No Vispasaules meistarsacīkstēm

Sveiciens no tveicīgās un pērkonu pieducinātās Reinzemes!

Augusta pirmā nedēļa te Dīrenā pagāja izpriecās un dievlūgšanā. Nu divdesmitviengadīgā Sabrīna Mihele ievēlēta par Dīrenas skaistumkaralieni, “Mis Annastirgus” – pēc daiļuma vispusīgas izvērtēšanas, intelekta pārbaudes, uznācieniem modestērpos un 70. gadu grāvēju dziedāšanas, par ko pateicība pienākas jaunajam akmeņkaļu meistaram Leonardam no Korneliminsteres. 1500. gada rudenī Leonards pārnāca no haltūras Maincā bīļš, bet apgarots – puisim bij izgadījies (un bij cēlusies roka!) zagt Maincas Stefanbaznīcā aiz altāra slēpto sv. Annas, Dievvecmāmiņas galvaskausu, precīzāk – šķēpeli. Nu, lauva! “Tu tūliņ pat nesīsi To atpakaļ!” – kliedza dievbijīgā māte. Nē, tik ne to! Ja pirmā reizē Dievs vēl pasargāja, tad, kazi, atzogot noteikti būs pa ribām. Padomājis, puisis aiznesa lomu Dīrenas franciskāņu brāļiem. Nu relikvija nonāca Dīrenas Mārtiņbaznīcā goda vietā, kristīgo tautu drīz pārņēma lokālpatriotisks lepnums un dievjūsma un, ko neteiksi, cēlās un vēlās brīnumainu izdziedināšanu vilnis. Uz sv. Annas dienu – 26. jūliju – tūkstoši un tūkstoši svētceļnieku tagad plūda Dīrenā, lauzās baznīcā, sijājās ielās un laukumos, un ap viņiem – bodnieki, būdnieki, kurpnieki, bārddziņi, jokdari, garnadži. Dīrena sāka plaukt un visu gadu staigāja Annasdienas gaidās.

Tagad i maincietis trūkās kā snaudā modīts un rakstīja ķeizaram, un būtu gribējis jau nākt ar karu, vest Annu mājās ar varu! – galā izlēma sūdzēties Romā. Pāvests Jūliāns 1506. gadā izsprieda kā rūpīgs gans savām avīm un kā reālpolitiķis – bet mani maincieši! Vai paši neesat, kā līdzībā sacīts, turējuši sveci zem pūra? Cik gadus sv. Anna bija jūsu pilsētā, tak netika nekas dzirdēts par izdziedināšanām, ne citādiem brīnumiem... Annaskausam būs turpmāk palikt Dīrenā!

Dīrenas baznīca 1944. gada kaujās nograuta līdz pamatiem, bet relikviju sargājušas gādīgas pagrabvelves un ļaužu lūgšanas. Modernisma garā jaunceltajā Annasbaznīcā tās šķirsts goda vietā svētceļnieku galā. Pati relikvija ir tāda kā biste, kurai galvaskausa fragments pierīkots pareizā vietā kaut kur zem valdnieces kroņa. Tā parasti slēpta šķirstā, bet Annasnedēļ nu izlikta ļaužu skatiem. “Svētā Annasmāt un visi jūs, Dieva svētie! Lūdziet ar mums par šo pasauli...” – Mūsu kaimiņiene Ludvigkundze reiz satikusi pazīstamu priesteri autostāvvietā ar smagu saini rokās. “Uz kurieni nu, tēv?” – “Uz vecļaužu mājokli. Vedu viņiem parādīt Annu, jo Annasnedēļas burzmā viņiem baznīcā netikt.”

Pats gadatirgus gadiem kopš jau izlikts uz plača pilsētas malā. 150 metrus augsto milžratu var viedēt i no “Heinriha Bella nama” – būs kilometru tā astoņi. Uguņošanu skatījām bikli kā tālu ugunsgrēku, pļaviņā sastājuši. Iedomājos par vēlu – būtu uzgājis pašā jumtgalā iebūvētā Heinriha Bella darbistabiņā, kur tagad beigtas peles un tumsa, kur viņš rakstīja savus pēdējos tekstus, kur, zināma lieta, tāpat vēl skatījās kādu reizi debesmalas uguņos – un atdabūt vaļā tīmekļaino logu, un izliekties ārā... Pašā placī biju tik vienreiz. Nu, viss klasikā aprakstīts, ko es tur mācēšu piejūsmot, – nekā tur netrūka, zīlniece lēma likteņus, dūms vijās un desas čurkstēja, alu, to reinzemieši nezkādēļ moka mazās glāzēs, toties vīnu tver kāriem guldzieniem, un daudzi pie katras letītes uzjem pa mēriņam asā. Puiši, vīri gandrīz visi pret pusnakti jau krietnās burās, bet – saki viens cilvēks – ne reizi tak nesalecās... Tomēr, – citudien i gadoties. Tūkstoši, tūkstoši – tūristbari sagvelžas angliski, Dīrenas turki staigā cienīgi kā jau mājastēvi, dzird nēderlandiešu un franču mēli.

Tas Leonards, lauva... Ņem mūsu Leonu Briedi, tas tāpat lauva un dievzaglis, daiļzaglis, dvašzaglis – vienu dvesmu pārved no Moldāvijas, citu no Spānijas, citu no Portugāles, materializē, asimilē, par kapeiku piemelo, pats drukā, pats taisa žurnālīti, lai Rīga raiba kā gadatirgus un svēta kā Anna. Ko tie pārnesīs Rīgā, kas Vāczemē, kas Amerikā mācās vai tāpat velnu dzen? Tīron, grāb kuli, ceļa spieķi un staigā: tā kā par ilgu Tu neesi bijis ne Vatikānā, ne Mekā, ne Jeruzālemē, ne Akropolē, ne pie Konfūcija, ne pie šamaņiem, ne Britu muzejā! Es jau Tev nemācu zagt relikvijas vai tehnisko informāciju, vai pārkāpt autortiesības. Zodz acīm, nobāz dziļi sirdī, pārnes Rīgā – un rādi. Velc profesorus no visām augstskolām, lai lasa lekcijas Rīgā.

Knuts Skujenieks, tas katrā jaunā pilsētā iet vispirms uz grāmatu bodi un rauga, ko par valodām, folklorām, literatūrām šamā reizē varētu atļauties nopirkt priekš Rīgas. Ne “ko man vajadzēs”, bet “ko kādam vajadzēs”. Tad, kas padevies filoloģiskai fantāzijai, brauc no Rīgas uz Salaspili un rakņājas Skujeniekam pa plauktiem. Kaut kādā mērā mēs visi pēc tāda ideālisma cenšamies – ka pārvestum Rīgā tādas dvašas, kas pēc gadiem mūs elpinās. Universitātē pie austrumpētniekiem – tikai tā! mēs elšam, vedam no visām zemēm grāmatas, kraujam kaudzēs, ja plauktiem vēl vieta nav rasta, un citreiz vēl tev nākas atrunāties, kādēļ “nav oficiāli noformēts dāvinājums”, tici vai ne – es dusmojos, sūtu vēstis, kādēļ ilgi nenāk no Teherānas tur martā sapirktās, sadāvinātās, no ajatollas Šīrāzī dievbijīgās sarunās izdiedelētās grāmatas – man raksta no Rīgas, labi vien esot, ka nenāk, tas bijis mums pārkāpums, ka savestas nevalodās nezkādas grāmatas, un nav pat vēl “kataloģizētas”...

Mītā jau sen visu esam pateikuši: to, kas mums nonesa uguni, sīkstie olimpieši kala pie klints. Un akmeņkali Farhādu, kas izcirtis klintīs ūdensgultni uz savu pilsētu, ķēniņš drīz dabū zem akmens, jo tāds vēl uzdomās ķēniņa troni. No tā izriet, ka prometejrūpes turpmāk būtu jāuzņemas kolektīvi, bez īpaša varoņpatosa – ar zemnieka intuīciju. Kā vecvectēva svaiņam kaimiņš reiz gadatirgū – nu, nenoskopojās, samaksāja pilnu prasīto cenu, a neviens cits tik lielu nemaksāja, nu, i atvilka auzu pūķi mājās, i padevās jam kopš tās jarmarkas oi, kādi zirgi, i būtu vēl bagātāks tapis, tak trijjūgā nositās... A kas tas bija, ko Rainis pazagšus veda no Vāczemes čemodāniņā? – gribēja būt pirmais Krievijas impērijā... Radās Dienas Lapa, radās LSDSP – un izcēlās 1905. gads, grozi kā gribi. Par to mēs ar Tevi esam jau runājuši. Varbūt, neapjājis 1912. gadā sīkais frakcionārs Ļeņins lielo LSDSP, vēlāk būtu demokrātiskais sociālisms Krievijas impērijā īstenojies? Var tik minēt, bet liekas – pasaules pārveidošanai mums latvju sapņotājiem bija par maz cilvēku, par maz vēsturiskā resursa... Ko darīt – Rīga liela, kurpretim lauki mums – mazi.

Laiks te Reinas lejās tikpat vasarīgs kā Rīgā, un tagad labi i vēl tanī ziņā, ka nenotiek nekāds futbols, ne hokejs. Tagad neviens man akurāt neprasa, kas ar ko šodien spēlē vai ko es domāju par maitām tiesnešiem. Jūnijā, tad man bij grūti! Ne kapitālismā, ne sociālismā tu nevari bārmenim, takša šoferim, frizierim pateikt – es sportu neskatos! – tad tu, tas “maksātājs“, visstulbā veidā topi uzsvēris “sociālo distanci“, kuru otrs, saskaņā ar pilsētas dzīves demokrātisko tradīciju, ir mēģinājis dzīvā sarunā pārvarēt... Iznāk, par šo tēmu tu parunāsies labāk vēlāk ar citiem lordiem vai partijas sekretāriem, un kas tev ticēs, ka tu sportiņu patiešām ignorē. Ar draugiem, i ar tiem ne allaž viegli, bet tāds vismaz neapšauba tavas dvēseles skaidrību. Tā Jāņurītā Bonnas Annaskalnā man Aņuks Urdze skaidro pie rāmi kvēlošā gunskura, cik uzvaras sportā ir “politiski būtiskas“. Futenis ir tagad jau “kara vietā”, un kurā vēl karā mazā Latvija var dabūt neizšķirtu pret lielo Vāciju, un, velns ar ārā, Latvija būtu karā uzvarējusi, ja būtu taisnīgi tiesāts, to teic paši vācu sporta žurnālisti... Abet velna Berluskoni dabūja Itālijas caurkritienu kā dūri ģīmī – viss viņam ir, prese, televīzija, nauda un demagoga dāvana, tik varbūt viņš, sātans, nebija uz šo reizi samaksājis pareizos trenerus, nu viņš stāv pazemots un savā glupumā tagad sēc – jūs mani nodevāt! Visādi es mēģināju tikt uz pareizā ceļa – kā lai saprot, ar ko sports ir interesants. –- Nu, saku, varbūt visa cilvēces drāma ir Dievam un Viņa viesi(e)m tāds futeņa mačs. Ja nu katrs cilvēks dabūs savu bumbu, spēle pajuks, Radītājs jutīsies vīlies? – Jā, apmēram tā esot... – Tad lai mīlētu sportu, mums jāpaceļas līdz spēkoto Brāļu līmenim? – Nē, ko niekus, vajadzīgs tik kādam just līdzi stiprāk nekā citiem. Tas ir nevien sporta spēlēs, arī atlētikās tas vajadzīgs; just līdzi – nacionāli, individuāli, mīlēt censoni. Tad arī tam spēks censties. Mīlēt savu komandu kā savu tautu! – Nu man skola rokā, teikšu i es ko gudru, ja, piemēram, mēs Jāņus paspēlētu – vai “padziedātu“ – tagad būs mūsu Jāņi dāņiem vai kanadiešiem, a mēs padirsām, mums vairs nejāņot – jā, nu es saprotu, tad es ar iešu bļaudams kauties kā tie britu dullie karsēji... Vai tas ir tā? – Andrejs smejas – jā, apmēram tā. – Un, Tīron, nu nāk tā olimpiāde, un jau pirmā dienā kāds man prasīs, kas nesa to Latvijas karogu parādē, un kas rīt skries sprintu... Bet, Tīron, i es gribu, lai mūsējie laupa rekordus! Un kad dzirdēju, ka tāds un tāds esot (kā Leonards Annaskausu!) pārvedis no Amerikas vai kurienes tur klubiem īpašu spēles stilu vai ko tur, vai ģeniāla trenera gudrības, tad man ar – manā glupā veidā – sirds uzlīksmoja.

Bet ir jau i Annastirgum savs sporta pasākums – pasaules meistarsacīkstes ķiršu kauliņu tālspļaušanā.

Tavs draugs Reinzemē Uldis Bērziņš