Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Trīspadsmitajā gadsimtā svētais Bernārs no Klervo rakstīja, ka atkailināšanās varētu tikt saprasta kā simboliska Kristus imitācija, un svētais Francisks metās šo metaforu īstenot dzīvē. Sludinādams, ka kalpo Nabadzības Kundzei, viņš publiski izģērbās, ne pa jokam aizkaitinādams vietējo bīskapu. Savukārt es nokaitināju kādu sievieti, pastāstīdams, ka pirms pāris dienām ar velosipēdu šķērsoju nūdistu pludmali pie Kalngales, kur kails peldējos, bet pēc tam braucu tālāk līdz pat Gaujas ietekai jūrā, no kurienes pa Tallinas šoseju pagriezos uz Rīgu. Man jāatzīst savs naivums, jo biju nodzīvojis līdz trīsdesmit un vēl mazliet gadu vecumam pat neiedomādamies, ka kādam varētu būt kaut kas iebilstams pret peldēšanos un sauļošanos kailam. Līdzīgu pārsteigumu pirms pāris gadiem piedzīvoju nelielā Tuvo Austrumu valstī, kur mans istabas biedrs viesnīcā sāka gausties, ka aizmirsis mājās pidžamu, tādēļ nevarēšot iemigt. Uz manu ieteikumu gulēt kailam un beigt gausties par sīkumiem pustrijos naktī viņš reaģēja tā, it kā es būtu ne tikai izteicis neķītru piedāvājumu, bet papildinājis to arī ar šim pilsonim netīkamu politisku un reliģisku saturu.
“Tātad tu tur slapstījies pa kāpām kā tāds virinātājs,” piebilda aizkaitinātā sieviete, turpinādama garu tirādi par to, ka no nūdistiem sagaidāmas visādas negantības, un vispār jau viņu nepārsteidzot, ka beidzot esmu piebiedrojies viņu pulkam. Brīnums tikai, ka tas noticis tik vēlu, un vispār mana vieta neesot pie normāliem cilvēkiem.
Es stāvēju aiz izbrīna pavērtu muti un kusli iebildu, ka drēbes tikai nodala miesu no gara un galu galā pat ebreju Bībelē rakstīts par to, ka pirmie cilvēki staigājuši kaili, un tas bijis visnotaļ kārtībā, kamēr čūska nepagrūda abiem nezināma (tātad indīga) koka augļus un tālāk viss aizgāja greizi.
“Re, tu ne tikai skraidi pliku pēcpusi gar ūdeņiem, bet ar savu samaitāto galvu vēl ķeries klāt svētiem tekstiem. Nav brīnums, ka pasaule iet uz galu,” aizkaitinātā būtne sacīja un devās projām, tā arī neatvadījusies. Nevajag arī.
Toreiz jau kādas divas nedēļas karsēja saule, un jūrmalā dvesa tāda versme, ka kaiju sūds, tikko no putna nācis, jau pārvērtās par zobu pulverim līdzīgu vielu. Biju patvēries savā iecienītajā vietā netālu no Gaujas un lasīju grāmatu – un te piepeši nāsīs iesitās netīkams smārds. Nepārprotami oda pēc līķa. Lasīju vien tālāk ne tālab, ka mani neuztrauktu iespējamā līķa atrašanās tepat tuvumā, bet drīzāk tādēļ, ka bija slinkums celties un kaut ko darīt. Taču smaka dvesa tik baisi, ka iestājās tas mirklis, kas mani kaitina lasīšanas laikā, proti, acis slīdēja pār tekstu (starp citu, grāmata kā reiz bija par ķermeņa kultūras, lielākoties nūdisma un natūrisma, vēsturi Vācijā), bet prātā nekas neaizķērās. Piecēlos un devos meklēt, no kurienes tad dveš pēc līķa. Smakas avots atradās turpat netālu, un tie bija trīs lieli un glumi beigtu roņu ķermeņi, kuros saulē jau viļņojās tārpi. Piepeši galvā iešāvās lieliska ideja: es varētu roņus apraust ar smiltīm, tad smaka rimtos, turklāt pēc kāda laika, varbūt nākamgad, varētu tos atraust un paņemt galvaskausus, lai ir ko nolikt uz palodzes skaistumam. Taču tas nebija vienkārši, rāvos sviedriem noplūdis, kails kā no mātes klēpja nācis, nebija pie rokas arī nekāda instrumenta, un visumā darbs bija grūts un netīkams. Taču biju ar to aizrāvies, iegāju monotonā raušanas un bēršanas ritmā, īpaši nepieķēries gaidāmajam rezultātam. Kādu brīdi, atliecis muguru ievilkt elpu, pamanīju garām steidzīgi paejam vairākus vīriešus, tad divas sievietes satraukti kaut ko runāja pa mobilo tālruni, tramīgi skatīdamies, garām aizslāja zvejnieks čīkstošos gumijas zābakos. Kā jau karstā vasaras dienā mēdz būt. Vakarpusē, vērodams savu dienas laiskošanās vietu nu jau no otra Gaujas krasta, ievēroju tur rosāmies pašvaldības policiju. Nodomāju, ka maluzvejniekiem atkal nav paveicies, un aizmirsu to dienu uz pāris mēnešiem, kad viens Carnikavas iemītnieks man pavēstīja par kailu maniaku, kas noslepkavojis trīs roņus un ko policijai nav izdevies notvert.
Iespējams, tā Pierīgā radies jauns mīts par nūdistiem un citiem kailiem saules mīļotājiem. Iespējams, ka kāds baudīs šī mīta nelāgās sekas un tiks nolamāts vai iekulsies nepatikšanās ar policiju. Iespējams, tas notiks pārlieku liela individuālisma dēļ, vismaz tāds secinājums nāk prātā, palasot grāmatu par brīvo ķermeņa kultūru Vācijā, kur nūdisti un natūristi lielākoties vienmēr bijuši organizēti apvienībās un biedrībās, uzsverot ne tikai kaila ķermeņa dabiskumu, bet saistot dzīvi kailam ar veģetārismu, atturību, veselīgu dzīvesveidu utt.
Vācijas nūdisma vēsture ir unikāla ar to, ka kopš pirmajiem brīvās ķermeņa kultūras kopšanas gadiem pašā 20. gadsimta sākumā tā nemainīgi saglabājusies līdz mūsdienām, piedzīvojot tikai niecīgas (reizumis pietiekami nežēlīgas) izmaiņas, mainoties politiskajiem režīmiem. Jau 18. gadsimta beigās “peldēšanās gaismā, gaisā un saulē” tiek cildināta kā veselības un ilga mūža devēja. Drīzi vien pēc 1900. gada Vācijā kailums (jēdziens “brīvā ķermeņa kultūra” – Freikörperkultur – rodas tikai pēc Pirmā pasaules kara) tiek popularizēts kā daļa no kopējā dzīvesstila, kas ietver ģērbšanās, pārtikas, dzīves telpas un ķermeņa kopšanas kultūru. Tās aizstāvji uzsver kailuma dabiskumu, un kritiķi, kuri lamā viņus par morāles normu pārkāpšanu, iebilst, ka kailums ir tikai līdzeklis, ar ko iespējams atbrīvoties no slimās sabiedrības vēl slimākajām normām, tostarp apģērba. Mazliet vēlāk, Veimāras Republikas laikā, apvienībās organizēto kailuma piekritēju jau ir vairāk par 100 tūkstošiem un izveidojas pat kailuma tūrisma infrastruktūra, kas piedāvā iesaistīties saules peldēs arī atsevišķiem un “neorganizētiem” kailuma mīļotājiem. Nacionālsociālisma laikā sākotnēji nūdistu apvienības nomināli tiek aizliegtas, taču drīz vien pēc tam, kad biedrības “iekšējās tīrīšanas procedūrās atbrīvojušās no nevēlamajiem neāriešu elementiem un nacionālsociālistiskās partijas ienaidniekiem”, tās apvienojās jumta organizācijā (Kampfring für völkische Freikörperkultur [1. Tautas brīvā ķermeņa kultūras savienība.] , kopš 1934. gada Bund für Leibeszucht [2. Ķermeņa kopšanas apvienība.]. Kaut gan šīs apvienības darbs ideoloģiski saistīts ar pārākās rases ideju un bez mitas tiek uzsvērts, ka “pārākajai rasei vispārākajā pakāpē jākopj sava ķermeņa spēks, lai stiprinātu vācu tautas kaujas spējas”, jāpatur prātā, ka tie ir tie paši vecie vidusslāņa nūdisti ar politisku pievienoto vērtību. Pēc kara sabiedrotie minēto apvienību aizliedz, taču jau kopš 1946. gada tiek atļautas atsevišķas nūdisma biedrības. Plašāku sabiedrības atzīšanu Rietumvācijas nūdisti gan iemanto tikai pēc 60. gadu nogales revolūcijām (studentu, seksuālās, psihodēliskās utt.), bet Austrumvācijā brīvā ķermeņa kultūra tāpat kā sociālisms kļūst par masu pasākumu, kurā iesaistās dažādas vecuma grupas, un, lai gan bailēs no politiskas opozīcijas tiek liegtas nūdistu biedrošanās tiesības, jūrmalā un peldvietās kailuma kults zeļ un plaukst.
Kā redzams no īsa ieskata Vācijas nūdisma vēsturē, galvenie kailuma pretinieki ir liekulīgi morālisti, kuri domā, ka cilvēks piedzimst ne tikai kreklā, bet arī apakšveļā un apavos.
Latvijā dominē nevis ētikas, bet kauna kultūra, proti, ļaudīm daudz svarīgāk šķiet tas, ko kāds par viņiem var padomāt, nevis paša lēmumu un rīcības atbilstība noteiktiem ētiskiem normatīviem, tālab nūdisms ir demonizēts, tabuizēts un marginalizēts. Vēlreiz uzsverot savu sākotnējo naivumu, gribu palepoties, ka līdz šim bija paveicies ar līdzcilvēkiem, un nebiju sastapis nevienu, kas ar dižu naidu un netīksmi vērstos pret nūdistiem. Gribēdams pārrunāt nūdisma problēmas ar kailuma veterānu Leonu, nolēmu viņu apraudzīt pludmalē. “Brauc gar krastu aiz vietas X uz leju, kur jūrā ietek maza upīte,” viņš skaidroja, “tad ej, kamēr ieraudzīsi pie kāpām nokaltušu koku, kam pienaglota veca cepure. Es būšu turpat aiz kāpas, ja nekas nebūs gadījies.” Gaisā uzvēdīja aukstā kara laikam raksturīga spiegu atmosfēra. Likās, ka mūs noklausās pāris valstu slepenie dienesti. Leons runāja čukstus, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš ir gatavs atdot dzīvību, lai tikai varētu sauļoties kails.
Uz vietas es sastapos ar mazu un aktīvu kopienu, kādiem septiņiem dažādu vecumu un dzimumu ļaudīm, kas aktīvi runāja, žestikulēdami ar rokām un švīkādami ar kāju pēdām smiltis. “Lielākā daļa jau domā, ka cilvēks bez drēbēm ir kaut kas mazāk nekā apģērbies,” kāds teica, un pārējie atzinīgi māja ar lapām, kā viktorīnā saukdami slavenus nūdistus un ieteikdami man internetā palasīties 200+ argumentus, kādēļ būt kailam ir labāk nekā apģērbtam. Bet arī bez slavenībām un interneta ir skaidrs, ka staigāt apkārt plikam (ja ir pietiekami silts) ir krietni lētāk, nekā pirkt drēbes. Mani nepārsteidza sarunas biedru dedzība – viņiem bija atbildes uz ikvienu iebildumu pret nūdismu, un atkal par pārsteigumu es izrādījos slikts sarunas biedrs, jo man taču nekādu iebildumu nebija. Tādēļ vieni aktīvi izgudroja visādus argumentus, gluži kā svētā kanonizācijas laikā tēlodami Sātana advokātus, bet citi kvēli skaidroja, ka viņiem nav taisnība. Pieminēti tika gan senās Grieķijas atlēti, kas sacentās kaili, gan Austrumvācijas pludmales, kur pat Honekera režīma laikā neesot bijis nekādu ierobežojumu. Faktu gūzma bija tik nospiedoša, ka es nespēju fiksēt atmiņā pat nelielu daļu.
“Bet visādi urlas [3. Cilvēkveidīgas būtnes, kam nepiemīt intelekts.], vai tie gadījumā nav galvenie nūdistu ienaidnieki?” iejautājos, mēģinādams izrādīt stratēģisku kompetenci.
“Īslaicīgi – jā,” teica kāds vīrelis izbalējušā 80. gadu cepurē ar plastmasas nagu. “Bet īstenībā mūsu lielākais ienaidnieks ir valsts, kas visus cenšas iedabūt drēbēs,” viņš piebilda un slaidi nospļāvās caur zobiem.