Nenormālā normālība

Vasarās Groznijā mēdz būt ļoti karsts. Verdošo gaisu (tuvu pie +40 grādiem pēc Celsija), kas kā vāks pārklāj ieplakā guļošo pilsētas centru, spēj izdzenāt vien pēkšņs brāzmains vējš. Putekļu vērpetēm un vietumis krītošiem zariem tad seko pērkons un īss lietus vai neseko nekas. Liekas, ka šādā saules sastingumā nekas nevar notikt. Tomēr nē – Groznijai nepiemīt dienvidu pilsētas slinkā miegainība. Mašīnas brauc un taurē, gājēji stājas pie gāzētā ūdens automātiem (trīs rubļi par parastu ūdeni, pieci rubļi – par ūdeni ar sīrupu), slēpjas aiz saulesbrillēm un lietussargiem un vēlāk, telpās iegājuši, sūdzas par karstumu, vēdinādamies ar dažāda izmēra un nozīmes papīriem. Ārā dzīve rit savu gaitu. Nerimst ne sarunas zem audekla pārjumēm ielu kafejnīcās, kas satupušas skvēros, kuru pirms gada diviem te vēl nebija, ne pastaigas un gājieni darīšanās pa pilsētas galveno ielu – svaigi flīzēto Uzvaras prospektu, kas pāraug Ahmata-Hadži Kadirova[1. Ahmats-Hadži Kadirovs bija pēc kārtas trešais prezidents pēcpadomju Čečenijas Republikā pēc Džohara Dudajeva (nogalināts 1996. gadā) un Aslana Mashadova (nogalināts 2005. gadā). Kadirovs tika iecelts par Čečenijas valdības vadītāju 2000. gadā pēc aktīvās karadarbības beigām tā dēvētajā otrajā Čečenijas karā, kad Maskava anulēja 1997. gadā vistautas balsošanā ievēlētā Mashadova pilnvaras. Kadirovs ieturēja prokrievisku (federālo centru atbalstošu) pozīciju un cieši sadarbojās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. 2003. gadā Kadirovs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu visai formālās, apšaubāma rakstura vēlēšanās. Viņš tika nogalināts atentātā 9. maija svinību laikā 2004. gadā Groznijā, kad prezidenta amatu pārņēma Alu Alhanovs. Savukārt Kadirova dēls Ramzans, kurš tēva prezidentūras laikā vadīja valsts galvas apsardzi, kļuva par premjerministra vietnieku, tad premjerministra vietas izpildītāju, bet 2006. gada pavasarī – par premjerministru. 2007. gada martā Kremlis paziņoja par Alhanova atstādināšanu no prezidenta amata, tādējādi apstiprinot baumas, ka Kadirovs jaunākais pārņems šo krēslu, tiklīdz būs sasniedzis nepieciešamo 30 gadu slieksni. Tā arī notika – Putins izvirzīja Ramzana Kadirova kandidatūru, Čečenijas parlaments to apstiprināja, un 2007. gada aprīlī Kadirovs jaunākais tika inaugurēts par republikas prezidentu.] ielā (agrākajā Ļeņina ielā). Neapstājas daudzviet uzsāktie celtniecības darbi, kur nu vēl ielu tirdzniecība.

Retam svešiniekam, kurš tādu vai citādu iemeslu pēc – piemēram, personisku attiecību, starptautiskās humānās palīdzības mērķu, pētniecisku interešu, žurnālistiskas zinātkāres, plika avantūrisma vai, kā manā gadījumā, darba vajadzību dzīts – uz laiku apmeties Čečenijas galvaspilsētā, nekas cits neatliek, kā iekļauties tās ritmā un mēģināt kļūt par “vietējo”. Ja vien viesis nav šeit iegriezies uz pāris dienām oficiālā vizītē, viņam vēlams neafišēt savu ārzemniecisko izcelsmi, pretējā gadījumā šajā ar likumu deklarētajā pretterorisma operāciju zonā var gadīties dažs labs nepatīkams pārsteigums. Tā nu es eju pa ielu, atbilstoši vietējām parašām tērpusies svārkos ne augstāk par celi un plecus sedzošā blūzītē (lakatu vai matu lenti nesienu, kā pēc maniem novērojumiem pilsētā rīkojas daudzas jaunas un/vai neprecētas sievietes) un vēroju notiekošo. Paciešu, pareizāk sakot, ignorēju neizturamo sutu, tāpat ignorēju pretējā dzimuma pārstāvju sveicienus un komentārus. Vienmēr esmu uz vakts, koncentrējusies skatos un klausos, ja nepieciešams – piedalos, likdama lietā savas ierobežotās čečenu valodas zināšanas.

Uz galvenās ielas parasti ir dzīva kustība – ja vien nav gaidāms kādas īpaši augstas amatpersonas pārbrauciens, kad satiksme tiek bloķēta visa prospekta garumā –, mašīnu straume nepārtrūkst. Cilvēku daudz, nejauši satikušies paziņas apstājušies sarunājas, jaunas meitenes defilē jaunu puišu skatienu pavadītas, bruņoti apsargi, miliči un karavīri stāv, atspiedušies pie sienām vai staigā šurpu turpu, svarīga izskata vīrieši un sievietes steidzas ikdienas gaitās, citi iegriežas daudzajos apģērbu vai pārtikas veikalos, citi gaida randiņu partnerus tradicionālajā tikšanās vietā pie vietējā Modes nama.

Uz dažiem labi zināmiem ielu stūriem, īpaši tirgus tuvumā, var nopirkt visu, kas nepieciešams izslāpušam un izsalkušam gājējam, un vēl daudzus citus sadzīves sīkumus, sākot ar tām pašām saulesbrillēm un beidzot ar mobilo tālruņu sarunu kartēm. Aktīvā burzma ir laba priekšspēle ikvienam, kas nolēmis spert kāju tirgus zonā – iespaidīga izmēra brīvdabas klajumā zem paštaisīta plēves jumta, kur, dažādu smaku apgaroti un klejojošu suņu un kaķu iekāroti, slejas svaigas gaļas blāķi, zivju kaudzes, medus burkas, miltu maisi, garšvielas un piena produkti, augļi un dārzeņi, haotiski mijoties ar simtiem visdažādāko mājsaimniecības priekšmetu un apģērbu krāvumiem.

Tirgū satek visa republika. Sievietes no tuvākiem lauku ciemiem brauc iepirkt produktus kāzām, māju remontam un citiem nozīmīgiem pasākumiem, vīrieši pavecos žiguļos un volgās piedāvā taksometra pakalpojumus, pieturās pulcējas neskaitāmi maršruta mikrobusi (tautā saukti par “gazelēm”) un nedaudz lielāki padomju laika autobusi. Nepārtraukta kustība uz daļēji atjaunotu daudzstāvu māju fona, tauru pīkstieni, cilvēku saucieni, skaļruņu paziņojumi vietējos bukmeikeru kantoros, bedres un putekļi un visam pāri – neizturama svelme. Vispār tirgus kā tirgus lielā pilsētā, ja vien ik uz soļa nerēgotos ieroči. Piemēram, maršruta mikroautobusā brauc civilā tērpies vīrietis ar kalašņikovu rokās – tā, it kā viņš vestu uz mājām pārtikas maisu. Uz ielas sasveicinoties apskaujas jaunieši, viens no viņiem draudzīgi māj ar šauteni. Veikalā ienāk cienījama izskata vīrs, kuram pie rokas dēls, bet pie jostas glītā ādas makstī – pistole. Jocīgi, ka ieroču klātbūtne man vairs nešķiet nekas īpašs. Taisni brīnums, cik ātri acs pieradusi pie stobriem. Protams, nav patīkami (godīgi sakot, nedaudz bail) vērot paramilitārus tipus zaļi plankumainos tērpos ar šautenēm plecā un pistolēm un patronsomām pie jostas, miličus un ceļu kārtības sargus ar neiztrūkstošajiem automātiem, vēl jo mazāk – prezidenta apsardzi speciālās melnās formās ar beretēm, rācijām un plašu ieroču klāstu, kur nu vēl dažādo federālo grupējumu karavīrus. Vienīgais labums, ka pēdējā laikā kļuvis nedaudz vieglāk noteikt, kādai militārai struktūrai kurš pieder. Arī melnās maskas tagad velk tikai naktīs vai īpašu operāciju laikā. Vienalga reizēm pārņem bezspēcīgas dusmas pret nomācošo bruņoto slogu, kas uzgūlis pilsētai, pret uzurpēto varu, kas mērāma lodēs, dzelžos un dzīvībās. Un vai ir kāda atšķirība starp to, kura snaipera lode skar miermīlīgu jaunieti tirgus rajonā (kādas manas paziņas radinieku, kurš tagad atrodas reanimācijā ar mākslīgu elpošanas padevi) un čečenu ceļu drošības departamenta miličus un federālās armijas vietējā pulka karavīrus, kas savas ambīcijas izpauž spontānā apšaudē, pēc kuras ir vairāki bojāgājušie? Bet tā nu tas ir. Groznijā nekas nenotiek bez ieročiem. Viena no dīvainākajam ainām bija festivāls “Mieru Kaukāzam”, kas pirmo reizi tā desmit gadu pastāvēšanas vēsturē norisinājās Groznijā, pulcēdams dalībniekus no Krievijas Federācijas dienvidu apgabaliem un dažām citām Ziemeļkaukāza republikām. Kamēr valdības vīri ar lepnumu norādīja uz pilsētas gatavību uzņemt viesus, tās centru apsēda tik daudzi dažādās nenosakāmas piederības kamuflāžas formās tērpti bruņoti miera sargi, ka vecie labie miliči šķita mierinoši pazīstami kā seni paziņas. Ieroči ir visur – kā neapzinātas, taču jebkurā brīdī iespējamas nāves drauds.

Cik savādi – šai nāves ēnā rodams nemainīgs un visaptverošs cilvēcīgums. Tas pārsteidz un silda. Iepērkoties tirgū, pārdevējas man viena pēc otras vaicā: “Ko tu gribi?” (“Jūs” uzrunas formas čečenu valodā nav) un dod padomus, gluži kā māsa māsai lielā ģimenē. Kad satiksmes mikroautobusā mazam zēnam kļūst slikti, iesaistās visi pasažieri – kāds atgrūž vaļā logu, cita paņem zēnu klēpī (sākumā domāju, ka radiniece, bet izrādās nepazīstama līdzbraucēja), vēl cits vēdina kabatlakatiņu zēnam virs galvas. Kad ar draugiem uzdāvinām kādai nabadzīgai ģimenei ledusskapi, mums pateicību izsaka viss ciems un daudzi ģimenei pilnīgi nepazīstami cilvēki – pārdevējs, šoferis un viņu paziņas – tā, it kā dāvanu būtu saņēmuši viņi paši. Kad negaidīti nokļūstu slimnīcā, palātas biedrenes nemitīgi aicina baudīt radinieku gādātos cienastus (radinieki nāk bieži, un viņu ir daudz), un ikviena medmāsa dalās ar mani savās rūpēs un priekos. “Vai tu raudāji?” vaicā Zāra. “Eh, es arī, man vajadzētu psihologu, ģimenes dzīve neiet kā nākas.” Un man gribas viņām stāstīt visu visu, par spīti tam, ka esmu “svešā” un nezinu, kuram var uzticēties un kuram ne, par spīti paziņu un draugu brīdinājumiem, ka vajag uzmanīties, jo “tagad sastopami visādi tipi”, un secinājumiem, ka karš iznesis virspusē pašu cēlāko un arī pašu zemiskāko, kas piemīt cilvēkiem.

Reizēm pārņem pašaizsargāšanās tieksme, gribas izrauties, norobežoties un aizmirsties, neko nedzirdēt un neredzēt. Tad šķiet, ka glābiņš rodams prom no raupjā pilsētas centra. Nomale atgādina laukus un veldzē ar tīkamu klusumu – mašīnu rūcienus šeit nomāc mājlopu māvieni, putnu dziesmas un visur klātesoša cikāžu čirkstināšana. Pat rajonos ar daudzstāvu apbūvi ik uz soļa slejas tradicionālās rūsgano ķieģeļu privātmājas, klajumos ganās govis un aitas, klaiņo vistas. Nomale mierina par spīti uzskatāmajām kara brūcēm, kas īpaši izceļas uz atjaunošanas darbu fona – kara tehnikas sagandētiem ceļiem, bumbu izārdītām trepju telpām, pilnām ar sazaļojušiem krūmiem, privātmāju drupām un ložu pēdām uz dzelzs vārtiem, kas ved iekšpagalmos. Valriekstu koki, aprikozes un vīnogulāji met tīkamu ēnu, gluži vai vienīgo glābiņu bula laikā. Sestdienas pēcpusdienā suta kļuvusi neciešama – iedzinusi mani istabā un kaimiņus prom no atjaunojamās mājas būvlaukuma. Bērnu čalas pierimušas, kaķi gulšņā, cikādes nerimst... Un tad šāvieni – viens, otrs, trešais, vairāki pēc kārtas. Skaļi – tātad tuvu. Varbūt kārtējās kāzas kā jau nedēļas nogalēs pieņemts, bet nē – turpinās. Jau ilgāka automāta kārta, seko tāda pati atbilde. Paliek neomulīgi, un tad jau pa īstam bail. Ja nu nāks vēl tuvāk un dosies iekšā sētās? Prātā pārlieku, kur skriet, kuras durvis slēgt un pa kuru vēdlodziņu bēgt.Karalaika masveida “tīrīšanas”, kuru laikā tika zvēriski nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju un sagrautas neskaitāmas mājas, šeit beigušās. Taču to vietā nākusi pilsētas rajonu “ķemmēšana” – iedzīvotāju pasu un pieraksta pārbaude, triecienuzbrukumi teroristu mītnēm vai arī revīzijas visā ciema teritorijā, kurā dzīvojis vai pabijis terorists. Šādos brīžos var notikt jebkas, un pasargāts nav neviens. Pēc mirkļa šāvieni noklust, un es nomierinos. Kad vēlāk pastāstu par to mājastēvam, viņš atmet ar roku. Droši vien kaut kas nenozīmīgs. Ja nu būs kaut kas svarīgāks, par to uzzināsim rīt no vietējām runām vai ziņām.

Pilsētas verdošajā katlā ik pa brīdim plīst kāds burbulis – vasarā arvien biežāki kļūst uzbrukumi pašvaldības un ceļu miličiem, tad atbildes sitieni un teroristu gūstīšana. Uzvirmo baumas par iespējamu kaujinieku atgriešanos – kā pirms vienpadsmit gadiem, 1996. gada augustā, kad čečenu cīnītāji rūpīgi izplānotā operācijā ieņēma pilsētu un iesāka Krievijas federālo spēku sakāvi tā dēvētajā pirmajā Čečenijas karā. Runā arī par jaunu izglītotu puišu došanos kalnos un “pievienošanos viņiem”. Pilsētā nekad nav miera, vien nekur nezūdošs un nekad neizsīkstošs saspringums. Reizēm tas atslābst, atgādinot attālinātu oda sīkšanu, reizēm pastiprinās un kļūst acīmredzams, kā, piemēram, pēdējā laikā uz ielu stūriem, kur blakus bruņotajiem autoinspekcijas darbiniekiem atkal parādījušies federālo spēku karavīri, arī pa kādai armijas mašīnai vai bruņutransportierim. Pavisam neredzami un nedzirdami turpina pazust un tiek mocīti cilvēki (pārsvarā jauni vīrieši), lai nerimstošās pretterorisma cīņas ietvaros panāktu viņu atzīšanos neizdarītos grēkos, tiesāšanu un ieslodzīšanu. Lielākā daļa iedzīvotāju to “nemana” – tik daudz briesmu iepriekš piedzīvots, ka gandrīz neviens negrib bāzt roku verdošā katlā. Pilsētnieki vēlas aizmirst(-ies), dzīvot un celt, jaunā Vadoņa stingrās rokas vesti un viņa smaida iedrošināti.

Vadonis soda un apbalvo, kā Dievs lemj un šķir cilvēku likteņus. Vienam uzdāvina mašīnu, otru atlaiž no darba, trešo viņa vīri pārmāca piekaujot, daždien nāvējoši. Par Vadoni nedrīkst teikt neko sliktu, viņš taisnprātīgi tic saviem labajiem darbiem un tādu pašu bezierunu ticību pieprasa arī no citiem. Vadonisnelauza galvu par nevienlīdzību un varmācību, kas nav atdalāmas no viņa valdīšanas, neskumst par upuriem, kuru dzīves tiek sakropļotas vai izbeigtas izmeklēšanas izolatoros vai slepenos cietumos, pat ja tie ir viņa tiešā pakļautībā (vēl jau pastāv arī federālo struktūru moku kambari, kurus Vadonis aizslēgt nevar). Rokrokā ar daudzajām federālo spēku grupām Vadonim pakļautās vietējās iekšlietu struktūras cenšas likvidēt (šo vārdu īpaši iecienījušas valdības aprindas un plašsaziņas līdzekļi) kaujiniekus, kuri vārda tiešā nozīmē neļauj dzīvot ne vieniem, ne otriem.

Nevar gan noliegt, ka Vadoņa īsajā valdīšanas laikā Groznija ieguvusi jaunu seju. Protams, tā stipri atšķiras no nostalģiski piesauktās kādreizējās “viszaļākās Ziemeļkaukāza pilsētas”. Tomēr tā vairs nav izdegusi drupu kaudze bez gaismas un ūdens. Hroņika vozrožģeņija[2. Xроника возрождения – burtiski “Atdzimšanas hronika”.] regulāri zibsnī televizoru ekrānos Groznijas Valsts televīzijas kanālā – uzcelts tik un tik ēku, atjaunoti tik un tik kultūras nami, skolas, stadioni un laukumi. Vadonis pārgriež lentes. Saskaņā ar viņa aizsākto triecienprogrammau kara pēdām jābūt likvidētām līdz 2008. gada sākumam. Iedzīvotāji priecājas kā bērni, redzot kara seju pazūdam un tās vietā nākam svaigi krāsotas daudzstāvu dzīvojamās mājas, restaurētas nedaudzās atlikušās vēsturiskās celtnes, no jauna iekoptus parkus un skvērus, asfalta ceļus un flīzētus trotuārus, plastmasas nojumes un spoguļlogus, veikalus un kafejnīcas. Ar drošu slotas vēzienu nebūtībā tiek aizslaucītas šausmas un ciešanas, kas par spīti savai nenovēršamajai uzskatāmībai likās pārāk absurdas un neticamas pat brīžos, kad tika pieredzētas.

Taču man jaunā Groznija neliekas skaista – svaigi krāsotās kārbveida celtnes nekādu estētisku baudījumu nesniedz. Ja nu vienīgi vecās pirmskara ēkas un skvēros no jauna iekoptās rozes un restaurētās strūklakas iekustina tādu vāru cerību stīgu, kā savienodamas bijušo ar esošo (gaidāmo?). Kāds mans čečenu draugs stāsta, ka, tikai aizbraucot prom no Čečenijas, prom no šīspilsētas neglītajām betona kastēm, beidzot pavēries apkārt, ar pilnu krūti ieelpojis skaistumu un atsācis rakstīt dzeju.

Bet šeit, Groznijas jaunradītajā spožumā jaušams jokains bezpersoniskums, tāda kā neapdzīvotība, vai. To kompensē Vadoņa, viņa tēva un Maskavas patrona portreti uz māju sienām un vienkāršoti lozungi, kas pauž pliekanas patiesības vai arī tautas uzticību un mīlestību pret Vadoni – lūk, viņš, turot rokās bērnus, deklarē, ka tie ir tautas nākotne; lūk, Maskavas patrons uzsver, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir rokrokā atjaunot Grozniju; lūk, nelaiķis Vadonis seniors norāda, ka vienmēr lepojies ar savu tautu. Viss ir gandrīz tāpat kā pirms dažiem gadu desmitiem – neskaitāmas reizes tiek atkārtoti stulbi un banāli saukļi, it kā uzsverot tiem piemītošo nozīmīgumu un dziļumu un visiem nesasniedzamo patiesību. Tomēr nav tik viegli panākt vēlamo iespaidu. Tēkreklus ar Vadoņa portretu ar prieku nēsā vien vidusskolnieki un studenti, ordeņus un nozīmītes pie krūts sprauž pie varas esošie. Citi vīpsnā, drošākie atklāti smejas, vairums vienkārši klusē. Nesen daži pilsētnieki izrādīja īpašu atjautību. Uzzinot par rajona administrācijas plāniem nojaukt viņu daudzstāvu dzīvojamo ēku, kur sagrautas trepju telpas mijās ar dzīvošanai pielāgotiem stāviem, mājas iemītnieki piekabināja vadoņa portretu pie pēdējā stāva loga – sak, ja jauks nost, lai jauc ar visu Vadoni.

Aiz oficiālās fasādes cilvēki jau nez kuro reizi ceļ no jauna savu dzīvi. Iztīrījuši pagalmus no drupām, atjauno māju sienas un jumtus, iekopj dārzus zemē, kas pilna šķembām. Mūrē ķieģeļu sētas ap savām mājām un, ja līdzekļi atļauj, liek jaunus dzelzs vārtus ložu cauršauto vietā. Ver vaļā veikalus un uzņēmumus, šuj, kaļ, kausē, metina un labo. No kara ainām novērsušies un nekam īsti neticēdami, mēģina dzīvot tā, it kā nekas nebūtu bijis, un nepakļauties tam, kas nav saprasts un pieņemts. Tam, kas gruzd zem ikdienas steigas, darīšanu, rūpju un pūļu segas un mēdz izlauzties sarunās: “viņi meta granātas pagrabos, kur slēpās civiliedzīvotāji”, “mūsu tēvs apglabāja divus pelnu spaiņus, kas bija palikuši pāri no mūsu augumā krietnajiem kaimiņiem”, “bija tik ļoti bail, kad pagraba sienas līgojās no nebeidzamiem bumbu triecieniem”, “viņi mocīja un nogalināja pat sievietes stāvoklī”, “es salasīju savus brāļus pa gabaliņiem”, “pie mums tagad visi slimo – mirst no sirdstriekas un vēža, sirgst ar diabētu”, “agrāk te bija tik daudz augļu dārzu”, “koki, izrādās, tāpat kā cilvēki, mirst no šķembu trieciena... pēc tam ataug kā kropļi”, “mūsu bērni neko citu kā karu nav redzējuši”, “vistrakāk bija apmākušās dienās, kad nevarēja saprast, uz kurieni tās lidmašīnas lido un kur met bumbas... skaidrā laikā tās vismaz varēja labi redzēt”, “brāļiem neļāva dzīvot, nepārtraukti aizturēja un mocīja, tagad visi ārzemēs”, “māju atjaunojām pa divi lāgi – vienreiz sagrāva, uzcēlām, otrreiz sagrāva – atkal uzcēlām”.

Šīs ciešanu lauskas nedod miera, tās sen jau pāraugušas dvēseles diskomfortā, kura ēnā ikdienas sadzīves neērtības, grūtības un nepārtrauktais saspringums kļūst mazsvarīgi. Ko viņiem atbildēt, kā palīdzēt? Šaušalīgā netaisnība, neizbēgamās ciešanas sit kā ar mietu pa pieri. Kāpēc mums ir, bet viņiem nekā nav? Pārņem kauns un vainas apziņa. Kur mēs bijām, kad nenovēršamā Krievijas varas roka nīcināja “ļaunos čečenus”? Kāpēc, ērti ieritinājušies dīvānos, neredzējām neko vairāk par ziņu drumslām TV ekrānos? Kur esam tagad, kad šeit aiz svaigi krāsotās fasādes plešas melu un vardarbības metastāzes?

1961. gadā, rakstot ievadvārdus franču Martinikā dzimušā, Parīzē skolotā un vēlāk par alžīriešu (un ne tikai) pretkoloniālās sacelšanās teorētiķi kļuvušā Franca Fanona darbam “Pasaules nožēlojamie”[3. Frantz Fanon. Les Damnes de la Terre], Žans Pols Sartrs aicināja savus līdzpilsoņus un eiropiešus kopumā atvērt acis, ieraudzīt un atzīt pašu nodarīto kolonizācijas ļaunumu (nedomāšana par to būtu līdzvērtīga tiešai dalībai kolonizācijas noziegumos). Un saprast, ka apspiestās tautas vardarbība, kas izlauzusies brīvības cīņās, nav nekas cits kā koloniālo lielvaru ilgstošās varmācības auglis. Un ka “turienes” vardarbība kā bumerangs nāk atpakaļ, ielaužas, pārņem un no iekšienes grauj “šejienes” Eiropas sabiedrību. Ļoti pazīstami. Bet ja jau lielgabali apklusuši (kā gribētos, lai uz visiem laikiem), “tur”, tas ir, šeit,pašlaiklabāk darīt kaut ko praktisku un konkrētu. Viss taču ir normāli. Vīnogas briest, un bērni dzimst.