Nedrošības elegance

Pamazām jāpierod pie domas, ka arī universitātēs var satikt filozofus. Īpaši retos gadījumos viņi strādā filozofijas fakultātēs, gadās, ka viņi ir profesori, filozofijas profesori, lai cik dīvaini tas izklausītos. Un daži no viņiem saprot, ka zināma dīvainība šajā faktā ir. Retajam ar šo dīvainību gribas tikt galā vai pierādīt, ka “filozofijas profesors” ir iespējams, nevis pretrunīgs vārdu savienojums. Retais šajā gadījumā ir grieķu izcelsmes amerikāņu filozofs Aleksandrs Nehamass (1946), kurš Prinstonas dzīlēs mūs sagaidīja ar vīnu un pusdienām un, lai gan nekad iepriekš nebija mūs saticis, uzreiz bija gatavs runāt par lietu. Par to pašu.
“Pats par sevi saprotams, ka vajag lasīt, mācīties, domāt, lasīt Platonu un tā tālāk, bet tu taču nedomā ar to nodarboties visu dzīvi,” viņam pirms daudziem gadiem, pārsteigts un vīlies, teica tēvs, viens no bagātākajiem Grieķijas baņķieriem. Aleksandrs Nehamass, iemaldījies Amerikā, līdz pat trīsdesmit gadu vecumam uzskatīja, ka jānopelna daudz naudas un tad savā privātajā jahtā jāpavada laiks intelektuālās sarunās, pārdomās un lasīšanā, taču, piekritis asistēt vienam no lielākajiem Nīčes pazinējiem pasaulē Valteram Kaufmanam, viņš palika Prinstonā, kur joprojām ir filozofijas un salīdzināmās literatūras profesors. Viņa grāmatu Nīče: dzīve kā literatūra daudzi joprojām uzskata par vienu no labākajām Nīčes interpretācijām – vismaz anglosakšu pasaulē; viņa pārdomas par Platonu un Sokratu ir ienesušas svaigumu skatījumā uz antīkās filozofijas nozīmi un pārliecinājušas daudzus, pat neizglītotus skeptiķus, ka Platons nav palicis kaut kur senatnē, bet joprojām atrodas mums priekšā. Filozofija kā dzīves māksla viņa skatījumā pat mani pārliecināja, ka arī par to var runāt interesanti. Visnesaprotamākā man šķiet viņa interese par masu kultūras, piemēram, televīzijas estētiku, taču visu varbūt arī nevajag saprast.
Laba filozofija balansē starp literatūru un zinātni, bet Nehamass ir balss, kas liek atcerēties – laba filozofija ir tuvāka labai literatūrai nekā zinātnei. Varbūt tieši tādēļ viņš sevi sauc par estētu un filozofisku kosmopolītu, kurš vienlaikus dzīvo vairākās vietās.
Es nezinu, kāpēc Aleksandrs Nehamass kļuva par vienu no pirmajiem pieciem un vienīgo filozofu, kurš 2001. gadā saņēma Endrjū V. Mellouna fonda balvu par izciliem sasniegumiem humanitārajā jomā 1,5 miljonu dolāru apmērā, taču pamatojumā teikts, ka “viņš, sniedzot lielu ieguldījumu Platona pētniecībā, pievēršoties Nīčem, Fuko un popkultūras estētikai un par sava darba centrālo asi padarot interpretāciju, ir demonstrējis, ka filozofija ir saistoša un svarīga.” Uz manu jautājumu, kas kopīgs Sokratam un Nīčem, viņš atbildēja: “Tas, ka viņi ir neaizmirstami.”

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Aleksandrs Nehamass: Agrāk es varēju tā teikt, tagad teikt, ka es esmu filozofs, izklausītos pēc sevis slavināšanas.

RL: Kā tā?

Nehamass: Padomājiet. Vai jūs esat filologs? – Jā. Vai jūs esat fiziķis? – Jā. Vai jūs esat filozofs? Pozitīva atbilde uzreiz norāda, ka tu esi kaut kādā ziņā pārāks par citiem. Tā nav viegla atbilde, jo tā nozīmē ne tikai to, ka mani interesē noteiktas lietas, bet arī to, ka es dzīvoju noteiktu dzīvi.

RL: Jūs teicāt, ka agrāk jums bijis viegli to pateikt. Kas notika?

Nehamass: Es neteicu, ka es varēju tā teikt, es teicu, ka kāds tā varēja sacīt. Klasiskā laikmeta Grieķijā un pat 18. gadsimtā Eiropā to bija viegli pateikt. Šodien teikt “es esmu filozofs” nozīmē vai nu norādīt uz noteiktu profesiju, ko es negribu darīt, vai arī apgalvot, ka tu dzīvo noteiktu, filozofisku dzīvi, kas nav viegli. Bet jā, es gribētu domāt, ka es esmu filozofs.

RL: Ko tas nozīmē?

Nehamass: Man tas nozīmē, ka mani interesē vispārīgi jautājumi par to, kādi ir cilvēki un kā viņiem būtu jādzīvo, ja uz šiem jautājumiem vispār var atbildēt. Bet jautājumi, kurus tu uzdod, un atbildes, kuras tu atrodi, maina to, kāds tu esi cilvēks, arī ikdienā. Es nedomāju, ka būt filozofam nozīmē noteiktu darba vietu un algu.

RL: Kā jūsu jautājumi iespaido jūsu ikdienas dzīvi?

Nehamass: Es atbildēšu netieši. Es nesen atkal pārlasīju Tomasa Manna Budenbrokus, un man šķita ļoti ticams Tomasa Budenbroka teiktais, ka viņam vairs nav, pēc kā tiekties. Un viņš turpina: “Tu saņem visus dzīves labumus tad, kad tava iekšējā enerģija, tava tieksme turpināt ir izsīkusi.” Man bija sajūta, ka tas teikts man, lai gan nekad iepriekš, to lasot, es tā nebiju juties. Un es domāju, vai tas ir tāpēc, ka esmu kļuvis vecāks, sasniedzis savas robežas, vai tāpēc, ka noticis kaut kas cits? Tad es sapratu, ka tas ir daļēji tāpēc, ka esmu kļuvis vecāks, tāpēc, ka man ir pieredze, bet daļēji arī tāpēc, ka esmu pavadījis tik daudz laika, lasot Tomasu Mannu, Nīči un Platonu un domājot par to, kāpēc ir vērts turpināt, pat ja neesmu drošs par to, ko daru un kāds tam pamats. Tā kā mani ir interesējis, kā turpināt dzīvot, nezinot un neesot drošam, vai tas ir pareizi, es esmu kļuvis par cilvēku, kurš tieši tā arī dzīvo.

RL: Kāpēc jūs no rīta mostaties un kaut ko darāt?

Nehamass: Kāpēc būtu jābūt kaut kam vairāk nekā nedrošībai? Kad es saku “nedrošība”, es negribu teikt, ka es nepārtraukti šaubos par to, kurp es eju un ko daru. Es gribu teikt, es negaidu, ka citi rīkosies tāpat kā es. Tas netraucē celties no rīta. Tas varbūt pat palīdz, jo tu zini, ka vari izdarīt kaut ko tādu, ko neviens cits nevar.

RL: Un ko jūs gribētu izdarīt?

Nehamass: Nezinu, es to nevaru aprakstīt vispārīgos jēdzienos. Varbūt es gribu kļūt par labu filozofu. (Smejas.)

RL: Kas padara kaut ko jums interesantu?

Nehamass: Es domāju, ir tieši otrādi. Jautājums ir nevis, kas padara, bet kad man kaut kas ir interesants? Mani kaut kas interesē tad, kad es jūtu, ka es to neesmu izsmēlis, ka tur ir vēl kaut kas, ko es vēl neesmu redzējis, un es to gribu redzēt. Tas, ko tu esi izsmēlis, tevi vairs neinteresē, precīzāk, to, kas tevi vairs nevelk, tu esi izsmēlis. Reizēm tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta, piemēram, kad man pārstāja patikt Hermanis Hese. (Smejas.) Viņš ir labs autors jauniem cilvēkiem, īpaši jauniem vīriešiem, tur ir tāda noslēpuma izjūta, ir kaut kas lielāks un dziļāks, bet tu paskaties vēlreiz un domā, nu, labi, varbūt es to nevaru sasniegt – nu un kas? Tās dziļās sarunas pēc kāda laika kļūst garlaicīgas.

RL: Kas bija pirmais impulss jūsu interesei par filozofiju?

Nehamass: Divas lietas. Vidusskolā es biju ļoti resns, vismaz tā es jutos, un man vajadzēja atrast ko tādu, ko citi nespēj. Otrkārt, es gribēju iemācīties jaunlatīņu valodu, paņēmu Spinozas Ētiku, nesapratu tikpat kā neko, bet nodomāju – tas, ko es tik ļoti nesaprotu, ir tieši tas, ko es gribu apgūt. Tā ka gadījums un snobisms kopā.

RL: Kur te snobisms?

Nehamass: Es biju slikts atlēts, es varēju kļūt par intelektuāli un uzvarēt viņus tajā spēlē.

RL: Vai jums ir izdevies?

Nehamass: Domāju, ka jā. Uzvara nenāca bez sāpēm, un tā nav pilnīga, jo viss vēl turpinās. Uzvara ir tāds smags vārds, drīzāk es samierinājos. Es spēju to, ko viņi nespēj, tieši tāpat, kā viņi spēj to, ko nespēju es. Spēju atšķirība ir ļoti svarīga manā pieejā filozofijai. Ir dažādi veidi, kā kaut ko sasniegt, tos nevar salīdzināt un teikt, tas ir labāk, tas sliktāk – labāk nopelnīt daudz naudas nekā būt labam rakstniekam, labāk būt izcilam aktierim nekā izcilam komponistam. Labāk būt izcilam jebkam.

RL: Kas ir dzīves jēga?

Nehamass: Es nedomāju, ka ir tāda lieta, lai gan iespējams dzīvot jēdzīgi. Tas nav nekas tāds, ko var atklāt, mēs to izveidojam, ja izveidojam, un dažādām dzīvēm ir dažādas jēgas. Šajā sakarā man ir ļoti svarīga analoģija ar mākslas darbu. Vienīgā kopīgā īpašība visiem izciliem mākslas darbiem ir tā, ka tie ir izcili, un mākslā tiecas pēc tā, lai būtu vēl vairāk un vēl dažādāki veidi, kā būt izcilam, kā būt lieliskam. Es domāju, tas lielā mērā attiecas arī uz cilvēku dzīvi.

RL: Jūs mēdzat runāt par dzīvi kā estētisku fenomenu ar savu eleganci, saskanību un stilu. Kas vēl padara dzīvi jēdzīgu?

Nehamass: Brīžiem es nonāku galējībā un domāju, jā, tikai elegancei un skaistumam arī ir kāda nozīme, bet skaidrs, ka tas nav tiesa, jo mums jādzīvo starp cilvēkiem un jāievēro kaut kāds morāles minimums… Varbūt tas ir viens no maniem buržuāziskajiem aizspriedumiem, bet es nedomāju, ka dzīve un cilvēki ir tikai mākslas darbi. Es gribu teikt, ka viņi ir lielākā mērā mākslas darbi, nekā mēs parasti domājam, ka elegance un skaistums ir svarīgāki, nekā parasti tiek atzīts. Taču dzīvē, tāpat kā mākslā, ir minimālie nosacījumi, lai kaut kas vispār tiktu uztverts kā glezna, dzejolis vai muzikāla kompozīcija, pastāv zināmi noteikumi to radīšanai, taču nepastāv noteikumi, kā radīt izcilu mākslas darbu vai nodzīvot izcilu dzīvi.

RL: Kāda dzīve ir slikta?

Nehamass: Jūs prasāt no manis vispārējus kritērijus, bet tas ir pretēji manai filozofiskajai pārliecībai.

RL: Kritēriju vietā jūs varētu dot piemēru.

Nehamass: Ja es došu kādu slavenu sliktas dzīves piemēru, to uzreiz varēs apstrīdēt – ja tā ir slavena dzīve, kāpēc to uzskatīt par sliktu? Bet, teiksim, Džefrijs Darma no Viskonsinas varētu būt piemērs. Viņš izķēra jaunus zēnus, izvaroja viņus, nogalināja un pēc tam apēda. Kad viņu pieķēra, viņam bija pilns ledusskapis ar gaļas gabaliem.

RL: Kas šajā dzīvē ir slikts?

Nehamass: Daļa no sliktuma ir tā, ka viņš pats nebija laimīgs. Otrkārt, viņš pilnīgi ļaunprātīgi izmantoja un spīdzināja cilvēkus …

RL: Kāpēc tas ir slikti?

Nehamass: Ja tas ir filozofisks jautājums, pastāv divi pamatojumi. Pirmkārt, ir sava daļa taisnības kvazi-kantiāniskā skatījumā, ka citus cilvēkus nevar izmantot par līdzekļiem savam apmierinājumam. Šis imperatīvs nebalstās nekādā metafizikā, kā Kants mēģināja pamatot. Tas balstās vienkāršā nepieciešamībā dzīvot harmonijā ar citiem cilvēkiem, jo citādi mēs vispār nevaram dzīvot. Tā ir hipotētiska sociālā nosacītība, nekas vairāk. Otrs ir vispārējās redzamības arguments. Ja katrs rīkotos tā, kā Džefrijs Darma, jūs te nesēdētu un nerunātu ar mani par filozofiju.

RL: Tādus argumentus izmantoja skolā – ja visi staigātu pa zālīti, zālīte neaugtu. Bet visi taču nestaigā! Uz ko balstās jūsu pieņēmums: ja visi tā darītu, mēs te nesēdētu?

Nehamass: Labāk būtu teikt tā – ja visi būtu tādi cilvēki, kas tā varētu izdarīt, mums būtu ļoti grūti būt atkarīgiem vienam no otra, uzticēties citiem, bet bez tā mums nebūtu nekādas dzīves.

RL: Kāpēc jūs interesē dzīve?

Nehamass: Man šķiet filozofiski svarīgi, ka idejas, kuras izsaka filozofi, ir tā organizētas, lai būtu domājams, ka kāds var dzīvot, turoties pie šīm idejām. Idejas zināmā mērā ir instrumenti dzīvei. Ja idejām nav mērķa palīdzēt dzīvot vārda plašā nozīmē, tad bieži vien no tām nav nekādas jēgas.

RL: Vai jums ir dvēsele?

Nehamass: Nē, ja ar dvēseli jūs saprotat kaut ko, kas izdzīvos pēc manas nāves. Protams, nē.

RL: Kā jūs to zināt?

Nehamass: Es nezinu. Tā arī ir nedrošība. Bet es dzīvoju, lai arī nezinu.

RL: Kāda nāve būtu vislabākā?

Nehamass: Patiesi lieliskas dzīves gals ir tāds, kas atnāk pēc iespējas vēlāk. Laba dzīve ir tā, kurai ir iespaids arī pēc tam, kad jūs jau esat miris.

RL: Kas notiks līdz ar jūsu nāvi?

Nehamass: Es kā dzīvs ķermenis pārstāšu eksistēt.

RL: Vai jūs esat dzīvs ķermenis?

Nehamass: Jā. Es uzskatu sevi par personu.

RL: Un šī persona atrodas jūsu ķermenī?

Nehamass: Nē, persona arī ir ķermenis.

RL: Kad jūs pie sevis domājat, vai to dara ķermenis?

Nehamass: Nē, persona.

RL: Kur tā ir?

Nehamass: Te, jūs to redzat.

RL: Es redzu jūsu seju.

Nehamass: Seja nav persona, bet, redzot seju, jūs redzat personu.

RL: Vai tā ir aiz sejas?

Nehamass: Nē, nē.

RL: Vai tā izpaužas sejā?

Nehamass: Vismaz. Seja ir dvēseles spogulis.

RL: Vai tad, kad jūs pie sevis domājat par sevi, vai jūs domājat par sevi kā dzīvu ķermeni vai kā par kaut ko tādu, par ko jūs nezināt, kas tas ir?

Nehamass: “Kaut kas, es nezinu kas” ir pārāk plašs un maldinošs apzīmējums. Es domāju gan tā, gan tā. Tas, ka es sevi kā dzīvu ķermeni nezinu pilnībā, nenozīmē, ka es par sevi neko nezinu un ka tā ir kaut kāda mistērija. Es nedomāju, ka esmu sev caurspīdīgs kādā no šī vārda nozīmēm. Es domāju, sakot “es”, tā saturs var atšķirties dažādās situācijās. “Es”, kurš sarunājos ar jums, nav tas pats “es”, kurš sarunājos ar saviem studentiem vai ar savu sievu.

RL: Kas tiem “es” ir kopīgs, izņemot vārdu?

Nehamass: Tā ir zināma pārklāšanās, bet es nedomāju, ka tiem ir kopīgs kaut kas cits nekā vārds un tas, ka visos gadījumos es saku “es”.

RL: Vai jums ir svarīgi domāt par sevi?

Nehamass: Es domāju par sevi daudz, iespējams, vairāk, nekā vajag. Agrāk es domāju par sevi kā nedalāmu vienību un uzskatīju, ka man sevi ir labāk jāpazīst. Nu es vairs nedomāju, ka, mainoties kontekstiem, man ir jādomā un jāuzvedas vienādi. Es domāju citādi, kad es sarunājos ar saviem studentiem, ar jums vai runājot plašas auditorijas priekšā. Es domāšu citādi, kad pirkšu drēbes vai mēģināšu flirtēt ar skaistu sievieti. Nav viegli pateikt, kas visos šajos dažādajos gadījumos saglabā savu identitāti, kas nemainās. Bet es ceru, ka, saliekot visus šos kontekstus kopā, jūs ieraudzīsiet to, ko es saucu par stilistisku vai naratīvu saikni. Tur arī ir meklējama vienība, tā nav dota vienā gabalā, tā veidojas saistībā starp šiem gabaliem. Kad es domāju par to, kas es esmu, es domāju, ka tas atrodas tapšanas procesā, tas veidojas, tas nav nekas tāds, kas mums ir dots.

RL: Kas jums ļauj būt drošam, ka, no rīta pamostoties, jūs esat tas pats, kurš vakarā aizgāja gulēt?

Nehamass: Drošam? Nekas man neļauj būt drošam. Ja man rodas doma un es katru reizi sev jautātu, kāpēc es tā domāju, es būtu ārprātīgs, citiem vārdiem sakot, es būtu filozofs sliktā vārda nozīmē, tādā nozīmē, kādā es negribētu būt filozofs, proti, tāds – viņa jautājumus mazliet izraujot no konteksta –, kuru vajadzētu sasiet un nogādāt trako mājā. Ja kāds burtiski domā, ka pasaule ir sapnis, viņam nevajadzētu būt te, viņam jādzer zāles.

RL: Kas tad cits pasaule ir, ja ne sapnis?

Nehamass: (Ilgi smejas.) Kurasapnis, kurš sapņo – tas ir jautājums. Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka tradicionālie epistemoloģiskie jautājumi ir tie paši, kurus uzdod ārprātīgie? Vai tas nav dīvaini?

RL: Aprakstiet, lūdzu, ideālu filozofa dienu.

Nehamass: Man dažas ir bijušas. Pēc ārkārtīgām mokām kaut ko izdomāt līdz galam vai uzrakstīt kaut ko, nespējot to izdarīt, darot to atkal un atkal, iekrītot visdziļākajā depresijā, pēkšņi notiek kaut kāds klikšķis, un es spēju rakstīt un izteikt to, ko gribu izteikt, es nespēju ne par ko citu domāt, un tas, ko es domāju vai rakstu, nenotiek tāpēc, ka es to daru, bet tāpēc, ka pats grib notikt. Manis gandrīz vairs nav, domas seko viena otrai, un es to vairs nevaru kontrolēt, rodas neticamas aizrautības sajūta. Vēlāk reizēm izrādās, ka es ar to neesmu apmierināts, bet, kad tas notiek, tā ir kulminācija tam, ko nozīmē darīt filozofisku darbu un būt laimīgam.

RL: Vai tam ir kāds sakars ar to, ko Platons apraksta kā zibenīgu domu, kas vienkārši parādās?

Nehamass: Tas nenotiek vienkārši, es pazīstu tās šausmas, kas ir pirms tam, es zinu, cik daudz esmu lasījis un izdomājis visādas pusdomas, kuras nezinu, kā pabeigt. Tie visi ir nepieciešamie nosacījumi. Nav tā, ka es eju un pēkšņi… Tā gadās pēc milzīgas piepūles, bet ir plaisa starp piepūli un izdošanos, un es nezinu, kas ļauj šai plaisai tikt pāri.

RL: Vai filozofijā ir bijis kāds progress pēdējos 2500 gados?

Nehamass: Vai arhitektūrā ir bijis kāds progress? Partenons, gotikas katedrāles, Vašingtona piemineklis, vai tas ir progress? Jā un nē. Daži no vēlākajiem pieminekļiem nevarētu tikt uzcelti, ja nebūtu iepriekšējo. Dažās lietās filozofijā ir bijis progress. Tikko pirmssokratisko filozofu kosmoloģiskie jautājumi kļuva principā atbildami, tie kļuva par zinātniskiem jautājumiem, daudzus jautājumus par cilvēka psiholoģiju pirmie uzdeva filozofi, bet, tikko tie kļuva principā atbildami, tie vairs nebija filozofiski, bet zinātniski jautājumi. Es domāju, ka liela daļa filozofijas ir vēl neattīstījusies zinātne.

RL: Vai pastāv filozofija, kas nav primitīva zinātne?

Nehamass: Jā, tā, kas nodarbojas ar dzīves jēgu.

RL: Runājot par izciliem filozofiem, kuriem jūs esat pievērsis uzmanību, man šķiet zīmīgi, ka neviens no viņiem nav bijis saistīts ar kādu institūciju. Kāpēc?

Nehamass: Tas ir fantastisks jautājums, tas skar to, kas mani patiesi uztrauc. Es varu tikai atbildēt, ka ja man izdosies izdarīt to, ko es gribu, arī piederot institūcijai, es būšu parādījis, ka dzīve, pēc kuras viņi tiecās, tas, kā viņi domāja, ir savienojams ar piederību institūcijai.

RL: Tātad principā jūs uzskatāt, ka vārdu savienojumam “filozofijas profesors” ir jēga?

Nehamass: Protams, es esmu filozofijas profesors, protams. Bet vai es esmu filozofs, es nezinu. Taču būt izcilam filozofam un piederēt institūcijai nav viegli. Tie, kuri interesē mani, kādā brīdī ir pārtraukuši attiecības ar institūcijām – Sokrats pameta savu darbu, Monteņs pārtrauca būt Bordo mērs, Nīče pameta universitāti. Vitgenšteinam bija šizofrēniska attieksme – viņš, pats būdams filozofs, visiem teica: nekad nekļūsti par filozofu, nekas sliktāks nevar būt; viņam riebās universitātes, bet viņš tā arī neatteicās no katedras. Ja romānu rakstnieki būtu pasniedzēji, kas mācītu rakstīt romānus tikpat noteikumiem pakļautā veidā, kā tagad mēģina mācīt filozofiju, būtu ārkārtīgi grūti. Ir jāatrod līdzsvars starp pakļaušanos noteikumiem un apņemšanos darīt lietas citādāk, pa savam.

RL: Vai filozofiju var iemācīt?

Nehamass: Jā, bet ne labu filozofiju.

RL: Ko filozofijā var iemācīt?

Nehamass: Apmēram to pašu, ko ģeometrijā. To, kas jau ir iedibināts, to, par ko cilvēki ir interesējušies, kādus jautājumus uzdevuši, kādus apsvērumus izvirzījuši. Par visu to runājot, tu mēģini ar piemēru demonstrēt, ko nozīmē nodarboties ar šiem jautājumiem. Bet nav iespējams izstāstīt, kā nodarboties ar filozofiju, izstāstīt, kā to dara. Man šķiet, ka ieinteresēt par filozofiju var tikai ar savu piemēru.

RL: Vai jūs domājat, ka sabiedrībai ir jāmaksā par filozofiju?

Nehamass: Rietumos tā notiek. Vai sabiedrībai būtu jāuztur Sokrats, kurš sēdētu un kā dundurs neliktu mieru, durstīdams to? Iespējams, ka jā, bet es nevaru iedomāties, ka tas jebkad varētu notikt. Es nevaru iedomāties sabiedrību vai institūciju, kas tiektos pēc kritikas un par vienu no saviem mērķiem izvirzītu sevis atcelšanu vai mainīšanu.

RL: Kāds labums no filozofijas? Varbūt labāk bez tās?

Nehamass: Varbūt varētu teikt, ka filozofija ir atavisms, kas drīz atmirs, kā saka Ričards Rortijs. [1. Ričards Rortijs – amerikāņu filozofs. Interviju ar viņu varēsiet lasīt kādā no nākamajiem RL numuriem.] Es nedomāju, ka atmirs, filozofija ir pārāk labi profesionāli iekārtojusies. Vai sabiedrībai vajadzīga filozofija? Vārda šaurā nozīmē, kādā tā tiek saprasta universitāšu sistēmā un akadēmiskajā pasaulē, nē, bez tās mierīgi var iztikt. Bet es nedomāju, ka var iztikt bez tās filozofijas, kurā nav nekāda progresa, kas nodarbojas ar dzīves jēgu. Es domāju, ka Vilfredam Sellersam, kuru atkārto Rortijs, ir taisnība, ka “filozofija visplašākajā vārda nozīmē nodarbojas ar to, kā lietas visplašākajā vārda nozīmē turas kopā visplašākajā vārda nozīmē.” Šajā nozīmē es nedomāju, ka mēs varam iztikt bez filozofijas.

RL: Kuru grāmatu jūs ieteiktu izlasīt jaunam cilvēkam, kurš grib iepazīties ar filozofiju?

Nehamass: Ar gaišu galvu vai viduvējam? Gaišai galvai Platona Valsti, viduvējam Platona Menonu. (Smejas.) Nav labāka filozofa, ar ko sākt, kā Platons. Nīče var aizraut, bet, sākot ar viņu, iegūst pilnīgi aplamu priekšstatu par to, ko nozīmē nodarboties ar filozofiju. Nav nekā labāka par Platona dialogiem, tie ne tikai stāsta par filozofiju, filozofija tur notiek un tiek darīta, tajos tiek dramatizēta nodarbošanās ar filozofiju, tur ir gan teorija, gan nonākšana līdz filozofijai. Dialogi ir visvairāk līdzīgi privātskolotājam filozofijā. Es nevaru iedomāties labāku sākumu kā Platons.