Labvakar. Mēs grimstam

Margarita [Zieda] raksta no Berlīnes: Georgette Dee& Band. Koncerts Hamburgā 27. 02. 2005. Agrāk starp stāstiem un dziesmām Žoržete Dī dzēra šampanieti, un vakara gaitā uz skatuves visur rēgojās zaļā stikla pudeles zeltainiem atplēstiem kakliņiem. Šovakar viņai rokā ir smaga glāze ar vodku, kurā skalojas lieli ledus gabali. “Absolut,” saka Žoržete, paceļot glāzi. Viņa iedzer, aizsmēķē jau nez kuro cigareti un turpina stāstu par telefona zvanu četros no rīta, uz kuru viņa atbildējusi, jo domājusi, ka kādam varbūt vajadzīga viņas palīdzība, bet atskanējusi šī balss, kas teikusi – es atnākšu, un tad bijis zvans pie durvīm, un tur viņš stāvējis... Ieskanas klavieres, un Žoržete sāk dziedāt. Mikrofonu Žoržete tur cieši blakus degošai cigaretei, blondie cirtainie mati ieskauj viņas bālo seju ar tumšsarkani krāsotajām lūpām un krīt pāri kailajiem pleciem. Viņai mugurā ir tumši zila kleita līdz grīdai. Band – pianists, kontrabandists, perkusionists un ģitārists – slīgst zilā tumsā, metāliskas gaismas stars koncentrēts tikai uz vienu cilvēku – uz Žoržeti. Vācu šansonu vakars, dziesmas dvēselei – tā visbiežāk rakstīts īsajos reklāmas tekstiņos Žoržetes Dī koncertiem, kas joprojām ir izpārdoti. Visi grib dzirdēt dziesmas dvēselei, arī Hamburgas Rēperbānī, kas dienā ir noplucis un nepievilcīgs kā tukša gaļas lete, bet vakaros ar to pašu nenovēršamību atdzīvojas raiba neona pielietajos skatlogos, solot nevis kādu tur flirtu, bet pilnīgi droši – seksu. Schmidt Tivoli šajā trasē ir viens no retajiem kultūras aprīkojumiem, kurā Rēperbānis sakās spēlējam moderno tautas teātri, maisot jokus, atziņas, dziesmas un dejas, “skarot vēderu un dvēseli”. Žoržete Dī gan īsti neiederas kategorijā “tautas teātris”, jo viņas skatuves ir arī lielākie un respektablākie Eiropas teātri – Vīnes Burgtheater, Cīrihes Schauspielhaus, Parīzes Odeon, bet vienlaikus arī viss kabareju labirints, telšu restorāni un vasaras estrādes. “Priecājos atkal uzstāties Hamburgā,” saka Žoržete, sveicot publiku, “šajā pilsētā es kādreiz sāku pirmās darba gaitas, strādājot par medmāsu. Toreiz man nācās celties puspiecos no rīta, un tā es uzzināju, ka šāds laiks patiešām eksistē.” Žoržete runā tikai pirmajā personā un arī visus savus stāstus, kuros valoda dzīvojas, lēkājot pa atšķirīgu stilu un nozīmju līmeņiem, līdz turpinās dziesmās, stāsta tikai tā. Nav nekādu viņu vai citu, par kuriem ir runa. Žoržete ir es. Vienalga, vai tas būtu no velosipēda krītošs cilvēks vai dārzā brokastojoša dīva, kuras uzvedību stindzina kaimiņu modrā acs no vienas puses un seksuāli rosinošs sulainis – no otras. Šis arī ir vienīgais stāsts, tāda kā vakara kulminācija, kurā Žoržete pārrauj savu rezignēto intonāciju un dziesmā atdodas orģijas varai, kailajām kājām izšaujoties no kleitas šķēluma – izrādās, tajā ir arī tāds –, un priekā kūļā tās pret debesīm, sēžot dārza krēslā. Tas vairs nav šansons, tas ir rokenrols, ko vēlāk nomaina džeza improvizācijas un Austrumu intonācijas. Žoržetes stāstītie nav vienkārši sieviešu stāsti, ar ko būtu priecīga identificēties ikviena mājsaimniece, kurai šķistu, ka viņai viss ir tieši tāpat. Žoržete Dī nav sieviete. Bet tie nav arī paradīzes putnu transvestītu stāsti. Žoržete Dī nav transvestīts. Viņa ir Dīva. Šajā skatuves tēlā nav ne miņas no homoseksuāla manierisma, lai gan viņas teksti ir pilni ar jestrām apspēlēm un mājieniem tieši geju komūnas virzienā. Žoržete Dī neslēpj savus platos vīrieša plecus un plakano augumu, un tomēr tas nav vienkārši kleitā ietērpts vīrietis. Balss, kas tiklab varētu piederēt vīrietim, kā sievietei, pieder tomēr tikai un vienīgi viņai. Tēlam, kāda dzīvē nav. Tā nu ir, ikviens, kas mēģina pateikt, kas īsti ir Žoržete Dī, sāk ar to, kas viņa nav, un tad nonāk pie maz izsakoša secinājuma, ka viss tas, kas viņa nav, viņa arī ir, tikai klāt ir vēl kaut kas vairāk. Daļēji par to liecina arī neiedomājamais publikas sajaukums Žoržetes koncertos, ko Hamburgas gadījumā nevar skaidrot, teiksim, ar mazpilsētas sindromu, kad uz koncertu atnāk vienkārši visi iedzīvotāji. Schmidt Tivoli nebija vairs iespējams saprast, kur tu atrodies, kad sēdi pie galdiņa starp homoseksuālajām minoritātēm, pilsoniskajām majoritātēm, starp frīkiem un omītēm, un pasūtot galu galā to pašu, ko viņi – Hamburgas Astru. Satikšanās, atnākšana, ierašanās, šis brīdis – tās ir tēmas, par kurām viņa runā koncertā. Viņa koncentrējas uz tagadni, pārlecot jaunajā programmā Zu jeder Zeit: Ankommen[1. Katrā laikā: atnākšana (vācu val.).] kādā universālā laika zonā, kur “laika garam” vairs īsti nav nozīmes. Savu lielo zvaigznes uznācienu viņa ir atstājusi 80. gadiem un atnākusi klasiķos. Dzimšanas dienas dziesmas raganas bērnam, ar kurām vairāk nekā pirms divdesmit gadiem pa Vācijas pilsētām un cietumiem ceļoja stipri sapluinītais Žoržetes Dī tēls, ir nomainījušas dziesmas dvēselei. Šampanieša reibumu koncerta garumā – vodkas smagais siltums. Vitālo dialoga partneri, britu pianistu Teriju Traku – mūziķu kvartets, kurā Žoržetei ir palicis vairs tikai monologs. Savos koncertos viņa dzer un uz beigām nekad vairs nav skaidrā. Tomēr tās nav nekādas alkoholiķa asaras, ko cilvēkiem ceļ priekšā šis blondais, smalkais, rafinētais mākslinieks. Tās no tiesas ir dziesmas dvēselei, kas, iespējams, ir uztveramas vienīgi šādā neironiskā tiešumā, jo tās dzied tēls, kāda dzīvē nav. Nu jauki, Margarita bijusi tā cilvēka koncertā, ar kura vārdu man jau kopš 80. gadu beigām saistījās Rietumu vai, pareizāk sakot, tieši Berlīnes dekadentiskais tēls, kam neatņemama sastāvdaļa bija kabarejs. Priekšstata avots, bez šaubām, bija kino, ieskaitot… Kabarē, bet jo īpaši – Viskonti Dievu mijkrēslis, kurā Helmūts Bergers dziedāja, pārģērbies par Marlēnu Dītrihu. [2. Skat. interviju ar Helmūtu Bergeru Rīgas Laika 1996. gada 10. numurā] Pirmoreiz Rietumos, Berlīnē, man bija pietiekami daudz kapitālistisko labumu, par ko brīnīties, un tomēr runas par kādu jaunu vīrieti, kas dzied, pārģērbies par sievieti, šķita garas, izsmalcinātas kultūras tradīcijas iezīme, no kā mūs bija šķīris padomju ideoloģiskais rigorisms. Tiesa gan, Dievu mijkrēslī šis androgīnais smalkums vienlaikus bija arī kultūras sabrukuma vēstnesis. “Viņš ir skaistākais androgīns, izcilākais kabarē mākslinieks un labākā Vācijas emblēma: Žoržete Dī, dziedātāja un aktieris, geju subkultūras zvaigzne. Kas viņu vienreiz dzirdējis, viņu vairs neaizmirsīs, neaizmirsīs šo seju un pavisam droši – viņas balsi – vīriešsieviete no reālas dzīves, nevis transseksuālajām mietpilsoniskajām fantāzijām,” raksta Renāte Kleta, un, starp citu, arī pats rakstīšanas stils par Žoržeti Dī ir no tās pašas 20. gadu Berlīnes, kurā recenziju manierīgums bieži robežojas ar salkanu bezdomību. Dī sauc gan par “Berlīno brutalitāti”, gan par “vācu šansonu mistēriju”, gan par “nomaldījušos eņģeli”, gan “kabarē karalieni”, bet galvenokārt – par Dīvu. Tas ir apzīmējums, kas atkal nešķirami saistīts ar Marlēnas Dītrihas tēlu un kura kāpināšanai, bez šaubām, vēl tiek pievienots arī – “dievišķā”. Savā ziņā labi, ka ne mēs zinām, kas tā Žoržete Dī ir (jā, un arī Vācijā neviens laikam taču nezina, kāds bija tā vīrieša vārds, kurš tika upurēts sievietes skatuves tēlam), ne arī esam iekļauti viņas apjūsmotāju lokā. Tādēļ mēs varam ļauties paši savām kultūrvēsturiskām fantāzijām kādas aizsmakušas balss pavadībā. Žoržetes Dī uzstāšanās sižets All of me[3. Visu no manis (angļu val.).] varbūt šos dīvainos sapņus var padarīt vēl krāsainākus. “Iedomājieties, jūs atrodaties uz kruīza kuģa, un uz šī kuģa Terija kungs ir pianists bārā un Žoržetes kundze ir vienkārša ceļotāja. Viņi saprotas tik brīnišķīgi, ka Žoržete vakaru pēc vakara sēž bārā un klausās Terija kungu. Bet vienreiz Terija kungs pēkšņi prasa: Ko jūs darītu, ja šis kuģis sāktu grimt? Kā? Jā, jums ir piecas minūtes, tad viss ir galā. Hmmm… šajā vietā es dramaturģiski ļoti veikli atvairītos ar pretjautājumu kā vācu modernajā teātrī – bet ko jūs tad darītu? Atvairies. Es pieietu pie klavierēm un sāktu spēlēt Šopēnu. O, to jūs esat izdomājis jau iepriekš… Cilvēk, es zinu, ko jūs tur spēlējat! Taču tas ir skaisti, tas jau ir skaisti… Tagad es zinu, ko es darītu. Es ietu uz kuģa restorānu, un tur viņš sēdētu, tas jaunais, kautrīgais briļļainis, kurš vienmēr, tiklīdz es parādos pie brokastu galda, aiz uztraukuma saber klēpī kukurūzas pārslas. Viņš tur sēdētu un gaidītu mani, un es viņam pieietu klāt un teiktu – labvakar, mēs grimstam. Vai drīkstu apsēsties? Un tad mēs skatītos viens uz otru, bet ūdens jau skalotos pie potītēm, un es viņam teiktu: Visu no manis, jā, ņem taču visu no manis Vai tu neredzi, ka es tev to dodu Paņem manas rokas, es gribu tās zaudēt Un skūpsti manas lūpas, mani pavedinot Visu no manis, kāpēc ne visu no manis? Vai tu neredzi, ka es tev to dodu Tu paņem no manis, ko vari no manis un ja vari, tad ņem visu no manis Un tad viņš mani uzlūgtu uz deju, un mēs dejotu ūdenī, kas sniegtos jau līdz potītēm, un es vēl ātri aizskrietu līdz kajītei, lai uzvilktu savu balles kleitu, to – ar garo šķēlumu, jo es gribētu ūdenī izskatīties pēc mazas ūdensrozes. Un tad es viņam atrautu vaļā kreklu un sabužinātu matus, lai redzētu viņu satrauktu, un es dziedātu: Un, dārgais, dejo ar mani, tagad un vienmēr: dejo ar mani Nebaidies no lielajiem soļiem Tu dejo ar mani, un es dejoju ar tevi un ja tu vari, tad paņem visu no manis Un ūdens, ūdens tikmēr jau būs pacēlies līdz krūšu galiem, bet mēs dejojam tik cieši, ka starp mums nav vietas pat nevienam sasodītam sālsgraudiņam, un tad… un tad mēs apvijam mūsu rokas viens otram apkārt, un… un es skatos viņam acīs, un viņš skatās man acīs, un viņš raud un raud un raud, un pianists sēž bārā un spēlē un spēlē un spēlē… Visu no manis, kāpēc ne visu no manis? Nebaidies no lielajiem vārdiem. O, mazais, neraudi, jo nu viss ir garām ieelpo dziļi, un tad ņem visu no manis.”

No grāmatas Georgette Dee. Gib mir Liebeslied, Chansons, Geschichten, Aphorismen, 1992

Norunājot interviju, es vairākkārt jaucu vietniekvārdus no “viņš” uz “viņa” un otrādi, bet vasaras kafejnīcā, nebūdams drošs, vai Žoržeti pazīšu, nemierīgi pētu visas sievietes, kuras, pēc manām domām, varētu būt pārģērbušies vīrieši, jo nez kādēļ man šķiet, ka Žoržetei vajadzētu ierasties, tērptam kleitā. Bet ar pazīšanu nav problēmu, lai arī viņa ir biksēs.

Rīgas Laiks: Kā jūs raksturotu pats sevi? Žoržete Dī: Kā man vajadzētu uz to atbildēt – kā māksliniekam vai kā cilvēkam? Mana māksla nāk no šansonu dziesmām. Bet es jau agri attīstīju pats savu virzienu, man vienmēr ir bijis svarīgi ar savu mākslu atrast… paplašināties. Es esmu komunikators. Jo es mākslu saprotu kā komunikāciju. Es cilvēkus mēģinu iedrošināt domāt pašiem un domāt tālāk – kā būt kopsakarā ar pasauli. Es jautāju, kas pasaulē ir ilūzija, kas – pieredze… Bet jautāšana man nav kaut kas tāds, kas noteikti būtu saistīts ar atbildi, bet gan tas, ka pastāv jautājošais… RL:Šis jautājošais esat jūs? Dī:Jā. Bet es gribu to iedvest arī manai publikai – būt jautājošajam. RL:Kā jūs to darāt? Dī:Uz skatuves es ne vien dziedu, bet arī stāstu stāstus. Un ar šo stāstu palīdzību es mēģinu uztaustīt kopsakarības. Piemēram, nesen es satiku ubadzi, pie kafijas veikala letes, viņa gribēja kafiju un viņai vajadzēja vairākas stundas, lai savāktu kafijai nepieciešamos feniņus. Pārdevējai jau bija ļoti slikts garastāvoklis, un man bija tāda klasiska sajūta – līdzcietība, es ubadzei to naudu iedevu, un tā tālāk… Bet, nu, viņa tā smirdēja, ka viņai nevarēja tuvoties tuvāk par metru piecdesmit… Tas ir viens no pēdējiem mazajiem stāstiem, ko es stāstu publikai, – kaut kas tāds, ko parasti nestāsta, kas parasti nav jāstāsta. Bet stāsta fabula bija: tas ir diezgan grūti – būt labam. Jo tam ir arī daudz šķēršļu – piemēram, smaka. Tai pašā laikā es savus stāstus nestāstu ar kādu morāli, drīzāk piedāvāju publikai ar tiem identificēties. RL:Kāds varētu būt skaistākais stāsts pasaulē? Dī:Viens no skaistākajiem stāstiem man ir Bulgakova Meistars un Margarita. Tajā ir brīnišķīgs mīlas stāsts, pie tam tur nav tik daudz par to, kas ir šis stāsts, bet gan par to, ko abi dara šī mīlas stāsta dēļ. RL:Bet tā jau ir tikai literatūra, bet ja mēs runājam par kādu stāstu no dzīves? Dī:Es domāju, ka katru dienu notiek brīnišķīgi stāsti, notikumi… Aizvakar es ar draugiem biju vakarpusē aizgājis iedzert un pie mūsu galdiņa pienāca kāds jauns vīrietis un jautāja, vai viņš nevarētu palūgt cigareti. Es atbildēju: “Jā. Bet parasti es nedodu to par velti.” Un tad viņš pajautāja: “Bet ko jūs par to gribētu?” Un es atteicu: “Parasti es par to gribu skūpstu.” Pēc īsa brīža viņš teica: “Piedodiet, es šīs cigaretes nesmēķēju.” Es uzskatu, ka tas ir skaists stāsts. RL:Vai jums ir bijušas kādas problēmas ar tādu mūsdienās izplatītu jēdzienu kā “pašidentifikācija”? Dī:Nē, man tur nav nekādu problēmu. Mēdz domāt, ka es ļoti daudz ar to nodarbojos, jo es vienmēr esmu kaut kas cits nekā lielākā daļa cilvēku, un man, protams, ir arī ļoti svarīgi ieviest sevi kādās attiecībās ar pasauli. RL:Konkrētu pasauli? Dī:Jā, protams. Abstrakta pasaule ir ilūzija. Es esmu ļoti antidogmatisks cilvēks, es neticu kādai spirituālai enerģijai, es ticu fiziskās dabas likumam vai robežām, kādas ir cilvēkam… Kad mēs uzmetam acis pasaulei, mēs redzam, no kurienes tas posts nāk. Proti, no baiļu gariem, vārdu sakot, no cilvēkiem, kuri tic, ka spēj pievienoties kādai enerģijai. RL:Bailīgi gari – skan gluži kā no Tibetas mirušo grāmatas. Dī:Bailīgi gari – vāciski to var teikt arī par dzīviem cilvēkiem. RL:Vai tad pats jūs nebaidāties? Dī:Kā nu ne. RL:No kā? Dī:Es domāju, ka beidzamās bailes ir no nāves. Bet es ar to nodarbojos. Es domāju, ka tam ir liels sakars ar mūsu kapitālistisko, materiālistisko pasauli.

RL:Kam jūs ticat? Dī:Es nezinu. Es to nezinu. Varētu teikt, ka dzīvei – tas ir kaut kas ļoti skaists. Bet es nezinu. Es gan arī esmu tādā periodā, kur es mēģinu daudzas lietas saprast pa jaunam. RL:Piemēram? Dī:Piemēram, enerģiju, enerģētismu. Kas ir enerģija? Kas ir dzīves dzirkstele? Kas ir tas, kas ir komunikācija? RL:Un kas ir dzīves dzirkstele? Dī:Bet es nezinu. Es pat nejautāju, es vienkārši to meklēju. Es skatos. Man tas nozīmē vienkārši klausīties un skatīties. Jo tas ir ļoti fascinējoši – arī zinātnē neviens nezina, kāpēc tas tā ir. Var pateikt, ka kāds kādam tuvojas, bet nav iespējams pateikt, kāpēc. Nav iespējams pateikt, kā viņi kustas, iespējams pateikt, ka viņi kustas. Vitgenšteins saka, ka nav svarīgi, kāpēc pasaule ir, bet gan, ka tā ir. Ar to pietiek. Lai gan es domāju, ka viņš bija ļoti noguris, kad viņš to pateica. RL:Vai jūs varat kaut kā noteikt savu dzimumu? Dī:Es esmu vīrietis, pavisam vienkārši. RL:Un nevis trešais dzimums? Dī:Nē. Tas ir romāniem, bet tas nav reāli. RL:Platonam tur bija tādi… Dī:Jā, es zinu, tādi bumbveidīgi cilvēki. Bet, nu, bumba es arī neesmu. (Smejas.) RL:Bet jums tomēr ir sievietes vārds… Dī:Jā, uz skatuves es vienmēr esmu sieviete. RL:Kāpēc? Dī:Vienkārši tas man šķiet skaisti. Nu, patiesībā es arī labprāt būtu sieviete, un tajā, kā es uztveru pasauli, es droši vien arī esmu sieviete. Jau kopš bērnības man bija skaidrs, ka mani pievelk vīrieši, nekad nav bijis savādāk. Tas bija loģiski: man patika vīrieši, tātad man būtu jābūt sievietei. Šajā ziņā es vienmēr esmu izturējies ļoti pragmatiski. Protams, šeit nāktos runāt arī par visu socializācijas procesu, par sabiedrības spiedienu, lai gan tagad, paldies dievam, šajā ziņā ir daudz daudz labāk. Es īsti neinteresējos par politiku, bet jautājumā par dažādas dzimumdzīves līdztiesību es tomēr… RL:Vai jūs varētu pateikt, kas tur ir tik labs – būt par sievieti? Dī:Nezinu, jo es jau neesmu. Es nemēģinu būt par sievieti, es mēģinu vienkārši būt pats. Es arī uz skatuves neesmu mēģinājis uzvesties tā, it kā es būtu sieviete. Tā ir loma. Ja man ir parūka un sieviešu kurpes, tas nenozīmē, ka es esmu sieviete. Un arī sieviete jau uzreiz nav sieviete, tas ir, bioloģiski viņa ir sieviete, bet tas, kas rada sievietes un vīriešus, ir loma, kādu viņi un viņas spēlē sabiedrībā. Tā ir socializācija. Es domāju, ka es droši vien esmu palicis mazliet nedefinējams. Bet tas ir ļoti dažādi. Kad es, piemēram, ceļoju, citur cilvēki mani, protams, uztver daudz savādāk nekā šeit. Un tas ir ļoti interesanti. Bieži vien ir visai neomulīgi, bet tas var būt arī ļoti skaisti. RL:Kad jūs sakāt “es”, par ko jūs domājat? Dī:Kad es pēdējo reizi sevi redzēju spogulī, pirms sāku grimēties… Es, protams, domāju par dažādiem “es”, kad man jautā kā sabiedriskai personai un kā privātai personai. RL:Vai jūs varat aprakstīt jūsu divas personības? Dī:Nē. To ir vairāk. Droši vien divas jaunas sievietes, trīs karotāji, viens dzejnieks, ģenerālis, divi filozofi… Un noteikti viens ir ubags. Un arī kāds sīkstulis. RL:Vai dzīvot ir interesanti? Dī:Jā. Jo ir daudz skaistu iespēju, lai gan ar laiku to paliek arvien mazāk, līdz paliek tikai viena. Vēl vakar es domāju, ka humora jēga ir tā, kad kāds smejas par savu nāvi. Kad par kaut ko smejas… tad kādu pazīstamu situāciju pēkšņi redz no cita skata punkta. RL:Kā būtu iespējams ieņemt kādu citu skata punktu attiecībā uz nāvi? Dī:Es domāju, ka nevajadzētu pieķerties lietām. RL:Bet šķiet, ka vāciešiem nav pārāk izkopta humora izjūta. Dī:Varbūt. Varbūt viņi ir pārāk kaut kam pieķērušies, viņi arī ātri apvainojas, lai gan nav saprotams, kāpēc. Tiesa, Berlīnē, piemēram, ir stipri savādāk. RL:Vai šeit nav garlaicīgi? Dī:Nē, jo cilvēkiem šeit mēdz būt arī labs humors. Vācijas problēma joprojām ir nacisma laika trauma. Daudziem vāciešiem joprojām ir grūti pateikt: “Es esmu vācietis.” Manuprāt gan, nacionālā ideja pilnīgi neder sevis identificēšanai. Teiksim, es sevi vienmēr esmu uzskatījis par eiropieti. Būt par vācieti, tas man nozīmē būt saistītam ar manu valodu. Šajā nozīmē es esmu vācietis. RL:Kas jums patīk vācu literatūrā? Dī:Man ļoti patīk Rilke, viņa bērnišķīgais izbrīns, kurā sajūk patoss un sentiments. Lieliskā jūdu dzejniece Else Laska Šule, viņā bija šis jūdiskais dzīvesprieks, bet vienlaikus neticamas ilgas pēc skumjuma, melanholijas… RL:Dzejnieku izbrīns, ilgas, skumjums – vai jūs uzskatāt, ka tas viss pastāv? Dī:Kaut kas tāds pastāv ikvienam, ko tādu par sevi zina ikviens, tikai par to ir ļoti grūti pastāstīt kādam citam. Ir tikai viena telpa, kur divi cilvēki var salīdzinoši dziļi komunicēt, – tā ir mīlestība. RL:Vai jums nešķiet, ka mīlestība ir kaut kas, kas domāts jauniem cilvēkiem? Dī:Nē. Tas visu padarītu vienkāršāku, taču… Jauns cilvēks, iespējams, mīlestību uztver ļoti tieši, bet tas jau nav tikai sekss, tas var būt arī kaut kas, kas vienmēr liek iet arvien dziļāk… RL:Vai jūs esat domājis, kas ir skaistums? Dī:Bieži vien cilvēkiem, teiksim, sievietēm, ir kāda vispārēja izskata shēma, un, ja cilvēks atbilst šai shēmai, viņu uzskata par skaistu. Bet tas jau ir ļoti relatīvs jēdziens, man tas nozīmē kādu individuālu atkāpi. Divi trīs vīrieši, kuros es biju iemīlējies, vai ar kuriem man bija mīlas attiecības, tas man bija kaut kas līdzīgs pērkonam. Man bija tāds uzbudinājums, kaut kas tāds varens, kā ir tad, kad ir negaiss. Kad ar cilvēku kaut kas notiek, viņš vai nu iet bojā… Kokto ir tāds skaists teiciens, ka tā vienmēr ir viena un tā pati seja, kurā iemīlas. Es esmu ievērojis, ka viņam ir taisnība – es gan tagad runāju pavisam banāli –, ja man kāds vīrietis ir atraktīvs, arī seksuāli, tad viņam ir kaut kas kopējs ar visiem vīriešiem, kurus esmu uzskatījis par skaistiem. RL:Kas tieši? Dī:Iespējams – tas skan gluži banāli –, viņos vienmēr ir kaut kas jauneklīgs, zināms nevainīgums, zināma neatkarība, dzīves prieks. Un mazliet noslēpumainības. RL:Un nekāda intelekta. Dī:Nē, ne gluži. Bet es zinu, ka citiem var būt savādāk, viņi neizjūt nekādu intelektuālā starojuma pievilcību. Bet, nu, man tā tomēr nav. Man patīk mežonīgums. Kaut kas, kas vēl nav gatavs. RL:Vai jūs esat domājis par to, kas kādu cilvēku padara dzīvu un skaistu? Dī:Es domāju, ka tā ir brīvība, kas kādu padara ļoti dzīvu un skaistu. Brīvība. Pie tam jebkura brīvība – politiskā brīvība, iekšējā brīvība, ārējā brīvība. Jo ir tik daudz iespēju nebūt brīvam. Smēķēt. Pierīties. Mēdz teikt, ka velns ir visur, tagad tas ir arī klēpja datorā. Cilvēki, kas man patīk, ir brīvi. Prast būt pašiem par sevi, būt skaidrībā par sevi, atdusēties sevī, nepārvēršoties par akmeni vai klinti. RL:Vai jūs esat domājis par to, kāda varētu būt jūsu pēdējā dziesma? Dī:We’ll meet again. Don’t know where, don’t know when. [4. Mēs satiksimies atkal. Nezinu, kur, nezinu, kad (angļu val.).]

Intervija tapusi, pateicoties VKKF atbalstam