Naudas te nav un nebūs

No Woman, No Cry Ir tieši deviņi vakarā, kad Jasirs kājām dodas uz Vecpilsētu. Viņš ir ieradies Rīgā no Ēģiptes dienvidu pilsētas Asuānas un šovakar nolēmis apmeklēt pilsētas klubiņus. Pavisam melns, divdesmit četrus gadus vecs jauneklis, kuru nav iespējams nepamanīt. Bet patlaban Jasirs vēl atrodas uz Ģertrūdes un Tērbatas ielas stūra. Tieši šeit, iepretim Lulu Picai viņu apstādina kāds vīrs un bez liekām ceremonijām paskaidro, ka “Latvija nav tā zeme, kur palikt”, jo “naudas te nav un nebūs” un “patvērumu te nedabūt”. Tāpēc viņš par nelielu atlīdzību palīdzēšot izkārtot Šengenas vīzu. Jasirs apjūk. Viņa plānos nav palikt ne Latvijā, ne Eiropā. Uz Lāčplēša un Tērbatas ielas stūra acīmredzami iereibis vīrietis izliecas pa automašīnas logu, izstiepj roku Jasira virzienā un uzsauc: “Nu vot i naši prišļi! Jevropppāāā!” [1. Nu re, mūsējie ir klāt! Eiropa! (krievu val.)] Jasirs pamāj atbildei un smaida. Blaumaņa ielā viņš iegriežas dzērienu veikalā un skaļi sveicina apkārtējos: “Salām aleikum! Nice to meet you!”[2. Esiet sveicināti! (arābu val.) Prieks iepazīties (angļu val.).] Pārdevējs, kurš patlaban kārto plauktos pudeles, sabožas: “Vai nu tu pērc kaut ko, vai beidz te plātīties!” Jasirs atstāj veikalu manāmi sarūgtināts. “People here not friendly...”[3. Ļaudis te nav draudzīgi (angļu val.).] viņš komentē notikušo. Ziedu sieva no Saktas puķu tirgus sūta Jasiram gaisa buču, un viņa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Pie Brīvības pieminekļa Jasiru ielenc bariņš pusaudžu. Trīs meitenes un puika labā angļu valodā lūdz naudu “atceļam uz mājām Bauskā” – divdesmit santīmus katrs. Viena no meitenēm acīmredzami sasmēķējusies zālīti. To Jasirs pamana tūlīt un nekļūdīgi, tāpēc lūdzēji nedabū ne santīma. Šādu jauniešu grupiņas viņu naktī uzrunās vēl vairākas reizes. Lūdzēji parasti staigā pa trim un lūdz ne vairāk un arī ne mazāk kā divdesmit santīmus. Žēlabainajiem stāstiem, kā likums, ir tikai trīs sižeti – “maizītei”, “lai nokļūtu mājās” un “nepietiek alus glāzei un cigaretēm”. Pie Makdonalda Jasira plaukstā iegulst krāsainas lapiņas ar meitenēm vaļīgās pozās, kas sola “truly elegant and seductive experience”, “totally nude show” un “free beer”.[4. ...patiesi elegantu un uzbudinošu piedzīvojumu; pilnīgi kailu šovu; alus par brīvu (angļu val.).] Vairāki cilvēki piedāvā iegādāties skatu kartes ar Doma baznīcas un operas skvēra attēliem. Nošņurcis vīrelis apstādina Jasiru: “Hey, englishman! Give me one cigarete!”  [5. Hei, angli, iedod cigareti! (angļu val.)] Jasirs izskatās lepns – viņš noturēts par tūristu no Eiropas! Vīrelis groza pirkstos Jasira pasniegto ēģiptiešu Cleopatra markas cigareti, paosta un rūpīgi ievieto gandrīz pilnā cigarešu paciņā. Kaļķu ielā ņudz tūristu bari. Bārā uz letes dejo puskaila sieviete. Jasirs novietojas pēc iespējas tuvāk dejotājai un pasūta glāzi alus. Tiesa, cilvēku, kurš jau ir redzējis vēderdejas Kairā, vairs nav tik viegli pārsteigt: “Ļoti, ļoti skaista. Bet ļoti, ļoti tieva!” Doma laukumā Jasiru aptur meitenes – skolēnu dziesmu svētku dalībnieces. Viņas vēloties nofotografēties kopā ar neparasto ciemiņu. Viena no meitenēm nobučo Jasiru un atstāj savu tālruņa numuru. Viņš staro. Pie Melngalvju nama Jasirs sastop studentu no Jordānijas – balto cilvēku drūzmā viņi viens otru pamana tīri instinktīvi. Mohammeds, kurš Rīgā nodzīvojis jau vairākus gadus, nolasa Jasiram īsu lekciju par Latviju. Cilvēki šeit esot draudzīgi. Tomēr ne jau visi – īpaši jāuzmanās no jauniešiem ar īsi apgrieztiem matiem. Klubā N pie ieejas no Jasira mēģina iekasēt dubultu samaksu. “Vobščem to ja rasist” [6. Vispār es esmu rasists (krievu val.).] – apkārtējiem paskaidro iekšā laidējs. Seko protesti, un Jasirs iekļūst klubā par “vietējiem” paredzēto cenu. Viņš ātri iepazīstas ar citiem apmeklētājiem, un jau pēc brīža kopā ar policistu Kārli uz skatuves dzied karaoke – Boba Mārlija No Woman, No Cry.[7. Nav sievietes, nav asaru (angļu val.).]Sajūsminātā zāle aplaudē. Četri no rīta. Izdejojies Jasirs lēnām atstāj Vecrīgu. Pie universālveikala Centrs pagalam saguris jauneklis viņam iespiež rokā lapiņu ar striptīzšova reklāmu. Varbūt nākamreiz? Interesanti, cik tas varētu maksāt? Ja jau alus par brīvu, tad pārējais gan laikam ir ļoti dārgs. Bet Kairā ir otrādi – skaties vēderdejas, cik gribi, bet par alu noplēsīs seškārtīgu cenu!

Juris Lorencs

Nekustīgais piegājiens Braucot uz Barenboima koncertu ar velosipēdu cauri Tīrgārtenam, pļavā trušus nemanīja, tikai birzs malā bija izklāta paliela ar mākoņiem un mēnesi apdrukāta sega. Gan mākoņi, gan mēness bija krietni pabālējuši, un kaut kur starp tiem vīdēja melna seja. Bet nēģeris tas nebija. Savvaļas gultai aiz muguras, cauri krūmiem rēgojās Gētes pelēkā marmora mugura. Gēte nekad nav bijis pagriezies ar seju pret bomzi. Valsts opera Unter den Linden ir pilna ar kundzēm puķainās kleitās un vasarīgi tērptiem vīriešiem. Melnu drēbju divdesmit deviņos grādos pēc Celsija ēnā nav. Pa skatuvi staigā milzīga robota roka, iztaustot laukumu. Ar strauju atvēzienu tā nobrauc bīstami zemu virs klavierēm. – Francūži. Bel Air ieraksta visus sešus Bēthovena sonāšu koncertus, ko Berlīnē spēlē Daniels Barenboims. Metālisko roku, kas izmēros atgādina palielu ceļamkrānu, manuāli kustina kāds vīrietis. Ir acīmredzams, ka šī konstrukcija spēj pārlauzt mugurkaulu gan pianistam, gan sapostīt klavieres. Un viss ir tikai šī vīrieša divās nelielās rokās, un tomēr viņam to atļauj. Straujā solī uz skatuves uznāk sirms vīrietis. Bet tas nav Barenboims. Tas ir cilvēks, kas lūdz izslēgt pilnīgi visu, kas ir paņemts līdzi. Sarkanie aizkariņi pie kulisēm ir uzrauti augšā gatavi iznācieniem. Bet neviens nenāk. Spriegumam sākot jau noplakt, ātrā, koncentrētā gaitā iznāk un pie klavierēm nostājas Daniels Barenboims. Viņš ir melnā uzvalkā, baltā kreklā ar melniem apkakles stūrīšiem, melnās kurpēs un ļoti bālu seju. Pretēji visiem reklāmas plakātu apsolījumiem viņš nesmaida itin nemaz. Zāle vētraini aplaudē. Barenboims stāv nekustīgi un cieši ieskatās atsevišķās sejās. Barenboims sāk spēlēt sonāti klavierēm D-Dur op. 28. Pastorāli. Viņa seja ir nekustīga. Pār to sāk tecēt biezi sviedri. Barenboima Bēthovens ir maigs. Pauzē starp daļām aizturētais skatītāju klepus izlaužas ar tādu joni, ka liekas – zālē sēž milzīgs slims dzīvnieks. Tie, kas nebija grasījušies klepot, sabīstas. Barenboims nē. Viņš slauka sviedrus biezā baltā salvetē, aizver acis un spēlē tālāk. Pianista seja nekustas, viņā ir kaut kas no Bastera Kītona. Un tikai klavierspēlētāja laiku pa laikam uzsit kājas pa grīdu tā stiprāk. Starpbrīdī visi aplaudē un metas no operas laukā zem zilajām debesīm. Kāds vīrietis lasa avīzes rakstiņu, kas rūpīgi izgriezts ar šķērēm. Burtu šrifts nodod, ka sagraizīts ir Der Tagesspiegel. Es zinu, kas ir tajā rakstiņā. Tur ir rakstīts, ka ar Bēthovena klaviersonātēm galīgi nav labi. To atskaņošanas vēsture ir aizaugusi ar zāli, piecdesmit gadu garumā nepiedzīvojot nevienu spožu interpretāciju. Un ka Barenboims tās spēlē, kā staigājot pa muzeju, mehāniski un vienu pakaļ otrai. Un ka nav saprotams, kāpēc viņš to Bēthovenu spēlē, vai tāpēc ka bērnībā pieradis? Berlīnes prese ir ļauna. Tā vienmēr uzraksta kaut ko tādu. Arī sonātes Fis-Dur op. 78 un E -Dur op. 109 Bārenboims spēlē ar nekustīgu seju. Zālei kliedzot “bravo” un aplaudējot, Barenboims stāv uz skatuves un nevienam neklanās. Tikai ilgi un cieši skatās sejās. Pilnīgi individuāli.

Margarita Zieda

Bērnība Svētdien jāiet ciemos, bet dāvanas vēl nebija. Es nezinu, kāpēc biju ieņēmis prātā, ka dāvanai jābūt kaut kā nebūt saistītai ar jubilāra bērnību. Varbūt pie vainas pats jubilārs. Bet varbūt Umberto Eko jaunais romāns – tur arī ir par visādām pagājušo laiku mantiņām un lietiņām. Vai varbūt pārāk nopietni esmu uztvēris filmu Amēlija – atcerējos to mazo, ar nepazīstama cilvēka bērnības nospiedumiem pildīto skārda kastīti, kuru meitene atrod sienas caurumā. Vispirms aizgāju tepat uz netālo pagrabiņu. Kaut gan jau iepriekš nojautu, ka tur nekā nebūs. Un nebija arī. Vaicāju, vai rotaļlietas jums ir. Mašīnītes visādas, piemēram. Jā, esot. Parādīja pilnu plauktu, taču tās nederēja. Pārāk jaunas. Tādas bija manā bērnībā. Varēja būt, jo lielāko daļu no plauktā saliktajiem volgu, čaiku un zaparožecu modelīšiem iepriekš nekad nebiju redzējis. Tādas mašīnītes kaut kur ražoja, kaut kur pārdeva, tomēr to nebija. Kādam tās piederēja, taču ne man. Vēl tajā pagrabiņā tāds neliels grāmatu plaukts. Pacilāju vienu sējumu, otru, nekā īpaša, nekā derīga. Piemēram, Vidzemes vēsture, izdota, šķiet, 1849. gadā. Vācu valodā. Taču kolīdz to pašķirstīju, izjutu kārdinājumu grāmatu nozagt. Tas jau tomēr nebūtu tā kā grāmatnīcā zagt. Antikvariātā ir drusku citādāk – itin viss te nonācis kaut kā nejauši un neobligāti. Es jau nezagtu tāpēc, ka man grāmatu ļoti vajag, nē. Arī rozā plastmasas zivtiņu ar mutē iekausētu dzelzīti man patiesībā nemaz nevajadzēja, turklāt bez makšķerītes ar magnētiņu auklas galā tāpat tā nebija nekur liekama. Taču es to nozagu. Un vecākiem apgalvoju, ka esmu atradis. Taču tas bija ļoti sen, vēl bērnībā. Arī grāmatu man nevajadzēja, tā bija vācu valodā, un vāciski es lasīt protu slikti, lai neteiktu – nemaz. Un tomēr es izjutu kārdinājumu. Grāmatā starp sadzeltējušajām lapām bija daudz dažādu aprakstītu papīriņu, tad vēl arī visādas piezīmes starp rindām un uz lappušu malām – gan vācu, gan latviešu valodā. Vecajā ortogrāfijā, skaistā rokrakstā. Ar zilu un melnu tinti, ar spalvu, tāpat arī ar zīmuli. Un tad aprakstītas priekšlapas – kaligrāfiskā rokrakstā, sīkiem burtiņiem aprakstītas priekšlapas. Es ilgi skatījos, turēju grāmatu rokā, šķirstīju. Vienubrīd mazajā telpā paliku viens, un tad tas notika. Jau iztēlojos, ka varētu tā mierīgi pasist grāmatu azotē, zem jakas, un aiziet. Neviena nemanīts. Nebija jau liela. Tā grāmata. Bet tad atkal sanāca cilvēki, arī pārdevējs atgriezās, un es grāmatu atliku atpakaļ. Jo man to pilnīgi noteikti nevajag, es jau sapratu. Turklāt tā bija dārga, tik dārga, ka diezin vai man būtu ienācis prātā kādā citā veikalā nozagt ko jaunu, kas maksā tieši tikpat – kurpju pāri vai vēl kaut ko. Kad izgāju no veikala, prieku nejutu. Prieku, ka esmu veiksmīgi turējies pretī kārdinājumam, ka neesmu grāmatu nozadzis. Tad jau drīzāk izjutu žēlumu. Dāvanas arī vēl nebija. Gāju tālāk, prom no centra. Daži bija tādi pavisam jocīgi veikali. Likās, ka esmu vienīgais, kam ienācis prātā tajos ielūkoties. Tādas nesen remontētas, tomēr ar cigarešu dūmiem pievilkušās pustukšas telpas ar dažiem plauktiņiem, uz tiem pa kādam porcelāna nieciņam vai bronzas štruntiņam. Kaut kur kaktā, vai varbūt blakus telpā pie vaļējas durvju ailes neuzkrītoši sēdēja pārdevējas – tik klusi un nekustīgi, ka vienmēr viņas pamanīju jau pēc tam, pēc tam, kad šo to biju paguvis apskatīt. Nekā daudz gan tur nebija. Nekādas bērnības. Pat nekā, ko gribētos nozagt. Gāju tālāk. Es vispār varu nostaigāt diezgan lielus gabalus, man patīk. Preces veikalu skatlogos kļuva arvien raibākas. Pie viena veikala durvīm bija piesprausta ar roku rakstīta zīmīte: Desa ģimenes  – 0,70 Ls/kg. Uz cita veikala durvīm ar zelta burtiem uzlipināts: Izgatavojam konfekšu pušķus. Tad vēl vienā veikalā drukns pircējs taujāja pārdevējai, vai varot nopirkt telogreiku. Bez ruk, viņš piebilda. Priekšpilsētas ainava un sastaptie ļaudis pamazām stiprināja pārliecību, ka dāvanu tomēr atradīšu. Līdzīgi kā tajā spēlē, kur viens kaut ko paslēpj un otrs saka – silts, siltāks, pavisam silts. Vai karsts. Kaut kur tepat netālu. Ja ne šajā, varbūt nākamajā veikalā. Vai, piemēram, tajā pagrabiņā, kur, kā esmu pamanījis, mobilajam telefonam pazūd zona. Un tā arī bija. Jau vēlāk, pasitis azotē polietilēna maisiņu ar dāvanu, uz ielas stūra redzēju aktieri, nu tādu visai populāru aktieri, un nodomāju – tas nu gan ir tievs, nu kā gan cilvēks var būt tik tievs. Tad jau es patiesībā esmu gandrīz vai resns. Tanī brīdī par grāmatu, par to vācu grāmatu, kuru gribēju nozagt, jau biju aizmirsis. Nevajadzēja man tātad viņu.

Pauls Bankovskis