Britu zinātnieki, kas ik pa laikam paziņo presei kādu dārgu un bezjēdzīgu pētījumu rezultātus, jau sen ir manas neatslābstošās pseidointelektuālās intereses objekts. Šķiet, vēl nedaudz un es varēšu publicēt anekdošu krājumu, kuras visas sāksies ar vārdiem “Britu zinātnieki atklājuši...” Kāpēc tieši viņi? Vai tiešām Lielbritānijas zinātniskie institūti ir rekrutējuši visgudrākos pasaules speciālistus? Vai piešķīruši tiem visvairāk naudas? Droši vien, objektīvi spriežot, tas ir tuvu patiesībai. Ja vēl pieņem, ka ASV, Krievijas un Ķīnas zinātne pēdējā gadsimta laikā bieži strādājusi militāriem mērķiem un iemācīta turēt muti, briti varētu būt tie, kas vismazāk kautrējas par pētījumiem iztērēto naudu. Nē, es saprotu, ka tas ir normāls zinātnes process – reizēm pētījumi vainagojas ar svarīgiem atklājumiem, bet reizēm svarīgi ir arī tas, ka nekas būtisks nav atklāts, nereti nopietnus secinājumus var izdarīt tikai pēc vairāku gadu desmitu darba un dažādu zinātnisko metožu izmantošanas. Un tomēr – smieklīga ir regularitāte, ar kādu tiek sensacionāli pavēstīts par jaunākajiem pētījumiem, kas pierāda, piemēram, kafijas vai sarkanvīna veselīgumu. Vai par to, kā cilvēkiem, kas miegā pagriežas uz kreisajiem sāniem, ir emocionāla kontakta problēmas. Nu, bet kuram tad nav? Retāk, taču arī Latvijā ziņu veidā parādās dažādu pētījumu rezultāti, kas liecina par veiksmīgi iztērētu naudu, taču nepasaka neko svarīgu. Nē, es nerunāju par partiju reitingiem, lai viņiem vieglas smiltis, socioloģisko aptauju firmas mēdz iepriecināt savus klientus arī ar citiem tematiem. Aptaujājot ievērojamu izlases kopumu, “Latvijas Fakti” ir konstatējuši, ka gandrīz puse jeb 45,7 % Latvijas iedzīvotāju vislabprātāk gatavo maltīti, bet kā otra iecienītākā nodarbe ar 42,9 % ir mājas darbu veikšana. Trešajā vietā ar 41,4 % sirdij tuvākā cilvēkiem ir mājokļa uzkopšana. Kā liecina pētījuma dati, 57,5 % aptaujāto sieviešu labprātāk gatavo maltītes, bet 54,3 % – uzkopj mājokli. Savukārt 51,1 % vīriešu labprātāk remontē salūzušas mājsaimniecības lietas, bet 40,4 % – iznes atkritumus. Pat ar neapbruņotu aci redzams, ka 45 procenti īpaši neatšķiras no 42 procentiem, bet “maltītes pagatavošana” jau arī nav lielā pretrunā ar “mājas darbu veikšanu”. Tiesa, šokējošs ir atklājums, ka 40 procentiem vīriešu patīk iznest atkritumus, taču citādi es nespēju iedomāties, kā šos atklājumus būtu iespējams izmantot praktiskiem vai vismaz teorētiskiem mēŗkiem. Lūk, iemesls, kāpēc “pētījumu rezultāti”, kas ir izrauti no konteksta un nekritiski pasniegti presē (nerunājot jau par faktoloģiskām kļūdām, kas neizbēgami iezogas specifiskas informācijas nodošanas procesā nespeciālistam), ir interesanti nevis zinātniskā vai populārzinātniskā nozīmē, bet pirmām kārtām – mitoloģiskā. Tas ir, mani interesē, kā “zinātniska” informācija veido mūsdienu ticējumus, fobijas, aizspriedumus un ietekmē sarunvalodu. Jau pati frāze “tas ir zinātniski pierādīts” funkcionē valodā pavisam savdabīgā veidā, tas vairs nav stāstījuma teikums, bet gan emocionāla, piesātināta mitologēma. Es katram gadījumam paskatījos vārdnīcā, mitologēma ir “konkrēts, tēlains un simbolisks realitātes attēlošanas paņēmiens, kas nepieciešams tajos gadījumos, kad realitāte neiekļaujas formāli loģiskās un abstraktās atainošanas rāmjos”. Britu zinātnieku tēls kā autoritāte neiekļaujas nekādos formāli loģiskos rāmjos – nevienu neinteresē, vai tas ir iesācējs aspirants vai sirms profesors, tie vispār gandrīz nekad nav konkrēti cilvēki. Lai arī viņi ziņās tiek nosaukti par Brauniem, Skotiem vai Džonsoniem, nevienu neinteresē šo cilvēku fiziskās sejas, zinātniskās biogrāfijas un personiskie pārdzīvojumi. Britu zinātnieki ir bezpersonisks informācijas avots, kas garantē šai informācijai noteiktu un nemainīgu autoritātes līmeni. Jebkas, ko ir atklājuši britu zinātnieki, ir vienādi ticams vai neticams. Gluži tāpat kā Homēra eposos vai Lielajā Edā nav ticamāku un mazāk ticamu detaļu. Piemēram, es pirms kāda laika uzzināju, ka emociju paušana rakstiskā veidā var palīdzēt ātrāk sadziedēt dažādus fiziskus ievainojumus, jo rakstīšanas procesā tiek stiprināta cilvēka imūnsistēma. To ir atklājuši psihologi, kuri par saviem pētījumiem informēja Britu Psihologu biedrības konferencē Stokā pie Trentas. Šis ir viens no maniem vismīļākajiem britu zinātnieku atklājumiem. Paskatīsimies, kā sabiedrībai tiek izklāstīta atklājuma būtība – pirmām kārtām tiek apraksta pētījuma metodoloģija, tā ir svarīga šī mīta sastāvdaļa. Tātad, “pētījumā, kurā tika iesaistīti 36 brīvprātīgie, puse no viņiem tika lūgta aprakstīt vissmagāko savas dzīves pārdzīvojumu, izklāstot, kā viņi toreiz jutušies. Pārējie eksperimenta dalībnieki saņēma uzdevumu rakstīt par dažādām ikdienišķām lietām, piemēram, kā viņi pavada savu brīvo laiku. Abu grupu dalībnieki trīs dienas pēc kārtas 20 minūtes veltīja rakstīšanai. Pēc šiem rakstīšanas vingrinājumiem zinātnieki brīvprātīgajiem augšdelmā izdarīja nelielu dūrienu ādā. Pēc divām nedēļām zinātnieki pārbaudīja, kā šie dūrieni ir sadzijuši.” Tiktāl viss būtu skaidrs, intriga ir radīta, lasītājs neviļus iedomājas – kā tas man pašam nebija ienācis prātā? Britu zinātnieku izmantotās metodes parasti ir pavisam vienkāršas, taču mirstīgajiem cilvēkiem šos pētījumus padara nepieejamus kāds dārgs aparāts, nesamērīgs pētījumu apjoms vai grafiks. Šajā gadījumā vissimpātiskākais ir tas, ka pētījumu atkārtot var jebkuras klases audzēkņi – viss, kas ir vajadzīgs, ir 36 cilvēki, trīs dienas un nekaitīgs dūriens augšdelmā. Taču neviens nekad neuzdrošināsies pētījumu atkārtot (izņemot, protams, citus “britu zinātniekus”), te darbojas kāds savdabīgs tabu mehānisms, kas zinātniekus ierindo totēmisko dzīvnieku kategorijā. Taču, atgriezīsimies pie pētījuma. Skaistākais britu zinātnieku atklājumos ir to paradoksālais raksturs. Nē, protams, gadās atklāt arī kaut ko triviālu, reizēm rezultāts tikai apliecina to, ko visi jau tāpat varēja iedomāties. Par šādiem atklājumiem pat runāt negribas. Šajā pētījumā ir savādāk. Izrādās, ka tiem eksperimenta dalībniekiem, kuri bija rakstījuši par vissmagāko savas dzīves pārdzīvojumu, brūce bija sadzijusi labāk. Savukārt tiem, kuriem brūces bija dzijušas lēnāk, speciālisti konstatēja augstāku stresa un psiholoģiskās spriedzes līmeni. Psiholoģe Sūzena Skota, kura vadīja šo pētījumu, intervijā BBC teica: “Šie rezultāti norāda uz to, kāda iedarbība ir salīdzinoši īslaicīgai un vienkāršai terapijai, kas var labvēlīgi ietekmēt brūču dzīšanu. Teorētiski tai nav ilglaicīgas iedarbības.” Skota norādīja: “Šo paņēmienu ir vienkārši izmantot, jo cilvēkam nav obligāti jābūt pārdzīvojušam kaut ko briesmīgu, viņam tikai jāapraksta pats smagākais pārdzīvojums savā dzīvē.” Skaisti viņa pateica par to, ka cilvēkam “nav obligāti jābūt pārdzīvojušam kaut ko briesmīgu”, vai ne? Es uzreiz atcerējos Daniila Harmsa dienasgrāmatas, kurās bija, piemēram šādi ieraksti: “Labs laiks: 9 – piecelties, 10–5 – pludmale, 6–7 – pusdienas, 7–9 – rakstīt. Slikts laiks: 10 – piecelties, 11–1 – lasīt, 1–3 – rakstīt, 3–4 – lasīt, 4–5 – rakstīt, 5–6 – pusdienas, 6–8 – rakstīt.”
