Nu tad – ardievu, Žak Širak, un savu nicinājumu pret angloamerikānisko pasauli ņem vien līdzi!

“Es zinu, ka jaunais prezidents Nikolā Sarkozī ar nepacietību vadīs mūsu valsti tālāk pa ceļu uz nākotni un es novēlu viņam visu to labāko šajā prasīgajā un brīnišķīgajā misijā.” Širaks savā atvadu runā aicina Franciju palikt vienotai.

LETA, 2007. gada 6. maijs

“Visas politiskās karjeras beidzas neveiksmīgi,” reiz viedi teicis kāds britu valstsvīrs. Spriežot pēc tā politiskās karjeras vraka, kam nupat pienāca gals, šis kungs bijis vēl gudrāks, nekā savulaik likās viņam pašam. Līdz ar jaunā Francijas prezidenta ievēlēšanu, pēc 12 gadiem Francijas prezidenta un 18 gadiem Parīzes mēra amatā, kā arī divkārtējas valsts premjerministra pienākumu pildīšanas (kopumā četru gadu garumā), tika pielikts punkts Žaka Širaka ieilgušajam profesionālajam mūžam – cik noprotams, par milzu atvieglojumu šī politiķa tautiešiem. Turpmākajās nedēļās vēl būs gana laika iztirzāt viņa pēcteča, jaunievēlētā prezidenta Nikolā Sarkozī tikumus un vājības. Taču, pirms Širaks pilnībā izgaist no politiskās skatuves – vai arī tiek ierauts korupcijas lietu izmeklēšanas mudžekļos –, es gribētu izmantot šo izdevību, lai atcerētos dažus no viņa diplomātiskās karjeras spožākajiem mirkļiem. Daudzi amerikāņi viņu pazīst kā cilvēku, kurš pieņēma pareizo lēmumu Irākas jautājumā – tiesa, pilnīgi nepareizu motīvu vadīts. Taču, ja vien tas iespējams, pacentieties Irāku šoreiz neiejaukt: Širaka nozīmīgākais politiskais mantojums meklējams pavisam citur. Pamatīgi iedziļinieties visā, kas Širakam bijis sakāms, piemēram, par Āfriku – kontinentu, kurā viņa valsts bauda milzu ietekmi, daudzviet krietni lielāku nekā Amerika. Kotdivuāras apmeklējuma laikā Širaks reiz “daudzpartejismu” nosauca par “greznību”, ko mājastēvs, mūža prezidents Fēlikss Ufuē-Boaņī, acīmredzami nevarot atļauties. Savukārt viesojoties Tunisijā, Francijas prezidents pasludinājis, ka “pašas svarīgākās cilvēktiesības ir tiesības tikt pabarotiem, tiesības uz veselību, izglītību un mājokli”, un no tā, lūk, izrietot, ka Tunisijā situācija cilvēktiesību jomā esot “ļoti progresīva”. Tas nekas, ka tunisiešu policija regulāri piekauj disidentus. “Āfrika nav gatava demokrātijai,” viņš 90. gadu sākumā pavēstīja grupai Āfrikas valstu vadītāju. Par Lielbritāniju: “Viņu vienīgais ieguldījums Eiropas lauksaimniecībā ir “trako govju” slimība. [..] Nedrīkst uzticēties cilvēkiem, kuri tik slikti gatavo ēst.” Par Krieviju. “Par viņa ieguldījumu Francijas un Krievijas draudzības nostiprināšanā” Širaks Vladimiru Putinu pērn apbalvoja ar augstākās pakāpes Goda Leģiona ordeni, medaļu, kas tiek taupīta Francijas tuvākajiem ārzemju draugiem (Čērčilam, Eizenhaueram) – par spīti Krievijas prezidenta arvien vājākajiem rādītājiem cilvēktiesību jomā. Vēl pēc dažām nedēļām Širaks nolēma savu 74. dzimšanas dienu nosvinēt Latvijas galvaspilsētā Rīgā, uzreiz pēc NATO valstu galotņu tikšanās. Viņš ielūdza prezidentu Putinu, atsauca ielūgumu prezidentam Džordžam Bušam un piedevām visā šajā procesā ignorēja Latvijas prezidenti. Diplomātiskajam skandālam augot augumā, viesi atrada dažādus aizbildinājumus, lai neierastos, un dzimšanas dienas svinības tā arī nenotika. Par Sadamu Huseinu: “Es jūs uzskatu par personīgu draugu. Atļaujiet apliecināt, ka mani ar jums saista cieņa, respekts un ciešas saites.” Par Austrumeiropas centieniem atbalstīt Savienotās Valstis ANO: “Tā nav atbildīga uzvedība. Tā nav uzvedība, kas liecina par labu audzināšanu. Viņi palaida garām lielisku izdevību turēt muti.” Par Irānas kodolprogrammu: “Tas, ka viņiem varētu būt viena vai, mazliet vēlāk, varbūt arī otra bumba, nav nekas pārāk bīstams.” Teorētiski skaitījās, ka Širaks šajā laikā risina sarunas ar Irānu par šīs valsts atteikšanos no kodolprogrammas. Dzirdot, kā franču biznesmenis uzrunā Eiropas valstu vadītāju sanāksmi angļu valodā, viņš “dziļi šokēts” izbrāzās no zāles. Kā jau teicu, tas ir ārkārtīgi svarīgs politiskais mantojums, kam raksturīgs nicinājums pret anlgoamerikāņu pasauli kopumā un konkrēti angļu valodu, aizdomu pilna attieksme pret Centrāleiropu un dziļa vienaldzība pret demokrātisko pārkārtojumu vilni, kas traucās pāri pasaulei 80. un 90. gados, kā arī privilēģiju piešķiršana arābu un afrikāņu diktatoriem, kas bijuši un paliek Francijas klienti. Savas karjeras pēdējos gados Širaks gandrīz visos starptautiskajos konfliktos meklēja arvien jaunus veidus, kā nostāties opozīcijā Savienotajām Valstīm. Un visā tās gaitā viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai pasargātu Franciju no straujajām globālās ekonomikas pārmaiņām. Citiem vārdiem, tas ir dziļi konservatīva, savā pasaules uzskatā gandrīz brežņeviska cilvēka politiskais mantojums – tik konservatīva, ka vārds, ar ko visbiežāk tiek aprakstīti Širaka politiskie uzskati, ir “stagnācija”. Taču, bijušajam prezidentam aizejot no sava amata, pašu skaļāko nosodījumu šiem divpadsmit gadiem valsts galvas postenī izteikusi ne jau pārējā pasaule, bet gan francūži. Neklausieties uz mani, paklausieties, ko saka viņi paši. Galu galā, šī nācija tikko ievēlējusi cilvēku, kurš apsolījies “saraut attiecības ar pagātnes idejām, paradumiem un uzvedības normām.” “Francijas tauta izvēlējusies pārmaiņas,” Sarkozī paziņoja, svētdienas vakarā oficiāli apliecinot piekrišanu stāties prezidenta amatā. “Es šīs pārmaiņas īstenošu.” Un šķiet, ka tas, ko francūži vēlas, ir pārmaiņa no Širaka.

Anne Aplbauma, Washington Post

Raksts publicēts interneta žurnālā Slate 2007. gada 8. maijā