vēstule no Londonas

Aleksandrs Pjatigorskis

Meli politikā

Liriskā etīde

Doma par meliem politikā man ienāca prātā tālajā 1975. gada pavasarī. Tas notika aiz trejdeviņām zemēm, aiz mežiem, kalniem un ielejām, novadā, ko apdzīvo negantie alemāņi, kuriem es pasniedzu ne īsti krievu filozofiju, ne īsti vēl kādu citu neeksistējošu priekšmetu. Reiz mēs ar kolēģiem sēdējām kafejnīcas terasē Cīrihē un apspriedām kārtējo idiotisko notikumu, kas tobrīd ne pa jokam satrauca izglītoto Rietumu pasauli — ASV prezidenta Ričarda Niksona kaunpilno krišanu. Mūsu debates kļuva īpaši karstas, kad mums pievienojās jauns amerikānis no City-University. Ap to laiku mani vācu draugi no Freiburgas universitātes jau bija paspējuši paskaidrot man un pasaulei, ka, piemēram, Vācijā kaut kas tāds nevarētu notikt vienkārši tādēļ, ka nevarētu notikt nekad (šāda veida argumenti man iedveš bijību līdz pat šim laikam) — nav taču iedomājams, ka mūsu Villijs Brants bundestāgā samelotos!

Es — Rietumos vēl pavisam jauniņais, bet  politikā — pat ne jauniņais, bet tāds, par kuriem Anglijā saka: “Viņam slapjš aiz ausīm,” — paziņoju, ka melim nav vietas pie valsts stūres. “Jūs Amerikā neko nesaprotat,” gandrīz vai nikni kliedza Džeikobs (tā sauca amerikāni), “saprotiet taču, velns parāvis, Niksons meloja saviem ienaidniekiem.” Ja padomā, tad šī pēdējā frāze nepavisam nav bezjēdzīga. Vēl vairāk, tā patiešām raksturo pieeju meliem kā vienam no politiskās filozofijas jēdzieniem. Jā, Niksons meloja saviem ienaidniekiem, jaunā Bruklinas idiota mutē tas skan vienkārši kā “jā, Niksons meloja politikā, politiski, bet cilvēciski viņš, iespējams, ir godīgs cilvēks, godīgāks par mums visiem.” Tādējādi šeit meli saņem savu kvantitatīvo novērtējumu, un jautājums vairs nav par to, kurš melo un kurš runā patiesību, bet par to, kurš ir vairāk vai mazāk patiess vai melīgs. Šādā gadījumā politikā būs jārunā jau par melīguma kritērijiem un dažādiem meliem. Protams, pēdējie Džeikoba vārdi tā arī neatbild uz jautājumu: “Bet ko darīt, ja mēs visi vienkārši esam rūdīti meļi, bez neviena patiesa vārda?” Kā teica pats lielais Tomass Džefersons: “Es lieliski zinu, ka viņi melo, taču es necīnīšos ar meliem, es apliecināšu savu patiesību.” Taču tas ir vispārējs ētiskais princips, bet mums nāksies atgriezties pie konkrētiem meliem politikā, mums, kādi mēs esam.

Foto - Jānis Deinats Foto - Jānis Deinats

Niksona nelaime — tieši nelaime, nevis vaina — bija tā, ka viņš meloja kā prezidents, bet nevis tikai kā cilvēks, kurš ir prezidents. Šajā gadījumā viņš meloja par savām funkcijām, kas viņam bija jāpilda kā valsts augstākajam administratoram. Mēs visi lieliski zinām, ka oficiālas instances nedrīkst noklausīties nevienas personas nekādas sarunas — tas ir nelikumīgi. Niksons meloja, noliedzot, ka ir sankcionējis noklausīšanos vai vismaz zinājis par to. Bijušā prezidenta Klintona situācija bija mazliet citāda, jo padotās pišanai, ko viņš noliedza, nebija nekādas saistības ar viņa administratīvajām funkcijām. Saprotams, robeža starp oficiālu personu un cilvēku šajā ziņā, tāpat kā visur citur, ir ļoti nenoteikta. — Jo no amerikāņu viedokļa melis — nav svarīgi, par ko viņš kādā situācijā būtu melojis, — nevar būt valsts prezidents vai pat ministrs. Principā var pieļaut, ka, Niksonam “godīgi” atzīstoties melos, viņa liktenis varēja izveidoties citādi.

Britānijā atšķirība starp “vienkārši cilvēciskiem” meliem un “oficiāliem” meliem ir pavisam citāda, tas ir, atšķirība starp personu un šīs personas oficiālo stāvokli un funkcionēšanu ir daudz lielāka. Tā, gadus piecpadsmit pirms skandāla ar Niksonu toreizējais Lielbritānijas kara ministrs Džeks Profjumo samelojās parlamentam (un savam premjeram), paziņojot, ka nav gulējis ar Kristīni Killeri vienlaikus ar padomju kara atašeju (spiegu Ivanovu). Tiesa, viņš tūlīt pat godīgi atzinās melos, tādējādi glābdams savu cilvēcisko reputāciju (tādēļ viņu neizmeta no klubiem, kuru biedrs viņš bija, un neizdzina no augstākās sabiedrības). Citiem vārdiem, ja viņš būtu vienkārši gulējis ar pazīstamu augstākās sabiedrības prostitūtu, tas nebūtu izraisījis skandālu un no tā izrietošo atstādināšanu. Bet Amerikā pavisam droši — būtu izraisījis.

Lai būtu taisnīgi arī pret vāciešiem, jāpiemetina, ka ne vien iepriekšminētā Villija Branta ienaidnieki, bet arī pielūdzēji lieliski zināja, ka viņš melo kā kaimiņu suns. Bet tas jau pat arī īpaši netika slēpts, kamēr nesanāca skandāls ar viņa sekretāru, acīmredzot padomju spiegu. Taču — kas nav noķerts, tas nav zaglis, aizkars pār vācu sociāldemokrātijas drāmu jau bija nolaidies un, vai Brants zināja vai nezināja par sava sekretāra sakariem ar padomju izlūkošanu, vairs nebija aktuāli.

Bet tagad pievērsīsimies principiālam punktam mūsu tēmā. Lai ko mēs arī uzklausītu — stulbeni Džeikobu vai gudro Hobsu, slīpēto Makjavelli vai taisnprātīgo Bismarku —, pastāv neapstrīdama empīriska patiesība — politikā meli ir. Vai pat spēcīgāk — nav politikas bez meliem. Vai, citiem vārdiem sakot, meli ir politisks fenomens. Taču aina būs vienkāršota un nepareiza, ja mēs neuzdosim pavisam citu jautājumu — bet vai tas nozīmē, ka politikā ir tikai meli, ka tajā nav un nevar būt patiesības? Uz šo jautājumu tad nu mēs arī centīsimies atbildēt, pievēršoties tikai trim jēdzieniem — politika, meli un patiesība. Politika šeit nebūs vieta, kur realizējas un konkretizējas melu jēdziens. Bet “politikas” var būt visdažādākās. Sāksim ar diviem galējiem gadījumiem.

(Zīmējums - Māris Bišofs) (Zīmējums - Māris Bišofs)

Apdomāsim: ikviena politiskā režīma un vienlaikus ikvienas politiskās domāšanas — tādā mērā, kādā tā orientējas uz kādu konkrētu režīmu vai uz viena politiska režīma nomaiņu ar citu — galējais mērķis, ideāls ir politikas pārtraukšana. No tā arī gandrīz vai obligātais politiskās domāšanas modeļu un paraugu utopisms. Un tā — no Platona līdz Furjē un no Sensimona līdz Staļinam. Tiesa, reizēm, kā mēs zinām, politikas pārtraukšanas ideāls gandrīz vai īstenojas — vismaz uz kādu īsāku vai ilgāku laiku totalitārajos režīmos, kas arī ir viens no galējiem gadījumiem. Tā šis ideāls īstenojās īsajā jakobīņu diktatūras laikā, jezuītu kolonijā Paragvajā un tikai divās Staļina režīma desmitgadēs, no 1934. līdz 1953. Nu, vēl arī nacistiskais režīms Vācijā, kas pastāvēja kādus nožēlojamus vienpadsmit gadus, un jau gluži vai vistām jāsmejas par Polpota Kambodžu, kur režīms neaizvilka pat līdz četriem gadiem. Šeit es gribu atgādināt lasītājam, ka politikai — principā, vienalga kādai — nepieciešams laiks. Vispārīgi runājot, no šejienes arī nāk visu briesmīgo diktatūru pareizā intuīcija — intuīcija par to, ka politikai jādara gals rekordīsā laikā.

Labi, bet kā paliek ar mūsu meliem? Tas nepavisam nav tik vienkārši. Politikā, kamēr tā ir, meli taču nevar būt vieni, tiem jābūt vairākiem. Neviena patiesība neizturēs vientulību un ātri izčākstēs. Tādējādi melu stāvoklis mūsu pirmajā galējā gadījumā, ko mēs varam nosacīti saukt par “nulles politikas” vai “mīnus politikas” gadījumu, kļūst pavisam vienkāršs — vieni meli aizvieto visas iespējamās patiesības (īstenībā daudzās patiesības ļoti drīz pārtrauc daudzmaz jūtami pretoties vieniem pašiem meliem). Taču tas vēl nav viss; vieni meli aizstāj arī visus citus melus, kuri tādā veidā izrādās aizliegti. Bet kaut kam tādam īstenībā ir ļoti grūti notikt. Un man šķiet, ka pat Džordžam Orvelam īsti neizdevās ar to tikt skaidrībā. Grūtākais ir tas, ka politikā bez idejām, modeļiem un to realizēšanas ir arī cilvēki ar viņu cilvēka dabu. To, ka cilvēks pēc dabas ir melīgs, atzina gan Aristotelis, gan Staļins, gan Rūzvelts. Taču kā aizliegt cilvēkiem melot katram savā veidā, ja meliem jābūt tikai vieniem? Iespējams, ka mums pazīstamajā vēsturē šī problēma nevienu neuztrauca tik ļoti, kā Ļeņinu. Tādēļ viņš apzināti (es nedomāju, ka šis cilvēks jebkad kaut ko būtu darījis neapzināti) daudzus gadus gatavoja veselu “patiesības sistēmu”, lai uz to brīdi, kad pienāks nākošā revolūcija, šī sistēma jau būtu pilnīgi gatava lietošanai kā vienīgā melu sistēma. Un kas izrādījās? — Zeme, droši apsolīta īpašumā to apstrādātājiem, kļuva par “tautas īpašumu”; apsolītais mūžīgais miers kļuva vispirms par briesmīgu četru gadu pilsoņu karu, bet pēc tam par sekojošu gandrīz septiņdesmit gadu karu “pret visiem”. Tā kā Ļeņins, manuprāt, vēsturē nav strādājis neviens. Neaizmirstiet, ka Staļins saņēma melu sistēmu, kas bija izstrādāta līdz pat detaļām, un viņa oriģinalitāte izpaudās vienīgi šīs sistēmas pielietojumā. Taču draudi saglabājās, jo šie nožēlojamie, bet nepieradināmie cilvēciņi spītīgi turpināja gribēt melot katrs pa savam. Sasodītie individuālisti! Interesanti, ka milzīgu lomu vienu melu kundzības nodibināšanā politikā nospēlēja Maksims Gorkijs. Viņš bija pirmais, kurš saprata, ka sociālisma galvenais ienaidnieks ir nevis “atlieku buržuāziskums”, bet Krievijas un, patiesību sakot, visas zemes vienkāršā iedzīvotāja mūžīgais individuālisms. Šeit vēl ir ļoti svarīgi atgādināt, ka mūsu pirmajā galējā gadījumā politiskie meli — vismaz sākumā — ir centrtiecīgi, tas ir, vērsti uz iekšpusi, uz savu tautu, un arī uz pašiem šo melu radītājiem un sargiem. Citiem vārdiem sakot, tiek radīta jau psiholoģiska situācija, kad patiesību nezina neviens, jo tās vienkārši nav. Bet kas tad iznāk? Lūk, kas — mūsu vieni un vienīgie politiskie meli, kas pēc būtības jau pārstājuši būt politiski, tāpēc ka nav pašas politikas, arī sāk zaudēt savu jēgu tieši kā meli, jo nav patiesības. Tad kļūst skaidras Hitlera histēriskās žēlabas 1944. gada beigās par to, ka viņa ģenerāļi viņam melo par stāvokli frontēs. Bet ne viņa ģenerāļi, ne viņš pats taču vairs nevarēja zināt patiesību par lietu stāvokli, jo patiesība šo situāciju jau bija atstājusi.

Vēl divi piemēri. Četrdesmito gadu beigās, kad pēc šausmīgas spīdzināšanas nošāva divus ievērojamus padomju valstsvīrus Vozņesenski un Kuzņecovu, Staļins, it kā — sirdsapziņas attīrīšanai (nepierādāma versija), aizsūtīja savu pirmo vietnieku Georgiju Maļenkovu, lai tas izmeklē un ziņo, vai šajā lietā viss bijis “tīri”. Maļenkovs, šķiet, apstiprināja, ka it kā viss bijis kārtībā. Acīmredzami Maļenkovs samelojās aiz bailēm būt par nākošo uz bluķa. Bet es uzskatu, ka nepavisam nav acīmredzami, jo patiesību par šo lietu nevarēja zināt ne pats Staļins, ne vēl jo mazāk — Maļenkovs. Vienkārši sakot, atkal — patiesības jau vairs nebija. Un visbeidzot, jau pavisam komisks piemērs ar mūsu balodīti Mihailu Sergejeviču Gorbačovu. Viņš uz amerikāņu idiotisko — no krievu viedokļa — priekšlikumu “Metam kārtis galdā, mēs jums nosauksim precīzu mūsu militārā budžeta summu, bet jūs nosauciet savējo,” esot atbildējis: “Dodiet man pāris dienas, lai es varētu šo jautājumu noskaidrot, jo pašlaik es precīzu mūsu militārā budžeta summu nezinu.” Amerikāņi, stulbeņi, tam nenoticēja (es viņu vietā noticētu). Gorbačova palīgs, kas man to stāstīja, zvērēja, ka divas dienas nenoguris esot saucis pie sevis vienu kara ekonomikas vadītāju pēc otra un neviens nav spējis atbildēt uz šo jautājumu. Un ne tāpēc, ka meloja, bet tāpēc, ka vairs nevarēja to zināt, jo daudzus gadus bija melojuši paši un uzskatījuši, ka viss, kas līdz viņiem nonāk, arī ir meli. Tagad mēs zinām, ka bez patiesības meli politikā zaudē jēgu.

Pāriesim pie otrā galējā gadījuma. Tas aptver milzīgi daudzus dažādus politiskos režīmus, kurus nosacīti sauc par “demokrātijām”. Tā nu mums ir “amerikāņu demokrātija” (ar Tokvila vieglo roku), “britu demokrātija”, un tagad laikam arī jaunradītā “krievu demokrātija”. Ar ķīniešu, baidos, nāksies mazliet pagaidīt. Demokrātijā politika ir — gan kā demokrātijas pastāvēšanas veids, gan kā svarīga tajā dzīvojošo cilvēku dzīvesveida sastāvdaļa. Šī gadījuma atšķirība no pirmā nav tik daudz tajā, kāda loma politikā ir meliem, bet pašā attieksmē pret meliem, kura, kā mēs jau teicām iepriekš, var būt visai dažāda — diapazonā no pilnīgi noliedzošas (piemēram, “melot — slikti”) līdz nosacīti neitrālai (piemēram, “melot — dabiski un cilvēkam raksturīgi”).

Čērčils reiz teica, ka vienmēr var melot dažiem cilvēkiem un dažreiz visiem cilvēkiem, taču noteikti nav iespējams vienmēr melot visiem cilvēkiem. Čērčils, protams, kļūdījās, jo viņa politiskais redzesloks bija ierobežots, un to ierobežoja mūsu otrā gadījuma rāmji. Viņš jau nu lieliski zināja, kad meli politikā ir ne vien pieļaujami, bet arī nepieciešami. Iespējams, tieši tādēļ Jaltā Staļinam viņu neizdevās piemānīt, bet Rūzveltu izdevās piemānīt samērā viegli.

Ar Rūzveltu ir saistīti vieni politiskie meli, kas laikam gan būtu gadsimta meli, ja tikai izdotos pierādīt, ka tie bija — pagaidām tas ir tikai pieņēmums, lai arī visai ticams. Bet atkal, ja tie būtu bijuši, tad tie būtu bijuši centrtiecīgi, virzīti uz savu tautu. Ir laikabiedru viedoklis par to, ka Rūzvelts zināja par japāņu plānoto uzbrukumu Pērlhārborai 1941. gadā un tīšām nebrīdināja par to aviācijas un flotes komandierus, lai sasniegtu maksimālu “šoka efektu”, kas modinātu nāciju gatavībai tūlīt iesaistīties karā ar Japānu un Vāciju. Bet šādi meli principā iespējami vienīgi demokrātijā. Staļina meliem par to, ka somi  1939. gadā it kā apšaudījuši padomju robežu, kas kļuva par iemeslu uzsākt karu pret Somiju, šķiet, neviens nopietni nepievērsa uzmanību. Citiem vārdiem sakot, totalitārā režīmā, kurā nav valdības politikas attiecībā uz savu tautu, iemesls kara izraisīšanai nav būtisks un nav vajadzīgs.

Tagad par attieksmi pret meliem demokrātijā. Šajā attieksmē ir dažādas melu izpratnes dažādās to izpausmēs. Attiecībā pret politiskajiem meliem ir novērojama dažādu politikas fenomenu refleksīva izpratne — un tāda vispār raksturīga demokrātiskam domāšanas veidam —, citiem vārdiem sakot, izpratne, kas vadās no to domāšanas, kuri melo. Tā, es ļoti labi saprotu, ka Polpota zvērību apogejā, kad sarkanie khmeri jau bija iznīcinājuši trešdaļu vīriešu, mans Londonas universitātes Austrumu pētniecības skolas kolēģis, Kambodžas vēsturnieks Malkolms Koldvels aicināja savus studentus saprast, ka masu slepkavības Kambodžā pilnīgi iekļaujas cilšu tradīciju rāmjos, saskaņā ar kurām, uzvarējušais cars var nogalināt visus uzvarētās dzimtas vīriešus, un reizēm viņam tas arī jādara. Pavisam nesen es dzirdēju šī skaidrojuma reprīzi; mans sarunbiedrs, angļu socioantropologs, man pacietīgi skaidroja, ka mēs tikai savas nezināšanas dēļ apsūdzam Sadamu Huseinu melos, taču patiesībā irākiešiem esot pavisam citādi, “tradicionāli” priekšstati par meliem un patiesību. Baidos, ka šajā gadījumā viņš faktiski bija ieņēmis jaunā amerikāņa Džeikoba pozīciju, lai arī galējā tās variantā, tas ir, “meli ienaidniekam — nav meli”. Gribu piebilst, ka es pats, šajā rakstā, nevēlos ievērot nekādu refleksīvu pozīciju, jo figurēju kā vairāk vai mazāk Rietumu cilvēks, kas raksta vairāk vai mazāk Rietumu cilvēkiem.

Šis “vairāk vai mazāk” ļauj man pievērsties attieksmei pret politiskajiem meliem mūsdienu Krievijā, kas ir vēl viena no Rietumu demokrātiskās attieksmes versijām. Nerunāšu par vēl pavisam neseniem šīs attieksmes vēsturiski totalitāriem nosacījumiem, lai arī tie, bez šaubām, ir visai būtiski. Bet, ja spriež pēc jaunākās krievu preses, tad iznāk, ka melu problēma nevienu īpaši neuztrauc, jo esot pats par sevi saprotams, ka visi melo. Vai teiksim tā — meli vai patiesība —, tas jau sen vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Te gribas piebilst, ka manis tikko minētā melu refleksīvā izpratne lieliski atbilst arvien vairāk un vairāk pieaugošai ētiskā relatīvisma tendencei.

Trešais gadījums, no vienas puses, atrodas starp totalitārismu un demokrātiju, bet vienlaikus to var aplūkot arī kā īpašu politisku fenomenu, kas pastāv citā plaknē — ne tajā, kur izvietots totalitārisms un demokrātija. Pašlaik šis gadījums vēl nebūt nav realizējies un eksistē drīzāk kā vairāk vai mazāk tāla perspektīva (daudzi teiks — drauds), politiskās domāšanas pašreizējo tendenču un politiskās prakses veidu attīstība. Šis gadījums nosacīti tiek saukts par “politisko globālismu” vai “globālo liberālo ideoloģiju”. Es domāju, ka globālisms paver jaunas politisko melu iespējas. Vispirms tāpēc, ka globālisma politiskās filozofijas pamatā, ja tā var izteikties, atrodas divas ārkārtīgi melietilpīgas idejas — universālas savstarpējās saprašanās un universālas akomodācijas [1. Piemērošanās (no latīņu accommodatio).] ideja. Nav brīnums, jo pirmā izriet no, manuprāt, acīmredzami melīgas premisas, ka universāla savstarpēja saprašanās ir iespējama. No šīs premisas melīguma izriet, ka savstarpēja saprašanās pārvēršas politiskā fenomenā, kura pastāvēšana vien jau paredz viena otru nesaprotošu pušu savstarpēju apmānu, pēc principa — lai arī mēs viens otru nesaprotam un arī nekad nesapratīsim, kaut vai tāpēc, ka ciest viens otru nevaram, taču mēs varam brīnišķīgi melot, ka saprotam, un tādējādi radīt — kaut vai tikai uz laiku — nosacījumus kopējai eksistencei, tas ir, savstarpējai akomodācijai. Politiskā globālisma režīmā, kas mums tuvojas, zemes iedzīvotājiem meli būs paciešami, taču meliem tādēļ būs jākļūst iecietīgākiem pret patiesību. Tādu es iedomājos melu tuvāko nākotni.

No krievu valodas tulkojis U. T.

Raksts no Jūnijs, 2003 žurnāla