Leļļu deja

2001. gada vasarā, nonākot ar anomālajām parādībām slavenajā Permas apgabalā, es piepeši apjaušu etnogrāfa darba īsto misiju un rodu izskaidrojumu tam, kādēļ man tā patīk Krievijas jaunie etnogrāfi. Tie ir brīvdomātāji un piedzīvojumu meklētāji, kas savu šķietami nemoderno profesiju pārvērtuši dzīvesveidā. Viņi vienīgie Krievijā uzdrošinājušies oficiāli protestēt pret politisko haosu nacionālajās lietās.

Jau vairākus gadus Krievijas pasēs vairs netiek rakstīta tautība un pasaules acīs Krievijas pilsonis ir un paliks krievs. Vispārējā globalizācijas procesā Krievija ir bijusi spoža triecienniece, kas pasaulei labi pazīstamajā krieva veidolā spējusi satilpināt simtos skaitāmu nacionalitāšu vaibstus.

Pases nu veiksmīgi visiem ir vienādas, un nākamais solis kādreizējo PSRS tautu draudzības stiprināšanā ir priekšlikums nākamajā tautas skaitīšanā vairs neuzdot jautājumu par nacionālo piederību. Etnogrāfi to uztver kā draudošu katastrofu ne jau viņu profesionālajā lauciņā vien. Viņi jau tagad dodas pusnelegālās ekspedīcijās pa nacionālajiem ciemiem, lai no vecām kantorgrāmatām pedantiski izrakstītu statistiku — arī par jauktajām laulībām un tajās dzimušo bērnu nacionālo piederību. Etnogrāfi ir vienīgie, kas drīkst izpaust satraukumu par tīšu un nevilšu rusifikāciju. Viņiem vienkārši ir tāds darbs.Sobakinas kundzes koncertā

Permas apgabala mazākumtautības mēs kopā ar Krievijas etnogrāfiem un vizuālajiem antropologiem, tas ir, dokumentālo filmu veidotājiem, iepazinām uzreiz divās versijās. Pirmā – mir, družba, festivaļ [1. Miers, draudzība, festivāls (krievu val.).]  bija eksotisks skatuves variants, eksaltētā sajūsmas gaisotnē. Otra versija bija pati dzīve, cik to izdevās saskatīt nepastarpināti. Nokļuvuši lauku sanatorijā Kļuči, kur laiks pagriezts par gadiem 15 atpakaļ, mēs ātri iekļāvāmies regulārajās kefīra izsniegšanas stundās, ļāvāmies vakara diskotēku šarmam un medicīniskā personāla un atpūtnieku savstarpējo attiecību izpētei.

Kinošņikiem par godu rīkotos mazākumtautību koncertus apmeklēja arī krietns skaits atpūtnieku. Tie visi noslēdzās ar nacionālo ēdienu un dzērienu degustāciju, ar kopīgām dejām un “horovodiem”. Neiztrūkstošs elements — vietējās varas pārstāves Sobakinas kundzes citus un sevi slavinošie teksti. Oficiālo “seju” un “locekļu” daudzināšana līdz ar izvēlēto epitetu krāšņumu sasniedza senaizmirstus augstumus, un sākotnēji smieklus izraisījusī frāze “kak mi tut vse družno i kompaktno živjom”[2. Cik mēs te visi draudzīgi un kompakti dzīvojam (krievu val.).] drīz vien šķita aptaustāms fakts. Sajutos kā skolas laikā vērienīgi organizētajos tautu draudzības festivālos, kad uz mazo Carnikavas pamatskolu interklubs iemanījās atgādāt uzbekus, azerbaidžāņus, gruzīnus un citus dažādi tērptus, krieviski runājošus bērnus.

Uz Kļučiem īpaši tālu neviens nebija jānogādā. Tuvākajā apkārtnē mīt udmurti, čuvaši, marieši, komi-permieši, tatāri un citu tautību pārstāvji, pie tam bieži — atsevišķos ciemos. Permas apgabals ir viens no daudznacionālākajiem Krievijā, te dzīvo ap 100 dažādu tautību pārstāvji, bet aptuveni 10 nacionalitāšu iedzīvotāji sevi uzskata par pamatiedzīvotājiem. Iemanījāmies atšķirt tatāru koši krāsotos ciemus no krievu pelēkajiem, udmurtu noslēgtās sejas no čuvašu ekspresīvās atvērtības. Krāšņie tautas tērpi, protams, visi ir tikai skatuvei domāti un koncertos demonstrētie rituāli — pārsvarā restaurēti un no grāmatām norakstīti suvenīri. Taču arī skatuve ir dzīve.

Marieša Jevdakimova mīlestība

Kad uz oficiālās skatuves PSKP kongresa cienīga izmēra zālē uzstājās marieši, neliela auguma tumšmatains cilvēks pelēkā uzvalkā likās neiederīgs šajā folkloristu pulciņā. Sobakinas kundze, viņu ieraugot, sāka nervozi trīcēt un kaut ko čukstēja ausī blakus sēdošajam lielajam Maskavas činavniekam tautību lietās.

Cilvēks bija satraukts, bet viņa runa pamazām uzdzina skudriņas zālē sēdošajiem. Viņš haotiski stāstīja par mariešiem, kas it kā nāk no Irānas, it kā bijuši blondi, bet, kā jau visi, sajaukušies te ar visādiem un nu jau vairāk melni kļuvuši. Stāstīja par mariešu pagānismu, kas viņiem asinīs, tikai nez kāpēc daudzi kristīties sākuši. Par mariešiem, kas vairs nerunā mariski un, uz pilsētu aizejot, paliek par krieviem. Par viņa komponēto Mari El republikas himnu, kas oficiāli apstiprināta, bet atskaņota tiek mēģinājuma ierakstā — studijas ierakstam nav atradusies nauda. Viņš, profesionāls komponists, atgriezies dzimtajās mājās — mariešu ciemā šeit, ārpus Mari El republikas, audzē bites un māca bērniem mūziku. Viņu izpildītā Mari El himna zālē lika piecelties kājās ne tikai mariešiem, un viss koncerts sāka skanēt dramatiski satraucoši. Vēl kādu viņa dziesmu neticami skanīgā balsī izpildīja gadus 12 veca meitene; komponists paskaidroja, ka “tā ir dziesma par vecu sievieti, kura tikai mūža beigās ir sagaidījusi savu lielo mīlu, jo visu mūžu vientuļa bijusi — kur tad sādžā vīru atrast.” Par spīti Sobakinas kundzes indīgajām replikām un mēmajam ukazam nedot mums mašīnu (“ir taču tik daudz rokdarbnieču un amatu pratēju, skolas direktore pastāstīs par visiem pašdarbības pulciņiem, un ir “glava rajona” [3. Rajona galva (krievu val.).], ar ko varat runāt, kāpēc jābrauc pie tā nejēgas?”), vēlāk nokļūstam pie šā vīra ar gadījuma auto.

Uz komponista Jurija Jevdakimova māju norāda katrs nomaļā Ivankovo ciema iedzīvotājs. Paši ar mums metas runāt elektromontieri, kas piedāvā iedzert un paziņo, ka marieši ir sliktāki par čečeniem, sliktāki vēl par pāris nācijām, ka viņi mūs nolaupīs un izvaros.

Māju atrodam pēc zāģu un cirvju skaņām — notiek pārbūves darbi. Saimnieks pārspīlētu sajūsmu neizrāda, bet gaidījis mūs ir. Mājokļus te būvē un pārbūvē pēc senā parauga, zem viena jumta ir viss — dzīvojamā māja, šķūnis, kūts, malkas krāvumi un cita iedzīve. Pārkāpjot niknam sunim, esam klāt — palielā istabā, kas iespaido ar guļbaļķu milzīgo izmēru un svaigu skaidu smaržu. Goda vietā — sintezators.

Saruna sākas ar parasto “tikai mazas tautas viena otru izprot.” “Mēs šeit perestroikas sākumā vācām parakstus par Igaunijas neatkarību, esam taču somugri,” stāsta Jevdakimovs. “Vispār ne jau tautas draudzējas, bet cilvēki. Un šeit jau laukos ir daudz neizglītotu cilvēku, alkašu, ko viņiem par citām tautām interesēties… Cik vēsturiski maza bija krievu nācija — jūs taču zināt. Kolonizācija sākās, un izauga krievu tauta. Somugru ciltis arī tika pakļautas. Meri cilts, piemēram, bija un izbija. Mēs vēl esam. Jums ir paveicies. Jums ir jūra. Bet kur mēs te Krievijas vidū varam likties? Izvelk mūs tikai citiem parādīt, kad ciemiņi brauc. Pokazuha. [4. Izrādīšanās (krievu val.).]Visos amatos vieni un tie paši. Kopā vecenes sadzeras, amatus sadala, neviens ar viņām cīnīties nevar. Mums bērnu vairāk, bet jaunu skolu krievu ciemā uzceļ. Tur pa trīs, četriem bērniem klasē sēž, kamēr mums — pilns. Mūs pat autobusa sarakstā ignorē. Maršrutā no Suksunas divi pēdējie ir mariešu ciemi, bet autobusa galapunkts vienmēr ir bijis tikai Bora — pēdējais krievu ciems. It kā mūsu te vispār nebūtu. Tur, kur jauktie ciemi, marieši pat ģimenēs jau vairs dzimtajā valodā nerunā. Kas uz pilsētu aizbrauc, par krievu paliek. Pēc perestroikas jo īpaši pārkrievoties sāka — citādi nav karjerai nekādu izredžu.

Pasē mēs vairs neskaitāmies nekas, tautības nav. Tikai Tatarstānas un Baškirstānas prezidenti izcīnīja, ielika viņiem pasēs īpašu ieliktni, lai var tautību ierakstīt. Četrus gadus viņi pases nevarēja apmainīt, kamēr šo dabūja gatavu. Viņiem ir nafta, viņi var to atļauties. Nezinu, vai Mari El prezidents cīnīsies, pats krievs. Kāda te vairs federācija? Mariešu literāro valodu reti kurš pārzina. Es šajā ciemā vienīgais avīzes no Mari El pasūtu. Tagad arī dziesmām tekstus saceru, neviena cita vienkārši nav, kas to darītu. Himnai tekstu gan marietis no Baškirstānas rakstīja. Par ko? Nu, Mari El slavē, cik labi tur visām tautām dzīvot. Labklājību vēlē.

Es Kazaņā mācījos, Tatarstānas galvaspilsētā. Joškarolā mums, mariešiem, pat savi īpaši sagatavošanās kursi bija. Es ilgus gadus ar lielajām formām strādāju — kori man bija, orķestri, simfonijas rakstīju. Kad suverenitāti iedeva, tad visi sarosījās, sāka himnas sacerēt. Mari El arī konkursu izsludināja, es tad vēl kapellu vadīju. Man jau agrāk tāda dziesma bija Slavināta, Mari El. Pārtaisīju nedaudz un iedevu konkursam. Vēlāk, kad jau biju uzvarējis, viena avīze uzrakstīja, ka šo dziesmu es savulaik esot rakstījis kā slavinājumu kompartijai. Ai, meli! Skaudība.”

Par mariešu pagānismu Jevdakimovs saka: “Visbiežāk ir tā, ka vienkārši nekam netic un neko nelūdz. Ne kristieši, ne pagāni — ateisti kaut kādi. Cara laikā ukazs bija — ja pareizticību pieņem, uz 50 gadiem no nodokļiem atbrīvo. Tad arī bija tā, ka atklāti svētbildes pielūdza, bet vakaros klusiņām uz svētajām birzīm devās. Un pagānu dieviņus gandarīja. Elku tēlu mums nekad nav bijis. Tikai daba, svētie koki. Svētās birzis padomju laikos speciāli nīdēja. Zināja, kur marieši pulcējas, un atdeva pilsētniekiem, lai mazdārziņus ierīko. Viens ģenerālis kā paņēma, tā arī galu dabūja. Zāģēja svēto koku, bet tas kaut kā pilnīgi nedabīgi viņam uzkrita. Un beigts bija. Bet tādas īpašas tradīcijas jau neviens neuztur. Mari El vēl kaut kādi folkloristi ir sarosījušies, te nemana. Dzīvo kā prot. Manā bērnībā te liela svētbirzs bija, astoņiem ciemiem kopīga. Pavasarī sievas kokos lūgšanu lupatas sēja, svētību lūdza. Bet tagad tikai televizors aģitē pie Dieva vērsties. Un metas taču visi. Jo valdībai neviens vairs netic, tā likteņa varā pametusi, tad nu par Dievu atcerējušies. Bet mūsu vecenes, ko grib, var pieburt. Kaimiņu Darja, piemēram, kurai dēls milicis — pie tās visa rajona vadība brauc pūšļoties.”

— Vai ir kādas īpašas mariešiem raksturīgas īpašības?
— Visi no mums baidās. It kā mēs tādi drūmi cilvēknīdēji būtu. Tā baidās, ka pat savā mežā mūs nelaiž. Atdeva čečeniem, lai izcērt.
— Sievas zogat?
— Neko te nezog, jo īpaši sievas. Pašas skrien. Udmurti gan zog. Kartupeļu talkā satiku vienu marieti. Prasu, kāpēc udmurtu ciemā dzīvo.
Šī saka — kā, nu nozaga mani. Un pati tīri apmierināta izskatās.

Jevdakimova dziesmām teksti par mīlestību vien. Viņš apgalvo — tas tāpēc, ka pašam dzīvē īstas mīlestības nav bijis: “Domāju, ka sieva mani pa īstam nekad nav mīlējusi. Vienkārši dzīvojam un viss.”

Un tad mums pievienojas komponista simpātiskā sieva. Viņa steidzīgi ir sarūpējusi pusdienu galdu ar neticami garšīgu medalu, ciemakukulim līdzi saņemam īstu medus samogonku. Runājam kā sen pazīstami. Iedzeram par mīļoto darbu. Izejam skaistajos pakalnos. Svetlana atklāti izstāsta savu mīlas stāstu. Kā satikušies skaņuplašu veikalā. Gājuši kopīgi mājās, bet universālveikalā pēkšņi ziemas zābaki izmesti. Viņai nav bijis naudas, bet Jurijs viņai naudu aizdevis. Kad pēc trīs dienām atnākusi atdot, pie Jurija vecāki atbraukuši. Un viņš saka — šī ir mana līgava. Tūlīt precēsimies. Tajā pat vakarā aizskrējuši uz zagsu. Tas jau bijis ciet, bet kāda darbiniece ļoti iejūtīgi sareģistrējusi viņus tajā pašā vakarā. Tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena.

Esam iebriduši kapos. Daži zālē ieauguši seni kapi ar koka krustiem. Daudzi jauni — koši, bleķa krustiem un plastmasas ziediem rotāti. Jurija tēvs ar māti kapos neguļ blakām, “ņelaģiļi” [5. Slikti satika (krievu val.).] . Bet kāpēc pareizticīgo krusts piemineklī? Kāds tur ticīgais, Jurijs atmet ar roku. Komunists taču. Dzēra kā velns. Bet tos krustus pēc šablona pieminekļos gravē, viens paraugs vien ir, tikai fotogrāfiju nomaina.

Kad esam krustu šķērsu ciemu izstaigājuši un paciemojušies vēl pāris mājās, klausoties stāstus par dzīvi, Jurijs sarunā vietējo milici, lai mūs aizgādā atpakaļ, bet Svetlana atzīstas, ka šī esot viņas laimīgākā diena.Mūzas vīrs un jautrās pīlītes

Kļučos tikmēr sākušies noslēguma vakara prieki: oficiāli tosti un slavinošas runas, dziesmas un kopīgas dejas, brāļošanās un zīmēšanās, vakarkleitas un tautastērpi, vitalitāte un sirreālas izjūtas. Pēc tautiskā drīz vienojamies internacionālajā un uz tuvējā kalna dziedam Coja dziesmas. Pret rītausmu, atgriežoties dziednīcas palātās, mūs visus draud arestēt vietējais milicis — par slimnieku miera traucēšanu. No rīta Kļučos palikuši tikai ārzemnieki un filmēšanas ekspedīciju pavadošās personas. Mūsu puiši dodas pie tatāriem, bet mēs kopā ar udmurtu etnogrāfi Ļenu un autoritatīvāko Permas ekspertu Aleksandru, 27 gadus vecu zinātņu doktoru, universitātes pasniedzēju, vēl dziļāk iekšā nezināmajā — uz 300 kilometrus attālu čuvašu ciemu.

Čuvašu tantes pēc koncerta izcēlās ar neticamu dzīvesprieku un brīvdomību. Bija redzams, ka mutes viņām ar oficiālām runām neaizbāzīsi un visu viņas dara tikai sava prieka pēc. No viņu piedāvātā dzēriena acis sprāga ārā, bet glava rajona mums ausīs čukstēja “Ot etovo napitka vam tak mužčinu zahočetsja…” [6. No šitā dzēriena jums tā vīrieti sagribēsies... (krievu val.).]

Viņu tautastērpu galvassegas ir rotātas ar spožiem piekariņiem, kas nav nekas cits kā padomju monētas. Precēto sievu svārkiem piešūta maza astīte — lai vērtīgāko, kas sākas zem jostas vietas, kāds nenoskauž. Dziesmu čuvašu valodā tantēm drīz aptrūkās, tulkojumi arī bija pāris vārdos, bet enerģija tikai pieauga. Tad nu beigās draudzīgi skanēja mūžam dzīvā Katjuša un Uhoģiļi komsomoļci na graždanskuju vojnu [7. Komjaunieši devās pilsoņkarā, padomju dziesma. ] . Vērienīgāko priekšnesumu — kāzu deju izpildīja vienīgā jaunā čuvašiete un vienīgais klusējošais vīrietis, kas izrādījās nebūt ne čuvašs, bet gan komi-permietis, taču kluba vadītājas vīrs. Par to, ka jel kādu vīrieti šajā ciemā ir grūti atrast, vēlāk pārliecinājāmies pašas. Taču kāzu deja bija skaista, jo dziesmā tika apcerēts eksistenciāls jautājums — precēties ar komjaunieti vai nē. Viss beidzās laimīgi un jaunā sieva viesus cienāja ar pašbrūvētu alu no plastmasas kannas.

Doinajas ciema vidū ir klubs ar spilgtu bleķa partizāni tā priekšā. Koka guļbūves mājas abās ciema ielās — lielas, monumentālas un labi koptas. Vēlāk mums vairākkārt nākas atspēkot citviet dzirdēto krievu teicienu “Živjot grjazno kak čuvaš” [8. Dzīvo netīri kā čuvašs (krievu val.).] — visas mājas ir gandrīz vai pedantiski tīras, bet pie cauruma grīdā tualetes vietā nākas pierast arī citviet.

Doinajas ciemā esam viesi Mūzas Mihailovnas mājās. Pusnemaņā pēc garā ceļa tiekam iegrūstas melnajā pirtī. Mūs noper ar piparmētru slotām un dzīve sākas no jauna. Smejamies, ka sanācis gluži kā pie vecticībniekiem, kas līgavu vispirms veduši pirtī, pa savam nomazgājuši un tad tikai laiduši pie līgavaiņa . Bet čuvaši līgavai esot ar mietu trīsreiz pa muguru uzdevuši, ja nekurnējusi, būšot laba, smiedamās stāsta Mūza. Pati viņa ir viena no retajām, kas ciemā tikusi jau pie otra vīra.

Mūza ir kluba vadītāja. Trīs reizes nedēļā klubā notiek diskotēkas, tas ciemā ar pustūkstoti iedzīvotāju šķiet neaptverami liels skaitlis. Vienīgajā kluba mēbelē — staļinlaika rakstāmgaldā, atrodas albums, kurā Mūza Mihailovna ar roku pierakstījusi ciema vēsturi. Rakstītais glīti ilustrēts ar vecām fotogrāfijām un ciema iedzīvotāju stāstīto. Šis skolas zīmēšanas albums ir simbolisks — nobāz to atvilktnē un nav tavas vēstures. Čušš. Etnogrāfi mūs jau brīdināja, ka Permas čuvaši ir visvairāk asimilējušies un zaudējuši savas tradīcijas. Tas noticis nepilnu 80 gadu laikā, imigrācija sākusies 20. gadu Pievolgas bada laikā, kad čuvaši, izdzīvot gribēdami, devušies pa Volgu uz leju. Doinaja bijusi tipisks vecticībnieku ciems, kurā pagāniskie svešinieki visādi svēpēti. Bet čuvašu saradies arvien vairāk. Bagātākie aizsūtīti uz Sibīriju, bet pārējie palikuši kolhozā. Čuvašu valoda te ikdienā tikpat kā nav dzirdama, Čuvašijā, kas atrodas tikai ap 300 kilometriem no šejienes, ir ciemojies tikai retais.

Dziedošie tantuki mūs burtiski apstulbina. Vispirms notiek sacensība par mūsu uzņemšanas pirmtiesībām. Ēdieni ir dažādi un garšīgi, bet vēl grūtāks pārbaudījums ir daudzie pašbrūvētie dzērieni. Ar saucienu “Aida!” tie tiek lietoti neticami intensīvi. Bez jebkādas provocēšanas starp glāzītēm uzspurdz pa ekspansīvai dziesmai vai dejai. Līksmojošie tantuki pārvietojas mums līdzi no mājas uz māju. Nemanām, pa kuru laiku tiek pabarotas cūkas, nokopti galdi, izslauktas govis — saimniekošanas taču te gana, visām tantēm vīri jau apmiruši, bērnu katrai pa četri līdz astoņi, un gadu pāri septiņdesmit. Atšķirībā no mariešu ciema, šeit sievu zagšana notikusi pavisam reāli. Cita visu mūžu raudājusi un lādējusi vīru, cita samierinājusies. Mūzas māsu vīrs greizsirdības dēļ pavisam nesen esot pirtī ieslēdzis, trīs dienas nedevis ēst. Kad māte slepus lavījusies meitu pabarot, šis tā logu aizcirtis, ka gandrīz rokas pārlauzis. Olga, vienīgā jaunā dziesminiece, ieradusies te no pilsētas ar mazu bērnu. Mirdzošām acīm viņa saka, ka Rīga viņai saistās tikai ar Ledjajevu. Izrādās, tas ir kāds Jaunās Paaudzes sludinātājs. Kad pirmajā vakarā ārā ēdam Mūzas vārīto zivju zupu, Olga met kvēlus skatus uz Mūzas vīru. Bet viņš zvaigžņotā vasaras naktī dzied dziesmu par diviem — tēvu un dēlu. Par vienu, kam divdesmit un otru, kam divi. Par to, ka māte aizgājusi un atpakaļ nenāks. Un par to, ka nosodīt to nevaram mēs neviens, guli, dēliņ, guli…

Bet tantes ir nolēmušas guļaķ [9. Uzdzīvot (krievu val.).], liekas, vaļā ir palaistas visas slūžas. Lielākai jautrībai tiek sadabūts viens vīrs, kas par litru pašbrūvētā uzspēlē akordeonu. Vakarā, kad klubā tantuki īpaši filmēšanai dzied nacionālajos tērpos, akordeonists jau īsti uz taustiņiem netrāpa, bet, fotografējoties kopbildei, nogāžas garšļaukus un tur arī paliek.

Bet etnogrāfe Ļena vāc materiālus par pašdarinātajām rotaļlietām. Vienā mājā no skaliem tiek uztaisīts puika, otrā no lupatiņām tam līgava. Mūzas mamma no salmiem sasējusi pārīti. Vienīgā atšķirība ir izvirzīto salmiņu novietojumā — meitenei tie ir bižu vietā, puisim viens ap vidu. Un tad sākas brīnums. Kad šos pārīšus saliek uz galda, tie dejo. Ir tikai jādauza ar dūri pa galdu. To var darīt dažādos ritmos un pārīši veiks dažādas kombinācijas.

Es nekad neaizmirsīšu, kā pa Doinajas kluba rakstāmgaldu dejoja salmu lelles, kuru ballīti, azartiski dauzot dūres, pavadīja septiņdesmitgadīgi bērni — čuvašu tantuki, glava seļsoveta [10. Ciema padomes galva (krievu val.).],viņas mazais dēliņš, šoferis un akordeonists ar miglainu skatu. Šķindēja PSRS ģerboņi kapeikās tautas tērpu piekariņos, saulrieta apspīdēts, mirdzēja bleķa partizāns aiz loga, etnogrāfs Saša kaut ko laimīgs rakstīja diktofonā, bet galda otrā galā līdz ar lellēm līksmi lēkāja pašbrūvēto dzērienu trauki un mums uzdāvinātās tamborētās pīlītes. Arī mums novēlēja būt tikpat jautrām kā viņām — pīlītēm.Udmurtu auna dvēsele

Ceļā uz udmurtu ciemu Kirgu, skatienu visvairāk piesaista jocīgas krāsainas šūpolītes, kas šķietami bezjēdzīgi vicinās ceļmalās. Tikai pēc brīža attopu, ka tie ir naftas pumpji.

Ciems sākumā šķiet pārāk mūsdienīgs. Stāvam uz centrālās ielas pretī neiztrūkstošajam bleķa partizānam. Trīs vīri ņemas ap vienu telefona stabu, kādi desmit nolūkojas. Skaļi un haotiski braukā greideris — līdzina ceļu. Mūs aicina brokastīs uz kolhoza ēdnīcu, kur nevar nomazgāt rokas un tualetes arī nav… Histēriski atsakāmies no piedāvātā degvīna Pšeņičnaja, bet baudītais ēdiens izrādās neticami garšīgs, piemēram, golubci [11. Kāpostu tīstokļi (krievu val.).]  ceļmallapās. Visi te sarunājas tikai udmurtu valodā un gatavojas kādiem svētkiem.

Udmurtiete Ļena mums ir īsta dāvana, jo te tulks bieži vajadzīgs. Ne tikai valodai, biežāk — konkrētai situācijai. Udmurti izrādās intraverti ļaudis ar sāpīgu statistiku — Permas apgabalā tieši udmurtu vidū ir visaugstākais pašnāvību skaits. Ar sliktākiem dzīves apstākļiem tam nav nekāda sakara — dzīvo viņi pat labāk par citiem. Udmurti mēdzot turēt visas bēdas sevī. Mūsu skaistajai, rudmatainajai namamātei vīrs vienkārši ņēmis un darbā pakāries, atstājot viņu vienu ar diviem maziem bērniem. Kad viņa pēc gada sākusi satikties ar citu, vīramāte atraitni piekāvusi. Arī ciema padomes priekšsēdētājam (Kļuču koncerta laikā ar viņu mācījos dejot udmurtu kāzu dejas) acis skumjas — tikai pirms gada pašnāvību izdarījis viņa divdesmitgadīgais dēls. Vēl nesen (joprojām?) eksistējošo sievu zagšanas tradīciju sarunu biedri komentē īsi — cilvēki sarunāties nemāk…

Lai gan skarbāki ārējās izpausmēs, udmurti izrādās tikpat viesmīlīgi un uzstājīgi ciemiņu uzņēmēji. Viņu “Aida!” un visa krievu valoda skan ar tipisko udmurtu akcentu — uzsvaru uz pēdējās zilbes. Krievs, alus rūpnīcas direktors, stāsta, kā braucis uz Somiju — aizbraucis un še tev, visi udmurtiski runā! Bet etnogrāfam Sašam kādā respektablā kongresā somu kolēģi rādījuši poligrāfiski iespiestu karti, kurā visas somugru tautu teritorijas iezīmētas kā vienota valsts ar uzrakstu Finland. Šī karte ietvērusi arī Udmurtiju.

Ļena apliecina, ka Kirgā un citos ārpus Udmurtijas esošos nacionālajos ciemos, valoda un tradīcijas saglabājas daudz labāk nekā pašā Udmurtijā. Šie ciemi veidojušies jau 16. gadsimtā, kad pagāniskie udmurti pameta dzimtās vietas, bēgot no piespiedu kristianizācijas.

Kirgā dzīvo 100 procenti udmurtu, ir nacionālā skola, klubs, pat diskotēkas udmurtu valodā un kolhozs Viļ sjures, viens no retajiem, kas ir izdzīvojis plašā apkārtnē. Runājot ar priekšsēdētāju Alekseju, mums kļūst neērti no viņa priekšstata, ka Latvijā viss ir kārtībā — visi ceļi asfaltēti, neviens nedzer, strādā savās privātsaimniecībās, par augstām cenām pārdod izaudzēto… Cenšamies negraut ilūzijas. Noklausāmies stāstu par sausumu, kas kolhozu mocījis. Viss jau gandrīz iznīcis, bet tad Aleksejs sasaucis vecās udmurtu sievas un lūdzis, lai paburas. Viņas pabūrušās, bet atbildējušas, ka ar to esot par maz, pašam Aleksejam esot jāupurē auns. Tad nu sanākuši visi kolhoza brigadieri un asistējuši rituālā. Aleksejs aunu nokāvis un drīz arī sācies lietus. Tā auna dvēsele izglābusi kolhozu no neražas. Tā jau par udmurtiem melš, ka viņi aizvien vēl mēdzot veikt upurēšanas rituālus. Pavisam noteikti tas notiek, pieminot mirušos. Noteiktā laikā tiek kauts gailis, bet īpašos gadījumos — teļš.

Alekseja kabinetā stāv milzīgas svaru bumbas. Pavadot viņu, darba dienā nobraucam pārsimt kilometrus. Esam piena un siera kombinātos, alus rūpnīcās, darbnīcās. Iemanāmies pat iebraukt musulmaniskajā Baškirstānā. Visur notiek vērienīga gatavošanās sabuntujam –– tradicionālajiem tatāru svētkiem, kuros galvenais ir zirgu skriešanās sacīkstes. Neizskaidrojamā veidā padomju laikos šie svētki izpletušies pa plašu apkārtni, tagad tos gatavo īpašas komisijas. Svētki saistīti ar pavasara darbu pabeigšanu un kļuvuši par oficiālām brīvdienām. Zirgi gan reti kur vairs tiek trenkāti, bet aunus kauj uz nebēdu. Notiek dažādas izklaides un sacensības, piemēram, svaru bumbu celšanā. Kirgā jau nez kuro reizi pēc kārtas šajā disciplīnā uzvar Aleksejs un saņem dāvanā dzīvu aunu, bet citu — savējo, viņš mielastam nokauj svētku priekšvakarā. Alekseja lielajā, pašrocīgi celtajā, pārticīgajā mājā ēdam svaigi ceptās sabuntuja auna aknas un skatāmies KST ziņas. Tiek rādīti pirmie cilvēki, kam Krievijā izdevies saņemt pases ar ierakstītu tautību. Tas ir Kazaņas sižets. “Musulmaņi, salīdzinot ar pagāniem, izrādījušies spēcīgāki,” Aleksejs secina.