Mazi zvēriņi mani neinteresē

Rīgas Laiks: Vai ir kāda tēma, par kuru jūs noteikti negribētu runāt?

Juris Bojārs: Uzdodiet jautājumus, un es pats izmeklēšu, kā atbildēšu. Man ir ļoti ērta pozīcija, nav jākandidē vēlēšanās, līdz ar to es atbildu, kā gribu un uz ko gribu. Parasti esmu diezgan lojāls pret žurnālistiem. Ir gan gadījumi, kad es vienreiz brīdinu, otrreiz brīdinu: “Jūs nekorekti rakstāt. Jūs esat izkropļojuši manus vārdus. Ja jūs vēlreiz tā izdarīsit, no manis vairs neko nedabūsit.” Nu, dažus nācās izslēgt. Bet es ceru, ka Rīgas Laiks — solīds izdevums...

RL: Tā kā jūs pieminējāt savu nekandidēšanu vēlēšanās un ir zināms, kāpēc jūs nevarat kandidēt...

Bojārs: Bet es pats nobalsoju par to! To jau neraksta neviens, bet es pats to pogu nospiedu. Tikai pirms tam es uzstājos, pabakstīju ar pirkstu uz tiem — uz Anatoliju, kas toreiz vadīja sēdi: kurš komandēja kuru? Jo Anatolijs jau pats bija tās iestādes[1. Domāta PSRS Valsts drošības komiteja.] kurators pa partijas līniju. Kurš komandēja kuru? Nu, es nejautāju viņam par Nirnbergas principiem, protams — tas būtu par traku. Muciņš gan tur kaut ko rīstījās, gribēja kaut ko piebilst arī par partijas darbiniekiem, bet viņam ātri aizbāza muti.

RL: Bet kāpēc jūs uzskatāt, ka izdarījāt pareizo izvēli?

Bojārs: Vēlreiz uzsveru — tāpēc, ka es uzskatu to par pareizu. Viss. Pietiek. Ko jums vēl vajag?

RL: Mums nav arī skaidrības, ko tad īsti jūs tai iestādē darījāt.

Bojārs: Es strādāju kontrizlūkošanā — ir tāda. Aizgāju no turienes pirms 29 gadiem, 1971. gadā. To mēdz aizmirst. Kā arī to, ka es nostrādāju tikai sešus gadus.

RL: Par tiem sešiem gadiem jūs intervijās pieminat ļoti bieži. Bet par aiziešanu informācija ir pretrunīga — viena informācija ir, ka jūs atstājāt slepenus dokumentus kur nevajag, otra...[2. “Vispār jau bija diezgan smieklīgi. Es aizmirsu vienu slepenu papīru ne tur, kur to varēja aizmirst. [..] Bet es aizmirsu... Vēlāk man citi teica: — Velns parāvis, to tu baigi smalki izdomāji. Neviens jau nekad nevar pierādīt, vai es to apzināti vai neapzināti izdarīju. Dabiski, es jau saku, ka neapzināti, bet nu...” (no intervijas Tev, 26.09.1994)]

Bojārs: Tā ir mana darīšana, kā es aizgāju. Es divreiz sniedzu iesniegumu — bez panākumiem. Tai iestādē ir grūti tikt iekšā, bet vēl grūtāk tikt no tās ārā. Bet tā nav galvenā manas dzīves sastāvdaļa. Es pēc tam esmu nodzīvojis vēl 29 gadus, visu atlikušo dzīvi strādājis universitātē — tā ir manas dzīves galvenā daļa.

RL: Bet jūs taču neteiksit, ka tas nav ietekmējis jūsu dzīvi?

Bojārs: Zināmā mērā pat pozitīvi.

RL: Kādā ziņā?

Bojārs: Ļoti vienkārši. Redziet, ja es varbūt būtu pārāk ilgi palicis parlamentā [..][3. Šajā vietā izlaists pagarš stāsts par Jura Bojāra darbību PSRS Tautas deputātu kongresā un viņa nopelniem Latvijas neatkarības labā.] tad nebūtu izdarījis tik daudz zinātnē. Kāds ir sēdējis un sildījis kādu sēdekli — mēnesi, divus, gadu, divus, piecus — bet to jau neviens neatceras. Bet tas, kas izdarīts kapitāli, no kā pēc tam mācās studenti gadu desmitiem — tas paliek. Man personīgi tas ir svarīgāk.

RL: Jūs esat pozitīvi vērtējis arī izglītību, ko ieguvāt VDK mācību iestādēs.[4. Bojārs ir beidzis PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātisko akadēmiju.]

Bojārs: Jā. Tur tik tiešām bija lielas iespējas labi mācīties, ja cilvēks to gribēja. Man tur deva tādu pašu izglītību kā Maskavas Starptautisko attiecību institūtā — tur bija apmēram tādi paši standarti. Valodas, juridiskās zinātnes, starptautiskās attiecības. Es tur ļoti daudz ieguvu, tāpēc man tagad šo to nevar iestāstīt — tas daudzus kaitina, tāpēc ka viņi zina, ka es zinu kaut ko vēl, bet nezina, vai es zinu, kas viņi ir. Es tur neko nevaru darīt. Es jau arī nesaku — es par tevi zinu...

RL: Dažus vārdus jau jūs esat nosaucis, apgalvojot, ka skaidri zināt un jums ir pierādījumi. Piemēram, Inkens.

Bojārs: Nu nē, par Inkenu, manuprāt, es neesmu runājis.

RL: Esat.

Bojārs: Bet Inkenam jau bija tiesas process — kas tad man tur ko runāt. Ir jau vairāki tādi tiesas procesi bijuši — ko es tur runāšu? Nemēdzu bez vajadzības izteikties.[5. “Par Milbergu un Siliņu es neko nevaru pateikt. Bet trīs pārējie — ir īstie. Tur nav nekādas kļūdas. Viņi liedzas pilnīgi velti, viņi ir tik ilgi strādājuši, un es to zinu, ka viņi ir strādājuši, es personīgi to zinu.
— Jūs domājat Andrejevu...
— Kreitusu un Inkenu. Es zinu, un es personīgi varu liecināt, ka viņi ir kalpojuši VDK.” (Rīgas Balss, 09.05.1994)]

RL: Kas tās konkrēti bija par lietām, ar kādām jums nācās nodarboties VDK?

Bojārs: No comment.[6. Nekomentēšu (angļu val.).]  Katra lielvalsts nodarbojas ar izlūkošanu un ar pretizlūkošanu. Tas ir tehnisks darbs — kā noziedznieku ķeršana, tā izlūku ķeršana — tas notiek visu laiku.

RL: Bet tas jau tāds temats, par ko daudzi tagad raksta memuārus...

Bojārs: Bet es nerakstu. Tikmēr, kamēr es varēšu uzrakstīt kaut ko jaunu, es nerakstīšu memuārus. Memuāri, manuprāt, ir ļoti vienpusīga lieta — gribot vai negribot cilvēkam sevi jāslavē. Tas kaut kā nav manā dabā. Jāraksta kas tāds, kas cilvēkiem kaut ko dod. Latvijā vispār nebija starptautisko tiesību skolas — ne pirms kara, ne padomju laikā. Arī tagad mums nav neviena tiesneša, kas būtu profesionāli sagatavots tiesāties, teiksim, sazāģētā kuģa lietā, Lattelekom lietā — līdzvērtīgi ar ārzemju tiesnešiem. Nav! Un tas ir drausmīgi — mēs esam tādā salu valsts līmenī. Tātad mēs starptautiskajās tiesībās esam atpalikuši. (Rāda savas grāmatas.) Ja neviens cits netaisa, jātaisa man — ko citu var darīt.

RL: Ir manītas grāmatas par VDK iespaidošanas metodēm, ieskaitot telepātiju...

Bojārs: Tajā laikā tāda kursa vēl nebija. Es zinu, ka viņi ir taisījuši eksperimentus līdzīgi kā amerikāņi. Es domāju, ka visa tā Kašpirovska[7. Kašpirovskis, ekstrasenss, kas uzstājās padomju televīzijā, ietekmējot skatītāju no attāluma.] būšana bija viņu eksperiments. Un, manuprāt, tas viņiem izdevās ļoti sekmīgi — parādīt, ka var novest līdz ekstāzei lielus cilvēku barus, līdz idiota līmenim. Principā tas jau bija zināms agrāk. To jūs varat redzēt, ja jūs palasāt Bībeli vai, teiksim, seno grieķu un romiešu vēsturniekus, redzams, ka to mācēja arī tad — manipulēt ar masu apziņu. Es taisni tagad rakstu grāmatu par demokrātijas vēsturi — mani šī tēma ļoti interesē. Bet, redziet, politika atrauj ļoti daudz laika. Galvenā rakstīšana iznāk mājās brīvdienās un atvaļinājumos.

RL: Bet jūs taču neviens nespiež darboties politikā.

Bojārs: Jā, bet, redziet, tur arī ir tādas lietas, ko es varu izdarīt, bet citi nevar.

Un es negribu laist citus tai nišā iekšā. Es negribu, lai nograuj ļoti lielu darbu, ko es esmu izdarījis un ko patlaban ļoti mēģina sagraut — šo nišu. Nu, Šķēle jau ir paziņojis, ka līdz rudenim ar sociāldemokrātiem būs cauri. Nu, vai nu Šķēle maz par ko ir lielījies — bet tas pierāda, ka viņš tiešām to dara. Nu, viņš dara vienu, mēs darām otru. Šodien mēs esam uzvarējuši. Man patīk būt uzvarētājam. Tāda sportista daba — es ar cīņas sportiem nodarbojos kādreiz, speciālajiem cīņas sportiem.

RL: Jūs daudzkārt esat atkārtojis, ka gribat apkarot blēžus. Tāpat jūs sakāt, ka vienīgais komplekss, kurā esat gatavs atzīties, ir alerģija pret neliešiem. Sakiet, lūdzu, vai LSDSP rindās ir kādi blēži un nelieši?

Bojārs: Nu, ir cilvēki, kas ir iebāzti pie mums iekšā un apmaksāti. Patlaban to īpaši cenšas darīt. Bet tie cilvēki ļoti labi sevi parāda. Redziet, speciālajos dienestos ir divas tādas lietas — ir aģentūra, kas domāta tikai ziņu pienešanai, viņi sevi nekādi neparāda — arī tādus var noķert, bet tas ir ļoti grūti — jātaisa ļoti viltīgas kombinācijas. Bet pēc kāda brīža jūs zināt, kas tie ir. Bet ir arī aģenti provokatori — tie sevi parāda ļoti ātri. Vēl ir ietekmes aģentūra, kuru iefiltrē, teiksim, valsts valdībā, valdošajā partijā vai ārlietu ministrijā. Tāpat rīkojas arī politikā. Nu, tad var pārpirkt šādus cilvēkus, ja tādi gadās. Cilvēki ir cilvēki.

RL: Vai jums patika filma par Štirlicu?

Bojārs: Nu, tā ir sadomāta filma. Ziniet, es nelasu spiegu literatūru — nav interesanti. Jo es zinu, kā to dara. Man tā spiegošana pati par sevi absolūti nav interesanta. Man ir interesanti uzzināt tehniku — kā tas notiek, vairāk nekas. Es neaizraujos ar šāda veida pasākumiem, jo pēc savas dziļas būtības viņi ir negodīgi.

RL: Bet ir taču tur sava romantika?

Bojārs: Nē, man nav. Romantika man saistās ar jaunības mīlestību vai ar labām medībām. Katram jau ir sava vērtību sfēra — vienam patīk smagais roks, citam — hokejs, vēl citam — dzert. Vienkārši piedzerties. Man daži rietumnieki ir teikuši — kāda jēga ēst, tad, kad tu dzer, jo mērķis taču ir piedzerties. Mans mērķis nav piedzerties. Darbs, ko es daru, prasa skaidru galvu — maksimāli skaidru galvu, vēl vairāk nekā skaidru galvu.

RL: Jūs nekad neesat piedzēries?

Bojārs: Ziniet, ja tā nopietni, tad Sibīrijā jaunības dienās man iegrūda tādu pašbrūvētu alu. Es, jauns puika būdams, nezināju, kas tas ir. Pēc tam es noskaidroju, ka mucas apakšā viņi liek arī tabakas lapas. Tā tad arī bija vienīgā reize — pieredzes trūkums. Tā bija nāves dzira.

RL: Bet kaut kādas vājības jums taču ir?

Bojārs: Jā. Neviens no mums nav eņģelis, kā teica Džeimss Medisons[8. Džeimss Medisons (1751-1836), ASV valstsvīrs un 4. prezidents, viens no ASV konstitūcijas pamatlicējiem.]. Bet man nepiemīt vājība izģērbties citu, īpaši žurnālistu priekšā. Tie, kuriem tas patīk — tās ir tādas mazošistiskas (sic!) dabas, bet man nav mazošistiska daba. Man arī nepatīk mazošistiskas dabas cilvēki.

RL: Sakiet, lūdzu, vai starptautiskajās attiecībās pastāv morāle?

Bojārs: Intereses. Bet vajadzētu būt morālei. Daudz raksta par to. Apvienotās Nācijas — redziet (norāda uz augstu papīru kaudzi), man katru dienu pienāk divi maisi ar ANO literatūru — man vienīgajam no visām augstākajām mācību iestādēm pienāk pilns depozīts. Ja varētu viņu paspēt izlasīt... Tā ir utopija, protams. Tur viena no līnijām ir morāle starptautiskajās attiecībās, uz ko īpaši aicina jaunattīstības — mazattīstītās — valstis. Tas nenozīmē, ka arī lielvalstis nevarētu piekopt morālu politiku. Dažkārt viņas uzstājas, moralizējot par kaut ko vai dažkārt ir spiestas to darīt. Bet kopumā tur ir tikai intereses.

RL: Bet no kurienes tās intereses? Valdības taču mainās, mainās sociālā iekārta? Kāpēc, piemēram, Krievija draudzējas ar Irāku, ar Serbiju?

Bojārs: Es negribu atbildēt Putina vietā. Viņi atsaucas uz to, ka tie ir viņu tradicionālie draugi. Viņiem jau ir dīvaina situācija — viņi atrodas tādā situācijā, ka draugu viņiem vairs nav. Havels jau pareizi pateica, ka viņi ir apjukuma stāvoklī. Krievija vienmēr ir meklējusi savu identitāti. Bet neviens taču viņus nespieda sagrābt svešas teritorijas. Izlasiet Gumiļovu — tur šis process ir labi aprakstīts. To sauc par pasionārismu. (Pārstāsta Gumiļova teoriju.)

RL: Jūs esat pasionārists?

Bojārs: Tas jau nav svarīgi, kā mēs viens otru nosaucam. Svarīgi, vai labi padarīts darbs, vai nē.

RL: Sakiet, lūdzu, ko jums tagad nozīmē skatīties uz rakstu, ko jūs esat rakstījis, teiksim 1977. gadā[9. Skat., piemēram, rakstu PSRS cīņā par galveno cilvēka tiesību un brīvību vispārēju realizēšanu (Horizonts, Nr.14/15, 1977)], kur jūs runājat par cilvēka tiesībām, par tautu pašnoteikšanās tiesībām, visu analizējat tajā aspektā, ka kapitālistiem ir intereses, bet sociālisma nometnē ir morāle?

Bojārs: Jā. Padomju laikā diezgan sekmīgi... Pirmkārt, jums jāsaprot, ka visiem tolaik bija jāmaksā nodevas. Tie, kas tagad milzīgi plātās, viņi negrib atzīt, ka viņi maksāja nodevas. Lūk. Viņi ļoti labi operēja ar šo morāli, ar antikoloniālismu...

RL: Jūs sakāt “viņi,” bet...

Bojārs: ...kamēr tas neskāra viņus pašus. Un tas viss ļoti jauki skanēja, jo koloniālisms kā tāds pastāvēja. Atcerieties, ka Rietumos parasti operēja ar Vilsona doktrīnu — it kā Vilsons esot bijis pašnoteikšanās idejas autors. Tās ir galīgas muļķības. Roza Luksemburga ar Ļeņina tētiņu un sociāldemokrāti Eiropas tautu pašnoteikšanās tiesības ļoti aktīvi apsprieda presē. Un visi tie darbi ir ļoti pareizi. Tieši atmodas laikā es ļoti operēju ar Ļeņina citātiem no 1913.-1915. gada darbiem, kur neko ne pielikt, ne atņemt. Tajā laikā Marksa, Engelsa, Ļeņina citāti bija kā zobens — pret to viņiem nebija argumentācijas.

RL: Labi, tas ir perestroikas un atmodas laiks, bet runa ir par agrākiem laikiem...

Bojārs: Jā. Tātad ļoti labi izmantoja šo morāles kategoriju tieši antikoloniālisma jautājumos. Tāpēc jau viņi iekļuva visādās džungļu valstīs un ielika tur savus valdniekus. Bet es domāju, ka viņiem tas bija samērā nesekmīgi.

RL: Bet jūs pats? Vai jūs 1977. gadā zinājāt, ka Padomju Savienība ir impērija? Un apzināti rakstījāt to, ko rakstījāt?

Bojārs: Bet pasakiet, kurš Padomju Savienībā 1977. gadā varēja kaut ko publicēt, kur būtu rakstīts, ka Padomju Savienība ir impērija?

RL: Jautājums bija, vai jūs ticējāt tam, ko rakstījāt?

Bojārs: Lai nu man tagad stāsta slaveni nacionālās neatkarības cīnītāji, ko viņi grib, bet 60. gados bija maz cerību, ka Latvija iegūs neatkarību. Bet Hruščovs bija samērā jauns, viņš bija nosodījis visas tās Staļina represijas — protams, viņš neteica, ka viņš pats tajās ir piedalījies — un mēs ticējām, ka sistēma var uzlaboties. Un sistēmas demokratizācija notika — tas taču ir fakts. Un mums bija svarīgi, lai šis process turpinātos. Ja viņš nebūtu varējis turpināties, tad mēs nebūtu tikuši brīvībā. Tāpēc es arī zināmā mērā ticēju.

RL: Jūs esat rakstījis stagnācijas laikos, jūs esat rakstījis perestroikas un atmodas laikos, jūs rakstāt tagad. Vai jūs varat iedomāties kādu vēsturiski politisku situāciju, kurā jūs labāk izvēlētos klusēšanu?

Bojārs: Situāciju? Es nezinu, es taču nerakstu par absolūti visām problēmām. Es pilnīgi izvairos izteikties par lietām, kurās neesmu speciālists. Atšķirībā no citiem runasvīriem. Es nezinu, kādas situācijas būs uz priekšu — piemēram, es labprāt aizietu no politikas, ja es redzēšu — jā, šitais ir baigi gudrais zēns, pilnīgi godīgs, viņš var pilnīgi mani aizvietot...

RL: Ādamsons tāds nav?

Bojārs: Nu, es negribu apspriest personības. Ādamsons vienkārši ir jau atnācis.

RL: Un jūsu dēls?

Bojārs: Dēls neko negrib būt politikā. Viņš ir vairāk biznesmenis. Viņam nepatīk sēdēšana augstos krēslos. Prezidijā[10. Domāts Saeimas prezidijs.] viņam bija galīgi apnicis. Viņš bija ļoti reti tribīnē. Viņam patīk tāds operatīvais darbs.

RL: Pēc tā, kā jūs spriežat par dažādām valstīm un vēsturiskiem notikumiem, var secināt, ka jums ļoti patīk analizēt dažādu valdnieku personīgās attiecības un īpašības. No jūsu analīzes rodas iespaids, ka varbūt jūsu nepatika pret Eiropas Savienību ir no tā, ka...

Bojārs: Kurš jums teica, ka man ir nepatika? Es par Eiropas Savienību neesmu vispār runājis, un jūs jau sakāt, ka jums rodas iespaids!

RL: Labi. Kā jūs vērtējat Eiropas Savienības vadības bezpersoniskumu?

Bojārs: Nu, redziet, tad es izteikšos precīzāk. Es esmu absolūti pret Eiropas federāciju. Es, protams, starp Eiropas līderiem esmu visai necila personība, bet ja Francija un Lielbritānija izturas skeptiski pret šo ideju, jādomā, ka tam ir savi iemesli. Es domāju, ka Latvijai arī nevajadzētu no vienas federācijas mesties otrā. Man ir nācies būt dažādās konferencēs, un viena no jaukākajām bija Lugāno — un tur kā tie eiropieši lamāja, ka standartizētas ir zemenes, standartizēti ir tomāti pēc izmēriem — visi šie idiotismi! Tātad viņi paši pietiekami kritiski izsakās par to. Bet, redziet, ņemot vērā, ka zem šīs saules nekas nav ideāls — tas jau Bībelē teikts, nu, tajā grāmatā, ko sauc Ekleziasts, tur gan nelieto vārdu “ideāls”... Nu, kāpēc tad Eiropas Savienībai būtu jābūt perfektai? Viss šajā pasaulē pilnveidojas — cilvēki, cilvēce, savienības, Eiropa. Es ceru, ka viņa pilnveidosies. Padomju Savienība arī pilnveidojās, kamēr sabruka. Tas modelis, pēc kāda viņa attīstījās, nebija dzīvotspējīgs. Viņš sabruka — ļoti labi. Ja Eiropas Savienība pastāv, tad viņa objektīvi ir nepieciešama. Viņa pastāv. Un ja mēs viņā iestāsimies, tad mums būs lielāka iespēja viņu ietekmēt, lai viņa pilnveidojas tā, kā tas labāk apmierinātu mūs, nevis tā, kā tā apmierinātu vislielāko Eiropas valsti. Viņi ar saviem 80 miljoniem uztaisīs federāciju, un nu tad būs! Havels jau arī par to runā...

RL: Nu, viņš arī ir spilgta personība. Jautājums bija par to it kā bezpersonisko, pelēko Eiropas Savienības vadību — varbūt pēc stila tas jums nepatīk?

Bojārs: Nē, nē — tur ir daudzas spilgtas personības. Kas tad vada Eiropas Savienību? Eiropas Savienību vada premjeri, un Tonijs Blērs ir, bez šaubām, spilgta personība. Francijas prezidents arī ir spilgta personība, vēl daudzi. Bet kas visus visvairāk neapmierina, ir eirobirokrātija. Redziet, tas ir tāds process, kas notiek arī Latvijā — kaut ko vajag izdarīt, piemēram, uztaisīt šādu tasīti. Nu, tūlīt jāizveido komiteja vai komisija kafijas vārīšanai. Bet man gribas vienkārši pateikt — izvāri man kafiju, un stipru. Starp citu, pa visiem šiem laikiem man bijusi tikai viena sekretāre, kas vārīja labu kafiju.

RL: Vai jums sekretāres mainās bieži?

Bojārs: Tāpat kā visā universitātē. Redziet, sekretāres pamatā ir studentes. Viņas apmierina savas tieksmes pēc zinībām — algas jau universitātē ir ļoti zemas, īpaši sekretārēm — tāpēc jāmēģina dažādi kombinēt, lai meitene varētu apģērbties un būtu interesanta kā līgava — arī tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā izmācīties, jo universitātes personāls mācās bez maksas. Redziet, mani grib piespiest, lai es uz studentu maksas rēķina remontēju šo fasādi, kas ir drausmīgā stāvoklī. Un ir tūlīt dilemma. Ēka pieder ministrijai, nevis universitātei. Universitātes pieredzējušie vīri saka: nujā, mēs tūlīt ieguldīsim — tur vajag minimums 50 tūkstoši — bet Šķēle privatizēs, jo ir Šķēles ministrs. Viņi te ļoti veikli mēģina privatizēt. Tāpēc universitāte iztaisīja to fondu — uz Morberga pamata — lai nevar pievākt. Jo citādi — aha, to varētu pievākt un ielikt, teiksim, Pasaules banku — kas tur par naudu nāktu, prīmā! Bet es sāku ar to, ka studentēm jāpalīdz. Un es arī palīdzu. Trīs četrus gadus pamācās, tad aiziet un apprecas vai aiziet uz firmām, kur labāk maksā.

RL: Tas gan neattiecas uz jūsu komentāru par sekretārēm, bet no dažiem jūsu izteikumiem presē rodas iespaids, ka jūs ne sevišķi augstu vērtējat sieviešu intelektuālās spējas.[11. “Bet, par sievietēm runājot, viņu jūtas ir neizdibināmas. Vienas gūst lielu baudu, skatoties bokseru un cīkstoņu mačus. Viņas uzbudina spēcīgu, nosvīdušu vīriešu ķermeņi. Tās ir vitālas sievietes, un arī viņu tieksmes visumā ir veselīgas. Viņām nav augstu prasību pret vīrieša intelektu, jo pašas alkst tieši rupjā, dzīvnieciskā spēka, un tur nav nekā nosodāma. Ir sievietes, kas ģībst pēc dzejniekiem. Viņas var stundām skatīties zvaigznēs un ilgoties pēc kaut kā tāla, nezināma. Un ir sievietes ar noslieci uz politiskiem elkiem. [..] Viņu visvairāk žēl, jo godīgu un tīru politiķu nemaz nav daudz.” (Nevienai neko nesolu, Sieviete, Nr. 1, 1993)]

Bojārs: O, nē. Es vērtēju atbilstoši.

RL: Atbilstoši kam?

Bojārs: Atbilstoši konkrētai sievietei. Ir ļoti skaistas sievietes, ir sievietes, kas ir gudras — arī Saeimā. Tad tūlīt ir jāmeklē klasiķi — Karalis Līrs, kur meitas vērtē tēvu ļoti atbilstoši. Kura viņu tur beigās aprūpēja — Gonerila laikam...

RL: Kordēlija.

Bojārs: Kordēlija, ja? Sākumā viņš bija briesmīgi saniknots par to, ko viņa teica, bet beigās palika tieši ar viņu. Tā ka es arī — atbilstoši. Kāda viņa ir, tāda ir. Gudra — lieliski! Vēl turklāt skaista? Vareni! Brīnišķīgi! Sievietes kļūst skaistākas Latvijā.

RL: Kopš kura laika?

Bojārs: Vispār. Manas dzīves laikā. Es jūtu, ka viņas kļūst skaistākas, kaut kas ir tāds... Es neesmu zilais, tāpēc es te atklāti ar jums runāju — un es vienmēr esmu teicis, ka man nepatīk zilie. Lai tūlīt būtu skaidrs, es saku, ka man nepatīk vīrieši.

RL: Bet tie jau it kā ir sievišķīgi vīrieši...

Bojārs: Nujā, bet es neesmu sievišķīgs vīrietis. Es neesmu! (Smejas.) Un tā nu es savas jau diezgan garās dzīves laikā — cik man ir? sešdesmit divi vai sešdesmit trīs, es īsti nezinu — redzu, ka viņas kļūst skaistākas, saprotiet.

RL: Un gudrākas?

Bojārs: Tam jautājumam ir divas puses. Studenti vispār kļūst neizglītotāki. Viņi skatās televīziju, bet nelasa vairs grāmatas. Tas, ka padomju laikā bija švaki attīstīta televīzija, izrādās, bija labi. Tik tiešām Rietumu sabiedrība ir ļoti lielas morālas krīzes priekšā. Var iestāties neatgriezeniskas pārmaiņas šīs sabiedrības mentalitātē un kultūrā. Eiropieši jau vēl pretojas, bet citur neviens vairs nepretojas.

RL: Kur nepretojas?

Bojārs: Ir valstis, kuras vienkārši nespēj pretoties. Es divus mēnešus rakstīju grāmatu Šveicē, un tur man nācās, protams, skatīties Šveices televīziju. Bet viņiem nav sava kino! Saprotiet, līdz ar to viņiem — šausmu lietas. Nav veselas mākslas nozares! Kaut gan tā ir ļoti bagāta valsts. Citādi man tā sabiedrība daudzējādā ziņā patīk — uz ielām neredz piedzērušos, nav resnu cilvēku, tāda sportiska nācija. Tā ir viena no valstīm, kur es varētu dzīvot — tādu nav daudz.

RL: Trimdā jūs varētu dzīvot?

Bojārs: Es nevaru ilgāk ārzemēs dzīvot kā vienu nedēļu. Es jau uz Šveici braucu kopā ar sievu — es vienkārši nevaru. Pēc tam, kad es  biju divi mēneši Romā —  Roma, Itālija — nu, jūs iedomājieties, tur nekas vairāk nav jāsaka. Bet arī tur pēc nedēļas es biju galīgi slims. Nē, trimdā es nevarētu dzīvot.

RL: Laikā, kad sociāldemokrāti vēl ne sevišķi labi startēja vēlēšanās, jūs teicāt, ka tauta vēl nav pietiekami gudra, ja jau klausās uz tādiem populistiem kā Zīgerists un Kauls...

Bojārs: Bet vairs neklausās. Šķēles un Zīgeristu laiki ir cauri!

RL: Un tagad ir sociāldemokrātu laiki, un līdz ar to tauta ir kļuvusi gudrāka?

Bojārs: Nē, nē, redziet, tā... Es esmu bijis visās šais kampaņās, sākot no atmodas laika, man ir milzīga pieredze. Un nedomājiet, ka tautu mentalitātē pat daudzos gadu tūkstošos var panākt lielu lūzumu — ātri un bezsāpīgi tas nav iespējams. Pēc savas gudrības cilvēks nav uzlabojies kopš seno grieķu un asīriešu laikiem. Viņš ir tikai kļuvis mācītāks. Nav mainījušās viņa galvenās kvalitātes — mantkārība, miesaskāre un vēl viss pārējais. Lūzumu ātri nevar panākt. Var uz īsu laiku piemuļķot, līdz kamēr cilvēki atjēdzas. Galvas mācības vislabāk tautai pieiet caur vēderu. Ja jostā jāborē jauns caurums, tad ļoti ātri pielec. Es domāju, ka tagad šī pieredze ir tik liela, ka šajās vēlēšanās tas parādījās. Protams, es ļoti cenšos, lai mēs tiktu līdz tādam etapam, kad tautai būtu normāla, civilizēta izpratne par politiskajām partijām.

(Pie durvīm klauvē.) Drusciņ pagaidiet! Nē, bet varbūt lai nāk, lai paklausās un pamācās! (Turpina.) Vairāk par divām partijām nav vajadzīgs. Katrā valstī vajag arī vienu nacionālistu partiju. Ko jūs redzat? Itālija — viena no zemēm, kur radusies demokrātija. Bet tāds Berluskoni jau otrreiz piemuļķo to tautu, tāpēc, ka viņam ir trīs televīzijas kanāli. Bet ir viena daļa tautas, kas nelasa avīzes, skatās televīziju un iet uz futbolu — viņiem nav ne mazākās jēgas par politiku. Viņiem galvu sajaukt var samērā viegli — tur tās sociālās tehnoloģijas darbojas.

RL: Bet jums taču diez vai būs noslēpums, ka ir pietiekami liela tautas daļa, kas uzskata, ka arī sociāldemokrāti baro tautu ar populistiskiem solījumiem, kam nav seguma, un ka sociāldemokrātu panākumi pašvaldību vēlēšanās nebūt neliecina, ka tauta būtu kļuvusi gudrāka, bet gan par to, ka šis konkrētais politiskais spēks vēl nav izmēģināts.

Bojārs: Jā... Un tas jau vēlreiz pierāda... Es vienmēr saku tā: es neesmu Jēzus Kristus — tāpēc visai latviešu tautai nav mani obligāti jāmīl. Ja pat Jēzu Kristu tauta nomainīja pret Barabu — divreiz kliedza, sitiet viņu krustā, vismaz pēc Mateja evaņģēlija. Poncijs Pilāts jautā: bet kas par to atbildēs? Mēs, atbild tauta. Var jau būt, ka tie bija pamatā priesteri. Viņi teica, mēs uzņemsimies šo grēku uz saviem bērniem un bērnu bērniem. Man rodas uzreiz jautājums — kāpēc tad jūs nerunājat uzreiz par holokaustu? Var būt, ka tieši tur arī tiek izpirkts tas jūsu grēks? Nu, es tā pieļauju, bet es neesmu dievticīgs. Bet tātad, ja mani obligāti nav jāmīl — kas jūs pārsteidz? Vienmēr taču bija cilvēki, kas ienīda pat Jēzu Kristu — kaut gan viņš tik daudzus izārstēja no slimībām un no velna apsēstības. Tātad, ja tādi cilvēki izpelnījās krustā sišanu, tad kāpēc jūs man vispār tik naivi jautājat?

RL: Tāpēc, ka gribas dzirdēt jūsu atbildi.

Bojārs: Bet es jums atbildu! Tas viss ir ļoti normāli. Bet ar laiku tas viss noteiktas tautas apziņā summējas, un tad izveidojas tāda... Nu, kāda starpība — ticība kristietībai vai ticība sociāldemokrātiem? Tur nav nekādas starpības. Ticība Jēzum, ticība Budam, ticība Mao Dzedunam — kāda starpība? Ja cilvēkam kādam obligāti ir jātic, tad vienalga, kas aizņem to nišu. Ir svarīgi, vai tas ir konstruktīvi, vai tas dod kādus pozitīvus rezultātus. Tā kā sociāldemokrātija kā mācība ir zinātniski pamatota — un arī marksisms ir zinātniska mācība, un viņi bija sociāldemokrātijas sākumā, jā, pēc tam viņi aizgāja nepareizā virzienā un tur izveidojās boļševisms — bet visās universitātēs Rietumos māca marksismu. Šī mācība ir devusi pozitīvus rezultātus milzīgā Eiropas daļā — labākās labklājības valstis ir izveidotas tur, kur ir šīs milzīgās sociāldemokrātu partijas, kas ir panākušas šīs sociālās pārmaiņas — Amerikā to nav, nekad nav bijusi, un tur ir šausmīgi slami[12. Slums — grausti, graustu rajoni (angļu val.).]. Piemēram, Dienvidbronksa[13. Ņujorkas rajons.], kur atrodas latviešu nams — pat taksisti, melnie taksisti, tur naktī atsakās braukt. Turpat atkritumi, turpat žurkas, turpat cilvēki... Nakts vidū dejo uz ielas, apmētā taksometru ar pudelēm — labi, ka plastmasas. Eiropā tā nav. Tāpēc ka Eiropā ir sociāldemokrāti. Tā varētu secināt — lo-o-o-ģiski.

RL: Vai tā ir taisnība, ka jūs esat bijis darba grupā, kas rakstīja Afganistānas Demokrātiskās Republikas konstitūciju?

Bojārs: Nē, nekāda sakara. Es tikai vienreiz dzīvē esmu bijis pie Afganistānas robežas — medībās padomju laikā.

RL: Runājot par medībām, jūs esat teicis, ka zaķus jūs nemedījat, jums patīkot lielie dzīvnieki — kāpēc?

Bojārs: Man ir mazmeitiņa, kas regulāri pārbauda manus medījumus un, man liekas, viņai ļoti nepatiktu, ja es šautu zaķīšus. Es viņu pašu, kad viņa bija maziņāka, saucu par zaķīti. Mani neinteresē tādi mazi zvēriņi — viņš nevar ne īsti aizstāvēties, nekā.

RL: Bet tie lielie jau arī nevar aizstāvēties.

Bojārs: Nū, ziniet, es negribētu, lai jūs nonāktu zobos mežakuilim. Katru gadu kādus divus trīs medniekus salāpa tomēr. Ir gadījumi, kad aiziet uz viņpasauli ar. Decembrī, kad viņiem ir riests — viņiem ir tādas rētas kā ar cirvi cirstas. Un viņiem tai laikā ir tādas kā bruņas — cilvēkiem jau bruņu nav. Nu, ko tos mazos... Es vairs pīles arī nemedīju, kopš viņas sākušas pastaigāties parkos — es viņas vairs neuztveru kā savvaļas dzīvnieku. Turklāt sievai negaršo. Nu, ja sievai negaršo, ko tad es viņas medīšu.

RL: Ko jūs varētu nosaukt kā savu ļaunāko murgu?

Bojārs: Es reti redzu murgus. Es uz nakti nepārēdos (smejas).

RL: Tad varbūt pārnestā nozīmē — kāds notikums vai process jums būtu ļaunākais murgs?

Bojārs: Ja šī vara ieilgtu — tāda, kāda tā patlaban ir Saeimā. Tam būtu ļoti negatīvas sekas. Tam jau ir negatīvas sekas. Agrāk bijām socvalstu priekšgalā pēc nacionālā produkta, tagad esam saraksta apakšā. Mums bija gigantiska industrija, kas komandēja parādi visā Kominternē. Vefs bija lielākais uzņēmums, bet to apzināti nolaida dibenā. Lattelekom nevienu pasūtījumu neiedeva nacionālam uzņēmumam. VEF teica: mēs dosim tehniku lauku telefonizācijai — bet neko neiedeva. Tas ir noziegums pret savu tautu.

RL: Bet...

Bojārs: Tā tautas izmiršana jau nesākās ne no kā. Pagājšgad 11 tūkstoši vairāk nomira nekā piedzima, vesela mazpilsēta.

RL: Vai tad šādas demogrāfiskas sekas iestājas tik strauji?

Bojārs: Nu, ko es te pļāpāšu — redz, kur te ir... (Meklē statistikas gadagrāmatu.)

RL: Nav šaubu par skaitļiem, bet...

Bojārs: Cilvēki nevar atļauties bērnus. Tas, ka mums ir demogrāfiska krīze, bija skaidrs jau padomju laikā. Universitātes zinātnieki Tautas frontes laikā visu to aprakstīja, tika nolemts, ka kaut kas jādara — tas vēl bija, iekams sākās tas viss, nu, tā 200% devalvācija — tā arī bija vistīrākā laupīšana, kad vienas operācijas rezultātā nozog visu valstī esošo naudu un pēkšņi rodas bagātas komercbankas, bet visiem citiem līdzekļi ir nozagti. Tas nenotika Lietuvā, tas nenotika Polijā. Pie mums vienkārši nevar atļauties bērnus. Agrāk mums te visas studentes staigāja ar bērniņiem, prieks bija skatīties — tikai no tās naudas vien, ko viņām deva kā māmiņu pabalstu, varēja kaut kā savilkt galus kopā. Bet kā bija 200% inflācija, tā visu to nogrieza kā ar nazi.

RL: Vai nav tomēr tā, ka dzimstība samazinās arī attīstītās labklājības valstīs?

Bojārs: Jā, bet tur viņa samazinās citu iemeslu dēļ. Mums viņa samazinās tieši trūkuma dēļ. Tas, kurš laiž pasaulē bērnus, pie mums automātiski nonāk ļoti trūcīga cilvēka kategorijā. Nekādi brīnumi nekur pasaulē nenotiek, viss ir objektīvi. Nokrīt asteroīds, nomirst dinozauri — viena interpretācija.

RL: Tātad viena interpetācija. Vai jūs pieļaujat, ka jūsu interpretācija varētu būt kļūdaina?

Bojārs: Kura interpretācija?

RL: Piemēram, analīze, kuru jūs mums tikko izklāstījāt.

Bojārs: Par demogrāfiju? Nē, viņa ir pareiza. Bērnus nevar laist pasaulē un uzturēt, ja tam nav naudas. Man taču jums tas nav jāstāsta — jūs to pati kā sieviete labi zināt. Visā Eiropā ir atklājuši, ka vienīgais veids, kā uzlabot stāvokli, ir dot lielus pabalstus ģimenēm. Bet tā jau ir daudzpakāpju sistēma. Ko var gribēt, ja ir tāda korupcija. Korupciju nevar izskaust, ja neripo lielās galvas. Tajā brīdī, kad ir jāķeras klāt kādam lielajam, prokuratūra mums pārvēršas par advokatūru.

RL: Bet, kad sociāldemokrāti būs pie varas, korupcijas vairs nebūs?

Bojārs: Ir jāieved sistēma. Arī sociāldemokrāts ir tikai cilvēks, viņš nav eņģelis, viņam nav spārnu — ir jābūt sistēmai, kas nelaiž cauri blēžus. Zviedrijā morāle ir iestrādāta kā kategorija politikā. Ja pat buržuāziskās partijas saka, ka visu laiku labākā tieslietu ministre bija Laila[14. Laila Freivalde, bijusī Zviedrijas tieslietu ministre, sociāldemokrāte.] — un ja Lailu noņēma tikai morāles pārkāpuma dēļ — viņa jau likumu nebija pārkāpusi — viņa uzstājās pret tiem ideāliem, ko viņa pati bija pasludinājusi, un cauri — Lailai bija jāaiziet. Bet pie mums — cilvēks deklarē 30 tūkstošus, bet otrā dienā viņam pēkšņi ir 29 miljoni. Nu, Zviedrijā es varētu kādu laiku padzīvot. Zviedri mums ir tādi tuvāki — pēc mentalitātes. Viņi nav tādi uzbāzīgi, viņi ir atturīgi. Kaut gan sirsnīgāki cilvēki ir somi — es domāju, ka jūs man piekritīsit. Pat arī norvēģi ir sirsnīgāki. Tās tautas, kas nav bijušas impērijas, tās ir sirsnīgākas.

RL: Un jums patīk sirsnīgi cilvēki?

Bojārs: Jā, protams. Kam nepatīk? Vai tad jums nepatīk? Jums taču arī patīk, vai ne?

RL: No comment.

Bojārs: Nu re, cik jauki! Mēs par daudz ko esam vienojušies.

RL: Sakiet, lūdzu, kurš jums pirmais teica, ka jums ir ass un analītisks prāts?

Bojārs: Es to pats zināju! (Smejas.) Kāpēc kādam man jāsaka tas, ko es pats zinu? Es labi zinu savas vainas, es mokos visu mūžu, cīnos, cik nu tas ir manos spēkos, nemīlu runāt par tām, baros ar sievu, ja sieva aizrāda uz tām — katram jādzīvo ar savu kupri. Un ir jau viņš man, ir. Bet jurists es esmu no dabas. Jaunībā man bija ļoti slikta atmiņa — nācās visu laiku trenēt un trenēt. Tagad no konspekta ir pilnīgi neiespējami lasīt lekcijas. Ja jūs lekcijā apstājaties un kaut ko tur rīstāties — cauri, students atslēdzas. Viņu visu laiku ir jātur aiz rīkles. Nedrīkst ļaut viņam aizmigt. Bet tas ir treniņš. Es nekad neesmu naktī strādājis. Ja nav skaidra galva, neko nevar izdarīt.

RL: Atgriežoties pie murgiem — vai jums kādreiz rādās tas cilvēks, ko jūs nošāvāt?

Bojārs: (Pauze.) Dīvainā kārtā — nē. Kā pēc tam es uzzināju, viņš ir bijis narkomāns, viens no labākajiem Rīgas autozagļiem, un man pat pienāca tādas aģentūras ziņas, ka pat viņa vectēvs teicis — ja es to Bojāru satiktu, es viņam konjaku uzliktu. Viņi sākumā man draudēja, pie tam atklāti. Es teicu, es nevienu brīdi nešaubīšos lietot ieroci, ja man būs jāaizstāv sava ģimene un sevi. Es ļoti labi šauju — gan ar šauteni, gan ar pistoli — man ir lugers. Viņš jau krita tāpēc, ka es kļūdījos — mašīna kustējās, viņš iebāza roku kabatā, es mērķēju viņam labajā plecā, bet lode noslīdēja no kaula. Mednieki nelieto lodes ar apaļu galu, jo tās rikošetē, bet šai bija apaļš gals, tā noslīdēja un izgāja viņam cauri šķērsām visam ķermenim. Tā ka tā bija kļūda. Kaut gan visumā viss bija pareizi.