Melnā āda

"Ne gluži cieša miega izgulēta nakts, šorīt neatgriezeniski pamodos jau mazliet pirms sešiem, jo vajadzēja iet un ieslēgt CNN. Un mirkli pēc tam - dziļš, dziļš aizkustinājums. Amerikas Savienotas Valstis pirmo reizi vēsturē ir ievēlējušas tumšadainu prezidentu, tas ir cilvēks, uz kuru vistiešaka veida var attiecinat jēdzienu "afroamerikanis”, jo tēvs viņam - no Kenijas.”

Kārlis Streips, karlisstreips.blogspot.com,
2008. gada 5. novembrī

Bija aizkustinoši vērot Latvijas masu mediju mocības, izvēloties apzīmējumu tam, “kāds tad īsti ir” jaunievēlētais ASV prezidents. Lai arī aizvien visai nevainīgi savās attiecībās ar citas ādas krāsas imigrantiem (mums pagaidām ir tikai viens publiski izskanējis tiesas process par aizskaršanu uz ielas ādas krāsas dēļ), latvieši ir pārņēmuši vai adaptējuši dažādus citu tautu izteicienus, no kuriem katram ir savas, vēsturiski un politiski nosacītas konotācijas.

Sen aizmirsies sirsnīgais vārdiņš “moris”, kas saglabājies labi ja “Tūkstoš un vienas nakts pasaku” vecajā tulkojumā. Tikpat literārs ir kļuvis “nēģeris”. Lai arī kā gaustos šī vārda aizstāvji (kas par to cīnās reizē ar tiesībām lietot vārdus “žīds” un “čigāns”), mūsdienās ārpus “Toma Sojera piedzīvojumiem” un “Krusttēva Toma būdas” šis vārds atrodams tikai neiecietīgos interneta komentāros un jēlās anekdotēs. Lai arī ar vairākiem tiesas procesiem, tiesības lietot vārdu “nēģeris” zaudēja arī Agatas Kristi romāns “Desmit mazi nēģerēni”, kas brīžiem saukts par “Desmit maziem indiāņiem”, bet beigu beigās pārvērties par “Un tad vairs nebija neviena”.

Labi zināmi ir arī iemesli šīm valodas spēlēm - pēc verdzības un tās seku likvidēšanas Amerikas Savienotajās valstīs par labo toni tika uzskatīts nelietot apzīmējumus, kas varētu atgādināt kādreiz apspiestajiem viņu bēdīgo pagātni. Pašu apspiesto vairākuma pieņemtā izvēle bija izmantot vārdu “melnais”. Pretrunīgi vērtējamā kustība “Black power” (Melnā vara) popularizēja devīzi “Black is beautiful” (Melnais ir skaists), bet šīs kustības aktīviste Nina Simona dziedāja “Black is the color” (Melnais ir tā krāsa). Mazāka daļa “melnādaino” un “baltādainie” politiķi labāk izvēlējās apzīmējumu “African American” vai “Afro-American”, kas vēl septiņdesmitajos gados bija tikpat specifisks kā, piemēram, “vācu izcelsmes amerikānis”, taču pa īstam populārs kļuva tikai Džesija Džeksona darbības iespaidā astoņdesmito gadu otrajā pusē.

Šajā laikā saskārās divas savā būtībā atšķirīgas politkorektuma tendences - no vienas puses, izjūtot zināmu kolektīvās vainas apziņu, sabiedrība centās ļaut “melnādainajiem” lietot tādu terminu, kādu tie paši vēlas un neuzskata par aizvainojošu. No otras puses, feminisma un citu emancipējošu kustību ietekmē attīstījās izpratne par nediskriminējošu valodas lietojumu. Un te jau parādās interesantas problēmas. Lai kā “melnās varas” atbalstītājiem patiktu “melnuma” ideja, savā būtībā tā ir ne mazāk rasistiska kā “balto” rasistu lietotie lamu vārdi, tā ir diskriminējoša un politnekorekta attiecībā pret baltiem un citiem viegli piesarkušajiem sabiedrības locekļiem.

Ādas krāsas uzsvēršana valodā mūsdienās var tikt uztverta kā nevajadzīga un diskriminējoša ne tikai aizgājušās verdzības kontekstā, bet jo vairāk - globalizācijas un visdažādāko imigrācijas plūsmu kontekstā. Latviski “melnādainais” nez kāpēc šķiet aizvainojošāks par “tumšādaino”, kas tīri tehniski ir daudz neprecīzāks un plašāks apzīmējums, taču presē biežāk tiek lietots, jo izklausās “saudzīgāks”.

Vienu brīdi tika izmantots pavisam neskaidrais termins “colored”, taču mūsdienās tas saglabājies tikai dažu starptautisku organizāciju nosaukumos. Arī latviešu valodā, lietojot terminu “krāsainie”, visbiežāk ir skaidri jūtama nicinoša vai diskriminējoša pieskaņa. Uzplaukstot jaunam “melnādaino” sociālās pašapziņas vilnim 90. gados ielu kultūras un hiphopa mūzikas vidē, atjaunojās vēlme lietot terminu “nigger”, no nicinoša lamu vārda padarot to par identitāti aprakstošu pašapzīmējumu. Interesanti, ka tas tā arī ir palicis “neatļautās leksikas” krājumā - vēl šīgada sākumā reperim Nasam neizdevās izdot albumu ar nosaukumu “Nigger”, ierakstu kompāniju pašcenzūras dēļ tas iznāca kā “Untitled” (Bez nosaukuma), bet dziesmu tekstos sastopamie vārdi “nigger” tiek pakļauti tādai pašai cenzūrai kā seksuāla rakstura rupjības.

Vēl kāda nianse, kas apgrūtina skaidri definēta termina lietojumu, ir dažādas ādas krāsas cilvēku sajaukšanās. Lietojot ASV tiesu lēmumos sastopamos precedentus, izpratne par to, kas ir “melnais” (kopš 1997. gada tiesās tiek lietots termins “African American”), vairākkārt mainījusies - ja agrāk par “melno” uzskatīts tas, kura senču vidū ir bijis kaut viens “melnādainais” (“viena piliena” princips - lai cilvēks tiktu uzskatīts par melnādainu, pietiek ar vienu “melno asiņu pilienu”), tad šobrīd vispārpieņemtā definīcija ir “persona, kuras senčiem ir izcelsme kādā no Āfrikas melnādaino rasu grupām”. Tajā pašā laikā jau kopš 1920. gada tautas skaitīšanas vairs netiek oficiāli izmantots termins “mulats”, kas tehniski apzīmēja “melnās” un “baltās” rases pāra pēcnācēju. Šajā, vēsturiski novecojušajā izpratnē Baraks Obama ir mulats, turklāt (kā atzīmē Kārlis Streips), viņa tēvs pat nebija afroamerikānis, bet vistīrākais afrikānis, kas atbraucis uz Havaju salām tikai mācību nolūkos.

Apskatot šo strīdīgo tematu, tiek uzsvērts, ka pats Obama sevi viennozīmīgi identificējis kā “melno” un tikai reizēm - kā afroamerikāni. Tas, protams, ļauj masu medijiem un komentētājiem ar tīru sirdsapziņu lietot šos apzīmējumus, taču atklāts paliek jautājums - ja “melnā” iedzīvotāja pašidentifikācija ASV joprojām ir svarīga sociāla problēma, vai tā ir svarīga arī ārpus Amerikas? Vai Latvijas iedzīvotājam ir svarīgi, kāda ir ādas krāsa jaunievēlētam prezidentam (ja kāds to vēl nav pamanījis fotogrāfijās un televīzijas ziņu sižetos)? Uzsverot to, mēs neizbēgami nonākam diskriminējoša valodas lietojuma zonā. Kāpēc “melnādains” un ne “sprogainais” vai “biezlūpis”? Vai “tas tur ar lielo locekli”?

Ādas krāsas pieminēšana var izrādīties ārkārtīgi noderīga tikai vienā gadījumā - kad ātri jāaiztur aizdomās turamais noziedznieks. Tad ādas krāsa ir visvieglāk pamanāmā atšķirības pazīme un policijas darbā var tikt izmantota kā cilvēku klasifikators. Bet vai mums, kas joprojām klūp pret kriminālziņās minēto “čigānu tautības zagli”, gan nav zināms, cik viegli valodas lietojumā iespējams nonākt pie cilvēka izcelsmes identifikatora ļaunprātīgas izmantošanas?