Nāve ir ienaidnieks

Tajā mērā, kādā nav iespējams domāt  kā pirmajam, pasaulē, kurā pirms tevis jau kāds nebūtu domājis, filozofija ir saistīta ar tekstu lasīšanu un pārlasīšanu. Tajā mērā, kādā tekstu lasīšana un pārlasīšana kļūst par jēdzīgu tikai mēģinājumā saprast to, kas ir teikts,  filozofija un saprašana ir iespējama tikai pirmajā personā. Tas, kas tevi kā pirmās personas vienskaitli dīda, tev ir pieejams tikai tad, ja tu sāc runāt ar sevi un citiem.  Tu pats sev kā domājošs radījums esi pieejams tikai valodā un stāstā, tikai pastarpinājumos, kurus pats neesi radījis. Bet stāsti un sarunas izrādās saprotami  un iedarbīgi, tikai balstoties ticībā un aizdomās – ticībā, ka tajā, ko saka otrs, patiešām kaut kas tiek pateikts, un aizdomās, ka pateikts tiek kaut kas cits, nekā izklausās. Šī attiecību dinamika starp uzticēšanos un aizdomām, kritiku un pārliecību, ticību un filozofiju, manuprāt, visskaidrāk raksturo vienu no 20. gadsimta ietilpīgākajiem filozofiem, 1913. gadā dzimušo Polu Rikēru, kurš vairākās nozīmēs sevī apvieno pagājušā gadsimta svarīgākās un ietekmīgākās domu kustības.
Viņa māte nomira neilgi pēc dzemdībām, tēvs krita Pirmajā pasaules karā, viņu franču protestantu ģimenē uzaudzināja tēva vecāki. Grūti pateikt, vai viņa filozofisko izglītību vairāk ietekmējusi 1935. gadā pabeigtā Sorbonnas universitāte vai arī eksistenciālisma “tēva” Gabriela Marsela piektdienas, kurās, nešķirojot studentus un pasniedzējus, tika izkopta sokratiskā filozofēšana bez atsaukšanās uz piemēriem un tekstiem, ar vajadzību pēc tiešiem jautājumiem un pārdomātām atbildēm.  Otrā pasaules kara sākumā kā franču virsnieks nonācis vācu gūstā, visu kara laiku Rikērs pavadīja, studējot vācu filozofus, mācot citiem gūstekņiem lasīt filozofiskus tekstus un tulkojot Edmunda Huserla Idejas. Viņš aktīvi iesaistījās pēckara Parīzes intelektuālajā vidē, kur nonāca asā konfliktā ar franču psihoanalīzes metru Žaku Lakānu (kā stāsta, pēc viena no saviem slavenajiem semināriem Lakāns piezvanījis Rikēram un jautājis, kā viņam paticis, bet pēc Rikēra atbildes, ka viņš nav sapratis ne vārda, Lakāns nometis klausuli). Viņa tieksmi pēc vides, kurā studenti un pasniedzēji atrastos nevis pretējās nometnēs, bet dzīvotu sadarbībā un diskusijās neapmierināja arī jaundibinātā, alternatīvā Nantēras universitāte, kuru viņš pameta drīz vien pēc studentu nemieriem, lai divdesmit savas dzīves ražīgākos gadus pavadītu Čikāgā, ieņemot bijušo Paula Tilliha katedru (nu jau vairāk nekā desmit gadus šajā vietā ir Žans Luks Marions) [1. Interviju ar Žanu Luku Marionu lasiet RL 2003. gada decembra numurā]. Tas, ka viņa darbi tulkoti visās iespējamās valodās, tas, ka viņš ir trīsdesmit universitāšu goda doktors, ir tikai ārējas izpausmes tieksmei pēc saprašanas, kas kļuvusi par dzīvi.
Viņa filozofiju visspilgtāk raksturo neuzticība tiešam un nepastarpinātam skatam uz sevi, neticība tam, ka prāts (apziņa, domāšana) ir pats sev tieši pieejams. Tieši tas izskaidro Rikēra uzmanību pret Freida psihoanalīzi kā apziņas apzināmības robežu atklājēju.  Tas, ka zem-apziņa, bez-apziņa vai ne- apziņa arī runā un ir tulkojama, savukārt, iezīmē metaforu, stāstu, līdz ar to atmiņu  un laiku kā jautājumus, kuros sevi kā citu aplūkojošais domātājs var rast saikni ar citiem. Tā kā lielāko daļa sava mūža Pols Rikērs ir bijis universitātes pasniedzējs,  visos viņa darbos jūtama pedagoģiska intence. Taču lai kādiem jautājumiem viņš pievērstos, nepamet sajūta, ka viņš skaidro attiecības ar sevi, ar savu domāšanu, kuras neatņemams elements ir saruna ar citiem, arī tiem, kuri jau miruši un pieejami tikai tekstos. Lasot viņu, nākas noticēt, ka lasīšana un domāšana ir saistītas daudz ciešāk, nekā varētu domāt vai izlasīt citur.

Rīgas Laiks: Vai sarunas laikā drīkst uzņemt kādu bildi?

Pols Rikērs: Jā, jā, protams. Bildes ir mazākas par realitāti, bet saglabājas ilgāk.

RL: Vai jūs pats sev varat būt objekts?

Rikērs: Tieši tas ir filozofisks jautājums. Parasti, lai kaut kas man kļūtu par objektu, tam ir jābūt manā priekšā, objectus burtiski nozīmē to, kas nomests man priekšā. Bet es neesmu savā priekšā. Tas ir jautājums par to, kādā mērā es varu objektivēt pats savu pieredzi. To mums ļauj darīt valoda. Filozofiju raksturo tieši šādi, otrā līmeņa jautājumi, kuros tiek jautāts par pieredzes un notikumu jēgu.

RL: Vai jūs sev esat saprotams un caurspīdīgs?

Rikērs: Protams, ka nē. Pats jautājums – vai jūs esat caurspīdīgs? – paredz, ka jūs uzskatāt, ka jautājums par mani var būt jēdzīgs. Neskaidrība un caurspīdība ir privātās pieredzes aspekti. Neskaidrs kam?Man, man pašam. Tikai reflektīvās attiecībās starp mani un mani pašu es varu runāt par savu neskaidrību. Piemēram, pat ja es ķertos pie psihoanalīzes un runātu par savām neapzinātajām vajadzībām un tieksmēm, arī atmiņām, es vienalga runātu par kādu, kuram šīs neapzinātās vajadzības ir, jo lietām nav ne apziņas, ne bezapziņas. Tikai persona vai, teiksim, būtne, kas spēj teikt “es”, var uzskatīt sevi par caurspīdīgu vai neskaidru. Tā ka jautājums, kuru jūs uzdodat, paredz, ka iespējams jēdzīgi jautāt par “es”.

RL: Labi, es precizēšu jautājumu ­ vai jūsu domāšana ir jums caurspīdīga?

Rikērs: Mana domāšana? Jā, bet ne manas sajūtas. Ja es domāju, es apzinos, ka domāju, jo citādi es nespētu neko pateikt, un jūs pieņemat, ka es patiešām domāju to, ko saku. Šī situācija, ka es patiešām domāju tā, kā saku, paredz arī to, ka es domāju, ka es šobrīd domāju, jo domāšana ir klātesoša sev, un šo aspektu es saucu par refleksiju. Refleksija ir tūlītēja atgriešanās pie manis paša.

RL: Vai tad sajūtu gadījumā jūs vienmēr neapzināties to, ko jūtat?

Rikērs: Protams, ka nē. Tā ir daļa no…

RL: Kā jūs varat kaut ko just, ja neapzināties, ka to jūtat?

Rikērs: Pēc tam.

RL: Kā – pēc tam?

Rikērs: Apzinos pēc tam. Jo, piemēram, šobrīd es neesmu drošs, kādas ir manas izjūtas attiecībā uz jums, es to vēl nezinu, jo…

RL: Varbūt šobrīd arī nav nekādu izjūtu?

Rikērs: Jā, protams. Bet vienmēr pastāv kāds sajūtu fons, labsajūtas vai citas sajūtas fons. Šī fona metafora ir ļoti interesanta, jo foni ir, tā teikt, viens aiz otra, vairākos slāņos, pastāv zināma fonu hierarhija. Padomāsim par ainavu. Jebkurā ainavā mums ir dažāda līmeņa tuvums un tālums. Tieši tāpat man ar sevi. Ir dziļi iesakņotas sajūtas un ir seklas un gaistošas izjūtas, emocijas, kuru laiks ir daudz īsāks, teiksim, par kaislībām. Piemēram, ko es jūtu, klausoties mūziku? Tās nav emocijas, tā nav kaislība, bet kaut kāda sajūta. Es daudz klausos mūziku, – piemēram, klausoties kādu Baha fūgu, tas nav ne prieks, ne skumjas, tā ir garīga sajūta, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar šo muzikālo gabalu, tā sajūta kaut kādā veidā jau atrodas tajā skaņdarbā. Emocijas ir personīgas, kaislības – privātas, publikai apslēptas, bet ir tādu sajūtu pasaule, kuras nav vardarbīgas, nav ilgstošas, bet tās, kā saka, paceļ manu garu, paceļ manu garu sev pāri. Tā ka šādas sajūtas savā ziņā ir pacelšanās sev pāri.

RL: Vēlreiz atgriezīsimies pie domāšanas. Vai jūs varētu mēģināt atbildēt uz jautājumu – kas ir domāšana?

Rikērs: Es nesteigtos ar atbildi. Ja mēs, piemēram, ņemam Dekartu, viņa uzdoto jautājumu “kas ir domāšana?” un viņa atbildi, kas vairāk līdzinās uzskaitījumam – tā ir uztvere, atcerēšanās…

RL: Tā bija Dekarta atbilde, mani interesē jūsu atbilde.

Rikērs: Es dotu… es teiktu, ka domāšana ir jebkura pieredze, kuru var ievietot izteikumos un pēc tam pakļaut jēdzīguma, patiesības un aplamības kritērijiem. Tātad, pirmkārt, domāšana ir atvērta valodai, tad iemiesota valodā, izteikumos, un bez tam izraisa divu veidu jautājumus – kāda ir šī izteikuma jēga? Un vai tas ir patiess vai aplams? Galu galā es teiktu, ka jautājums par patiesumu arī ir domāšanas kritērijs.

RL: Jūs pieminējāt jēgu un jēdzīgumu. Vai jūs varētu aprakstīt līdzekļus, kas nepieciešami jēgas atrašanai, veidošanai vai, vienalga, nonākšanai pie jēgas? Kādi līdzekļi ir nepieciešami, lai jēgu pazītu vai ieraudzītu?

Rikērs: Tas ir grūts jautājums, jo jēdzīgums, tā teikt, pats liecina par sevi.

RL: Ko tas nozīmē?

Rikērs: Ja es domāju, ka izteikums ir jēdzīgs, man nav nekādu iespēju pierādīt, ka tas ir jēdzīgs. Ja jūs nepiekrītat, ka tas ir jēdzīgs, iestājas pretrunīgs stāvoklis. Bet “būt jēdzīgam”, es teiktu, ir gan valodas, gan domas pirmatnēja situācija.

RL: Kādā nozīmē “pirmatnēja”?

Rikērs: Kaut kas ir jēdzīgs. Ir jēdzīgi būt jēdzīgam. Tas ir apļveida apgalvojums. Jēdzīgs izteikums, teiktu analītiskie filozofi, ir paš-attiecināms, tas attiecas uz sevi.

RL: Man šķiet, ka šo jēgas apli var atstāt tad, ja ir runa par kādas jaunas jēgas radīšanu.

Rikērs: Jā, protams.

RL: Ja jēga ir pirmatnēja domas un valodas situācija, tad kā šī pirmatnējā situācija ir saistīta ar situāciju, kad tiek radīta jēga?

Rikērs: Tie ir meklējumi. Ja es saduros ar kādu pieredzes faktu, kurš man šķiet bezjēdzīgs, es strādāju pie tā, lai to paceltu līdz jēdzīgumam, kurā mans meklējums tiek, tā teikt, apmierināts, piepildīts, tādā nozīmē, kādā vēlēšanās mēdz piepildīties. Zināmā nozīmē jēgas meklējumi ir vēlēšanās – es gribu saprast. Un saprast nozīmē turēt prātā to, ko es saucu par jēdzīgu pieredzi, ko var izteikt teikumos, kuri loģikā, savukārt, ir izteikumi. Īstenības izteikumi, varbūtības izteikumi un performatīvi izteikumi, kuri, kā to ir parādījuši Vitgenšteins un Serls, dara to, ko saka, izdara to, kas tajos ir pateikts. Ja es saku – tev ir piedots, tad tev ir piedots, es tev esmu piedevis. Jo es to saku un līdz ar to arī izdaru. Kā viens no šiem filozofiem teica, mēs darām lietas ar vārdiem. Apgalvojuma gadījumos mēs nedarām lietas, mēs vērojam.

RL: Savā ziņā pasaulē nekas nemainās, neatkarīgi no tā, kādus apgalvojumus es izsaku.

Rikērs: Jā, bet ja kāds dodas uz ostu un kristī kuģi, teikdams, tas tagad ir Karaliene Elizabete, kaut kas tiek izdarīts, jo tagad šim kuģim ir vārds. Fiziskai realitātei ir piešķirta jauna jēga, kas saistīta ar noteiktām privilēģijām, pienākumiem un tiesībām, kuras pavada šo vārdu.

RL: Ja tā tiek saprasta jēga, tad kas ir dzīves jēga?

Rikērs: Pārāk liels jautājums, pārāk liels. Kuras dzīves? Bioloģiskās? Prāta dzīves? Garīgās dzīves?

RL: Jūsu dzīves.

Rikērs: Manas dzīves? Es nezinu. Te es pievērstos narratīva, stāstījuma lomai. Kā jūs zināt, es esmu strādājis pie šīs tēmas. Tas ir atkarīgs no stāsta, no stāsta, kuru es stāstu par sevi. Manas dzīves jēga tad ir gandrīz reducējama līdz to stāstu jēgai, kurus es stāstu par savu dzīvi. Es teiktu, ka manas dzīves jēga ir saistīta ar manu narratīvo identitāti.

RL:Tajā nozīmē, ka jūs esat tas, ko par sevi stāstat, jūs esat jūsu stāsts par sevi?

Rikērs: Jā, bet arī stāsti par mani, kurus es atrodu sarunās, lasot romānus vai Šekspīra traģēdijas. Es mēdzu attiecināt uz sevi to, ko lasu, identificēt sevi ar kādu no modeļiem, ar kuriem saduros literatūrā vai sarunās. Ja es sevi attiecinu uz kādu no šiem modeļiem, tad tās vairs nav tikai attiecības starp mani un mani pašu, bet ietver arī stāstus, kurus viņi stāsta par sevi un mani, arī stāstus par izdomātiem tēliem. Liela daļa mana dzīves stāsta ir izdomāta, dzīves stāsts tiek izdomāts.

RL: Pieņemsim, bet šī naratīvā identitāte liek domāt, ka no stāstiem nav izejas, ka mums vispār pieejami ir tikai stāsti. Jebkurš jūsu dzīves skaidrojums arī būs tikai stāsts, stāsti vairojas un rodas iespaids, ka mēs nedzīvojam pasaulē, bet stāstā.

Rikērs: Zināmā mērā, bet es neteiktu, ka ir tikai stāsti. Ir arī vērojumi, apraksti…

RL: Arī apraksti, ja tie ir sakarīgi, ir sava veida stāsti…

Rikērs: Kāpēc? Tāpēc, ka ikvienā pieredzē ir laika dimensija, un tikko parādās laika dimensija, parādās arī vieta stāstīšanai. Stāstīšana ir plašs lauks, kura robežas tālu pārsniedz literāros stāstus, rūpīgi izveidotus stāstus ar sižetu un tā tālāk. Jo ir arī stāsti bez sižeta, bez kompozīcijas. Kamēr mana dzīve nav beigusies, tai var pievienot jaunus stāstus. Tas ir ļoti sens grieķu sakāmvārds, ka pirms nāves mēs ne par vienu cilvēku nevaram teikt, ka viņš ir laimīgs. Jo stāsts vēl nav beidzies.

RL: Bet sakiet, kā, dzīvojot savu dzīves stāstu, jūs varat izkļūt no stāsta un pieskarties pasaulei, būt pasaulē?

Rikērs: Ar vērojumu.

RL: Ar ko?

Rikērs: Ar vērojumu. Es skatos uz debesīm, lūkojos zvaigznēs. Es nestāstu stāstu, es vienkārši apbrīnoju.

RL: Tātad arī šajā dārzā jūs esat tikai tādā mērā, kādā to vērojat? Jūs esat šeit tikai tik daudz, cik redzat šo vietu?

Rikērs: Un kur ir grūtības?

RL: Man ir tāda izplūdusi sajūta, ka jābūt vēl kādam veidam, kā būt šajā dārzā.

Rikērs: Jā. Es, piemēram, izjūtu aukstumu un karstumu un tā tālāk, protams, ka tā nav tikai vizuāla jutekļu pieredze. Būšanai pasaulē ir tik daudz dimensiju, piemēram, arī labi justies ir veids, kā būt pasaulē, bet jutekliskā pieredze, kura vienmēr ir daļēja, arī veido daļu no būšanas pasaulē, būšanas te.

RL: Man šķiet, ka arī rīcība ir viens no veidiem, kā pieskarties pasaulei. Taču domas neizraisa darbības, domas izraisa vien citas domas, tās nenoved pie rīcības.

Rikērs: Kāpēc ne?

RL: Nezinu, bet kā jūs aprakstītu pārēju no domas pie rīcības?

Rikērs: Starp manām domām ir domas, kuras nemudina rīkoties, dažas domas neaicina rīkoties, bet reflektēt, rakstīt. Bet ir arī citas domas, kuras noved pie rīcības, tām ir imperatīvs raksturs, gribas izteikumi – darīsim to vai to. Te es varētu padomāt, ka mana griba arī ir doma, bet tāda doma, kas aicina to īstenot ķermeņa kustībās, spējās mainīt lietas, likt rasties jaunām lietām. Es noteikti atšķirtu to, kas notiek, notikumus, no reizēm, kad kāds liek kaut kam notikt, tikai tad tās ir darbības. Ir domas, kuras motivācijas procesā iedarbina spējas rīkoties, pieskaras to lietu spektram, kuras ir manos spēkos. Izmaiņas, kuras es varu izraisīt ārpus sevis. Es teiktu, ka gribas nodoms sevis realizēšanai prasa fizisko un mentālo spēju starpniecību, intence var īstenoties tikai tad, ja vidutājfunkcijas veic šīs spējas. Es domāju, ka spējas ir nepieciešams vidutājs starp domu un kustību, domu un rīcību. “Es to varu izdarīt” precīzi apraksta šo starpstāvokli.

RL: Savā atbildē jūs pieminējāt motivāciju, kas pavada domāšanu. Pirms daudziem gadiem jūs rakstījāt, ka simboli izraisa domāšanu.

Rikērs: Protams, jā, es to teicu pirms četrdesmit gadiem. Kopš tā laika es daudz ko esmu iemācījies, lai gan tas, ko jūs minat, kļuva par saukli.

RL: Jā, bet es gribēju lūgt jums piemēru…

Rikērs: Man tur pilna grāmata ar visādiem simboliem.

RL: Tas tiesa, bet…

Rikērs: Tajā laikā mani visvairāk interesēja ļaunuma simboli, bet nu ar to ir cauri, tas mani vairs nenodarbina. Tajā laikā es teicu, ka teoloģijas un filozofijas, kas nodarbojas ar ļaunumu, ir atkarīgas no simboliem. Grēkā krišana ir simbols, pārkāpums ir simbols, netīrība un tā tālāk. Visam mūsu vārdu krājumam, ar kuru tiek runāts par pieredzes negatīvajiem aspektiem, ir simboliska slodze.

RL: Labi, bet kur te parādās domāšana?

Rikērs: Jo bija domātāji (smejas), kuri ņēma simbolus nopietni un “iepirkās” dažādās simbolu teorijās. Viņu domāšanas pasaulē kaut kas notika, šie simboli viņus skāra, un viņi mēģināja domāt saskaņā ar šiem simboliem.

RL: Kā jūs saprotat grēka simbolu?

Rikērs: Es mēģinu izsekot pirmējiem simboliem – netīrība, vaina, smagums. Grieķu vārds hamartia, kas tiek tulkots kā grēks, pirmkārt nozīmē netrāpīšanu mērķī. Tam paralēls ir priekšstats par aplamu ceļu, kas nenoved līdz ceļojuma mērķim. Starp šiem simboliem – netrāpīt mērķī un nomaldīties – ir zināma radniecība. Bet saprotiet, es to rakstīju pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem… es nenoliedzu to, ko tur rakstīju, bet mani šīs problēmas vairs neinteresē, es ar tām strādāju citādi.

RL: Jūs daudzkārt esat uzsvēris, ka filozofija stingri jānošķir no reliģijas, jūsu ticība jānošķir no jūsu filozofijas.

Rikērs: Jā, jā.

RL: Tas izklausās mazliet savādi. Rodas iespaids, ka ir vismaz divi jūs, divi, kas izvairās satikties. Kā jūsos satiekas ticošs cilvēks un filozofs?

Rikērs: Es teiktu, ka turos pie sākotnējās vārda “ticēt” nozīmes. Ticēt, pirmkārt, nozīmē ticēt tam, ko saka kāds cits. Es jums ticu, ja jūs sakāt šo vai to. Un visa reliģiskā pieredze balstās, tā teikt, uz uzticēšanos īpašiem vārdiem, runām, rakstiem, kuri veido, kā lai to saka, reliģijas arhīvu. Bet, no otras puses, es teiktu, ka neviena reliģiska pieredze nekad nav izstrādāta bez filozofijas atbalsta. Jo ticība vispār, un reliģiska ticība īpaši, paredz vārdus, valodu, teikumus, runas. Bet reliģiskas ticības radīto teikumu, runu ceļi ārkārtīgi daudzās vietās krustojas ar filozofiskas pasaules radītiem izteikumiem, īpaši grieķu pasaulē. Tā nav nejaušība, ka jūdu Bībele tika pārtulkota grieķu valodā, tādā veidā jūdu ticība tika, tā teikt, projicēta hellēņu valodas pasaulē un kļuva par hellēnistiskās kultūras daļu. Tā vismaz kultūras laukā izveidojās saikne starp to, kas bija specifiski reliģiska pieredze, un ētiskām un teorētiskām pārdomām filozofijas ietvaros.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Rikērs: Tas ir jautājums?

RL: Jā.

Rikērs: Vai tas ir personīgs jautājums?

RL: Jā.

Rikērs: Es dotu vairākas atbildes.

RL: Vairākas?

Rikērs: Vairākas. Pirmkārt – kādam Dievam? Pilnīgi droši, ne dusmu, bet mīlestības Dievam. Iespējams, ne spēcīgam, bet vājam Dievam. Es teiktu, ka uz to, ko tas man nozīmē, man nav vienkāršas atbildes. Piemēram, mēdz runāt par Dieva personību, bet teikt, ka Dievs ir persona, nozīmē ieviest antropocentriskus priekšstatus ar dusmām, mīlestību un visu citu. Tādēļ es teiktu, ka pastāv neitrāla dimensija, kurā… es varētu teikt, ka mana mīlestības pieredze, mana pieredze, ka tieku mīlēts un mīlu, ir, tā teikt, fragments no universālas mīlestības pieredzes, kurā mīlestība tiek tverta kā noteikta enerģija, enerģija, kas kustina pasauli. Es būtu ļoti uzmanīgs, piedēvējot kaut kādu personīgu nozīmi šai inaugurālajai pieredzei. Es mēģinu turēties pie neitrālas izteiksmes un runāt par Visaugstāko. Es teiktu, ka Dievu var saukt par personu tajā mērā, kādā tas palīdz indivīdiem kļūt par personām, tā ka varētu teikt, ka Dievs ir personalizējošs. Personības avots, tas, kas ļauj man kļūt par personību, protams, nevar būt personība tajā pašā nozīmē.

RL: Ko jūs domājat ar…

Rikērs: Runājot par Dievu, es nevaru iztikt bez negatīviem izteikumiem, proti, Dievs nav tas, nav tas, nav arī persona tajā nozīmē, kādā es varu saprast personu, tas ir, ar ķermeni, sajūtām un tā tālāk. Tā ka būt par personiskuma avotu pats par sevi nav veids, kā būt personai. Bet jūs redzat manu minstināšanos, manas grūtības. Mani valdzina negatīvās teoloģijas.

RL: Es ne līdz galam sapratu, ko jūs domājāt, sakot, ka mēs kļūstam par personām, kas ar to jāsaprot?

Rikērs: Fakts, ka es nejūtu sevi kā labā un skaistā sākumu, es vienmēr esmu parādā kādam, kas ir pirms manis. Es teiktu, ka arī valodu apsteidz vārds, Dieva vārds. Es neesmu spējas runāt un sajēgt īpašnieks, es esmu šo spēju saņēmējs. Es esmu māceklis.

RL: Kā māceklis jūs esat?

Rikērs: Tāds ir jautājums. Varētu teikt, ka praviešu māceklis, to cilvēku māceklis, kuri, pēc manām domām, ir tuvāk Dievam nekā es. Es paļaujos uz viņu darbu, jo pieņemu, ka viņi pieder pie tā, kas ir inaugurāls.

RL: Ko šajā gadījumā nozīmē inaugurāls?

Rikērs: Tāds, kas ir absolūts sākuma punkts.

RL: Savas intelektuālās autobiogrāfijas beigās jūs sakāt, ka nāve izdzēš atšķirību starp darbu un neizdarīto. Jūs runājat par savu pieredzi, kad jūsu ceturtais bērns izdarīja pašnāvību un kad nomira jūsu draugs Mirča Eliade, un sakāt, ka savā ziņā nāve viņus izlīdzināja, lai gan viens aiz sevis neatstāja nekādus darbus, bet otrs atstāja milzumu sējumus. Kā jums šķiet, kas ir nāves spēks?

Rikērs: Es to rakstīju sen, es tā vairs neteiktu. Tas nebūt nav galvenais, ko es varētu teikt par savu dēlu. Nav svarīgi, ka viņš aiz sevis nav atstājis nevienu darbu, jo tajā laikā es pieredzēju arī sava drauga Mirčas Eliades nāvi, kurš aiz sevis atstāja milzīgu darbu – es gan neesmu vairs tik drošs, ka tas bija lielisks darbs, bet vienalga, vienalga galvenais, ko es varu teikt par savu dēlu, ir tas, ka viņš bija atbildīgs par savu nāvi. Es atmetu visus pieņēmumus, ka viņš bija slims, ka viņš pār sevi nevaldīja un tā nebija viņa rīcība. Es godinu viņu, sakot, ka viņš uzņēmās atbildību par savu rīcību un ka nāve ir pēdējais dzīves solis. Pašnāvība man… Es neesmu tik stingrs pret pašnāvību kā lielākā daļa filozofu (dārzā sāk skanēt tuvējās baznīcas zvani), jo pašnāvībai piemīt šī, es neteiktu maģiskā, bet noslēpumainā, misteriālā dimensija, kurā dzīve un nāve sakrīt. Tas ir dzīves solis, kas dāvā nāvi. Parasti, kad tu mirsti, tas nav tavs solis, tā nav rīcība, tu pieredzi nāvi, ciet, tā ar tevi notiek, bet, kad tu pats sev uzvel nāvi, tas kļūst par dzīves soli. Un tāds solis ir pelnījis, lai to godina kā dzīves soli.

RL: Kāpēc neizdarīt pašnāvību? Vai ir kāds iemesls to nedarīt?

Rikērs: Mana atbilde ir pavisam vienkārša – jo man patīk dzīve. Un mana problēma ir jautājums, kāpēc ir cilvēki, kuri negrib būt dzīvi (Rikēram asaro acis), kuri negrib dzīvot? Ir brīnišķīga filma, Stundas par Deloveja kundzi. Šīs filmas problēma ir nevis tā, ka tā sākas ar pašnāvību un beidzas ar to pašu pašnāvību, bet tā, ka ir cilvēki, kuri ne par ko negrib dzīvot. Kas ir šī noslēpumainā tieksme būt dzīvam? Kāpēc ir cilvēki, kuriem nav spēka, nav šīs dziļās vēlmes, šīs tieksmes dzīvot?

RL: Un jums nav atbildes?

Rikērs: Nē, nevienas. Šī problēma pilnībā aizēno manas intereses pirms četrdesmit gadiem, kad mani nodarbināja vainas jautājums. Nē, šobrīd mana problēma ir ciešanas. Tādēļ līdzcietība ir stājusies apsūdzības vietā. Tādēļ es jums teicu, ka vainas problēma mani vairs neinteresē. Netaisnīgas ciešanas, nespēja dzīvot, kas piemīt jauniem cilvēkiem, tik daudzi jaunie izdara pašnāvības, tas mani nodarbina. Un man nav atbildes uz to. Es reiz uzrakstīju rakstu Ļaunums kā izaicinājums teoloģijai un filozofijai. Es to rakstīju pirms mana dēla nāves, bet tas tik publicēts neilgi pēc tās. Daudzi uzskatīja, ka tā bija, tā teikt, atbilde uz šo pieredzi, lai gan tā nebija. Taču es pats uztvēru šo grāmatu kā tādu, kas apsteidza manu atbildi uz šo izaicinājumu, kaut gan tā nav atbilde, bet mēģinājums izpētīt attieksmes, kuras var ieņemt šādu notikumu priekšā. Bet jau tur es neskatījos uz ļaunumu šaurā nozīmē kā uz grēku, bet plašā nozīmē kā uz nožēlojamu stāvokli, bezpalīdzību.

RL: Vai jūs nesaskatījāt kādu savu kļūdu sava dēla pēdējā rīcībā?

Rikērs: Protams, ka saskatīju, protams. Pat vairākas. Es biju slikts skolotājs, es nespēju pateikt – nē. Un varbūt viņam nepalīdzēja mana nespēja aizliegt vai vismaz tas, ka es pat neizteicu savu nepiekrišanu noteiktai uzvedībai. Bet es neesmu drošs, ka ir vecāki, kuriem tas izdodas. Bērnu rūgtums pret vecākiem bieži vien ir pamatots.

RL: Vai jums ir bail no savas nāves?

Rikērs: Kā ikvienam.

RL: Kā jūs zināt, ka ikvienam ir bail?

Rikērs: Es nezinu, bet es zinu – ja man patīk dzīve, es ienīstu nāvi, bet es… Ļaujiet man pateikt… (Vairākas mašīnas reizē ilgstoši signalizē, apgrūtinot dzirdēt teikto.) Es esmu ļoti tālu no Martīna Heidegera, kuram nāve ir daļa no tā, ko viņš sauc par “Sorge”, teiksim, rūpes. (Pie mājas pienākusi sirma, salīkusi kundzīte kopā ar melnu guvernanti – kā norunāts, pulksten piecos, iedzert tēju. Pols Rikērs lūdz viņai dažas minūtes pasēdēt viņa kabinetā, jo viņam esot intervija angliski, viņš drīz nākšot.) Jā, es sāku teikt, ka es nedomāju, ka nāve ir, tā teikt, implicēta dzīvē, ka tā ir dzīves sastāvdaļa un tā tālāk, Heidegera “būšana pretī nāvei” nav mana.  Esmu ļoti tuvs Montēņam, kuram  nāve ir ienaidnieks… (Sirmā kaimiņiene pieklibojusi pie dārza galdiņa:  “Varbūt man atnākt rīt?” – “Nē, nē, mēs tūlīt beigsim.”) …ienaidnieks, ar kuru ir jāsarunājas, lai to iepazītu. Montēņam ir brīnišķīga nodaļa par nāvi. Es arī runāju par nāvi kā ienaidnieku. Un ar ienaidnieku ir jācīnās, kamēr tu zaudē.

RL: Kas notiks, kad jūs satiksiet šo ienaidnieku? Kas notiks ar jums?

Rikērs: Tas ir atkarīgs no tā, vai es to apzināšos.

RL: Vai jūs gribētu apzināties miršanu?

Rikērs: Pirms dažiem gadiem, kad es atbildēju uz šādiem jautājumiem diviem francūžiem, es teicu, ka gribētu apzināties savu miršanu. Tagad es domāju, ka tā ir iedomīga attieksme.

RL: Bet kas notiks ar jums, kad jūs mirsiet? Kas notiks pēc tam?

Rikērs: Man nav ne mazākās jausmas. Jo vārdam “pēc tam” nav nekādas nozīmes, jo “pēc tam” ir tikai tiem, kas izdzīvo. Iztēloties kaut kādu nemirstību nozīmētu pārvilkt izdzīvojušo cilvēku laiku pie sevis. Ja pēc nāves kaut kas ir, tad tas nav “pēc”, jo tur nav ne pēc, ne pirms, bet gan pilnīga manifestācija tam, kas bija dzīves jēga, tas vairāk saistīts ar tagadni nekā nākotni. Man mūžība ir nevis garāks laiks, tā ir vertikāla dimensija tagadnes laika blīvumam. Pilnīgi iespējams, ka nāvei ir kāds sakars ar tagadnes blīvumu. Bet es neko nevaru apgalvot, es tikai gribētu būt dzīvs tik ilgi, kamēr neesmu miris (smejas). Tas ir tāds apļveida izteikums. Bet te es jūs atstāšu, mani gaida tā vecā sieviete.