Mākslasdarbs apkārt pasaulei

Rīgas Laiks: Dekarts savulaik teica, ka visu grāmatu lietu viņš ir atstājis jaunības gadiem, lai pēc tam, kad jau būs ticis vaļā no skolotājiem, pievērstos tam, ko varētu saukt par dzīves skolu. Tev kaut kādā ziņā ir bijis otrādi.

Māris Gailis: Mans brauciens lielā mērā bija atgriešanās pie lasīšanas. Jo es brīnišķīgi sapratu, ka tā būs fenomenāla iespēja atkal tikt nost no visa tā sadzīviskā trokšņa un kņadas, un kaut ko darīt. Es mērķtiecīgi uz to gāju. Es pat rakstīju sarakstu grāmatām, ko ņemt līdzi. Un atklāti sakot, es pat visas tās neizlasīju. Bija arī tādas grāmatas, kas man bija tāds kā parāds — es tās nebiju izlasījis jaunībā. Es lasīju Karu un mieru, ar ļoti lielu prieku. Lasīju Dostojevski — Brāļus Karamazovus, Idiotu, un man ļoti patika.

RL: Bet kad tu runā par Cēzaru un Kristu, tāpat arī par Rietumu filozofijas vēsturi, Platonu, šajā lasāmvielā ir diezgan daudz par varu un filozofiem. Kā tu vērtē savu politiskās varas periodu?

Gailis: Es domāju, ka es biju visai netipisks valdības vadītājs. Tā iemesla dēļ, ka es esmu atšķirīgs. Un es nelaidu garām izdevību. Otrkārt, man ārkārtīgi patīk pārmaiņas. Īstenībā man ļoti patīk krīzes, es labi jūtos tajos krīžu laikos, rutīna man vienkārši riebjas. Bez tam es esmu radošs cilvēks bez tāda izteikta radoša talanta — ne es zīmēju, ne es rakstu, ne dziedu vai komponēju, bet man ir gars, kas nav izpaudies savādāk. Kāds teica, ka šo radošo ideju es ielieku savā dzīvē — attiecībās ar cilvēkiem. Es skatos uz dzīvi kā uz mākslasdarbu sev, un politikas laiks bija tāds pats piedzīvojums kā braukšana apkārt pasaulei.

RL: Kā tu vērtē šos savus divus gadus?

Gailis: Man liekas, ka man ir izdevies paiet sāņus un saprast, kam ir vērtība un kam nav. Šķiet, ka esmu kļuvis dzīves gudrāks un mierīgāks. Tas, manuprāt, ir labi un jauki, par spīti manai ārišķībai un manierībai. Es taču zinu, ka man patīk būt sabiedrībā zināmam un redzamam. Taču tagad tas mani vairs neinteresē. Pēc atgriešanās neesmu izlasījis nevienu rakstu par sevi — sliktu vai labu. Mani vairs neinteresē lasīt avīzes, man pietiek pilnīgi ar virsrakstiem, daudz kas no tā, kas šķita svarīgs, teiksim, pirms diviem gadiem, man vairs pilnīgi nav svarīgs. Varbūt tas atnāks atpakaļ? Man grūti pateikt.

RL: Bet kas tad ir svarīgs?

Gailis: Man liekas, būtu svarīgi realizēt tos mērķus, kurus es sev stādu. Svarīgi ir man tuvie un mīļie cilvēki, kurus savas paviršās attieksmes un nepareizās prioritāšu šķirošanas dēļ esmu atstājis novārtā — es domāju ģimeni. Varbūt tie ir pieticīgi mērķi, bet es gribu uzcelt to, ko esmu sācis — šīs mājas.

RL: Bet mājas jau nav ģimene. Tad tu būtu kā Dāvids, valdnieks — celtnieks.

Gailis: (Smejas.) Tu nevari stādīt ģimeni par mērķi. Vai, pareizāk sakot, agrāk es par daudz enerģijas un laika veltīju lietām, kas no šī brīža viedokļa nav svarīgas. Svarīgi ir tavi cilvēki, kas tev patīk, un tie tavi reālie, materiālie mērķi, kurus tu gribi realizēt. Un, protams, man ļoti patiktu, ja arī tagad, pārbraukušam krastā, man būtu laiks lasīt to, ko man patika lasīt okeānā, un klausīties mūziku, ko man patika tur klausīties.

RL: Ko tu okeānā klausījies?

Gailis: Man bija līdzi daudz kompaktdisku — nedaudz rokmūzikas, manas jaunības dienu mūzika, septiņdesmitie, laba daļa džeza un diezgan daudz simfoniskās mūzikas. Un beigu beigās es klausījos vairs tikai operu un simfonisko mūziku.

RL: Ko tieši?

Gailis: Piemēram, Čaikovska baletus. Vairākas reizes. Protams, brīnišķīgs ir Mocarts, klausījos arī viņa klavierkoncertus — tā metodiski ņēmu cauri, ar lielu baudu. Visi zina  9. simfoniju. Es domāju, ka brauciena laikā noklausījos to kādas desmit reizes — kad gribējās piedzīvot kādu patīkamu brīdi, paņēmu vīna glāzi, aizvēru acis, uzliku austiņas un klausījos, tagad varētu nodziedāt. Labprāt klausījos Pertu, Vasku. Sapirku Kallasu, klausījos Bizē Karmenu, visu operu. Es nedomāju, ka cilvēki bieži sēž mājās un tā klausās. Bet uz jahtas es sēdēju un klausījos. Un to man ārkārtīgi gribētos saglabāt. Bet visdrīzāk būs grūti, tāpēc, ka jau tagad velk tas purvs iekšā — tikšanās, tikšanās. Varbūt es esmu pārāk labsirdīgs, jo man nepatīk atteikt cilvēkiem. Psihoterapeiti teiktu— pārāk labs. Gribētos atrast kopsakarības, un atrast, teiksim, savas dzīves dzinuļus.

RL: Ir skaidrs, ka ceļojumi nav nekas tāds, ar ko cilvēki būtu nodarbojušies vienmēr. Ceļot lielā mērā ir tāds romantisks pasākums, un starp šī romantiskā pasākumā raksturīgām iezīmēm ir kaut kas tāds, ko varētu saukt par nāves valdzinājumu. Jā, un tu esi bijis drošības inženieris, gandrīz tāpat kā Francs Kafka. Viņš arī bija līdzīgā amatā. Un es atceros — viņam bija tādi zīmējumi, rasējumi, kur bija uzzīmēts, kas notiek, ja cilvēks iebāž pirkstus virpā. Varbūt ceļojumos izpaužas ne vien dzīvi apliecinošs enerģijas pārpalikums, bet arī kaut kas liels un bīstams, un varbūt tāds, kas darbojas pretēji dzīvei?

Gailis: Nezinu, ja kaut kas tāds ir, man tas nekādi nav izpaudies. Es neizslēdzu, ka bezapziņā tas varētu kaut kur sēdēt. Bet, kā jau teicu, es vienmēr padomāju par šīm lietām. Arī šo braucienu man gribējās padarīt maksimāli drošu un ērtu visiem. Lai arī būtu tā iespēja lasīt grāmatas. Ja mēs brauktu ar cita veida jahtu, piemēram, Kaupo, grāmatas tur noteikti nevarētu lasīt — viņi mirka ūdenī, tur neviena grāmata nesaglabātos, nerunājot par datoriem.

Bet es pilnīgi piekrītu, ka nāves briesmām piemīt savs valdzinājums, jebkuru vīrieti velk uz to adrenalīnu. Bieži vien mēs kopā ar Jāni Vaišļu gājām krastā tur, kur pavisam nevajadzētu iet. Un man bija domstarpības ar kapteini Rolandu, kas uzskatīja, ka piedzīvojums ir sliktas plānošanas sekas. No šī viedokļa man kaut kā pietrūka.

Tomēr, manuprāt, cilvēce ir cēlusies ceļojot, maisoties, ja tā padomā, visas tautas ir pārceļojušas. Salīdzinot ar pagājušo gadsimtu ceļojumiem, tagad, protams, ceļošana notiek ļoti ātri. Es esmu vienreiz aplidojis apkārt pasaulei ar lidmašīnu un esmu bijis daudzās pasaules malās, kad strādāju valdībā. Lūk, man šķita, ka šis brauciens ar jahtu ir tāds stipri vecmodīgs ceļošanas veids, tāds, ko vairs nelieto, jo mēs pārvietojāmies ar ātrumu, kas atbilst ātri soļojoša cilvēka ātrumam. Iedomājies, mūsu vidējais ātrums bija pieci  mezgli — 9 km stundā. Ar šādu ātrumu mēs veicām 39 570 jūdzes, tas būtu vairāk par 70 000 km. Baigais attālums! Bet tieši tas, ka mēs pārvietojāmies tik lēni, man šķita cienījami. Pasaulei mēs tikām riņķī ātri, jo katrā vietā mēs bijām vidēji piecas dienas, tas nav daudz. Tikai apošņājām to gaisu.

RL: Cik valstīs jūs bijāt?

Gailis: Laikam kādās 40, apmēram 70 ostās.

RL: Man arī ir sava ceļojumu pieredze, un es vienmēr saskāros ar vienu problēmu. Šī problēma biju es pats.

Gailis: Tā ir pilnīga klasika, tas ir pareizi. Tā tas ir. Tu jau pārvietojies ar savu pasauli. Virzoties uz priekšu, pārvarot dažādas grūtības, galvenokārt — saskarsmes grūtības, man šķita, ka es kaut kādā veidā mainos, pārdzīvoju, pārdomāju. Redzēsim, kas būs pēc laika, ko cilvēki par mani teiks, lai gan, no otras puses, kā jau es iepriekš stāstīju, es ieklausos, bet ne pārāk.

RL: Kas bija labākais šajā ceļojumā?

Gailis: Triviāli — foršākais bija iebraukšana šeit Ķīpsalā, savas mājas ieraudzīšana, mana piestātne. No emocionālā viedokļa, protams, tas bija visaugstākais mirklis. Jau atstājot Rīgu, tu bezapziņā sāc gaidīt to mirkli — gribējās nokļūt atpakaļ sveikam un veselam un atkal te visus redzēt. Bet no vietām — varbūt manam iekšējam saturam tuvākais bija kaut kas no Āfrikas, Zaļā Raga salas.

RL: Bet tie ir tikai nosaukumi. Es, par nožēlošanu, nekad neesmu bijis Āfrikā...

Gailis: Protams, cilvēki. Skaisti, patīkami, lepni melnie cilvēki, lai arī nabadzīgi. Varbūt es to izgudroju, domājot par tavu jautājumu, tādēļ, ka tādā griezumā es principā nedomāju. Bija vairāki tādi spilgti mirkļi, bez šaubām, Patagonija, neapšaubāmi, tie gaidītie brīži, kad ieraudzījām Horna ragu. Man ļoti spilgtā atmiņā ir arī Dienvidamerikas pēdējā osta, kas bija maza, maza Čīles militāra ostiņa, Port Williams, Bīgla kanāla krastā, Ugunszemē. Mēs stāvējām pie veca dzelzs kuģa, kas bija izrūsējis un pa pusei nogrimis. Faktiski tā rūmē bija ūdens un smiltis. Mēs bijām noenkurojušies pie tā, un apkārt stāvēja dažas jahtas ar patiešām cienījamiem cilvēkiem, jo tie, kas tur nokļūst, lielā mērā ir speciāli cilvēki.

RL: Kuģotāji.

Gailis: Tur bija kāds čīlietis, divi  francūži — viens, kas nodarbojas ar čarterēšanu, ved tūristus apkārt Horna ragam, daži devās uz Antarktīdu. Un man tad likās, ka es esmu piederīgs kādai īstai brālībai, jo arī es tur esmu nokļuvis.

RL: Runājot par atgriešanos mājās, vai tu atceries Odiseja atgriešanos?

Gailis: To es izlasīju pirms došanās ceļā.

RL: Tā bija tāda dīvaina atgriešanās. Mājās bija svešinieki — sievas precinieks, neviens Odiseju nepazina, tikai suns.

Gailis: Mūsējo arī sauc Argoss.

RL: Un vieta bija mainījusies. Kad tu pārbrauci, vai tevi arī tikai Argoss pazina?

Gailis: (Smejas.) Nē, tur nu situācija bija pilnīgi cita. Es biju pastāvīgā kontaktā ar Pēnelopi, jo mēs uzrakstījām ārkārtīgi daudz vēstuļu, trīs reizes satikāmies un, protams, sazinājāmies pa telefonu — un tas ir modernās pasaules pienesums, ka tu vari būt šobrīd kosmosā un runāt un redzēt otra seju. Varbūt arī tas ir slikti, bet tā tas ir. Tas izmaina šo atšķirtības sajūtu.

Tā ka mēs nebijām atšķirti, es pat pieņemu, ka rakstot viens otram vēstules, mēs palikām vēl tuvāki. Izņemot armijas laikus, es nekad nebiju rakstījis vēstules. No vēstulēm es zināju visu, kas notiek, man tika smalki aprakstīts, kas uzbūvēts un kādi izskatās mazbērni, kādas problēmas ir bijušas. Iedomājies, ja sarakstās tik intensīvi, katru trešo dienu bija vēstule. Tā ka es visu redzēju tādos kā nomoda sapņos. Pats īpatnējākais — kad es braucu atpakaļ, viss izskatījās savādāk, līdzīgi kā ar bērnībā redzētām mājām, kuras atmiņās ir daudz, daudz lielākas nekā īstenībā, jo tu pats esi mazāks. Arī šis mans māju projekts — gara acīm es tās biju saredzējis daudz lielākas, bet, kad es atbraucu un redzēju, tās nemaz tik lielas nebija. Bet Odiseju, protams, mēs mūsu vēstulēs apspēlējām, Zaiga jokoja, ka precinieki arī ir parādījušies vienu brīdi, bet viņa tos atšuvusi.

RL: Kad tu biji atceļojis, pirmajā vakarā es tev jautāju, vai tu vari dažos vārdos raksturot braucienu, un tu teici: “Bija vērts.” Šajos vārdos es redzu arī zināmas šaubas, sevis pārliecināšanu. Vai patiešām bija vērts?

Gailis: Mani komandas biedri, vismaz daļa no viņiem, visdrīzāk domāja, ka nebija vērts. Es pats it kā pārliecinu sevi — bija vērts, un līdz šim man šaubas par to nav radušās. Īstenībā, gandrīz simt procentos braucienā pavadītā laika es tiešām priecājos par to, kas notiek. Nē, man nav nekādu šaubu un man, protams, bija tāds projekta vadītāja gandarījums, ka viss ir izdevies. Mēs esam šeit atpakaļ, un viss ir noticis.

RL: Vai tu vari nosaukt vienu interesantu cilvēku, ko tu esi šajā braucienā saticis?

Gailis: Es uzreiz nevaru pateikt, jo šī ceļojuma laikā mēs jau neorientējāmies uz cilvēkiem. Mēs tam negatavojāmies, un jūrā cilvēki nedzīvo. Protams, atnāca šur tur latvieši, mēs satikām oficiālās personas, bet īstenībā satikām tos, kas bija klubā, nejauši uz ielas. Mēs apceļojām pasauli, gandrīz nesatiekot cilvēkus.

RL: Es atceros, ka reiz es zvejoju    zivis uz kāda neliela kuģīša Kuriļu salās. Tas notika naktīs, pie tam es strādāju lejā tilpnē, bet tad, kādu rītu es noguris izkāpu uz klāja, bija burvīgs rīts, pretī bija viena no krāšņākajām Kuriļu salām, zaļa piekraste, kalni ar sniegotām korēm, kūp vulkāns. Es skatījos un nodomāju, ka šis ir viens tāds skats, ko es dzīvē nekad neaizmirsīšu, to skatu es daļēji esmu aizmirsis, bet to sajūtu gan nē. Kura varētu būt tāda sajūta tavā ceļojumā?

Gailis: Fantastisks bija skats Patagonijā uz kādu šļūdoni. Tur no kalna lēni tek ledus upe, un tad tā nolūst, un ar milzīgu troksni gāžas fjordā. Mēs piebraucām klāt ar gumijas laivu, tur peldēja ledus gabali, un pēkšņi tālumā atspīdēja saule, un tas zilganais ledus… Ledus upe tek, tek, tek, nolūst un gāžas. Tas bija fenomenāls skats. Man ļoti patika arī Bali — arhitektūras, servisa, cilvēku, atmosfēras dēļ. Tur es gribētu atgriezties.

RL: Kur tas īsti ir?

Gailis: Indonēzijā.

RL: Vai tur nav tie cilvēkēdāji?

Gailis: Kādreiz bija Fidži. Nē, nē, tā ir Indonēzijas sala. Tagad bēdīgi slavena, jo tur uzspēra gaisā to bāru. Mēs salu atstājām tieši nedēļu pirms tā gadījuma. No pilsētām man vismīļākā ir Buenosairesa. To sauc arī par Dienvidamerikas Parīzi. Mēs dzīvojām viesnīcā, ielā, kur bija simtiem grāmatu veikalu. Un pagalmiņi ar kafejnīcām un pasāžām.

Neapšaubāmi brīnišķīga ir Polinēzija — ar dabu, ārkārtīgi skaistām meitenēm, iezemietēm, kas nēsā skaistu puķi aiz auss, pēc kā tu vari saprast, vai viņa ir brīva vai nē.

RL: Puķe, bez šaubām, ir tai, kas ir brīva?

Gailis: Abām, tikai vai nu aiz vienas, vai otras auss. Bet ja tu tagad prasīsi, aiz kuras, tad es varu sajaukt, bet laikam aiz labās ir precēta, aiz kreisās — neprecēta.

RL: Tagad iedomāsimies, ka tu esi slavens ceļotājs, kāds tu tagad bez šaubām arī esi.

Gailis: (Smejas.) Nē, nu neesmu gan.

RL: Un tu skolā tiecies ar jaunatni un stāsti par svešām zemēm. Tev ir jādod tāds kā ceļa vēlējums vai kas tamlīdzīgs, par ceļošanu, un tu gribi godīgi kaut ko pateikt. Ko tu viņiem teiktu?

Gailis: Tā ir slikta atbilde, bet tā man tagad iešāvās prātā: “Ņemiet līdzi tik daudz zobu birstīšu, lai tās var nomainīt ik pēc trīs mēnešiem.” Tas bija padoms, ko es saņēmu no savas zobārstes, es tā arī darīju. Es nopirku astoņas zobu birstes. Interesanti, tas bija viens no maniem laika skaitīšanas instrumentiem. Es skatos — trīs mēneši, deviņi mēneši, aha... Devītā mēneša devītajā datumā es izsviežu to zobubirsti ārā un skatos, cik ir palicis. Tā tas ceļošanas laiks iet uz priekšu. Es, protams, ieteiktu bērniem maksimāli ceļot, un pats es domāju nākotnē ceļot. Kad tu pats ar savām problēmām pārvietojies un kaut ko mācies. Un mācīties ir labi gan.

RL: Mācīties ko?

Gailis: Nu, ja tu redzi, kā citās zemēs cilvēki uzvedas, kā izturas viens pret otru, tu varbūt salīdzini ar to modeli, ko pats lieto. Tad vai nu tu to atrodi par labu vai arī redzi, ka kaut kas ir jāmaina. Piemēram, man siltajās zemēs daudz kas nepatika. Tomēr palika ne jau tas viņu princips visu atlikt un mānīties, bet ārkārtīgi gaišais smaids. Šeit visvairāk kaitina nenovīdība, sīkmanība un skaudība, un varbūt no tā varētu tikt vaļā ceļojot, jo citās vietās — vismaz man tā šķita — tā ir mazāk, nekā šeit.

RL: Saki, vai, stāstot par savu ceļojumu, tev nav vilinājuma padarīt to romantiskāku, bīstamāku, nekā tas patiesībā bija? Varbūt vīrišķīgi noklusēt grūtības un briesmas? Kā veidojas stāsts par šo ceļojumu?

Gailis: Redzi, grāmatu par ceļojumu es rakstīt negrasos. Bet neapšaubāmi tāda mutvārdu folklora tiek veidota — cilvēki man jautā un sevišķi iedvesmas brīžos es daudz stāstu un pietiekami interesanti. Bez šaubām, ar katru reizi kaut kas nevilšus izpušķojas, ne jau pārāk, bet es pieņemu, ka tur maza puķīte līdzi nāk. Es nebrīnītos, ka pēc gadiem atkal iedvesmas brīdī stāstot šo stāstu, parādīsies jau kāds jauns briesmu aspekts. Bet labam stāstam vienmēr var kaut ko pielikt klāt. Lai cilvēks var ar prieku klausīties. Un tam nav nekāda sakara ar kaut kādu atskaiti, ko varētu, teiksim, valsts kontrole pārbaudīt. Bet viss, ko esmu līdz šim stāstījis, ir patiess. Jo tas ir svaigā atmiņā.

RL: Tikai akcenti var mainīties.

Gailis: Jā, tie vienmēr var mainīties.