vienpusīgi bez iemesla atteikties.

Vēlamība un īstenība ne vienmēr pārklājas. Vēl joprojām vārdi “laulība” un “mīlestība” nav sinonīmi. Atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem romantisko mīlu vērtē neierasti augstu un atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem neierasti daudzi dzīvo kopā savienībās, kas nav laulības. Turklāt lielais šķiršanās gadījumu skaits liecinot, ka laikabiedri cer uz mīlestībā dibinātu kopdzīvi. Kopš laulības mērķis vairs nav bērnu radīšana, tās būtība kļuvusi iracionāla. Bet nabaga Anna Nikola Smita – viņa vienkārši lietas uztvēra vecmodīgi un dzīvi mēģinājusi nokārtot visnotaļ tradicionāli.

Raksts no Marts, 2007 žurnāla