Laima nelaime

Z. ir sportiski aktīva trīs bērnu māte ar veiksmīgu karjeru informācijas tehnoloģiju nozarē. Viņa strādāja vienā no lielākajiem Latvijas tranzīta uzņēmumiem, un aizņemtības dēļ nekādas saskarsmes ar dabu viņai nu jau kādu laiku nebija bijis. Viss sākās ar sirdsklauvēm un vispārēju fizisku vājumu. Agrāk Z. bija nodarbojusies ar orientēšanās sportu, pavasaros pa krāčainām upēm braukusi ar laivām un spēlējusi tenisu, bet piepeši viņa bija nonākusi, kā pati nesen stāstīja, “dārzeņa stāvoklī” un vairs nespēja bez aizelšanās uzkāpt pa kāpnēm vai mērenā tempā noiet pārsimt metru. Visu viņas ķermeni bija pārņēmis neizprotams smagums, kas nepārgāja arī pēc labas izgulēšanās – turklāt miegs ne no šā, ne no tā bija kļuvis ārkārtīgi ciešs. Z. darba pienākumi tiešā veidā saistīti ar dažādu sarežģītu situāciju analīzi, tādēļ sākumā viņa arī notiekošo mēģināja izprast pati. Tomēr simptomu analīze un salīdzināšana ar internetā un speciālajā literatūrā atrodamiem aprakstiem diez ko nesekmējās. Vispirms jau tāpēc, ka otrajā nedēļā pēc pirmo dīvainās saslimšanas pazīmju parādīšanās tām pievienojās arī biedējoša nespēja koncentrēties – dažbrīd Z. vairs nejaudāja pabeigt iesāktu teikumu, jo vienkārši nespēja atsaukt atmiņā, ko nupat teikusi vai rakstījusi. Parādījās arī līdzsvara traucējumi, reiboņi un dezorientācija. “Šķita, ka, pagriežot galvu, fiziski viņa pagriežas, bet faktiski ir aizture – redzes leņķis un uztvere pārslēdzas ar nobīdi laikā,” tagad atceras Z. Atmiņa turpināja pasliktināties biedējošā ātrumā, un vienīgais mierinājums un patvērums šķita ciešs miegs.

Pēc divarpus nedēļām Z. izraisīja autoavāriju. Gadījums nebija smags, tomēr satraucošs – Z. ar automašīnu brauc jau vairāk nekā 17 gadu un vēl nekad nebija iekļuvusi ceļu satiksmes negadījumā. Lai darba kolēģiem nerastos iespaids, ka viņa piepeši sajukusi prātā, Z. nolēma dažas dienas neiet uz darbu, taču arī tas neko neatrisināja. Šķita, ka gulēšana mājās slimības simptomus tikai pastiprina – nespēja orientēties telpā, spēku izsīkums un sirdsklauves vismazākās fiziskās slodzes gadījumā nu jau sasniedza tādu intensitāti, ka no gultas Z. spēja izkāpt tikai ar piespiešanos.

Lai gan iepriekš veiktajās asinsanalīzēs nekādas par saslimšanām vēstošas antivielu novirzes netika konstatētas, tagad Z. nodeva asinis vēlreiz. Atšķirībā no agrākajām analīzēm, atklājās, ka Borrelia burgdorferi imūnglobulīna M līmenis asinīs ir sasniedzis robežvērtību (18,7 AU/ml), bet Borrelia burgdorferi imūnglobulīna G līmenis par 2,8 iedaļām to jau pārsniedzis un tātad uzskatāms par pozitīvu. Ārsts diagnosticēja Laima slimību.

Mans tēvs, kuram nu jau ir 85 gadi, bija pilsētas bērns, taču dažas vasaras viņš tika aizsūtīts pie radiem uz Žagariņu mājām Kurzemē, kur bija jāiet ganos. Kādu dienu viņš pārsteigts atklāja, ka uz muguras parādījušies dīvaini izsitumi. Mājinieki paskaidroja, ka tās ir ērces, un kukaiņus noņēma. Ērces tēvam piekodās arī vēlāk, taču viņš neatceras, ka jelkad no to kodumiem būtu dabūjis kādu sērgu.

Par galveno iemeslu ērču un ērču pārnēsāto slimību pieaugošai izplatībai 20. gadsimtā pētnieki min cilvēku rosību, izcērtot mežus un arvien paplašinot teritorijas, kurās iespējams nonākt saskarsmē ar inficētām ērcēm. Urbanizācijas iespaidā ir strauji sarukusi primāro Laima slimības pārnēsātāju dabisko ienaidnieku dzīves telpa – plēsēji cilvēku apdzīvotām teritorijām met līkumu, bet brieži, mežacūkas, kā arī sīkie grauzēji čakli vairojas. Daži zinātnieki pieļauj iespēju, ka kukaiņu pārnēsātu infekciju izplatību ir veicinājusi arī globālā sasilšana, taču tam pagaidām nav pārliecinošu pierādījumu.

Laima slimību jeb Laima boreliozi latviešu valodā precīzāk gan būtu dēvēt par Laimas slimību, un laikam tikai nosaukuma mulsinošā līdzība ar senlatviešu dievību Laimu ir bijis iemesls palikt pie vīriešu dzimtes. Šī infekcijas slimība ir nodēvēta par godu divām ASV Konektikutas štata pilsētiņām Laimai un Oldlaimai, kur saslimšanai ar to pirmoreiz tika pievērsta pētnieku uzmanība. Laima slimību izraisa vismaz trīs, ja ne pat vairākas Borrelia grupas baktērijas. Ziemeļamerikā izplatītākā slimības izraisītāja ir Borrelia burgdorferi, bet Eiropā izplatītākas ir Borrelia afzelii un Borrelia garinii. Laima slimība ir visbiežāk sastopamā ērču pārnēsātā infekcijas slimība mūsu planētas Ziemeļu puslodē, un ir diezgan pārsteidzoši, ka savu nosaukumu tā iemantojusi un pētnieku interesi sākusi izpelnīties tikai 20. gadsimta 70. gadu vidū. Tās izraisītāju – Borrelia burgdorferi spirohetu – Šveicē dzimušais amerikāņu medicīniskais entomologs Villijs Burgdorfers atklāja tikai 1981. gadā. Pirms tam Laima slimības skartajiem tika diagnosticētas citas kaites – meningopolineirīts, Banvarta sindroms, aitu ērču drudzis u.tml.

Ar Laima slimību cilvēki inficējas no slimību pārnēsājošu Ixodes ģints ērču kodumiem. Latvijā šīs slimības izraisītājus pārnēsā taigas ērce (Ixodes persulcatus) un suņu ērce (Ixodes ricinus), un, kā liecina Latvijas teritorijā veikti pētījumi, Laima slimību pārnēsājošo ērču īpatsvars starp abām sugām daudz neatšķiras – tie ir 27,9 un 22,6%. Par izplatītākajiem agrīnajiem Laima slimības simptomiem tiek minēti drudzis, galvassāpes, nelabums, nomāktība, sāpes locītavās. Tomēr populāros priekšstatos par izplatītāko saslimšanas pazīmi tiek uzskatīti apaļi ādas sasārtumi ap 5 cm diametrā jeb erythema migrans, kas pirmoreiz pamanīti un medicīniskā literatūrā aprakstīti Zviedrijā 1909. gadā. Ja slimība netiek ārstēta, borēlijas izplatās un var izraisīt dažādus grūti ārstējamus iekšējo orgānu un nervu sistēmas bojājumus. Neārstētai Laima slimībai kļūstot hroniskai, tā var izpausties kā meningīts un citi nervu sistēmas iekaisumi, locītavu vai ādas iekaisumi, sirds darbības traucējumi.

Tikpat populārs kā priekšstats par apaļu sasārtumu ir arī uzskats, ka Laima slimība ir salīdzinoši vienkārši ārstējama. Saskaņā ar oficiāli pieejamo statistiku pēc ārsta izrakstīta antibiotiku kursa izveseļojas ap 90% inficēto. Tā vien šķiet, ka daudzi šai statistikai uzticas; pat kāds Latvijā pazīstams un regulāri brīvā dabā klīstošs ornitologs man nesen aizrādīja, ka par Laima slimību uztraukties neesot vērts – pietiek ar kārtīgu antibiotiku kursu, un būsi vesels.

Pie šādas pārliecības turas arī lielākā daļa mediķu. Vēl pirms gadiem sešiem The New England Journal of Medicine publicētā rakstā tika konstatēts, ka “hroniskas Laima slimības” ideju atbalsta tikai daži ārsti, jo pagaidām trūkst pārliecinošu un eksperimentāli atkārtojamu šādas slimības eksistences pierādījumu. Aizraušanos ar “hroniskas Laima slimības” diagnozēm raksta autori uzskata par kārtējiem centieniem citādi neizskaidrojamus simptomus pierakstīt labi zināmām infekcijas slimībām, kas esot visai izplatīta parādība. Lai nu kā, arvien biežāk dzirdēti stāsti par saslimšanu bez raksturīgajiem sarkanajiem plankumiem, kā arī slimības simptomiem, kas atkal un atkal mēdzot parādīties jau pēc šķietami veiksmīga ārstniecības kursa pabeigšanas, arī mani dara piesardzīgu. Jo īpaši tāpēc, ka šovasar vien es no sava ķermeņa jau esmu noņēmis kādas desmit ērces, divas – vienā no šī raksta tapšanas dienām.

G. ir 57 gadus vecs, un Laima slimību viņam konstatēja pirms gadiem septiņiem. Faktiski visu mūžu G. ir strādājis, lai neteiktu – dzīvojis, mežā. Vispirms mācījies meža tehnikumā, tad strādājis par mežsargu, bet nu jau kādu laiku viņš nodarbojas ar mežu vērtēšanu. Ar mežu saistīts arī viņa vaļasprieks – G. ir mednieks, laika gaitā viņa mājā savākta pamatīga izbāzeņu, ādu un godalgotu ragu un ilkņu kolekcija.

Jau ilgāku laiku G. sūdzējās par sāpēm plecā, taču pagāja vairāki gadi, līdz kādam no ārstiem ienāca prātā veikt arī Laima slimības pārbaudi. Pirms tam G. ar sāpēm cīnījās, apmeklējot adatu terapiju, kas gan palīdzēja uz ļoti īsu laiku. Kaut kad bija bijuši arī kādi citi slimības simptomi, bet pie meža dzīves radušais vīrs tiem vienkārši nebija pievērsis uzmanību. Arī piesūkušās ērces visa sava darba mūža laikā viņš netika skaitījis, tās bija tāda pati daļa no ikdienas kā odi vai briežutis. Kad atklājās, ka pleca sāpju pamatā ir Laima slimība, G. tika izrakstīts antibiotiku (doksiciklīna) kurss, taču tam bija īslaicīga iedarbība. Laima slimība pie G. atgriežas katru gadu no jauna – parasti tas notiek pavasarī vai rudens sākumā. Atkal sākas locītavu sāpes – nu jau arī ceļgalos un gūžā. Ārsts izraksta kārtējo antibiotiku devu, un tā līdz nākamajam gadam.

G. savu slimību pacieš latviskā samiernieciskumā, taču citviet pasaulē Laima slimība ir izraisījusi gandrīz vai sabiedriskus nemierus. Piemēram, 2001. gadā laikraksts The New York Times ziņoja, ka viens no Bostonas Taftsa medicīnas centra vadošajiem Laima slimības ekspertiem, imunoloģijas un reimatoloģijas nodaļas vadītājs Alens Stīrs, ir juties spiests lūgt policiju viņam piešķirt miesassargus. Viņu bija sākuši vajāt gan atsevišķi Laima slimības pacienti, gan pacientu tiesību aizsardzības grupas, cenšoties pārliecināt mediķus, ka viņu slimība pretēji vairākuma mediķu pārliecībai ir hroniska un prasa ilgstošu antibiotiku ārstniecības kursu. Vairākas ASV pacientu aizsardzības organizācijas, no kurām ietekmīgākā ir Laima un ar to saistīto slimību biedrība, ir apņēmības pilnas ne vien panākt hroniskās Laima slimības atzīšanu, bet arī ilgtermiņa antibiotiku terapijas iekļaušanu apdrošināšanas apmaksājamo medikamentu kategorijā. Pacientu, viņu atbalstītāju un ārstu konflikts nonāca pat tiktāl, ka Stīram tika izteikti nāves draudi. Šī un citu līdzīgu gadījumu dēļ ASV Džonsa Hopkinsa medicīnas skolas Infekcijas slimību nodaļas vadītājs Pols Dž. Auverters izteicies, ka daudzi ārsti ASV vispār labāk turas pa gabalu no Laima slimības pacientiem.

Vairāki infekcijas slimību pētnieki ir norādījuši, ka līdz pat 20% Laima slimības pacientu pēc sekmīgas izārstēšanās varētu ciest no kaut kā, kas ticis nodēvēts par “pēclaima slimības sindromu”. Tomēr jēdziena “hroniska Laima slimība” aizvietošana ar šādu sindromu nekā nepalīdz izskaidrot to, kāpēc par šī sindroma jeb slimības simptomiem mēdz sūdzēties arī cilvēki, kas ar borēlijām vairs nav inficēti. Viens no skaidrojumiem varētu būt organisma imūnsistēmas novēlota reakcija uz faktiski jau izārstētu saslimšanu vai arī infekcijas izraisīti audu bojājumi.

“Es jūtu līdzi cilvēkiem viņu ciešanās,” nesen žurnālam The New Yorker sniegtā intervijā izteicies Rojs Galiks no Ņujorkas Vaila Kornela medicīnas koledžas. “Un par to, ka viņi cieš, nav nekādu šaubu. Taču, ja jūs neesat inficēts ar borēlijām, jums nevar būt Laima slimība. (..) Daudzi no šiem ļaudīm tam vienkārši tic. Bet es esmu infekcijas slimību ārsts. Es izprotu, kā darbojas slimības izraisoši patogēni un kādas ir infekcijas pazīmes. Tas nav ticības vai neticības jautājums.”

2013. gada 1. jūlija žurnālā The New Yorker publicētais raksts “Laima kari” pamudināja arī mani pievērst uzmanību saslimušu un it kā izārstētu draugu un paziņu piedzīvotajam. “Pretrunīgie viedokļi un versijas saistībā ar Laima slimību nekur nepazudīs, iekams zinātnieki netiks galā ar diviem būtiskiem un savā starpā saistītiem jautājumiem,” rakstīja žurnālists Maikls Spekters. “Vai baktērijas spēj izdzīvot cilvēka ķermenī un izraisīt šūnu bojājumus un slimības simptomus arī daudzus mēnešus vai pat gadus pēc ārstēšanas beigām? Un vai paildzināta antibiotiku terapija spēj iznīcināt atlikušās baktērijas? Taču tāpat kā ar jebko, kas saistīts ar Laima slimību, arī šajā ziņā nav vienprātības ne vien par atbildēm, bet pat par pašiem jautājumiem.”

Noskaidrot, vai Laima spirohetas izraisa slimību arī pēc ārstniecības kursa beigām, ir tik grūti vispirms jau tāpēc, ka simptomi var būt ļoti dažādi. “Hroniskas Laima slimības” idejas piekritēji ir apkopojuši garu sarakstu ar šīs slimības iespējamajiem simptomiem. Galvas, krūškurvja un locītavu sāpes, kakla stīvums, gremošanas traucējumi, pārmērīgs ādas jutīgums, neizskaidrojams drudzis, svara zudums, svīšana, drebuļi, nelabums, aizmiglota redze, sirds aritmija, miega traucējumi (gan bezmiegs, gan pārmērīga miegainība), koncentrēšanās grūtības, reiboņi, spējas garastāvokļa maiņas – laikam vieglāk būtu uzskaitīt simptomus, kuru šajā sarakstā nav, nekā iegaumēt visus, kas ir.

Visu sarežģī fakts, ka ar pašreiz pieejamajām analīzēm ir gandrīz neiespējami noteikt, vai organisms pēc ārstēšanas ar doksiciklīnu vai kādām citām zālēm no borēlijām ir pilnībā atbrīvojies. Savukārt, ja borēlijas un to antivielas organismā tiek atrastas, parasti netiek šķirots, kurš no borēliju veidiem tas ir un vai kopā ar borēlijām organismā “nerosās” arī kādi citi patogēni.

Interesanti rezultāti iegūti nesenos pētījumos ar pelēm un makakiem. Pētījumā, kura rezultāti pērn publicēti interneta žurnālā Plos One, Tuleina Nacionālā primātu pētniecības centra zinātnieki Monikas E. Embersas vadībā un Deivisas Universitātes Salīdzinošās medicīnas centra direktors Stīvens V. Bārtolds bija veikuši divus eksperimentus ar rēzus makakiem, lai noskaidrotu, vai borēlijas izdzīvo pēc antibiotiku kursa, – 24 pērtiķi tika inficēti ar Laima slimības izraisītājām baktērijām. Pēc pusgada puse pērtiķu tika ārstēti ar spēcīgu antibiotiku kursu, un teorētiski tam viņus vajadzēja izārstēt. Taču tad pētnieki nolēma pārbaudīt it kā izārstētos dzīvniekus. Uz viņiem tika “iestādītas” sterilos laboratorijas apstākļos pavairotas un no jebkādu infekciju izraisītājiem brīvas ērces, un tām tika ļauts baroties vairākas dienas. Divās no trim ērcēm pēc tam tika atklāts neliels daudzums dzīvotspējīgu borēliju, un ērces tās varēja būt saņēmušas vienīgi kopā ar “izārstēto” pērtiķu asinīm. Bostonas Taftsa medicīnas centra skolā pētnieki tagad veicot līdzīgu eksperimentu ar izmēģinājumam brīvprātīgi piekritušiem cilvēkiem.

“Hroniskās Laima slimības” eksistences vai neeksistences pierādīšanu apgrūtina arī fakts, ka līdzās Laima slimības izraisītājām baktērijām ērces izplata arī citus, borēlijām vairāk vai mazāk radniecīgus patogēnus. Izplatītākais no tiem ir anaplazmozes izraisītājs, taču no ērcēm var iedzīvoties arī sarkano asinsķermenīšu infekcijā babeziozē, ērlihiozē un citās sērgās. Inficēšanās ar vienu patogēnu neizslēdz iespēju inficēties ar vēl kādu vai pat vairākiem reizē, un šādas kombinētas infekcijas, kā uzskata pētnieki, ir ne vien postošākas cilvēka imūnsistēmai, bet arī grūtāk ārstējamas un diagnosticējamas.

“Man nav ne jausmas, kāpēc mēs uzvedamies tā, it kā visas atbildes būtu zināmas,” jau pieminētajā rakstā žurnālā The New Yorker saka Kolumbijas Universitātes Laima un ērču pārnēsātu slimību pētniecības centra direktors Braians Felons, kas specializējies Laima slimības neiroloģisko seku pētniecībā. “Ir biedējoši daudz pierādījumu tam, ka patiesība ir krietni sarežģītāka.”

Atšķirībā no mežsarga Z. “savu ērci” bija pamanījusi un labi atcerējās. Pagājušā gada jūnija vidū viņa bija spēlējusi tenisu savas darbavietas tenisa kortos. Kortiem visapkārt ir saauguši biezi krūmi, un, tā kā tajā nedēļā tā bija vienīgā Z. saskarsme ar “savvaļas dabu”, nekādu šaubu par piesūkušās ērces izcelsmi viņai nebija. Ērci viņa bija manījusi tikai nākamajā dienā pēc vannas, siltajā ūdenī tā bija “atāķējusies”. Koduma vietā uz labās kājas bija palicis maziņš apsārtums. Par iespēju saslimt ar ērču encefalītu – vēl vienu izplatītu ērču pārnēsātu slimību – Z. neuztraucās, jo no analīzēm zināja, ka encefalīta antivielu viņas asinīs ir diezgan.

Brīdī, kad jau bija noskaidrots, ka Z. ir Laima slimība, viņa arī zināja, ka izplatītākā šīs slimības ārstēšanas metode ir antibiotiku doksiciklīna kurss. Izrādījās, ka arī Z. ģimenes ārste bija pārslimojusi Laima slimību, saprata Z. stāvokļa nopietnību un ar izpratni izturējās pret viņas nevēlēšanos ārstēties ar “aizvēsturiskām metodēm”, par kādām uzskatīja doksiciklīna lietošanu. Viņa izgāja makroīdu antibiotiku azitromicīna kursu, bet pēc tam bailēs par to, ka šādā stāvoklī viņa var palikt visu atlikušo mūžu, Z. vēl izšķīrās par ceftriaksona rocefīna ievadīšanu intravenozi (rocefīns ir antibiotikas, kas paredzētas nevis intravenozai, bet intramuskulārai lietošanai). Intravenozs antibiotiku pielietojums ir ārstēšanas metode, ar kuru lielas cerības saista ASV slimnieku organizācijas un pacientu aizstāvības grupas. Lai gan daudzi ir pārliecināti, ka šādas ārstēšanas izmaksas būtu jāsedz apdrošinātājiem, mediķi iebilst, ka pagaidām šādām metodēm nav drošticamu efektivitātes pierādījumu, turklāt antibiotiku ievadīšana tieši asinsrites sistēmā var izraisīt nopietnas blaknes un komplikācijas, dažkārt pat ar fatālu iznākumu. Un pagaidām nav arī pierādījumu tam, ka “pēclaima slimības sindroma” jeb hroniskās Laima slimības pacientu stāvoklis uzlabotos arī pēc paildzināta parasto antibiotiku kursa. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi slimnieki, zaudējuši uzticību uz pierādījumiem balstītajai medicīnai, glābiņu meklē dažādās tradicionālās un alternatīvās medicīnas zintīs. Mežsargs G. ar savām locītavu sāpēm centās cīnīties, apmeklējot adatu terapeitu, citi savu stāvokli mēģina uzlabot ar īpašām diētām. Laima slimībai veltīti interneta forumi ir pilni ar ieteikumiem “stiprināt imunitāti” ar kurkumu un ingveru, atteikties no glutēnu saturošiem produktiem, cukura, graudaugiem un faktiski jebkā, kas veicina insulīna izstrādi organismā un tādējādi nodrošina Laima slimību izraisošo baktēriju dzīvotspēju. ASV iecienīts glābšanas riņķis ir dažādas amerikāņu izgudrotāja Rojāla Reimonda Raifa vārdā nodēvētas ierīces, kuru ražotāji ar radioviļņiem sola iznīdēt gan patogēnus, gan pat izārstēt audzējus – saprotams, mediķi pret šo izgudrojumu ir skeptiski noskaņoti un tā izmantošanu uzskata par bezatbildību, bet tirdzniecību – par krāpšanu un kaitniecību.

Laima slimības pacientu noskaņojums, kā raksta The New Yorker, patlaban atgādina AIDS aktīvisma sākumposmu, kad daudzi AIDS slimnieki zaudēja uzticību mediķiem un centās nonākt pie ārstniecības metodēm paši. AIDS aktīvistu sekmju pamatā bija zināšanas – tādas organizācijas kā Geju veselības krīzes centrs un citas rīkoja publiskas akcijas un protestus, taču vienlaikus viņi bija viszinošākie par HIV infekciju un slimības gaitu.

Dīvaini, taču iespējams, ka AIDS slimnieku aizstāvības organizācijām visbeidzot izdevās šai slimībai mērķtiecīgi pievērst sabiedrības, mediķu un pētnieku uzmanību tāpēc, ka pirmsinterneta laikmetā nebija tik plašu iespēju publiskot dažādas pseidoteorijas, apmainīties ar alternatīvām ārstēšanas metodēm un, ja tā var teikt, piesārņot pasauli ar dažādām blēņām.

Dažās interneta vietnēs pat tiek “pārliecinoši pierādīts”, ka Laima slimība patiesībā ir no militārajām laboratorijām izsprucis bioloģiskais ierocis (starp citu, ļoti līdzīgu domu padomju laikā žurnālā “Zvaigzne” atceros lasījis par AIDS). “Borēlijas ir bijušas bioloģisko ieroču izstrādātāju interešu lokā vismaz kopš Otrā pasaules kara, kad ar to pētniecību nodarbojās bēdīgi slavenā Japānas 731. vienība, kas spīdzināja un veica eksperimentus ar dzīviem karagūstekņiem,” raksta kāda anonīma sazvērestības teoriju pētniece un paziņo, ka gan ASV, gan Lielbritānijā jau labu laiku plosoties mediķu un varas iestāžu rūpīgi slēpta un noklusēta Laima slimības epidēmija. Visai interesanta ir arī teorija par Laima slimības saistību ar gadījumiem, kad Zemes iedzīvotājus nolaupījuši citplanētieši. Kādā no šīs teorijas atzaru atzariem pat pieļauta iespēja, ka pašas borēlijas tad arī būtu no tālām zvaigznēm vai planētām pie mums atlidojušie nolaupītāji, jā, jā – īsti apziņas parazīti. Vārdu sakot, internetā kādu sev tīkamu teoriju var atrast jebkuras gaumes vai zinātniskās fantastikas novirziena piekritējs.

Aptuveni divu nedēļu laikā pēc ārstniecības sākšanas Z. stāvoklis uzlabojās, ma­­zinājās locītavu sāpes, sāka atgriezties enerģija un koncentrēšanās spējas, tomēr sirdsklauves nav rimušas vēl arvien. Pavasarī Z. veica visas iespējamās sirds darbības pārbaudes, kurās tika konstatēts, ka pati sirds ir vesela, taču slimība ir bojājusi tās neirālo regulāciju. Vai tās ir tieši borēliju infekcijas sekas, skaidri pierādīt nav iespējams. Kāja ērces koduma vietas tuvumā joprojām ir nedaudz sāpīga, ceļgala locītava ir nedaudz pietūkusi un traucē sportošanu. Nesen veiktās analīzēs noskaidrots, ka Z. vēl aizvien ir inficēta.