Nokaltusī roka

“Pašreizējos finanšu likstu laikos daži žurnālisti bikli meklē precedentus pagātnē, attālinot apvārsni līdz 1929. gada krīzei. Taču tālāk par šo traumatisko notikumu parasti neskatās, pieņemot, ka kapitālismam tā pašreizējā formā nav senāku vēsturisku sakņu. Tomēr tā nav taisnība – senāka vēsture patiešām var mums dot vērtīgas mācības. Reimonds de Rūvers, Hārvardas vēsturnieks, 1963. gadā publicēja savu klasisko “Mediči bankas (1397–1494) uzplaukums un noriets”, kas sākās ar apgalvojumu, ka “mūsdienu kapitālismu, kas balstās uz privāto īpašumu” ieviesa itāļu tirgotāji un baņķieri, viduslaiku aktīvākie biznesmeņi. Akciju sabiedrības neeksistēja līdz pat 17. gadsimtam, “taču Mediči banka ar dažām darbībām jau bija holdinga kompāniju priekšvēstnese.” Valsts un nauda vienmēr ir bijušas dziļi savijušās – ideja par to, ka tirgus varētu pašregulēties, parādījās ne agrāk kā 18. gadsimtā, līdz ar Ādama Smita “neredzamo roku”. Pagātne rāda, ka cilvēki varas virsotnēs vienmēr tiekušies slēpt un mazgāt rokas, piesavinoties kapitālus valsts vārdā, daloties savos parādos ar sabiedrības zemākajiem slāņiem, bet privatizējot peļņu.” Marčello Simoneta, “Mediči bankas sabrukums”

(“The Medici Meltdown”), Forbes,
2008. gada 31. oktobrī

Mediči bankas nelāgais gals Lehman Brothers sabrukuma kontekstā ir pamudinājis Marčello Simonetu meklēt līdzības ar mūsdienu finanšu krīzi. Piekrītu, simetriju šajos notikumos var atrast. Vislielākās pārdomas man izraisīja Simonetas pārspriedumi par Ādama Smita trāpīgi novēroto tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi, savukārt Mediči bez valsts iztikt nevarēja. Patiesi, Florences diženie labos laikos, valsts atbalstīti, sagrābās bagātības, savukārt krīzes mirkļos viņu parādus vajadzēja atmaksāt tautai. Tātad, bez valsts atbalsta vidusmēra Florences banka viduslaikos nefunkcionēja.

Ja nu valsts iejaukšanās finanšu sistēmā Mediči laikā un tagad ir viena procesa līdzīgas izpausmes? Ja nu šādas Smita “neredzamās rokas” nemaz nav? Ja nu nemaz nav būtiski atšķirīgas “kapitālistiskās” ekonomikas, kas pēc Smita domām ir pilnīgāka par “feodālo” ekonomiku? Tas labi izskaidrotu, kāpēc “neredzamā roka” ir tik slikti darbojusies pagājušogad.

Zinātnē iedomātas lietas nav retums. Lai atceramies kaut vai slaveno ēteru – mītisku vidi, kurā izplatās elektromagnētiskie viļņi. Pat Maksvelam, uzrakstot visus četrus slavenos elektrodinamikas vienādojumus, ēters noderēja kā vienkāršojums – matemātiska substitūcija. Vai Einšteina maldīšanās ap kosmoloģisko konstanti? Iespējams, ekonomistiem “neredzamā roka” ir izrādījusies vienīgi ērts matemātisks aizvietojums, lai aprakstītu notikumus kādā galīgā vēsturiskā periodā. Labi, piekrītu, definēsim šo periodu par kapitālismu!

Iedomāsimies Mediči banku: bilance vienkārša kā itāļu pusdienas – pasīvos antipasta (naudas noguldījumi), aktīvos pasta (naudas aizdevumi) un nedaudz zivs (10% skaidras naudas). Bizness vēl vienkāršāks: nauda – prece – nauda. “Finanšu sistēma” ar pūlēm zelta florīnus reizina ar trīs. Matemātikas gandrīz nekādas – jāmāk vien summēt un aprēķināt procentus.

18. gadsimta ekonomika nobriest līdz Smita industriālajai Anglijai. Uzņēmuma kapitāls tiek nodalīts no īpašnieka mantas (par uzņēmuma neveiksmēm turpmāk īpašnieks atbild vienīgi ar ieguldīto kapitālu), tā rezultātā darījumi kļūst riskantāki un uzņēmumu prasības un saistības (bilance) uzblīst. Kvazinauda triumfē. Katra izkaltā angļu krona tiek reizināta ar pieci. Matemātiskais modelis, ar ko var aprakstīt šādu ekonomisko mijiedarbību, kļūst ievērojami sarežģītāks – tas balstās lineāru vienādojumu sistēmās. Tirgus naski “rēķina determinantus” un atrisinājumi izrādās stabili – nedaudz mainot robežnosacījumus (tirgus apstākļus), atrisinājums ir “aptuveni tur pat”, kur sākotnējais.

Voila! Lūk arī tirgus “neredzamā roka”! Runājot ekonomistu vārdiem – Smita Anglijā biznesa kļūdu ietekme uz rezultātu bija tik neliela, ka lielākajā daļā nelaimju uzņēmuma zaudējumi nebija lielāki par tā kapitālu, ko dedzīgie biznesu īpašnieki bija gatavi zaudēt. Tā aizsākās kapitālisms – sistēma, kuras stabilitāti noteica uzņēmumu kapitāls.

Uz labi kapitalizētiem uzņēmumiem kapitālismā varēja paļauties. Veiksmes gadījumā vinnētāji bija kapitālisti. Neveiksmes gadījumā galvenie zaudētāji arī bija kapitālisti. Vienīgi pie bankrota zaudējumus nācās uzņemties citiem aizdevējiem, kuru buferis, savukārt, bija pašu aizdevējuzņēmumu kapitāls. Nenoliedzami, tā bija jauna, stabila un uzņēmību veicinoša situācija, kas strauji nesa labklājības augļus.

Šodien mēs darbojamies globālā ekonomikā. Ekonomikā, kurā valda atvasināti finanšu instrumenti jeb derivatīvi. Proti, mēs esam iemācījušies pelnīt ne vien no naudas pieauguma, bet arī no naudas pieauguma izmaiņām. Mēs mākam savu banku aktīvus “sekuritizēt”, tā pareizinot vienu ieguldīto dolāru ar 9, nē, labāk ar 12! Šodien, piemēram, bankās ir iespējams sekojošs atvasināts termiņdepozīts: noguldījumu valūta: USD; noguldījuma termiņš – 1 gads; procentu likme – 4% gadā, ja Bahamu salas septembrī piemeklēs orkāns, 6% gadā – ja nepiemeklēs. Tās ir kā derības ar banku, tiesa “pretējā pusē” derībām ir tūrisma aģentūras, kas no baņķieriem pērk “orkānu derivātus” – apdrošināšanu atpūtniekiem orkāna (sabojāta atvaļinājuma) gadījumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienu ekonomiku tuvināti apraksta daudz sarežģītāku – vismaz atvasinātu vienādojumu sistēmas. Šeit mums, lasītājiem, kas ir ieguvuši elementāru matemātisku izglītību, būtu bailēs jāsastingst. Mēs visi zinām, cik diferenciālvienādojumu (atvasinājumu vienādojumu) sistēmas ir nestabilas! Proti, daudzām no tām atrisinājums ir iespējams vienīgi šaurā robežnosacījumu intervālā. Pretējā gadījumā – plus vai mīnus bezgalība... Raugi, pat vienkāršai diferenciālvienādojumu sistēmai mēs kā atrisinājumu iegūstam sarežģītu un nestabilu seglu virsmu: Apkopojot sacīto – ja mēs ekonomiku varam alegoriski attēlot kā nekad līdz galam neatklājamu (jo ekonomikas subjekts – cilvēks – visu laiku mācās) vienādojumu sistēmu, tad pašlaik mēs uzturamies ļoti nestabilu diferenciālvienādojumu atrisinājumu zonā, kur uzņēmumu kapitāls (kas parasti ir 1/25 – 1/4 no uzņēmuma aktīviem) vairs nevar pasargāt aizdevējus no būtiskiem zaudējumiem – jau pie nelielām novirzēm no optimuma (seglu punkta) atvasinājuma efekts var novest pie bezgalīgi lieliem (salīdzinot ar uzņēmuma kapitālu) zaudējumiem. Šādos gadījumos kapitāla jēga zūd. Tad palīdzēt var tikai valsts, kā Mediči bankas laikos. Vai tas, kur esam nonākuši, maz ir kapitālisms? Iespējams, tāpēc pašlaik vadošā ekonomiskā metode ASV, Lielbritānijā, Vācijā ir valsts atbalsts, ekonomikas stimulācija, nacionalizācija un citas postkapitālistiskas rīcības formas. Valdības, nojaušot iespējamo zaudējumu armagedoniskos apjomus, vairs neuzticas Šumpētera “radošajai nojaukšanai”. Lielo uzņēmumu kapitāls ir kļuvis bezjēdzīgs, tas neko nenodrošina un neapdrošina. “Too big to fail” ir jaunā mantra. Smita “neredzamā roka” ir kļuvusi parētiska. Rīt tā nokaltīs. Parīt par to aizmirsīs. Pie līdzīga secinājuma, ka ekonomika ir piedzīvojusi ievērojamas kvalitatīvas pārmaiņas, mēs varam nonākt arī, pētot naudas apriti. Proti, mēs no skolas zinām, ka rēķinot ātruma izmaiņas arvien īsākos laika periodos (t.i., atvasinot ātrumu pēc laika) mums kļūst ērti operēt ar pavisam citu lielumu – paātrinājumu. Dabaszinātnes precīzi skaidro, kāpēc ļoti īsos laika sprīžos mainās matērijas īpašības: ūdens var uzvesties kā betons, bet elektrons – kā trusis maga cepurē. Iespējams, paātrinoties naudas apritei (pārskaitījumu laikam tiecoties uz nulli), ekonomika kļūst ar vecajiem modeļiem neizskaidrojama.

Mediči bankas pārskaitījums no Florences uz Aviņonu notika zirgu eskorta ātrumā. Smita laika Anglijas bankas ļāva norēķināties ar čekiem. 20. gadsimta vidū bankas pārskaitījumiem sāka izmantot telegrāfu. 20. gadsimta beigās pārskaitījums, kad saņēmēja banka tika kreditēta trešajā darba dienā pēc maksājuma uzdevuma iesniegšanas, arvien bija sasniegums. Piemēram, 1998. gadā esmu piedalījies konferencē ASV, kur tās valsts viedie sprieda par miljardu dolāru ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai ASV iekšzemes maksājumu sistēma saīsinātu iekšzemes maksājumu izpildes ātrumu no četrām dienām uz trim.

Tad piepeši parādījās “same day value” un, Dievs sargi ekonomiku, tiešsaistes maksājumi. Šodien, 100 firmu grāmatvežiem atverot kontus vienā bankā, ar internetbankas palīdzību arī Latvijas labākajās bankās ir iespējams darījums, kurā viens un tas pats miljons dolāru četru stundu laikā ir apritējis caur visu 100 firmu kontiem. Šāds darījums pirms 20 gadiem būtu iespējams labi ja gada laikā. Runājot baņķieru žargonā, naudas likviditāte ir kļuvusi teju bezgalīgi liela. Tas mūsdienu finanšu sistēmu maina būtiski. Nauda sāk uzvesties kā ūdens, bet bankām ir sagatavoti vienīgi grozi tās pārnēsāšanai. Mediči banka apstākļos, kad pārskaitījuma laiks ir tuvs nullei, būtu spiesta skaidrā naudā turēt nevis 10% no saviem aktīviem, bet teju 100%. Un īsā laikā bankrotēt, jo skaidra nauda seifā neko nepelna.

Pārskaitījumu laika sarukšana ir novedusi finanšu sistēmu pie kvalitatīvi jaunas situācijas – vai nu sistēmai ir jāuztur 100% likviditāte – proti, bankām visi savu klientu noguldījumi ir jātur naudā, atturoties no aizdošanas, vai arī jāpaļaujas vienīgi uz naudas tirgu likviditāti – proti, ka nepieciešamības gadījumā trūkstošo naudu vienmēr varēs aizņemties. Lehman Brothers izraisītais satricinājums vēl šodien demonstrē, ka starpbanku naudas tirgū bez valdības atbalsta neiztikt. Kapitāla nozīme aizplīvurojas: nauda pārvietojas “pa vadiem” ar gaismas ātrumu, bet globālie naudas tirgi divās dienās var sabrukt. Tikai valsts atbalsts var nodrošināt banku stabilitāti – kā to pareizi bija izpratis Kozimo un Lorenco jau Mediči bankas uzplaukuma laikos. Tātad Smita “neredzamā roka” arī šajā kontekstā ir nokaltusi.