Neiespējams naivums

Atradums

Naivisti ir mākslinieki, kurus kāds ir atradis. Caurskatot pasaulē pazīstamāko naivistu biogrāfijas, nākas konstatēt, ka tajās vienmēr ir atvēlēta vieta kādam atklājējam. Omammas Mozesas gleznas ciema veikala skatlogā pamanīja Oto Kellīrs, mākslas kolekcionārs no Ņujorkas.Kad slavenais britu gleznotājs Bens Niholsons un Kristofers Vuds Sentaivsā izveidoja tādu kā mākslinieku koloniju, viņi tur sastapa kādreizējo zvejnieku, bet tobrīd jau gleznotāju naivistu – Alfrēdu Vollisu. Saskaņā ar vienu no versijām, gruzīnu mākslinieka Niko Pirosmani darbus kādā Tbilisi tavernā nejauši pamanījis Dito Ševardnadze. Uz slavenākā naivista Anrī Ruso atklājēja godu pretendē daudzi, piemēram, Odilons Redons, Ubu karaļa autors Alfrēds Žarī, Apolinērs, un, lai gan Ruso regulāri izstādīja savus darbus Neatkarīgo salonā, Pablo Pikaso pirmo reizi viņa gleznu esot ieraudzījis teju vai starp ielu tirgotāja krāmiem. Šķiet, stāsti par atklāšanu ir būtiski, un naivisti zaudētu kaut ko no sava šarma, ja viņi veidotu karjeru gluži kā daudzi citi mākslinieki. Te gan var saskatīt zināmu līdzību ar Amerikas atklāšanu, proti, nav jau tā, ka šie mākslinieki savā vidē nebūtu bijuši zināmi, Pirosmani pat bija visai populārs, tomēr viņus nepazina tā pasaules daļa, kuru zināšanām patiešām ir vērtība. Mākslinieku gadījumā tā ir vai nu plašāka publika (un, protams, jo pazīstamāks mākslinieks, jo nozīmīgāks), vai mākslas pasaules elite.

Aivars Leitis ir uzrakstījis grāmatu par vairāk nekā piecdesmit Latvijas naivistiem – gleznotājiem un kokgriezējiem. Grāmata ir unikāla kaut vai tāpēc, ka līdz šim par viņiem ir rakstīts maz, lielākoties periodikā, un arī paši darbi redzēti visai reti – vienalga, vai runa ir par reprodukcijām vai oriģināliem. Būtībā šī grāmata Latvijas mākslas vēsturē ievieto piecdesmit jaunu uzvārdu. Diez vai šos uzvārdus pieminēs biežāk nekā Purvīti, Kazaku, Tabaku, Iltneri, F5, bet kaut kas Latvijas mākslas panorāmā ir mainījies nenoliedzami. Un tas ir Aivara Leiša nopelns. Viņš naivistu atklāšanai ir veltījis vairāk nekā divdesmit gadus.

Saskaņā ar Leiša teikto intervijā Kultūras Dienā (04. 06. 2005), viņš naivistiem pievērsās pēc brauciena uz Maskavu, kur redzēja Ruso un Pirosmani gleznas. “Mani šie darbi pārsteidza, un es sāku domāt, kā tas ir – gruzīniem kaut kas tāds ir, bet mums nav.” Doma izteikti latviska, tomēr rezultāts patīkams, proti, Leitis sāka meklēt maz zināmus un savdabīgus amatierus, skatīja cauri reģionālo presi, un, kā jau tas dažkārt notiek, kad tu par kaut ko nopietni interesējies, informācija it kā pati spēj atrast ceļu pie tevis. Rezultāts ir grāmata. Tomēr šādu atklāšanas procesu nevar saukt par nejaušu, Leitis šajā ziņā nav tipisks atklājējs, un latviešu naivisti – tipiski atklātie. Par laimi šī nav galvenā naivistu pazīme.

Pazīmes

Kas tad īsti ir naivisms mākslā? Grāmatas autors skaidru atbildi nedod un atzīst, ka mākslas pētnieku vidū šajā ziņā vienprātības nav. Leitis vairākkārt atsaucas uz grāmatā citēto Oto Bihalji-Merina izteikumu par naivistu daiļradi, “kur saduras psiholoģija, psihiatrija, salīdzinošā etnogrāfija, socioloģija un estētika”. Šis izteikums neko daudz mums nepalīdz, kaut vai tāpēc, ka minētās zināšanu sfēras saduras jebkura mākslinieka, teiksim, baletdejotāja vai kinorežisora daiļrades izpētē. Tad jau labāks ir Bihalji-Merina citāta turpinājums: “Naivistu māksla ir vienīgais no visiem daiļrades veidiem, kurš nav saistīts ar māksliniecisko tradīciju un kurā neizpaužas bioloģiskās attīstības pakāpe (kā bērnu daiļradē), kā arī garīgi slimo daiļrades psihiskās anomālijas. Naivists atšķirībā no profesionāla mākslinieka necenšas apgūt priekšmeta formu un necenšas arī darbu pilnīgi pabeigt. [..] Naivists savā gleznā grib no jauna radīt to, ko viņš redz un jūt.” Tātad mākslinieks naivists nav nedz bērns, nedz psihiski slims, un viņam svarīgāk ir izpaust sevi, nekā izdarīt to tehniski efektīgi vai atbilstoši mākslinieciskajiem kanoniem. Naivisti gleznās neievēro perspektīvas likumus, skulptori neinteresējas par anatomisko pareizību, bet viņu darbos ir kas cits. Pats Leitis kā galveno naivistu mākslas pazīmi izceļ sirsnību un patiesumu.

Jautājums, kas ir naivisti, patiešām ir sarežģīts un interesants. Sarežģīts tāpēc, ka neviens no pazīmju komplektiem nešķiet pietiekami pārliecinošs – tas ir vai nu nepietiekami skaidrs (kā lai pazīst sirsnību?), vai neprecīzs (kā lai atšķir amatiera nemākulību no naivista pašizpausmes, galu galā zirgu neprot uzzīmēt neviens no viņiem?), vai definīcija radīta vienīgi, lai izvairītos no grūtībām (kāpēc gan psihiski slima cilvēka gleznas nevarētu saukt par naivo mākslu?).

Jautājums par naivistu mākslas būtību un kodolu ir interesants tāpēc, ka, uzdodot šo jautājumu, mēs nonākam taisnā ceļā pie identitātes krīzes, ko daudzos mākslas radītājos un baudītājos izraisīja modernisms un 20. gadsimta māksla vispār. Vai māksla prasa meistarību? “Tā nav nekāda māksla, pat mana māsasdēla kāmis to varētu uzgleznot!” Vai izšuvumi ir patriarhālās sabiedrības neatzītā sieviešu māksla? Kāpēc izcila mākslas darba kopija vairs nav izcils mākslas darbs? Vārdu sakot, ja jūs interesē māksla, tad padomāt par to, kas ir naivā māksla, manuprāt, ir svētīgi.

Avoti

Domu gājiens katram savs, proti, ar savām īpatnībām. Man jautājums par naivās mākslas sirdi un dvēseli transformējās jautājumā, kāpēc kādu interesē naivā māksla. Tas nebūt nav pašsaprotami, ka izdevniecība Neputns ķērusies klāt naivistiem vai ka šādu albumu pērk (un, cik saprotu, diezgan labi). Galu galā, kā raksta Leitis, daudzi no grāmatā aprakstītajiem māksliniekiem savā vidē ir autsaideri, viņu māksla ir izsmieta, arī galerijas nav īpaši viņus lutinājušas. Interese par naivistiem, manuprāt, nav nevainīgi naiva, bet tā uzrāda naivistu mākslas fenomena pretrunīgo dabu.

Naivisms radās 19. gadsimta beigās līdz ar modernismu. Par pirmo naivistu uzskata Anrī Ruso. Protams, daudzi mākslas cienītāji teiks, ka naivisms ir daudz senāka parādība un atrodams gan viduslaiku skulptūrās, gan agrīnās Renesanses gleznās, gan 19. gadsimta tautas mākslā un ne tikvien tur. Tomēr jāņem vērā, ka mākslas virzieni un jēdzieni, ko kritiķi izmanto, lai definētu šos virzienus, nav viens un tas pats. Tikai tā var izskaidrot, kāpēc sirreālistus var atrast 17. gadsimta glezniecībā, kādā veidā Platons var būt modernisma aizsācējs, bet postmodernisms – mūžīgs.

Modernisms nebija viendabīga parādība, un tam ir daudz pazīmju. Viena lieta, ka modernisti atteicās no atdarināšanas principa, kas Rietumu tēlotājā mākslā dominēja vismaz kopš Renesanses laika. Dažādu iemeslu dēļ (viens no tiem noteikti ir fotografēšanas tehnoloģijas izgudrošana) prasme anatomiski precīzi uzzīmēt zirgu māksliniekiem vairs nešķita svarīga un interesanta. Attieksmes maiņa gan mākslinieku, gan skatītāju uztverē nenotika acumirklī, bet 19. gadsimta beigās pārmaiņas jau acīmredzami bija sākušās. Simt gadu agrāk tāds Anrī Ruso nemūžam netiktu izstādīts pazīstamā Parīzes izstāžu zālē un par viņa gleznām labākajā gadījumā zinātu vienīgi kaimiņi.

Tomēr tikpat svarīgi ir arī tas, ka modernisms attīstījās lielā mērā romantisma iespaidā. Tieši no romantisma patapināta ideja par mākslinieku tīrradni, kas mākslas kanonu neierobežots rada patiesu mākslas darbu. Vai baroka laika publiku interesēja, cik precīzi mākslas darbs atspoguļoja mākslinieka pārdzīvojumus? Diez vai. Klasicismā mākslas darbs bija patiess, kad spēja paust kādu fundamentālu un vispārcilvēcisku patiesību, romantisma tradīcijā patiess mākslas darbs ir tas, kurš bez izkropļojumiem atklāj mākslinieka iekšējo pasauli. Viņš ne tikai pauž savu individualitāti, savas dvēseles mokas, bet arī spēj pamanīt to, ko izsmalcinātie prātvēderi savu mūžu neievērotu.

No šī pieņēmuma izriet, ka spēja pamanīt tīrradni ir apliecinājums arī atradēja jūtīgumam un patiesumam. Romantiskais varonis ir spējīgs ievērot to, kam mietpilsoņi paiet garām. Manuprāt, arī atklājuma pēkšņumam ir nozīme, vai, pareizāk sakot, tam, ka atradējs mākslas darba vērtību spēj novērtēt acumirklī, tā, piemēram, Oto Kellīrs nevis aizgāja mājās, ilgi domāja par Omammas Mozesas darbiem un pēc nedēļas atgriezās, bet uzreiz (!) nopirka visas (!) gleznas, kas tobrīd noputējušas (!) atradās veikalā. Tas tikai apliecina viņa dvēseles jūtīgumu.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka šis nav stāsts par Aivaru Leiti, viņš par naivistiem runā drīzāk kā mākslas vēsturnieks un, manuprāt, arī kā aizraujošu un neparastu cilvēku kolekcionārs. Es vienīgi vēlējos raksturot dažus no iemesliem, kas modernistiem lika pievērsties amatieru un tautas mākslai.

Naivisti

Ja par atskaites punktu ņemam romantiskās pašizpausmes principu, skaidrāka, manuprāt, top atšķirība starp naivismu un bērnu, kā arī psihiski slimo cilvēku mākslu. Pareizāk sakot, atšķirība nav skaidra, jo daudz kas atkarīgs no tā, kāds ir jūsu priekšstats par bērnu vai psihisku slimību. Ja jūs bērnus uzskatāt par nesamaitātām būtnēm, ar kuru muti runā patiesība, un ja garīgu slimību jūs uztverat kā gaišredzības spēju, tad viņus nodalīt no naivistiem nav iespējams. Toties ja bērni tikai neveikli vingrinās saulīšu vai mājiņu zīmēšanā un ja slimība aizmiglo un nevis apskaidro prātu, tad nekāda sakara ar naivistiem te nav.

Atšķirība no diletantiem arī ir viegli saprotama – diletanti neprasmīgi atdarina gatavus paraugus, naivisti izpauž sevi. Atliek vienīgi noskaidrot, kuri ir kuri. Pirmajā mirklī sastopamies ar grūtībām, jo abi zirgu zīmē anatomiski neprecīzi. Jāsaka, Leiša grāmatā bieži sastopams viens niķis – viņš nevis paskaidro, kā naivistu darbos var saskatīt viņu patiesumu, bet atkārto maģiskas formulas “intuitīvais patiesums”, “sirsnīgums”, “jūtama smalki vibrējošas enerģijas klātbūtne” utml. Kāpēc šķībi uzzīmēta māja ir “sirsnīga”, nav skaidrs, bet, pāris reizes izlasot šo apzīmējumu, lasītājam it kā jāpieņem, kā tā droši vien ir. Tomēr, cik saprotu, “sirsnīguma” klātbūtne nav jāmeklē gleznās, un, manuprāt, arī Leitis to nemeklē pašos darbos. Naivisma atslēga ir mākslas darba autora personība un biogrāfija. Mēs nevaram zināt, vai mākslinieks ir naivists, kamēr mēs neuzzinām, kāda ir viņa izglītība, viņa dzīves gājumu, attieksmi pret mākslinieka aroda apgūšanu un saviem darbiem. Naivista pazīmes ir gleznošana vai veidošana savam priekam, spēja sasaistīt darbus ar saviem pārdzīvojumiem, pieredzi vai izjūtām, konsekvence un spītība, kad jāsastopas ar apkārtējo neizpratni vai aicinājumiem mainīt stilu, tehniku, žanru, – tas viss liecina par mākslinieka patiesumu un sirsnību.

Diemžēl šai versijai jāsastopas ar pāris problēmām. Pirmkārt, naivisti acīmredzami nav tīrradņi. Viņi atdarina citus māksliniekus, lai gan dara to pa savam, viņi ir pazīstami ar mākslas tradīciju un kanoniem, lai gan bieži vien nezina detaļas un tehniskos paņēmienus, turklāt viņi bieži vien vēlas gleznot “pareizi” un kā “īsti” mākslinieki. Otrkārt, patiesumam un sirsnībai mākslā nav īpašas vērtības, romantiķiem nebija taisnība. Vienkāršākā ilustrācija ir sirreālistu automātiskā māksla. Sirreālisti sludināja, ka mākslā ir jāizpauž indivīda psihes dzīve, arī neapzinātā, un tāpēc būtiska ir nevis profesionālā meistarība, bet spēja izpaust sevi automātiski, proti, bez intelekta kontroles. Viņi apgalvoja, ka jebkurš var būt mākslinieks, un, piemēram, tādi sirreālisti kā Makss Ernstsun Īvs Tangī bija autodidakti. Tomēr praksē absolūts automātisms literatūrā vai glezniecībā izpaudās kā absolūti nebaudāma, neizlasāma, neinteresanta māksla, toties tie darbi, kas mūs valdzina, teiksim, Maksa Ernsta kolāžas, tīri tehniski nevarēja būt radīti automātiski. Vārdu sakot, ar pašizpausmi nepietiek.

Atliek vai nu atteikties no naivisma jēdziena un šajos māksliniekos meklēt nevis sirsnību, bet kādas citas vērtības, vai arī sirsnības aizstāvjus izraudzīties no konservatīvo ideologu vidus un, piemēram, aicināt atgriezties pie vienkāršas un harmoniskas dzīves, teiksim, laukos. Nekad neesmu sapratis, kādā ziņā lauku cilvēki varētu būt sirsnīgāki un patiesāki nekā pilsētnieki, tomēr šķiet, Aivaram Leitim šāda harmoniskās dzīves vīzija liekas simpātiska, lai gan viņa grāmata ir veltīta ārkārtīgi sarežģītām, neharmoniskām, pat traģiskām personībām. Vienkāršības aizstāvji naivismā varētu atrast daudz ko simpātisku. Piemēram, ir vērts ievērot to, ka praktiski visi naivisti atdarina “reālistisko” mākslu, aizraujas ar ainavām, portretiem, kluso dabu. Domāju, ka daudziem kļūdas perspektīvas attēlojumā var šķist daudz piedodamākas nekā mūsdienu mākslinieku atteikšanās no audekla vai skulptūras vispār.

Tomēr, manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka Ruso vai Pirosmani darbos ir vēl kaut kas bez sirsnības un atteikšanās no akadēmiskās glezniecības principiem. Tāpat, piemēram, Žaņa Bulava vai Edgara Krīgera darbos ir kaut kas tāds, kas izceļ viņus uz daudzu citu naivistu fona. Diemžēl no grāmatas teksta nevar uzzināt, kas tieši tas varētu būt. Manuprāt, te nav runa par viņu biogrāfiju, “raksturīgo krāsu paleti” vai to, ko mākslinieks vēlējies darbā attēlot. Drīzāk par naivistu mākslu jāuzdod tie paši jautājumi, ko mākslas kritiķi uzdod par jebkuru citu mākslas darbu – kā formai var būt nozīme un kas tā par nozīmi. Cik saprotu, Leitis grib saglabāt naivistu, diletantu un profesionālo mākslinieku nošķīrumu, un tāpēc šos jautājumus īpaši neizceļ.

Kolekcija

Protams, es nedomāju, ka šī grāmatair manifests, bet tās autors – modernisma vai konservatīvisma ideologs. Tīrradņi ir pirmām kārtām mākslas vēsturnieka grāmata, kurā iemūžinātas ilgstoša pētījuma rezultātā iegūtās zināšanas par Latvijas naivistiem. Tomēr tā nav tipiska. Lai arī autors izsaka savas domas par to, kas ir naivisms, kādas ir diskusijas par terminoloģiju, mākslas vēsturnieku slengā apraksta naivistu darbus (“aprautu līniju intuitīvajā patiesumā atklājas atkailināta klasiskas formas zīmējuma un krāszieda līdzsvarotības imitācija”), laiku pa laikam izrotā tekstu ar diskutabliem apgalvojumiem par to, ka krucifiksu autori radījuši zemapziņas tēlus vai ka liktenis vienmēr mīl cilvēkus ar dīvainībām, tomēr tas viss nez kāpēc šķiet otršķirīgs – nodevas žanram un mākslas vēsturnieka profesijai. Autors man noteikti nepiekritīs, bet man radās aizdomas, ka viņu nemaz neinteresē naivisms kā mākslas novirziens, žanrs vai “trešā kultūra”, kā viņš to raksturo. Drīzāk viņu aizrauj cilvēki. Ja uz mirkli aizmirstam par “aprauto līniju intuitīvo patiesumu”, tad šī grāmata ir par sevišķiem cilvēkiem – tādiem, kas nav piepildījuši savas ilgas, ir cietuši, izjutuši izsmieklu un pazemojumu, tomēr saglabājuši pašcieņu par spīti visam un nav ne padevušies, ne arī samierinājušies. Un vēl grāmata ir par šo cilvēku attieksmi vai, pareizāk sakot, kaislību pret mākslu. Vārds “naivs” noteikti nav labākais apzīmējums ne šiem cilvēkiem, ne viņu darbiem.