Noziedzības tīklā

“Policija pēcpusdienā bija bloķējusi iespējamo interneta mājaslapu, kurā kā internetveikalā tika tirgotas meitenes. Neoficiāla informācija liecina, ka mājaslapa “meitenes24” ir sieviešu resursu centra Marta sociālās reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Portāls Tvnet vakarā ap pulksten 20 pārliecinājās, ka minētā mājaslapa atkal darbojas.”

Tvnet.lv, 2010. gada 16. jūnijā, 19:45

“Noziegumi pret netiķeti netiks sodīti kā noziegumi pret likumu vecajā paradigmā – ar ieslodzīšanu cietumā vai piespiedu internēšanu citās institūcijās, nedz arī ar naudas sodu: šāds sods ir pilnīgi neatzīstams sabiedrībā, kur dzīvi galvenokārt pavada tīklā. Ikviens, kas pārkāps netiķeti, zaudēs savu virtuālo vietu: tiks izslēgts no būtiskākajiem tīkliem.”

Aleksandrs Bārds & Jāns Sēderkvists,
“Netokrātija”, Jumava, 2005

Tas, ka pēdējā laikā mēs par noziegumiem un to atklāšanu uzzinām no interneta, nebūtu nekāds brīnums. Zīmīgs ir kāds cits process – aizvien vairāk noziegumu un to atklāšanu notiek internetā, nevis uz ielas vai tumšās vārtrūmēs. Pirmkārt, tas ir neizbēgami, jo cilvēku dzīve, īpašums, gods un cieņa atrodas tur, kur atrodas viņu domas, bet mūsdienu cilvēka domas nu jau lielu daļu no sava atvēlētā laika pavada dažādos tīklos. Otrkārt, un arī tas nav mazsvarīgi, interneta izmantošana ne tikai padara noziegumu izdarīšanu vieglāku un daudzveidīgāku, bet tikpat lielā mērā atvieglo arī likumsargu darbu – neizejot no prokuratūras kabineta, izmeklētājs vai kāds cits operatīvais darbinieks var ērti izsekot, pieķert un pat novērst iespējamo noziegumu. (Starp citu, jāpievērš uzmanība vārdu “operatīvais darbinieks” un “operacionālā sistēma” tuvībai.)

Novērošanas kameru izmantošana, kā to paredzēja jau Vims Venderss 1997. gada filmā “Vardarbības gals”, itin viegli kļūst par galveno rīku tādu noziegumu fiksēšanai, kas neprasa īpaši izsmalcinātu interpretāciju (piemēram, čurāšana pie Brīvības pieminekļa, kas tiek konstatēta, pieķerta un novērsta pāris minūšu laikā), taču, kā liecina gadījums ar Viestura Kairiša un operdziedātājas Asmikas Grigorjanas aizturēšanu Vecrīgā iereibušā stāvoklī, novērošanas kameru ierakstu nopludināšana internetā padara iespējamu arī nozieguma un tā novēršanas izvērtēšanu un sprieduma pasludināšanu sociālo tīklu (interneta komentāru) ietvaros, padarot policijas un tiesas darbu par tukšu formalitāti. Ikviens varēja aplūkot, kā notika iespējamais noziegums, kāda bija policijas rīcība un no tā izdarīt attiecīgus secinājumus, spriest tiesu nevis pēc novecot sākušajiem administratīvajiem un kriminālajiem kodeksiem, bet pēc tīkla etiķetes, dēvētas par netiķeti, likumiem. Vienlaikus parādās jaunas tiesiskas problēmas – jautājums par policijas tiesībām publiskot novērošanas kameras video kļūst svarīgāks par jautājumu, vai konkrētajā situācijā policijai vajadzēja aizturēt iereibušus cilvēkus, kas piecos no rīta traucēja nevis sabiedrisko kārtību, bet divus garlaikoti smēķējošus policistus. Tas ir, tīkla sabiedrībā jautājums par netiķetes pārkāpšanu ir svarīgāks par uzvedību uz ielas.

Šajā nozīmē līdzīgs ir bijis gadījums ar interneta vietnes “meitenes24.lv” darbības apturēšanu pāris stundas pēc tās atvēršanas. Notikumu secība īsumā bijusi šāda – sabiedriska organizācija uzsāk sociālu kampaņu ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību prostitūcijas problēmai. Tiek izveidotas un atvērtas vairākas vietnes, kas izliekas par īstām prostitūtu pakalpojumu piedāvājuma vietām. Policija reaģē uz dažu acīgu pilsoņu sūdzībām un aptur serveru darbību, pamatojot to, šķiet, ar formālu erotiska rakstura materiālu publicēšanas noteikumu pārkāpumu, taču presē jau parādās informācija par to, ka ir novērsts teju vai sutenerisma gadījums. Akcijas rīkotāji nebija gaidījuši tik ātru un aktīvu “sabiedrības reakciju”, kas padara jau pašu akciju par lieku, tāpēc nolemj piekāpties likumsargu prasībām un ievieto mājaslapā prasību apstiprināt, ka tās apmeklētājam ir 18 gadu. Vienlaikus akcijas rīkotāji ir spiesti atklāt kārtis un paziņot, ka tas ir bijis kampaņas produkts. Publicitāte ir sasniegta. Ievērojiet, tas viss notiek tīklā – interneta vietne izliekas, ka veic morāli strīdīgas darbības (nez kāpēc akcijas rīkotāji cīnās pret “prostitūcijas legalizāciju”, lai gan tā jau ir legāla) un balansē uz noziedzīga nodarījuma robežas (Latvijas likumdošanā ir paredzēts sods par sutenerismu, tas ir, prostitūtu pakalpojumu organizēšanu). Tīklā to pamana pilsoņi un tīklā to novērš policija. Faktiski arī hipotētiskais nodarījums, kas šim visam notikumam stāv fonā – prostitūtu pakalpojumu organizēšana un pārdošana – jau sen notiek tīklā.

Neslēpsim vēl kādu faktoru – seksuāli pakalpojumi arī jau kādu laiku var iztikt bez fiziska ķermeņu kontakta. Erotiskās tīkla kameras, seksa čats, virtuālais sekss, pornogrāfiska rakstura materiāli – tas viss ir nopērkams par virtuālu naudu un virtuāli patērējams, “neizejot no interneta”. Termins “cilvēku tirdzniecība” var arī nenozīmēt nolaupīšanu un turēšanu slēgtā pagrabā, bet pakļaušanu virtuālai varai un darba attiecībām, kurās brīvprātības un piespiešanas robežas kļūst izplūdušas.

Tikpat aktuāls noziegums ir identitātes zādzības sociālajos un citos tīklos, kas drīz vien kļūs biežāks un bīstamāks par naudas maka nočiepšanu no kabatas tramvajā. Viltots žurnālista Māra Zandera tvitera konts, kas piesaistījis vairāk nekā 4000 sekotāju, ir novērtējams kā viņa virtuālās identitātes vērtības nozagšana, par ko pagaidām nav paredzēta krimināla atbildība, taču visai skaidri ir jaušams netiķetes pārkāpuma smagums. Ir dzirdēts, ka Aināra Šlesera konts, kas tika izveidots ar mērķi likt sekotājiem noticēt tā īstumam, savāca 2000 sekotājus un tika pārdots “īstajam” Šleseram par cenu viens lats par sekotāju. Protams, var gadīties, ka arī tās ir baumas ar mērķi likt noticēt, ka tagad gan šo kontu uztur “īstais” īpašnieks, un uzaudzēt vēl lielāku virtuālo vērtību. Protams, šādā kontekstā jau sāk pazust jēdziena “īsts” un “virtuāls” robežas (ne velti vārda “virtuāls” pamatnozīme angļu valodā arī ir “īsts”).

Pagaidām kā kuriozi plašsaziņas līdzekļos tiek pasniegtas ziņas par to, ka interneta iespējas sākuši izmantot ne tikai kibernoziedznieki, bet arī paši tradicionālākie likumpārkāpēji – nelegālie ieroči un munīcija tiek tirgoti ar parastu interneta sludinājumu palīdzību (“Lētākas gailenes. Ar piegādi.”), narkotiku pirkums tiek apmaksāts ar mobilo internetu uz norādītu kontu, ekrānšāviņš ar maksājuma uzdevumu pārsūtīts pārdevējam, bet to atrašanās vieta nosūtīta ar īsziņu – ātri, elastīgi un gandrīz nenotverami. Ar laiku internetā tiks izdarīti visi noziegumi un turpat arī pamanīti, izmeklēti un notiesāti. Jau šobrīd tiek runāts par iespējamu soda veidu nelegālās lejupielādes veicējiem – atslēgšanu no interneta. Un jau ir sākusies cilvēktiesību aizstāvju diskusija par to, vai tik smags soda mērs nav pretrunā ar pamatbrīvībām. Skaidrs, ka pilnīga atslēgšana no interneta ir līdzvērtīga nāves sodam un Rietumu sabiedrībā netiks pieļauta, taču atslēgšana uz laiku, lejupielādes ātruma samazināšana, ierobežota piekļuve sociālajiem tīkliem gan varētu būt jaunās tiesu varas cirvis un rīkstes.

Jau šobrīd pirmā policijas rīcība, uzsākot kāda nozieguma izmeklēšanu, ir aizdomās turamā interneta aktivitāšu izsekošana, bet, aizturot iespējamo noziedznieku, pirmām kārtām tiek domāts nevis par roku dzelžiem, bet par datoru dzelžiem – cieto disku konfiskācija (tātad, arī atrašana un pazīšana) ir mūsdienīga policista primārais uzdevums. Labs piemērs ir latviešu kiberlāčplēša Neo gadījums, kad iespējamā nozieguma pieķeršanai un novēršanai notika vērienīgs uzlidojums kādām sešām vietām vienlaicīgi, aizturot darba kabinetos un dzīvokļos esošos “mazos nozieguma līdzdalībniekus” – datorus. Te gan, protams, policija vēl ne līdz galam ir sapratusi virtuālās vides noteikumus, kas būtībā nav mainījušies pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā – noziegumi notiek galvās, būtu teicis senindiešu eposa Mahābhārata autors. Tie tiek atklāti galvās, būtu teicis Šerloks Holmss. Un arī sods tiek izciests turpat, piekristu Fjodors Dostojevskis. Bet galvās mums, protams, ir tie paši tīkli.