Kirils Kobrins

Pagrimums un sabrukums (Edvarda Gibona piemiņai)

“Islāma valsts” kaujinieki izpostījuši senās pilsētas Hadras drupas, ziņo Irākas amatpersonas. Tūrisma un senlietu ministrijas pārstāvis teicis, ka postījumu apmēri UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļautajā objektā nav precīzi zināmi, taču viņš saņēmis informāciju, ka tas ir sagrauts. Hadra ir dibināta pirms 2000 gadiem Partas impērijas laikā. Kaujinieki nesen ar buldozeriem nošķūrēja arī senās Asīrijas impērijas Nimrūdas pilsētu un sadauzīja muzeja eksponātus Mosulā. “Islāma valsts”, kas kontrolē lielu daļu Irākas un Sīrijas teritorijas, apgalvo, ka tempļi un statujas ir “viltus elki”, kas jāsagrauj.

BBC, 7. martā

19. gadsimta otrajā desmitgadē Klaudijs Džeimss Ričs, britu Ostindijas kompānijas pārstāvis Bagdādē, sāka izrakumus Vecajā Derībā aprakstītajā Bābeles pilsētā. Vispār jau nekādas pilsētas tur sen vairs nebija; vērojot nabadzīgās, nožēlojamās apmetnes vietā, kur kādreiz slējās varenās impērijas galvaspilsēta, Ričam bija grūti atturēties no rezignētām pārdomām sic transit gloria mundi garā. Taču mūs interesē kas cits: Riča, tāpat kā vēlāko eiropiešu entuziastu, arheologu amatieru, bet pēc tam arī profesionāļu, galvenais dzenulis bija pierādīt, ka Bībele nerunā blēņas – tas viss tiešām ir bijis: gan Bābele, gan Bābeles gūsts, gan spožā, nežēlīgā Asīrija. 1815. gadā Klaudijs Džeimss Ričs par savu drosmīgo pasākumu izdeva grāmatu ar nosaukumu “Memuāri par Bābeles drupām”, pēc trim gadiem – vēl vienu (“Otrie memuāri par Bābeli”). Riča piemēram sekoja Francijas konsuls Mosulā Pols Emils Botā, kurš sāka izrakumus senās Asīrijas galvaspilsētā Ninivē (1842). Cenšoties neatpalikt no kontinentālajiem sāncenšiem, kāds cits anglis, Ostins Henrijs Leards (starp citu, viņa senči bija franču hugenoti), ķērās pie teiksmainās Nimrūdas. Tieši Leards spēja noorganizēt ārkārtīgi sarežģīto izrakto bareljefu, skulptūru un kolonnu transportēšanu uz Londonu. Visu aizvest neizdevās, tomēr tas, ko šodien var aplūkot Britu muzejā, ir Learda varonīgo pūliņu nopelns. Ja, kā apgalvo mūsdienu cīnītāji ar koloniālo mantojumu, tā bija laupīšana, tad tās paveikšana prasīja tādas pūles, ka parasts laupītājs no šādas ieceres būtu vienkārši atteicies. Leards (bet pirms viņa arī Ričs) atzīmēja, ka vietējie iedzīvotāji izrakumos strādājot ļoti negribīgi (Osmaņu impērijas vietējie vadoņi un ierēdņi iznomāja dīvainajiem “frankiem” simtiem racēju); no zemes izceltās statujas viņi uzskatīja par sātaniskām un izmantoja katru izdevību, lai atradumus iznīcinātu. Citiem vārdiem, senatnes pieminekļi bija vajadzīgi tikai svešiniekiem. Viņi tos arī aizveda sev līdzi. Aizveda diemžēl ne visu.

Pirms pāris gadiem, nīkdams aiz garlaicības Dienvidanglijas kūrortpilsētā Braitonā, es ieklīdu vienā no turienes lieliskajiem bukinistu veikaliņiem. Iziet no tiem tukšām rokām nav iespējams; lai nepakļautu briesmām savas personiskās finanses, es izvēlējos grāmatiņu no kastes ar uzrakstu “1 £”. Tas bija apbružāts apgāda Penguin sējumiņš mīkstos vākos no lieliskas pirmskara laika sērijas par pašu interesantāko pasaulē – par tāliem ceļojumiem un neparastiem atradumiem. Es neatceros ne grāmatas nosaukumu, ne autoru, kurš, kā vēlāk iegūglējot atklāju, starpkaru periodā, būdams britu izlūks Austrumos, amatu apvienošanas kārtībā bija nodarbojies arī ar arheoloģiju. Grāmatā bija stāstīts par Mezopotāmijas arheoloģiskās izpētes pirmsākumiem, par Riču, Leardu, par viņa labvēli, Lielbritānijas sūtni Stambulā seru Stratfordu Kaningu, un citiem neparastiem, vīrišķīgiem, spītīgiem un gudriem cilvēkiem, pateicoties kuriem katrs, kurš nokļuvis Britu muzejā, var papriecāties par senās Bābeles un Asīrijas vēstures liecībām. Izlasījis grāmatiņu vienā elpas vilcienā, es to uzdāvināju savam paziņam vēsturniekam Maskavā, tādēļ arī, sev par kaunu, esmu aizmirsis autora vārdu un grāmatas nosaukumu. Atmiņā palikusi tikai sajūsma – un daudz jautājumu. Tagad, kad trakojošie slepkavas un demolētāji no “Islāma valsts” iznīcina to, ko kādreiz nespēja vai negribēja izvest no tagadējās Irākas un Sīrijas zemēm briti, franči, vācieši un amerikāņi, viens no šiem jautājumiem nedod miera.

Patiesībā ne viens jautājums, bet divi. Pirmais ir diezgan vienkāršs; mēģinot uz to atbildēt, es saprotu, ka pakļauju sevi (taisnīgai) kritikai un pat lamām no to puses, kuri iestājas pret vēsturisko netaisnību ar nosaukumu “koloniālisms”. Bet pajautāsim sev un pacentīsimies atbildēt godīgi: kas būtu noticis ar visiem šiem bareljefiem, kuros asīriešu valdnieki iekaro pilsētas, pieņem gūstekņu pūļus un nogalina lauvas, ja Ričs, Leards, Botā un daudzi citi nebūtu ziedojuši savu veselību, enerģiju, naudu, bet viens otrs arī dzīvību, lai izraktu šīs tolaik nevienam nevajadzīgās “drazas”, attīrītu no gružiem, aprakstītu, organizētu to pārvešanu un atstātu tās Vecās un Jaunās pasaules muzejiem, dodot iespēju profesionāliem arheologiem, vēsturniekiem, lingvistiem nu jau gandrīz divsimt gadus tās pētīt, lai pēc tam, balstoties uz šiem pētījumiem, uzrakstītu sīku to zemju vēsturi, kuras vēl 18. gadsimtā bija pazīstamas tikai no Bībeles un klasiskās senatnes tekstiem? Kāds būtu bijis pēdējā lielā Asīrijas valdnieka Ašurbanipala bibliotēkas liktenis – bibliotēkas, kurai, pēc viņa ieceres, bija jāsatur visas tolaik pieejamās zināšanas –, ja tā būtu palikusi apbērta zem viņa pils drupām? Vai mēs būtu uzzinājuši, ka mīts par pasaules plūdiem ir aprakstīts ne tikai Vecajā Derībā? Vai mēs būtu spējuši izlasīt “Poēmu par Gilgamešu”? Atbilde ir vienkārša: nē. Tad jautāsim tālāk: vai mēs spētu dzīvot bez šīm zināšanām? Bez šaubām. Pasaulē tāpēc nebūtu mazāk ne ēdamā, ne apģērba, ne mājokļu. Tikai mēs, Rietumu kultūras cilvēki, gan būtu citi – lai arī varbūt pavisam nedaudz. Rietumu pasaule balstās uz cietā zināšanu fundamenta; zināšanām ir bezgalīgi jāpapildinās; ja mūsu pasaule no tām atteiktos, tā sagrautu pati savas eksistences pamatu. Tikai pēc tam, kad koloniālie ierēdņi, avantūristi, piedzīvojumu meklētāji un sapņotāji, izmantojot visus iespējamos līdzekļus (ieskaitot arī, no šīs dienas viedokļa raugoties, noziedzīgus), izraka Seno Austrumu pieminekļus no zemes un nogādāja tos tur, kur tos kāds varēja aprakstīt, saprast, interpretēt, proti – uz Rietumiem, tikai pēc tam – un pēc tam, kad Rietumu pasaule bija apzinājusies koloniālisma kā tāda netaisnīgumu, – varēja rasties jautājums par šo lietu iespējamo atdošanu atpakaļ. Ir tikai viena problēma: ja Britu muzejs un Luvra būtu aizveduši babiloniešu un asīriešu senlietas atpakaļ uz bijušās Bābeles un Asīrijas teritoriju, tās piemeklētu tas pats liktenis, kas nupat piemeklējis Mosulas muzeja statujas un bībeliskās Nimrūdas mūrus. Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana novedīs pie tādu lietu zaudēšanas, bez kurām Rietumu pasaules zināšanas vājināsies, noliesēs, sāks izsīkt. Jā, šie pieminekļi jau sen aprakstīti un ievesti akadēmiskās pētniecības un izglītības apritē, taču pati to esamība ir jaunu atklājumu, jaunu interpretāciju, jaunu pārdomu par pagātni ķīla. Iespēja racionāli runāt par pagātni – lūk, ar ko pa īstam ir spēcīga Rietumu pasaule.

Tieši tāpēc “Islāma valsts” barbari iznīcina senatnes pieminekļus. Visi stāsti par to, ka īstenticīgie musulmaņi šādā veidā cīnās (kā tiem liek Korāns) ar elkdievību un cilvēku un dzīvnieku tēliem, ir pasakas muļķīšiem. Šie paši cīnītāji ar tēliem taču priecīgi pozē videokameru priekšā: ar āmuru, ar kuru tie sadauza asīriešu skulptūras, ar nazi, ar kuru tie pārgriež rīkli nelaimīgiem ķīlniekiem. Sadauzīt senu spārnota vērša statuju vai sadistiski nogalināt Rietumu žurnālistu ir viens un tas pats. Mūsu priekšā ir nevis stihiska plānprātiņu cietsirdība, bet precīzi aprēķināts sitiens ikvienam no mums, demonstratīvs apliecinājums, ka viņi ir no citas pasaules nekā mēs un ka šī pasaule cīnās par mūsu dzīves pamatu iznīcināšanu. No šī viedokļa viss ir ideāli loģiski un konsekventi.

Un te parādās otrs jautājums, kas arī prasa godīgu atbildi. Kā šie cilvēki spēja uztaustīt pašu dzīvāko Rietumu pasaules nervu? Ja viņi tiešām būtu “citi”, viņi nevarētu saprast “mūs” – viņi nevarētu piekļūt svešas apziņas apslēptajām stīgām. Atbilde ir vienkārša un Rietumu pasaulei nepatīkama. “Islāma pasaules” slepkavu un demolētāju citādība ir stipri pārspīlēta. Viņi tikai izliekas, ka ir citādi, viņi tikai spēlē ļaunus mežoņus melnās lupatās. Īstenībā – to apstiprina neizsīkstošā Rietumu rekrūšu straume islāmistu vienībās – šie cilvēki ir tāds pats Rietumu pasaules produkts kā visgodprātīgākais Seno Austrumu arheoloģijas profesors no Kembridžas Universitātes. Atšķirība tikai tā, ka šis profesors joprojām piekrīt šīs pasaules vērtībām, turpretim kaut kāds Jihadi John jau vairs tām nepiekrīt. Viņš negrib tām piekrist. Tās viņam vairs nepatīk – palasiet jebkuru šo bēdīgi slaveno galvu griezēju biogrāfiju, un jūs sapratīsiet, ka kaut kad viss bija labi, cilvēks sapņoja par dārgām botām un hipotēku, bet te pēkšņi – lūk, kaut kas tāds. Te nav runa tikai par naida praviešu izskalotām smadzenēm; runa ir par to, ka šajās smadzenēs bija maz kā tāda, kas spētu šai skalošanai pretoties. Tā iznāca – un nebūt ne visbeidzamokārt – tā iemesla dēļ, ka Rietumu pasaule arvien mazāk interesējas par pašas esamības pamatiem. Tā kļūst vienaldzīga pret “abstraktajām zināšanām”, kurām nav praktiska, ātru labumu nesoša pielietojuma. Tādā pasaulē jauna Klaudija Džeimsa Riča vai Ostina Henrija Learda parādīšanās kļūst problemātiska. Mēs paši esam to visu nopelnījuši, un mums atliek tikai bezspēcīgās dusmās noskatīties, kā kaut kādi nekaunīgi nelieši sagrauj to, par ko mēs lasījām skaistās, vecās grāmatās par ceļojumiem un arheoloģiskiem atklājumiem.

Raksts no Aprīlis 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela