Nemanāmas zem kājām dzīvo strupceļā

Pēteris Bankovskis: Kā sauc jūsu zinātnes nozari?

Austra Āboliņa: Brioloģija. Jā, un parasti, kad es kaut ko uzrakstu, tad korektori cenšas to „r“ noņemt nost. Tā ir viena no botānikas nozarēm, kas pēta sūnaugus (Bryophyta). Līdzīgi, kā ir, piemēram, lihenoloģija, kas pēta ķērpjus (Lichenes)…

Bankovskis: Kā jūs nonācāt šajā zinātnes nozarē, kas, teiksim tā, nav pārāk plaši izplatīta? Tiesa gan, Latvijā ir tradīcijas, piemēram, Nikolaja Maltas pētnieciskā darbība pirms Otrā pasaules kara, vēl agrākās vācbaltu naturālistu iestrādes.

Āboliņa: Es aizgāju uz Bioloģijas fakultāti. Bet jau pirms tam… bērnībā jau iznāca saskarties ar mežu… Tur, pie Berģu muižas, tēvam bija platība, neliela gan, nu, tur tie meži tādi nabadzīgi ar citiem augiem, mētrāji tie bija, un man patikās skatīties sūnas, tās bija tās skaistākās. Fakultātē apmēram otrajā kursā — tas bija 1952. gads —, kāds no pasniedzējiem, fitopatologs Jūlijs Smarods, sāka taujāt, kādā virzienā taisos strādāt. Un viņš minēja tieši profesoru Maltu, sacīja, ka profesors ir projām, gājis bojā, līdz ar to neviens ar sūnām nestrādā un būtu labi, ja kāds tomēr strādātu. Tā es sāku interesēties par viņām — tām sūnām. Profesors Malta jau ir ļoti daudz darījis, ilgus gadus strādājot Latvijas Universitātē — viņš veica pirmos kopsavilkumus par atsevišķām sūnu grupām — aknu sūnām un lapu sūnām.

Bankovskis: Kāpēc tā vienas sauc par aknu sūnām?

Āboliņa: Nu, agrāk domāja… Redziet, viens no klasiskajiem augiem šajā grupā ir maršancijas (Marchantia polymorpha), viņām tie lapoņi varbūt izskatās līdzīgi aknām. Nezin kāpēc tas tā ir iegājies, visās valodās tās dēvē par aknu sūnām.

Bankovskis: Kas pirmskara Latvijā finansēja sūnu pētniecību, kam varēja būt tāda interese?

Āboliņa: Kriptogamu, respektīvi, pētījumus par sporaugu floru uz smilšakmeņiem, pētījumus finansēja Latvijas Kultūras fonds, citu ko — galvenokārt jau tas bija studiju programmu ietvaros, studenti praktisko darbu laikā savāca materiālu… Vispār jau sūnu pētniecība, tā tas ir visā pasaulē, vismaz sākumā notiek aiz intereses, dēļ patikas, tāpēc, ka ir brīvs laiks. Senāk, piemēram, ar sūnu pētniecību nodarbojās grāfi un muižnieki, tāda aristokrātiska nodarbe bija savā laikā.

Bankovskis: Kā ar sfagnu pētīšanu kūdras purvos, vai tad tā neguva valsts atbalstu?

Āboliņa: Tas gan. Tur profesors Pēteris Nomalis ņēmās ar šo lietu, viņš inventarizēja purvus, bij arī tāda kūdras analīzes laboratorija, līdz ar to iznāca vairāki darbi par Latvijas purviem. Acīmredzot tos pasūtīja attiecīgie resori.

Bankovskis: Laiki jau parasti mēdz būt visumā praktiski, līdz ar to gribas zināt, vai arī jūsu zinātnes nozarei — brioloģijai — ir rasts kaut kāds praktisks attaisnojums. Studiju uzdevumi ir vajadzīgi un svarīgi, interese ir laba lieta, aristokrātiska laika pavadīšana — vēl labāka, un tomēr… nu, jums pašai arī padomju laikos ir virkne publikāciju, kāds taču apmaksāja to tapšanu, kādam tas bija vajadzīgs…

Āboliņa: Tieša finansējuma nebija, tas vienmēr notika paralēli citiem darbiem… Nevar gan teikt, ka lika kādus speciālus šķēršļus. Pēc Universitātes beigšanas man bija norīkojums darbā uz Salaspils botānisko dārzu, es tajā strādāju ar pirmo dibināšanas dienu. Braucu kopā ar dendrologiem pa veciem muižu parkiem un nodarbojos drusciņ tā kā pagrīdē ar saviem sūnu pētījumiem. Kad gribēju pieteikt disertācijas tēmu, man tika aizrādīts, ka tēma ir nepraktiska. Bet pirms tam biju aizbraukusi uz Ļeņingradu pie tolaik autoritatīvākās sūnu speciālistes Lidijas Savičas-Ļubickas, kura, starp citu, ir dzimusi Latvijā, Daugavpilī, un viņa mani iedrošināja. Vēlāk, kad 1961. gadā sāku strādāt šajā institūtā, man atkal tiešā pētnieciskā tēma bija cita — veģetācijas izmaiņas mežos nosusināšanas iespaidā.

Bankovskis: Bet vai tad, strādājot pie šīs tēmas, jūs nevarējāt veikt arī tieši sūnu floras pētījumus?

Āboliņa: Jā, protams.

Bankovskis: Turklāt lasīts, ka sūnas ir īpaši jūtīgas pret cilvēka iejaukšanos dabā, vienas sugas tādēļ pazūd, citas nāk vietā…

Āboliņa: Nu jā. Ko mēs darījām? No sākuma Kaspara Buša vadībā braucām pa visu Latviju, rīkojām parauglaukumus, uz to bāzes tad tika izdarīti secinājumi, kā notiek zemsedzes, sugu izmaiņas. Kad notika Vissavienības semināri par šiem jautājumiem, mēs parasti izcēlāmies ar to, ka mums bija arī dati par sūnām. Mežinieki (mežzinātnieki — P.B.) parasti jau sūnas nezina. 1962. vai 1963. gadā sākām pētījumus stacionārā Jaunkalsnavas mežu pētīšanas stacijas teritorijā par to, kas notiek pēc pārejas purvu, nosusināšanas. Tas bija ļoti liels darbs: katru sezonu bija jāapskata savi 700 kvadrātmetri, tostarp arī sūnas. Apsekošana tika veikta ik pa diviem gadiem, tā šī laika rinda turpinājās līdz pat 2000. gadam. No šo pētījumu rezultātiem var redzēt, kā iepriekšējā veģetācija strauji samazinājās, kā mitrumu mīlošo sugu vietā nāca citas. Paralēli tiešajam darbam uzrakstīju un 1965. gadā Ļeņingradā aizstāvēju savu kandidāta disertāciju Latvijas PSR lapu sūnu flora un 1968. gadā tā iznāca grāmatā.

Bankovskis: Par cilvēka iejaukšanos un sekām…

Āboliņa: Brocēnos, piemēram, ir bijuši pētījumi savā laikā, kopā ar Alfrēdu Rasiņu — mūsu slaveno botāniķi. Tieši par piesārņojumu. Tur piesārņojuma līmenis patiešām bija ļoti augsts. Tātad skatījāmies, kas notiek ar veģetāciju. Nu, sūnas bija patiešām… Meža sūnas bija gājušas bojā un to vietā nākušas citas sugas. Sūnas ir, tikai sugu sastāvs pilnīgi cits. Vēl kas — uz koku, skuju koku stumbriem ieviesās epifīti, parasti tie aug uz lapu kokiem, kuru mizas ķīmiskais sastāvs ir tāds, ka epifīti var uzaugt, acīmredzot to sekmēja tieši kalcifilais piesārņojums. Piemēram, tādas pilēzijas — tās dažviet aizgāja pilnīgi līdz koka vainaga augšdaļai. Vispār jāsaka, ka ļoti labs kalcifilais indikators ir ložņu strupknābe — tāda maza sūniņa — parasti tā aug uz augsnes, mīl kaļķainu vidi. Brocēnu apkaimē mēs to atradām uz egļu zariem, tā nokarājās uz leju tādām kā garām bārkstīm. Esam arī parauglaukumos atsevišķus lauciņus nokaisījuši ar kaļķainiem putekļiem, citus atkal ne, lai novērotu, kas notiek. Sūnas pārsvarā ir daudzgadīgi augi. Izrādījās, ka apkaisītajos laukumos sūnu augšējā daļa nobeidzās, bet nākamajā sezonā atkal atauga, acīmredzot no apakšējās daļas, sūnas vispār ir ārkārtīgi dzīvelīgas. Var konstatēt, ka atsevišķu sugu īpatsvars pusgadsimta laikā ir krietni mainījies. Piemēram, Nikolajs Malta savā kopsavilkumā raksta par sugu, ko sauc par parasto ūsaini (Cirriphyllum piliferum), uzskaitot atsevišķas, retas atradnes. Mūsdienās turpretī nav tādu mežu, kur tā nebūtu atrodama. Tas pats ir ar tādu visai aktīvu, pat agresīvu ģinti — skrajlapēm. Tās, sevišķi sausienes skrajlape (Plagiomnium affine), patlaban ieviešas mežos un pārņem vietas, kur līdz šim ir bijušas citas, parastākas sugas, un kļūst par valdošajām. Tas izskaidrojams ar nitrātu piesārņojuma pieaugumu — tās, kas uzkundzējas, gluži vienkārši ir slāpekli mīlošas sugas. Piesārņojums ir gan augsnē, gan vienkārši iet pa gaisu un nosēžas mežos.

Bankovskis: Latvijā ir ap piecsimt sūnu sugu…

Āboliņa: Pieci simti divpadsmit.

Bankovskis: Piecdesmit gados jūs droši vien esat iemanījusies visas tās atšķirt.

Āboliņa: Jā, bet visas es neesmu atradusi. Pašlaik ir sastādīts visu Latvijā konstatēto sugu sarakstiņš, tagad visām ir arī latviskie nosaukumi. Senatnē jau bija tikai dažām sūnām tautas nosaukumi latviešu valodā. Piemēram — dzegužlini un lāčsūnas, vienai sūnai pat divi nosaukumi — tos jau visi zināja. Laikam tāpēc bija nosaukumi, ka šīs sūnas izmantoja, vairāk gan Skandināvijā, bet arī Latvijas teritorijā, virvju vīšanai, groziņu taisīšanai, matračiem.

Bankovskis: Iznāk, ka vairumā gadījumu latvietim agrāk sūnas bija sūnas, un viss…

Āboliņa: Jā. Kad radās pašmāju botānika, mūsu pirmais botāniķis Jānis Ilsters jau minēja tādu skaistu vārdu griezenes — tā ir viengadīga vai divgadīga suga, kas parasti ieviešas degumos, ugunskuru vietās. Un šai sugai sporogonu kātiņš ir higroskopisks — tas griežas, kad ir sausums, un tādā veidā izplata sporas, jo tā ir ārkārtīgi bagātīgi ražojoša suga. Ilsters patiešām bija to nosaucis ļoti skaistā vārdā, tādā, kāds tai ir piemērots.

Bankovskis: Tātad var sacīt, ka jums, sūnu pētniekiem, aizvien līdz ar sugu atrašanu ir bijis svarīgi arī izgudrot tām latviskos nosaukumus.

Āboliņa: Jā. Latviskie nosaukumi ir nepieciešami, lai vienkārši varētu cilvēkiem labāk iemācīt, par ko ir runa. Jo tādu īstu sūnu pētnieku, kas orientējas latīniskajos nosaukumos, jau tikpat kā nav. Tāpēc ir svarīgi tādi nosaukumi, piemēram, kociņsūna, kas palīdz saprast. Šī kociņsūna patiešām atgādina mazu kociņu. Bet Bryoerithrophyllum recurvirostrum...

Bankovskis: Piedodiet?

Āboliņa Nu jā, grūti iegaumēt. Bet, ja pasaka greizknābīša sarkanlape, tad ir pavisam kas cits… Tā nu vairumam Latvijā sastopamo sūnu sugu man pašai vien nācies izdomāt latviskos nosaukumus. Visi tie ir izlaisti caur Terminoloģijas komisiju.

Bankovskis: Kā, visām piecsimt un vairāk?

Āboliņa: Jā. Visām, visām. Daļa ir netulkoti atstāsti, piemēram, ja ir par godu kādai personai, kaut vai Hedwigia, latviski tad ir hedvīgija. Johans Hedvigs bija 18. gadsimta ārsts un dabas pētnieks, kurš aizsāka sūnu nomenklatūru līdzīgi kā Linnejs radīja binominālās nomenklatūras sistēmu, kas piemērojama visām dzīvās dabas valstībām. Citi nosaukumi ir veidoti vai nu pēc sūnas izskata vai arī pēc sastopamības dabā. Samtīte, piemēram, ir nosaukta tā tāpēc, ka tā ir ļoti maza un veido ļoti blīvu paklāju, kas atgādina samtu.

Bankovskis: Kā tas sanāk, jūs tātad piecdesmit gadus pētāt sūnas? Tās ir piederīgas zemākajiem augiem…

Āboliņa: Nē, nē. Tās ir zemākie vai primitīvākie augstākie augi. Galu galā viņām taču tāpat stumbrā jau ir iekšā vadkūlīši, tāpat ir jau lapu dzīslojums — lapu sūnām, aknu sūnām un sfagniem nav dzīslu.

Bankovskis: Labi, tātad zemākie no augstākajiem augiem. Un šis augu nodalījums ir kaut kā, kā lai to pasaka, tāds diezgan savrups. Sūnas taču reti kurš ēd, tās dzīvo savu dzīvi…

Āboliņa: Viņās ir tādas vielas, kas dzīvniekiem nepatīk, acīmredzot ar to viņas sevi aizsargā. Bet ir atsevišķas dzīvnieku sugas, kas tomēr sūnas ēd. Man ir stāstīts, ka Latvijā esot sastopamas atsevišķas laputu sugas, kas pārtiek no sūnām.

Bankovskis: Tomēr, tomēr šķiet, ka sūnas dzīvo savu savrupo dzīvi un lielajā barības ķēdē tām ir tāda varbūt pat īpatnēja pozīcija. Atšķirībā kaut vai no zāļaugiem.

Āboliņa: Tā var teikt. Lai gan notiek tik un tā sadalīšanās procesi, kaut kādas baktērijas, kaut kas tāds laikam gan tomēr tās patērē.

Bankovskis: Bet es visu laiku cenšos jums pajautāt, vai, pētot šo savrupo augu valsts nodalījumu, tā vai citādi neiznāk pašai sev vaicāt par šīs dzīvības formas īpatnību salīdzinājumā ar citām dzīvības formām? Vai varbūt jūs pieejat tā… praktiski?

Āboliņa: Nē, tā es laikam gan neesmu domājusi… jā…

Bankovskis: Par jūsu pārzināto dzīvības formu citu dzīvības formu sistēmā…

Āboliņa: Mani kaut kā vairāk ir interesējusi tieši sūnu nodalījumā atrodamā formu daudzveidība…

Bankovskis: Savākt, herbarizēt?

Āboliņa: Nē, tieši tas, ir gribējies noskaidrot cik daudzveidība ir liela. Un viņas patiešām ir tik pārsteidzoši dažādas. Ja viņas būtu lielākas, es domāju, viņas būtu skaistākie augi. Bet viņas ir mazas, un cilvēkiem neiznāk uz viņām paskatīties, un galu galā nav vajadzīgs arī, tā, lūk, nemanāmas viņas tur zem mūsu kājām dzīvo.

Bankovskis: Vai savā darba mūžā esat izdarījusi kādu nozīmīgu jaunatklājumu, teiksim, sūnu dzīvesveidā, bioloģijā…

Āboliņa: Nē, nu, kaut kas jau tomēr… kā jau zinātnē… pa drusciņai krājas. Nu, ir tāda tievā teilorija…

Bankovskis: Kā, lūdzu? Tievā teilorija?

Āboliņa: Jā. Viņa ir no tām entomofilajām sūnām, respektīvi no tādas sūnu grupas, kuru sporas izplata kukaiņi. Šī suga tika atrasta arī pie mums, tieši tajos Jaunkalsnavas parauglaukumos, kur notika zemsedzes sukcesijas novērojumi. Izrādās, ka šī suga ir ne vien koprofila…

Bankovskis: Tāda, kas aug uz mēsliem?

Āboliņa: Jā, jā, uz dzīvnieku izmetumiem, arī uz beigtiem dzīvnieciņiem. Bet tātad izrādās, ka tā ir arī nitrofila suga, tā aug zem nātrēm, zem avenēm, zem augiem, kuru lapas satur daudz nitrātu. Nokrītot lapām zemē, uz šīm augu paliekām tad attīstās sūnu kolonijas. Tas, protams, nav nekāds pasaules mēroga atklājums, bet es skatos, ka citvalstu literatūrā šie fakti kaut kā neparādās. Nu, tas viens tāds neliels… Bet galvenokārt jau izplatība. Latvijā, piemēram, ir atrasta viena suga, kurai visā Eiropā ir tikai kādas pāris atradnes. Tā ir Ziemeļamerikas suga, no tās pašas entomofilo sūnu grupas — Pensilvānijas mēslsūna — vairāk vai mazāk sastopama purvos vai pārpurvotos mežos. Mūsu botāniķi atraduši šo sugu kādā Ziemeļvidzemes purvā, un tas ir ļoti interesants atradums.

Bankovskis: Kad nu ir izdarīts šāds atradums, kas tālāk notiek? Ko sūnu pētnieks dara? Kur publicējas?

Āboliņa: Nūū, ir speciāli žurnāli. Ziemeļvalstīs iznāk viens tāds, var publicēties arī Krievijā, Maskavā iznāk žurnāls ARCTOA. Mēs gan publicējamies ne starptautiskajos, bet tepat — iznāk tāds izdevums Retie augi. Lai gan iespējas pašlaik ir arī tajos starptautiskajos publicēties. Nesen ir izdarīts atkal viens ļoti interesants atradums, to neizdarīju es, bet gan Slīteres Nacionālā parka botāniķe Ilze Rēriha. Tā ir suga, kas nāk no Eiropas, tāda diezgan agresīva suga. Sākotnēji to zināja kā tropu sugu, šķiet, 20. gadsimta četrdesmitajos gados tā nonāca Anglijā…

Bankovskis: Sporas droši vien…

Āboliņa: Jā, sporas. Un ir ļoti interesanti izsekot, kā pa gadiem šī suga ir nākusi cauri dažādām valstīm. Žurnālā ARCTOA bija publikācija, ka tā ir atnākusi līdz Kuršu kāpām, atrasta Kaļiņingradas apgabalā un nu — arī Slīteres Nacionālajā parkā.

Bankovskis: Tātad tiek konstatēts, ka suga izplatās. Nu, un?

Āboliņa: Tā nomāc vietējās sugas, turklāt diezgan lielās platībās. Agresīva suga…

Bankovskis: Agresivitāte izpaužas tā, ka tā ātrāk aug un izaug lielāka, un aizņem vietu…

Āboliņa: Jā, jā, jā. Bet tā jau dabā ir visur. Visu laiku tā notiek. Gan Ilze Rēriha, gan citi ģeobotāniķi, kas pēta purvus, arī ezeru aizaugšanu, ir atraduši tādas sugas, kas ilgāku laiku nav bijušas, piemēram, peldošo ričijvācelīti. Savā laikā to atrada Rīgā, vienā no Daugavas vecupēm, tolaik vēl pludināja plostus, šo sūnu atrada tieši starp plostu baļķiem. Bet jau nākamajā vasarā suga bija pazudusi. Un ierakstīta pie izzudušajām sugām. Vienkārši nav, un viss. Un te nu, taisni beidzamajos gados tā atrasta atkal, jau kādas četras atradnes. Tā ir tāda kosmopolītiska suga… Sūnas, kas pie mums ir sastopamas, ir ar ārkārtīgi dažādu izcelsmi — ir arktiskas, arktomontānas, ir stepju sugas un ir arī kosmopolīti, kas ir izplatīti viscaur. Tāpēc ir apbrīnojami, ka vienubrīd šī suga, ričijvācelīte pie mums iztrūka. Acīmredzot tāpēc, ka… Latvijā ir ļoti interesanti pētījumi, tos veicis profesors Māris Laiviņš, par klimata pasiltināšanos un tās ietekmi uz veģetāciju, un es domāju, ka vainīga ir tieši klimata pasiltināšanās…

Bankovskis: Vainīga? Pie tā, ka ričijvācelīte pazuda?

Āboliņa: Nē, kāpēc pazuda, to es nezinu. Pie tā, ka uzradās atkal no jauna.

Bankovskis: Bet interesanti būtu uzzināt, kāpēc savulaik tā pazuda.

Āboliņa: Iespējams, ka vienkārši izsala.

Bankovskis: Sūnas bieži vien ir sastopamas vienkopus ar sēnēm. Vai starp tām notiek kaut kāda mijiedarbība?

Āboliņa: Nē, nekāda mijiedarbība nenotiek. Sēne izmanto sūnas kā substrātu, tai patīk tas mitrums, ko sūnas uztur.

Bankovskis: Vai ir sūnu sugas, kas parazitē, iegūst barības vielas no cita auga?

Āboliņa: Nē, tādu laikam gan nav. Jā, viena tāda suga ir pazīstama, bet mēs to vēl neesam atraduši.

Bankovskis: Bet kā jūs zināt, ka tā ir, ja neesat to atraduši?

Āboliņa: Ziniet, man liekas, ka es vienreiz velēnā, kur skatījos vienu citu sūnu, ieraudzīju šo veidojumu un vienkārši aizsviedu prom, jo tas bija bez hlorofila. Tā ir interesanta suga, jo tai nav hlorofila, tā ir tāda bāli brūna un aug zem citām sūnām, zem sfagniem, mitrās augtenēs piejūras joslā. Nav iespējams agalvot, ka tā ir īsts parazīts. Bet par sūnām vēl runājot, jāsaka, ka visinteresantākā ir to vairošanās. Tās vairojas ne tikai ar sporām, bet arī veģetatīvi, un veidi ir ļoti dažādi. Pirmkārt jau, jauna sūna var izaugt no jebkura fragmenta. Otrkārt, veidojas īpaši vairķermeņi, kas var būt gan vienšūnu, gan daudzšūnu — zaroti, tādiem pušķiem, lapu žāklēs, uz dzīslas. Tas ir svarīgi, jo starp sūnām ir ļoti daudz divmāju sugu, kas citādi, tuvumā trūkstot otra dzimuma augiem, neveidotu sporas un nespētu vairoties. Tik tiešām, sūnas ir ļoti dzīvīgs, bet arī visai īpatns augu nodalījums. Sūnas atšķirībā no ziedaugiem valdošajā paaudzē ir gametofīti.

Bankovskis: Kas ir gametofīts?

Āboliņa: Gametofīts ir augs, kas ražo gametas. Vīrišķajām un sievišķajām gametām saplūstot, veidojas zigotas, no tām izaug sporofīti.

Bankovskis: Vai ir kādas liecības, ka evolūcijas gaitā no sūnām būtu radušies kaut kādi citi augi?

Āboliņa: Nē, tas ir evolūcijas strupceļš.