Nelaimīgiem cilvēkiem nav jābūt

Krodzinieka Osvaldo nopelni 1989. gada jūlijā Rietumvācijas avīze Bild nāca klajā ar trekniem virsrakstiem. Bonnas slepenie dzērāji – zem viena no tiem dienas gaismā tika celti bundestāga deputātu nakts darbi. Viens bija rāpojis uz četrām, cits pievēmis dienesta mersedesu un vēl cits grābstījies ap sekretāres krūtīm. Citiem vārdiem: tautas pārstāvji, cilvēki kā visi citi. Gadu pirms skandāla bulvārpresē deputāti rīta agrumā kolektīvā sašutumā bija pulcējušies noskatīties valsts televīzijas demonstrētās filmas Deputātu un ministru atkarības risks atkārtojumu. Berlīnes medicīnas profesors un tiesu medicīnas eksperts Detlefs Kabaniss filmā lēsa, ka līdz pat 20 procentiem augstākā ranga un 10 procentiem vidējā līmeņa politiķu atrodas hroniskā vai akūtā alkohola varā. Bonnā sašutuma vētra apvienoja visnaidīgākās partijas. Izņemot Zaļo partiju, kuru pārstāve veselības aizsardzības jautājumos, ārste Heike Vilmsa-Kēgele, kas pati ārstējusies no alkoholisma, televīzijai bija stāstījusi, ka vakaros augstajā namā laiku pa laikam valdot īstena alus telšu atmosfēra. Kristīgo tautas pārstāvju grupa par to grasījās viņu piekaut. Kā bezkaunību, augstākā satversmes orgāna apvainošanu un greizu piemēru patvaļīgu izspīlēšanu šo raidījumu klasificēja mazāk kristīgās partijas. Jirgens Leinemans, žurnāla Der Spiegel ilggadējais redaktors un žurnālists, ASV un Vācijas politiskās dzīves aprakstnieks un analītiķis, 14 grāmatu autors, bija klāt gan tajā kaislību pilnajā rītā, gan daudzos citos brīžos, kad politiķos virsroku sāk ņemt cilvēks, laužoties ārā no medijos tiražētajām līdzsvarotajām fasādēm. Palaikam arī motivējot viņus uz vienkāršiem, sirsnīgiem žestiem, piemēram, vienoties lēmumā – bundestāga krodzinieku Osvaldo Kempelinu, sauktu par Osi, apbalvot ar krustu Par nopelniem valsts labā, ar to “izsakot atzinību tautas un valsts labā paveiktajam”. Vairāk nekā 30 gadus rakstot par politiku, sēžot plenārsēdēs, valdības restorānā tiesājot tos pašus cukīni ar cepeti, pavadot politiķus vēlēšanu kampaņu turnejās, dalot vēl neapvienotās Vācijas svarīgākās mazpilsētas Bonnas saķemmēto dzīvestelpu, kurā “distancēties bija grūtāk, nekā nonākt tuvumā”, jo politiķi bija priekšā visur – saunā, dārzeņu tirgotavā, vecāku sapulcē ģimnāzijā, mežā, baseinā, “un draudzīgais cilvēks, kas māja man ar roku no blakus joslā pie luksofora stāvošās mašīnas, bija valsts prezidents”, – Jirgens Leinemans ir nodzīvojis lielāko daļu savas dzīves kopā ar viņiem. Arī uz Reihstāgu jau apvienotajā Berlīnē viņi pārcēlušies kopā. Jautāts, kas viņā joprojām raisa ziņkāri, domājot par politiku, Leinemans atbild, ka viņu interesē cilvēki. Uzteicis nodaļas vadītāja amatu un palikdams Der Spiegel autora statusā, viņš īsteno savu jau pirms 20 gadiem iecerēto projektu – apkopo, sistematizē un publicē to, kas palicis ārpus rakstiem, jo nopietnajiem medijiem nekad nav bijis īsti vajadzīgs – savus cilvēciskos novērojumus. No šī skatpunkta sarakstītā Vācijas pēckara politiķu vēsture, kas pērn Minhenē nāca klajā ar nosaukumu Augstuma reibums. No īstenības tukšā politiķu pasaule, sakustināja medijus visā Vācijā, liekot lielā norūpētībā uzdot autoram jautājumu: “Vai mūsu politiķi ir slimi?” Galvā attīstās slimīgi procesi “Mūsu džankiji” – Vācijas prese šos leinemanismus ir mīļi pārtvērusi un integrējusi savā leksikonā, ja iegadās mazliet vaļīgākas sarunas par tautas kalpiem. Leinemans šo Eiropas narkomānu vidē 50. gadu vidū asimilēto jēdzienu – junkies lieto gan metaforiskā, gan klīniskā nozīmē, fiksējot visdažādākās mānijas un atkarības bundestāga teritorijā. Savus secinājumus viņš balsta gan personiskajā pieredzē, gan mediķu un sociologu tekstos, kā arī izmanto plašu “dokumentālo materiālu”, ko ar savas esības krāšņajām izpausmēm ir radījuši politiķi vairākās paaudzēs. Leinemans cenšas nemoralizēt, jo “visi mēs esam cilvēki”, taču rūpi par to, kas gan galu galā var sagaidīt valsti, ja tās “galvā” attīstās “slimīgi procesi”, kas netiek izanalizēti un ar tiem netiek strādāts, viņš uztur gan. Leinemans pieder Rietumvācijas pēckara žurnālistu paaudzei, tai paaudzei, kurai tēvu klusēšana un “mēs nekad par bijušo nerunāsim” raisīja ne vien alerģiju, bet arī teju vai pretēju imperatīvu – mēs runāsim par to vienmēr. Tai cilvēku daļai, kuri uzskata, ka analīze un sevis saprašana palīdz. Alkoholisms un darbaholisms ir tikai pazīstamākās mānijas, kuras Leinemans fiksē bundestāga sienās, un kurām spēj rast arī simpātiskus cilvēciskus izskaidrojumus, kā, piemēram, savas nepilnības un ierobežoto reālās ietekmes spēju apzināšanās, kuras raisītais diskomforts tiek slāpēts ar alkoholu un aizvien ilgāku un briesmīgāku strādāšanu, kamēr sešpadsmit stundas diennaktī kļūst ne tikai pašsaprotamas, bet pat nepieciešamas. Taču Leinemana novērojumos sastopamas arī rafinētākas tieksmes, kas medicīniskos apcerējumos parasti vētītas netiek, lai gan tuvinās klīniskajai teritorijai. Viena no rūpīgāk fiksētajām apsēstībām, atrodoties “varenajo sarakstā”, ja neskaita visu pārciesto, lai tajā vispār nokļūtu un neizripotu no tā ārā, ir nepārejošā ņemšanās, lai rastu apliecinājumu savam svarīgumam. Kaut vai treniņtērpā parādoties avīzes lapā un pastāstot laikabiedriem par veselības kopšanas iespējām, kas guļ pašu rokās un pašu kājās. Kaut vai dažas sekundes pavīdot televīzijas ekrānā, sliktākajā gadījumā var arī bez teksta. Šis politiķis nākamās pusdienošanas sarunās noteikti pakavēsies pie aktuālo masu mediju darbības analīzes, tās plusiem un mīnusiem. Ainārs Šlesers nav vientuļš cīņā par savu vietu televīzijā, vācu kolēģu atšķirība, iespējams, slēpjas rafinētākā taktikā darbā ar medijiem. Viņi nesniedz publiskus paziņojumus par televīzijas noziedzīgo darbību, redzot sevi “izgrieztus”no pasākuma, kurā taču arī viņi bija piedalījušies. Taču laiku pa laikam tiek sasauktas preses konferences. Ne vienmēr tāpēc, teic Leinemans, ka politiķim būtu kas sakāms, gadās, ka viņš vienkārši grib, lai viņam jautā. Un prese tiešām jautā, lai gan zina – Vācijā (un tur nu Austrumeiropa patiešām atpaliek) ir attīstīts komunikācijas treniņtīkls visām dzīves vajadzībām, bez liekas kautrības mācot arī to, kā tikt galā ar žurnālistu jautājumiem, uz tiem neatbildot. Lai to apgūtu, nav jāslapstās gar slēgta tipa partijas semināru durvīm, jo katrā grāmatnīcā ir ērti pieejams padomu klāsts – kuriem vārdiem jautājumā pieķerties un kā sākt ap tiem vērpt savu atbildi, lai visefektīvāk aizietu no jautājuma jēgas. Kā enerģiski un ar prieku sarunāties, neatbildot ne uz vienu sarunbiedra jautājumu. Vecais ministru prezidents “Vīrietis starp skatītājiem acīmredzami jutās ne savā ādā. Alkaini viņš vērās skatuvē,  klusi gaidot starp Saksijas pilsētiņas Grimmas sportistiem un kora dziedātājām, ģērbies varbūt mazliet par daudz svinīgi – tumšā, sīksvītrotā uzvalkā, bet satraukts gluži atbilstoši situācijai. Jo tur, augšā uz provizoriska podesta Muldas krastā stāvēja zemes varenie – valsts kanclers un ministru prezidents. Uz viņiem bija vērstas kameras, viņu priekšā bija samontēti mikrofoni, uz viņiem skatījās ļaudis. Nekas šim cilvēkam pūlī nespētu būt iekārojamāks, kā būt redzamam kopā ar svarīgajiem cilvēkiem, viņa vārdu taču vēl ikviens atminējās – Kurts Bīdenhofs. Patiesībā viņš, protams, joprojām skaitījās piederīgs. Bija pagājuši sešpadsmit mēneši, kopš mazais profesors bija pametis savu amatu valsts kancelejā Drēzdenē. Oficiāli viņš 2002. gada aprīlī, atkāpjoties no ministru prezidenta amata, tika augsti cildināts, īstenībā viņu pēc sīkām afērām un slimīgi patmīlīgām izrīcībām paša partijas biedri bija ar negodu patriekuši. Jo Kristīgo demokrātu savienības (CDU) šefs un viņa sieva Ingrīda bija valdījuši feodāli un patvaldnieciski. Kāds ministrs zobojās: “Bīdenhofa publiskajām runām piemīt tāda kā reliģiska dimensija.” Tagad kabeļu pārnēsātāji un fotogrāfi skrēja garām, viņu neievērojot. Tas bija 2003. gada 13. augusts, gandrīz pirms gada plūdos bija stipri sabojāts iekaramais tilts un applūdināta pilsēta. Toreiz izlēmīgais Gerhards Šrēders, kuram vēlēšanu cīņās pašam ūdens smēlās mutē, apsolīja nebirokrātisku, ātru palīdzību. Tagad viņš iekasēja pateicību. Apmierināti pārlaižot skatu tūkstošgalvainajam Grimmas iedzīvotāju pūlīm, beidzot viņš pamanīja pie skatuves nenovērtētā nozīmīgumā vibrējošo vīrieti. “Ak,” viņš vēlīgi iesaucās, “tur taču stāv vecais ministru prezidents.” Neievērojot Milbrantu, viņš uzvilka augšā uz podesta viņa priekšgājēju un uzgavilēja mikrofonā: “Profesora Bīdenkopfa kungs! Vai varbūt man jasaka: karali Kurt?” Pūlis aplaudēja, Kurts Bīdenkopfs staroja un nodeva sveicienus no Riharda fon Veiczekera. Vai tas bija tikai aizkustinoši? Ciniski? Nepatīkami? Pazemojoši? Cieņu aizskaroši? Ar dalītām jūtām es vēroju, kā 73 gadus vecais vīrs baudkāri tvēra Šrēderu ieskaujošā loka laipnību. Daži mājieni un uzsaucieni spārnoja pensionēto slavenību kā tonizējošas tabletes – jā, arī Kurts Bīdenkopfs aizvien vēl bija populārs. “Kā tad jūs dzīvojat bez politikas?” es jautāju pēc tam, kad kanclers viņam jau bija pie letes pasūtījis kausu alus. Bet tas bija nepareizs jautājums. “Es taču nedzīvoju bez politikas,” viņš sāka uz mani kliegt. Ko tad es domājot, ko viņš dara Plūdu komisijā un Vācu nacionālajā fondā, augstskolās, akadēmijās un rakstot grāmatas? Nē, šis vīrs, kas sevi dzīvē bija apliecinājis, gūstot sasniegumus tautsaimniecībā, uzlidojot pa karjeras kāpnēm universitātē un kļūstot par advokatūras zvaigzni (tā saka viņa sieva), bija pieprasīts un viņš nevarēja no politikas tik viegli atlaisties. Jau 40 gadus es vēroju politiķus tuvāk par tuvu, redzu, kā vara izmaina cilvēkus, kā viņi sastingst kompetences un pārliecības pozās, kamēr sabiedriskais nicinājums aug. Visi viņi kādreiz gribēja pārveidot pasauli, nu kaut mazliet...” Argentīniešu sprāgstošā konfekte Leinemana saasinātā redze uz klīniskām cilvēku izpausmēm un viņu šizofrēnisko laipošanu starp sevi un fasādi ir attīstījusies, ne tikai vērojot politiķus, bet arī analizējot sevi pašu. To gan viņš sācis darīt, kad pilnīga sabrukuma stadijā nonācis Vašingtonā, alkoholiķu atindētavā, un kā žurnālists kļuvis mēms, bez spējas uzrakstīt kaut vienu teikumu. Un tad, 40 gadu vecumā viņš sācis domāt, ka, iespējams, mātei nav bijusi taisnība. “Visas fotogrāfijas, kurās es nesmaidīju, viņa saplēsa un izmeta atkritumu spainī: “Tas nav mūsu dēls. Nelaimīgam cilvēkam nav jābūt.” Ne tikai uz fotogrāfijām, bet arī dzīvē, jo dzīve ir jādzīvo tā, lai tu nebūtu nelaimīgs. Absurds, ” saka žurnālists Leinemans, kuram ir jau 68 gadi, sēdēdams Der Spiegel redakcijā Berlīnē pie rakstāmgalda savā milzīgajā autora kabinetā, kurā viņš var netraucēti strādāt viens. Sienu pa kreisi no viņa klāj smaidīgas fotogrāfijas. Gaitenī aplūkojamajās glīti ierāmētajās Der Spiegel fotogrāfu bildēs cilvēku sejas ir tvertas brīžos, kad tajās iešķīst jēlas olas vai arī sniegs un lietus liek tām savilkties žēlīgās grimasēs. Šajā akmens bunkuram līdzīgajā Frīdrihštrāses mājā, kurā var iekļūt, tikai stājoties videokameras priekšā, eksponētajiem politiķiem oficiālais laķējums tiek konsekventi kasīts nost. Leinemans ir sava medija tradīciju turpinātājs, taču viņa pastāvīgajai rēķinu kārtošanai ar fasādēm, kas kārtīgam Rietumu cilvēkam vispār nav tēma, jo par to taču nerunā, ir arī personisks raksturs. Jirgenam Leinemanam bija astoņi gadi, kad kapitulēja Hitlera karaspēks. Uzaudzis mazās pēckara pilsētiņas Burgdorfas “jaukajā sociālajā kontrolē”, viņš mūža lielāko daļu esot visiem spēkiem centies atbilst kādam standartam. Vispirms mātes optimistiskajam uzstādījumam, tad kaimiņu, tad – darba devēju prasībām. Pat savus rakstus viņš centies uzrakstīt “pēc labākajiem paraugiem”, kopējot vecākos kolēģus no Vācijas ietekmīgākajām avīzēm. 34 gadu vecumā kļuvis par Der Spiegel Vašingtonas biroja šefu, Leinemans esot strādājis līdz bezsamaņai. Lai, kā saka viņš pats, piešķirtu savai dzīvei jēgu. Un lai atbilstu tam, ko no viņa gaida. Dzīvojot pastāvīgās maniakālās bailēs, ka tūlīt durvis atvērsies, kāds ienāks un bargā balsī noprasīs: “Kas tu tāds esi? Ko tu te dari? Ej mājās!”, viņš strādājis vēl vairāk. Taču iekšēji šo atbilstību, neskatoties uz detektīva cienīgu vērienu Niksona ēras notikumu izpētē, par ko Leinemans no darba devējiem saņēma dāsnas uzslavas, viņam tomēr tā arī neizdevās iegūt, un viņš dzēra katru dienu – “Uz mana rakstāmgalda vienmēr stāvēja līdz pusei izdzerta ūdens pudele un pilna glāze šņabja.” – “Kas tad no jums īsti tika gaidīts?” apjautājos. Jā, ko īsti un vai maz vispār ko gaidījuši, to viņš pats nezinot. Taču viņš dzīvojis pārliecībā, ka gaidīts tiek un ne pa jokam, un “ziniet, tad jūs vairs naktīs nevarat gulēt”. Šajā maskēto baiļu ārprātā Leinemans gan nav nekāds klīnisks izņēmums. Nesen iegadījās saruna ar kādu citu kārtīgu Rietumu cilvēku, kas, sens paziņa būdams, atzinās, ka, atbildīgā amatā nonākot, viņš pēkšņi ir pārtraucis iziet no mājas un atbildēt uz telefona zvaniem. Vienkārši aiz šausmām.

Leinemans, rakstot par šo fenomenu, ko visi zina un tieši tāpēc par to nerunā, izrēķinās ar vēl vienu Rietumu sabiedrības pārkaļķojušos tabu. Votergeitas skandāls ir pēdējais, ko apraksta Leinemana spalva Vašingtonā – ar teju vai personisku naidu. Jo arī Niksonu viņš instinktīvi izskaitļojis kā piederīgu tai pašai ļaužu grupai, kurai pieder pats, – cilvēkiem, kuri izsitušies uz augšu un netiek ar savu lomu galā. Par to viņš sācis Niksonu nīst – lai neatzītos, ka ienīst sevi. Pēc ilgstošas ārstēšanās, pārceldamies uz Bonnu, Leinemans virs sava galda pašam par biedinājumu esot piekāris fotogrāfiju no Vašingtonas. Tajā viņš redzams amerikāņu reprezentācijas namā kopā ar kādu no toreizējiem “varenajiem” – sniedzot uguni budžeta komisijas  priekšsēdētāja Vilbūru Mailza cigāram. “Mailzs gribēja kļūt par Amerikas prezidentu un es gatavoju savam žurnālam ar viņu interviju. Saruna izveidojās dzīva, atbrīvota un redakcija par to mani ļoti slavēja. Ne intervijas tekstā, ne fotogrāfijā nav pamanāms, ka mēs abi bijām pilni kā mārki, katrs, mazākais, vienas šņabja pudeles iedvesmots. Neviens otrā to neievēroja. Mēs lieliski funkcionējām. Taču tas nāca gaismā ļoti drīz – abiem. Gadu vēlāk es vairs nespēju saturēt savu fasādi, un man nācās sevi akceptēt kā alkoholiķi. Mailzs krita acīs vēl agrāk – 1974. gadā, viņš kādu nakti ielēca Kapitolija priekšā esošajā dīķī pakaļ striptīza dejotājai ar iesauku Argentīniešu sprāgstošā konfekte.” Apātijas kanclera katastrofa “Bundestāgs ir neticams alkoholiķu saiets, kas pa daļai smird pavisam prasti pēc šņabja,” sabiedrībai paziņoja “zaļais” Joška Fišers, parlamentā nonācis.

Televīzijas žurnālists Jorgs Hafkemeiers, kuru darba gaitas 80. gados atceļā no Āfrikas, Krievijas, Dienvidamerikas un Vašingtonas laiku pa laikam ievedušas Bonnas politiķu telpā, atminas dienesta bufetē aizvien sastapis divus runasvīrus pie glāzītes un Jirgenu Leinemanu ar minerālūdeni vai kafiju. Atgriežoties Bonnā pēc trijiem, pieciem un desmit gadiem, politiķi aizvien vēl sēdējuši turpat un kopā ar viņiem – Leinemans. Tā Leinemana skatiens pamazām ieguvis panorāmisku tvērumu. “Ne reizi vien pēc sestā vai septītā alus kausa Bonnas politiķu krodziņā Province frustrētie jaunie deputāti no SPD un Zaļo partijām Gerhards Šrēders un Joška Fišers sāka gatavoties Resnā visdrīzākajai padzīšanai no kanclera nama turpat ielas otrā pusē. Uz alus paliktņa viņi uzmeta jaunās valdības sastāvu. Saraksts vienmēr sākās vienādi: valsts kanclers Gerhards Šrēders un ārlietu ministrs Joška Fišers. Pagāja gandrīz 15 gadi līdz šis plāns kļuva par realitāti.” Resnais jeb tautā par Bumbieri dēvētais Helmūts Kols kanclera amatā noturējās sešpadsmit gadus. “KDS patriarhs bija apātijas kanclers. Bez viņa nekas nenotika, bet ar viņu arī nē. Jo ilgāk viņa partija priekšsēžoja – bija pagājušas jau vairāk nekā divas desmitgades – jo augstāki KDS kongresos kļuva podesti. Partijas šefs un kanclers runāja uz savējiem no augšas lejup.” Helmūa Kola valdīšanas laikā Jirgens Leinemans uzrakstīja grāmatu par futbolu, sāka recenzēt teātra izrādes un pirmoreiz mūžā apsvēra iespēju pamest politiku, kas sprāgst nost no garlaicības. Un tad notika negaidītais – krita Berlīnes mūris. “Polijas ministru prezidenta Tadeuša Mazovecka viesis Helmuts Kols 1989. gada 9. novembra vakarā sēdēja valsts oficiālajā banketā Varšavā, kad krita Berlīnes mūris. Viņš šai ziņai nepavisam nespēja noticēt: “Tas taču nevar būt.” Bonnas izpilddirektors Eduards Akermans, jau gadiem Kola kontaktpersona darbā ar medijiem, paziņoja savam šefam vēsturisko ziņu pa telefonu: “Doktora Kola kungs, saturieties, VDR ļaudis taisa vaļā mūri.” Un tad viņš izstāstīja par Šablovska preses konferenci, ik pa brīdim no Varšavas atskanot apjukušam: “Vai jūs tiešām esat pārliecināts, Akerman?” Viņš bija. Viņš to bija redzējis pats savām acīm: “Televīzijā iet tiešraide no Berlīnes.” Kols: “Tas ir kaut kas neaptverams.” Polijas galvaspilsētas viesnīcas Mariott hallē mēs, līdzatbraukušie žurnālisti saspringti gaidījām kancleru, kurš šajā vēlajā stundā ieradās uz jau iepriekš norunāto sarunu. Helmūts Kols atstāja drīzāk nedrošu un nospiestu iespaidu nekā “elektrizētu”, kā viņš pats vēlāk labprāt apgalvoja. Vispirms viņš aiztrieca projām fotogrāfus. Kā patiesībā vienmēr Kola valdīšanas laikā, īstenība neparedzēti ielauzās viņa ar pūlēm apliecinātajā normalitātē, kas izskatījās spokaina  – tik varena bija inscenētā Bonnas rutīna, kas visu kairinošo un neiederīgo mēdza aizslaucīt prom. Tā tas bija, zaļajiem ierodoties Bonnas parlamentā, Černobiļas reaktora katastrofas laikā, pēdējoreiz iezīmējoties jaunām partiju pozīcijām un vēlētāju balsu vairākumam. Un tagad atkal. Oficiālas valdības vizītes rutīnā ieradās pasaules vēsture, radot tehniskus traucējumus. Kols sākumā nemaz negribēja par to runāt. “Mēs esam šeit Polijā,” viņš šāva vaļā, “un es labprāt gribētu kaut ko pateikt par savu vizīti.” Vai viņš gribētu lidot atpakaļ uz Berlīni? “To es nevaru no saviem namatēviem prasīt.” Milzīgs, augstu pacelts, Helmūts Kols sēdēja un vairāk ieklausījās nekā dārdināja uz āru. Likās, mūra atvēršana viņu bija novedusi transam līdzīgā stāvoklī. Visa pasaule Austrumos un Rietumos taču pievērsusies mums, vāciešiem. Mūsu valodai, tam, ka mēs reaģējam mierīgi. No otras puses – vai viņam tomēr nevajadzētu šajā vēsturiskajā stundā kaut kā izrādīt lielāku nacionālo saviļņojumu, degošas iekšējas kaislības drudzi? Nav šaubu, Helmūts Kols bija neapskaužamā situācijā. Viņš bija pārāk tālu projām un pārāk maz zināja, bet viņam bija jāsniedz valstsvīra redzējums. Ja viņš šādā situācijā vairāk nekā simt žurnālistu, fotogrāfu un operatoru priekšā skaļi prātotu, nevarētu neizpausties kādi pavisam negribēti ieskati. Neviens no viņa to arī neprasīja, taču Helmūts Kols pats bija teicis – par to, vai kāds ir liels kanclers, nespriež laikabiedri, to vēlāk nosaka vēsture. Un nezinot, vai kāds viņam reiz uzcels pieminekli, viņš lēca pazemības kumeļa mugurā: “Tie, kuri sev ir uzcēluši vislielākos pieminekļus, vēlāk pie šiem pieminekļiem ir tikuši visretāk apciemoti...” Jau šajā stundā cauri vēstures dūmakai izzīmējās Helmuta Lielā aprises, kurš ceļ tiltus starp Austrumiem un Rietumiem, kurš pats savu lomu redz tilta funkcijā, “kas saaudzēs mūs kopā”. Patiesībā viņš pat nezināja to, vai viņam tagad būtu jāpaliek Varšavā vai jālido atpakaļ uz Vāciju. Tēgelī mūs sagaidīja policistu eskorts uz motocikliem, lai, sirēnām gaudojot, aizgādātu mūs cauri totāli nosprostotajai Rietumberlīnei līdz Šēnebergas rātsnamam, kur valsts prominentākie politiķi bija ielūguši austrumberlīniešus un rietumberlīniešus uz mītiņu. Helmūtam Kolam tā bija katastrofa. Viņš tika izsvilpts un pārkliegts. Viņa Berlīnes partijas draugi bija organizējuši paši savu KDS mītiņu pie Pateicības baznīcas, un visi “Helmūt, Helmūt” skandētāji atradās tur. Šēnebergas rātsnama zvaigznes bija Villijs Brants, Hanss Dītrihs Genšers – kuri pēc kanclera ieskata jau uz Vācijas vēstniecības Prāgā balkona gaviļu laikā bija pārāk uzbāzīgi zīmējušies priekšplānā – un vispirms jau vīrs ar provocējoši sarkano šalli, pilsētas mērs Valters Mompers. Dzirdot, ck viņš skaidri uzsver, ka runa ir par atkalredzēšanos, nevis atkalapvienošanos, Kols sāka zaudēt pacietību. “Tas grib citu republiku,” viņš ik pa laikam noburkšķēja. Un: “Ļeņins runā”. Taču pats ļaunākais, kā Helmūts Kols atzinās vēlāk, viņam bijis tas, ka “kreiso pūlis” izsvilpa un pārkliedza Vācijas dziesmu, ko viņš ar degsmi bija aizsācis dziedāt. Pāršķiebtu muti un balsi, skatoties slīpi uz augšu, viņš nesatricināmi dziedāja un ignorēja rēkoņu lejā. Un tur, tālumā, kurp bija vērsts viņa skats, kaut kur vajadzēja biedinoši atrasties vēsturei, kuras saulaino pusi  Kols pēkšņi redzēja satumsušu. Šī monstrozā uzstāšanās vienlaikus atstāja smieklīgu un bailes iedvesošu iespaidu. Dziesma kļuva draudīga. Bonnas valdības elites uztrauktā un haotiskā daudzbalsība izlija kakofoniskā priekšnesumā. Berlīnes alternatīvās avīzes taz nākamais numurs nāca klajā ar šo muzikālo dārgumu kompaktdisku pielikumā.” Draugs, kura nav Pēc kritiska  Der Spiegel publicēta raksta Helmūts Kols visos valdības pavadītāju sarakstos aizvien rūpīgi uzmeklējis žurnālista Jirgena Leinemana vārdu, lai to izsvītrotu. Un tā visu savu valdīšanas laiku. Tikmēr Leinemans bija uzrakstījis grāmatu par Vācijas nacionālās futbola izlases treneri Zepu Herbergeru, kura vadībā Vācija 1954. gadā pašiem par pārsteigumu uzvarēja pasaules futbola čempionātā Šveicē. Vēsturē šī uzvara ir iegājusies ar nosaukumu Bernes brīnums, un, kā saka vācieši paši, tas ir datums, kad viņi atguvuši savu identitāti, ko bija iznīcinājusi Hitlervācija. Gatavojoties grāmatas atvēršanas svētkiem, Leinemans saņēmis zvanu no izdevējiem, kuriem savukārt zvanījis valsts kanclers, lai paziņotu, ka viņš personīgi šo grāmatu svinīgi vēršot vaļā. Bet, kanclera kungs, tur taču būs arī žurnālists Leinemans, viņam sacījuši. Nekas, es spēju tam stāvēt pāri, atbildējis Kols. Šo epizodi Leinemans neatceras, kad sāk man stāstīt par Gerhardu Šrēderu, kuru viņš esot gribējis uzaicināt atvērt Augstuma reibumu, taču jau valsts kanclera biroja vadītāja esot bijusi skeptiska un teikusi: “Leinemana kungs, saprotiet, viņš taču to nevar darīt.” Viņš to, protams, arī nedarīja. Berlīnes redakcijas kabinetā Leinemanam pie sienas karājas melna abstrakta glezna. Otra tāda pati esot mājās Gerhardam Šrēderam, kura draugs tās gleznojis un viņiem abiem uzdāvinājis. Uz savu sešdesmito dzimšanas dienu valsts kanclers atrakstīja Der Spiegel autoram, ka agrāko draugu Leinemanu viņš uz svinībām neaicinās, jo tad uz tepiķa stāvēšot vēl piecdesmit citi, ar šo skaitli laikam domājot vairāk žurnālistus nekā draugus. “Vai tiešām tā bija draudzība?” jautāju Leinemanam, kurš jau ir paguvis paskaidrot, ka cilvēciski šādi atteikumi viņu nespējot sāpināt, jo Šrēdera argumentācija attiecīgajā jautājumā viņu esot pārliecinājusi. Jā, viņš domā, ka tā patiešām esot bijusi draudzība, kura gan abiem likusi iemācīties, ka starp politiķi un žurnālistu draudzība principā nav iespējama, jo šīs profesijas viena otru izmanto neizbēgami. “Pēc nākamajām bundestāga vēlēšanām es jaunizcepto deputātu redzēju Bonnā, protams, biežāk. Tā kā viņš joprojām vēl bija Jauno sociālistu apvienības šefs, drīz vien viņu pie sevis aicināja kanclers Helmūts Šmits. Pēc tam kreiso politiķu krodziņā Province gandrīz aizgrābts Šrēders stāstīja – šis viņam esot nodemonstrējis, kā tas lielajā politikā notiek. Sēdēdams savā darbistabā, Šmits esot pamatīgi sakliedzis pa telefonu, tad dusmās nosviedis klausuli un nobrēcies: “Tām pakaļām vienmēr ir pasaule jāizskaidro!” Tikai vēlāk viņš godbijīgajam apmeklētājam uzticējis noslēpumu, kas ir bijis viņa sarunu biedrs – Leonīds Brežņevs. Pirms Kremļa priekšnieka, starp citu, vada otrā galā esot bijis Baltais nams, sacījis Šmits. Ar Džimmiju Kārteru noticis tieši tāpat kā ar Brežņevu. No šīs dienas jaunais parlamentārietis Gerhards Šrēders skaidri zināja, kāpēc viņš grib kļūt par valsts kancleru. Tas, ka viņam tas bija nopietni, līdz nāvei nopietni, Provinces biedri saprata, vēlākais, kopš tās nakts, kad Šrēders, būdams kārtīgās burās, ieķērās kanclera nama žogā un sāka to pamatīgi tricināt, tad pakāpās uz tā un kliedza: “Es gribu tikt te iekšā!” Nez vai kāda cita epizode saistībā ar Šrēderu ir tik bieži atstāstīta – apbrīnojot, izsmejot, mulstot – kā šī neiegrožotā varas alku izlaušanās. Šrēders pats to agrāk pieskaitīja labākajām. Pārsteidzošākais bija tas, ka nevienam no aculieciniekiem lejassaksietis nelikās smieklīgs. Kāds izteicās, ka uz visiem bija atstājusi iespaidu Šrēdera saviļņojošā apņēmība un gribas spēks, kas izpaudās vēl ilgi, pirms šī vēlēšanās kļuva par īstenību. Jau tajā pašā naktī Šrēders to apliecināja vēlreiz: “Tas, kurš dzīvē grib sasniegt tikai vienu, to arī panāk.” Jirgens Leinemans ir bijis liecinieks neskaitāmām politiķu gribas izpausmēm, vērojot viņus rāpjamies uz vēlēšanu podestiem ar lauztām kājām, no infarkta gultām, izbēgušus no reanimācijas un atguvušos pēc ģīboņa. Tieksmi būt publiskam, būt sabiedriskam par katru cenu, Leinemans apraksta kā bundestāga iemītnieku atkarību numur viens, kā ekstrēmāko piemēru minot Rūdolfa Šarpinga dalību vēlēšanu cīņās pēc nule kā pārciestas aviokatastrofas, rīcību, kas jau vārda burtiskā nozīmē balansējusi starp dzīvību un nāvi, kad apsaitētais politiķis pakāpies uz tricelīga krēsla. Vēl centimetrs un krēsls ielidotu ar visu gārdzošo kandidātu skatītājos. “Tad tikai tu redzi, ko cilvēkam vispār šis ministra amats nozīmē.” “Bet kāpēc šī publicitāte ir vajadzīga jums, Leinemana kungs?” es jautāju. “Kam tā vajadzīga man? Protams, ka es arī priecājos par sabiedrības atzinību. Agrāk man sabiedrība bija vajadzīga, lai tā man aplaudētu un teiktu, ka tas nu reiz bija vareni un brīnišķīgi, un celtu manu pašvērtību, bet šodien es varu sacīt – gan tikai pateicoties tam, ka es joprojām apmeklēju pašpalīdzības grupas – ka varu justies labi arī bez tā visa. Atzinība man dara labu. Tas, ka cilvēki slavē manu grāmatu un pērk to, man glaimo, skaidrs. Bet, ja arī tā nebūtu, man tas liktos normāli.” Padomājis, Jirgens Leinemans nosvītro intervijas tekstā vārdus “gan tikai pateicoties tam, ka es joprojām apmeklēju pašpalīdzības grupas”.