Neapmierinātie rūgumpodi un nenovīdības vāceles

Nemaz nav ērti, kad izvaicā par pašsaprotamo. Tas prasa pūliņus, drīzāk nedod praktisku labumu un beidzas slikti. Viens no pirmajiem mēģinājumiem šķetināt tirgus laukumā un citviet saklausīto pārliecību, kā zināms, noveda pie iztukšota indes kausa. Bet mūsdienu agorā — medijos — pēdējā laikā plaši apspriesti XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki.

“Mani apputeksnē to puķu putekšņi, kuras zied no mūžības uz mūžību,” raksta nevis Rolāns, bet dzejniece Anda Līce (Diena, 12. 07. 2003). ““Mammu, šī bija laimīgākā diena manā mūžā,” tramvajā mēģinot cīnīties ar miegu, sniedzot man buču, teica mana sešgadīgā meita, dodoties mājup no Dziesmusvētku noslēguma koncerta Mežaparkā.” (Inese Jančevska, DELFI, 11. 07. 2003) Pat tīmekļa komentāru maitasputni vien nosūkstās par dārgajām biļetēm, “savējo bīdīšanu”, slikto ēdināšanu, garlaicīgo repertuāru u.tml., bet laikrakstu kultūras apskatnieki izvērtē svētku norisi kopumā. Kādam marsietim (Vitgenšteina nozīmē) varētu rasties iespaids, ka Dziesmu svētki citkārt kritiskajiem latviešiem šķiet kaut kas trausls.

Sokrata sarunas biedri piedzīvoja ne vienu vien mulsuma brīdi, kad pašsaprotamie pieņēmumi tika atspēkoti un uzrādīta šķietamība, kas tos uztur. Domāšanas ceļā gūtās atziņas, brūkot līdzšinējiem priekšstatiem, var arī traumēt, bet cilvēks, zaudējis ierasto un ērto dzīves ritmu, spēj alkt atmaksas vai pat īstenot to. Lai gan medijos neparādās Dziesmu svētku “idejas” kritika, minētā dzejniece laikam aiz piesardzības turpat Dienā piemetinājusi: “Vienmēr būs kādi neapmierinātie rūgumpodi un nenovīdības vāceles.” Skaudrs iedalījums savējie/svešie ir raksturīgs arī mītiskajai pasaules ainai un Buša jaunākā runām, un to visdrīzāk nosaka bailes no svešā, kas varētu sagraut ierasto un nepieciešamo kārtību. Iespējams, tieši šīs pašas bailes sargā Dziesmu svētkus no domāšanas par tiem, jo tradīcija mēdz būt ērtāka par skaidrību, bet skaidrība var darīt galu tradīcijai.

“Kamēr būsit jūs, būs arī Latvija,” svētku dalībniekus Doma laukumā uzrunāja kultūras ministre. Paražas ir jaukas, tomēr sevišķas vērtības piedēvēšana tām un to uzturētājiem nav tāla no nacionālās dabas populisma — “pagriešanās ar seju pret Latviju” (I. Rībena) un turpmākas naudas apcirpšanas “elitārajai” kultūrai, kuras aprite un kvalitātes kritēriji tomēr ir starptautiski. Ministres degsme vēl būtu skaidrojama ar tautiešu pieprasījumu, bet visai izbrīnī, ka uzdoto toni turpina kultūrkritiķis Pēteris Bankovskis: “Lai ko arī teiktu jauntautiskie uzņēmējgara aktīvisti (kas tie tādi? — M.V.), Kārļa Skalbes Pasaka par vērdiņu ir un paliek latviskajai [kultūr]ainavai (kas tā tāda? — M.V.) būtiskāka par visiem starptautiskajiem panākumiem un pasākumiem.” (Diena, 12. 07. 2003) Turpināms, ka šansoni attiecīgajai ainavai ir svarīgāki par Berliozu, častuškas par Čehovu, ziņģes par Rilki, varbūt pat fish&chips par Britenu utt.

“Dziesmu svētkos ik reizi no jauna atdzimst ideālā Latvija,” rakstīts www.dziesmusvetki2003.lv un citos tirgzinības materiālos. Ja pieņemam, ka šajā “ideālajā Latvijā” gūst piepildījumu ideāls latviskums, kas palīdzējis tautai izturēt tumšās okupācijas desmitgades, tad vēl neskaidrāks kļūst, kādēļ goda virsdiriģenta loma šogad un citus pēcneatkarības gadus atvēlēta LPSR Tautas skatuves māksliniekiem Gido Kokaram, Imantam Kokaram, Ausmai Derkēvicai, Jānim Dūmiņam u.c. Kolaboracionismu ir populāri attaisnot, jo “tautai ir jāizdzīvo”, kaut gan bija taču daudzi talanti, kuri, maigi sakot, nebaudīja padomju varas atzinību — Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, Bruno Vasiļevskis, Uldis Bērziņš, Leonīds Āriņš u.c. Vai tad tiem, kuri pēc savas gribas ir sadarbojušies ar okupācijas režīmu un pieņēmuši tā apbalvojumus, nebūtu sava rīcība jānožēlo vai vismaz jācieš klusu, nevis jāsaņem godināšana nacionāli motivētā pasākumā? Stingri izpildot tautasdziesmās pausto mudinājumu pretoties naidniekiem, diriģenta paaugstinājumam drīzāk būtu jākļūst par ešafotu, taču notiek kas cits.

Reaģējot uz virsdiriģentu ērmošanos (kura, manuprāt, zaimo visai cienījamo diriģenta nodarbošanos), uniformās tērptais latvju pūlis pieskandina Mežaparka estrādi. Trīspadsmit tūkstoši galvu rod kopību dziesmā, kas palīdz aizmirst ikdienu un, jādomā, padara dziedātājus par “ideālās Latvijas” daļu. Tas nekas, ka dziesmu svētki esot pārņemti no Vācijas, kur koru tradīcija ir ļoti spēcīga (diezin vai pēc 20. gadsimta tas būtu apšaubāms). Gājienā braši maršējošais kolektīvs ar sparu apliecina “ideālās Latvijas” diženumu, un tautas kopsolis neatstāj ne mazāko vietu šaubām. Uz latviešu valodā uzdotu jautājumu — kāpēc jūs šeit esat? vai jūs saprotat, ko jūs šeit darāt? vai jūs domājat?, vienīgā sagaidāmā reakcija būtu nepatīkams izbrīns un tūlītēja jūsu iekļaušana provokatoru vai tautas ienaidnieku pulkā. Apsverams, vai nākamajos svētkos gājienu nerīkot naktī — lāpām izgaismotais ceļš radītu vēl fascinējošāku iespaidu. “Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” pūlis sev uzgavilētu, atsaucoties iemīļotajai prezidentei. Ikviens citādi viduvējais tautietis tad būtu drošs, ka ir spējīgs uz ko īpašu.

Paaudzei, kurai tautasdziesmu meldiņi pēc sava prastuma atgādina iemīļotās popdziesmas, iespējams, piedalīšanos Dziesmu svētkos ir vienīgais veids, kā apliecināt piederību latviešu tautai. Nu labi, vēl hokejs, Eirovīzija un Jāņi. Tomēr bēdīgi slavenais McDonald’s zīmols, kurš tālrādes kopainā izrotāja 70. gadu stilistikā ieturētos gājiena dalībnieku karogus, ir pamācošs tādā ziņā, ka televīzijas operators nav nolinčots par latvisko vērtību (karogu) zaimošanu ar patēriņa simbolu. Iespējams tāpēc, ka modernajā izpratnē McDonald’s ar Kamēr… un folklora ar šovbiznesu konkurē līdzīgi kā Nokia ar BMW. Taču koncertu organizētāju tiecība padarīt katrus Dziesmu svētkus aizvien vairāk par šovu — par izklaidi ar tai raksturīgo tirgzinību, skaņas un gaismas specefektiem un visvisādu dziesmeļu iekļaušanu repertuārā — ir patēriņa kultūras uzdoto spēles noteikumu pieņemšana, lai padarītu Dziesmu svētkus konkurētspējīgus ar, piemēram, popgrupu koncertiem. Lieki bilst, cik šī pieeja ir attālinājusies no Cimzes sākotnējiem nodomiem, folkloras un prāta vispār.

P.S. Mēģinājums saprast Dziesmu svētkus, starp citu, var būt aizraujošs. Ielūkosimies vēlreiz svētku mājaslapā, kur lasāms: “Dziesmu svētkos ik reizi no jauna atdzimst ideālā Latvija. (..) Visgrūtāk šodien ir patiesi un no sirds pateikt — “Es mīlu Latviju”. Un pateikt to tā, lai arī klausītāji atskārstu, ka šie visvienkāršākie vārdi ir mūsu esības pamatu pamats.” Pieļāvums, ka, izsakot vārdus “es mīlu Latviju” ne “tā”, klausītāji neatskārstu “esības pamatu pamatus”, pārstāv valodas filozofijas varbūt pat nebijuši radikālu atzaru. Diemžēl nav norādīts, tieši kura Latvija ir jāmīl (tekstā ieviestas divas), pie tam, ja mīlestībai pakļaujama “ideālā Latvija”, paliek neskaidrs, kad iespējams sākt mīlēt to (nezin ko?), kura vēl tikai “atdzims” no mūsu mīlestības.