Konvertācija

“Katovicē izskanējis priekšlikums aizvākt pieminekli Sarkanās armijas karavīram. Viņa vietā iecerēts novietot pieminekli bijušajam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam, kurš bija Katovices goda pilsonis,” ziņo laikraksts Kommersant.

Ģirts Kasparāns, “Diena”, 2007. gada 10. maijs

 Pilsētās ir gan mīlestības, gan pienākuma pieminekļi un ir arī dekoratīvas skulptūras, kuras uzstāda tāpat vien – skaistumam. Katra pilsēta rīkojas pēc savas rocības, arī tradīcijām ir sava loma. Kādā Portugāles mazpilsētā amizants šķita piemineklis tiem pilsētniekiem, kas krituši Pirmajā pasaules karā. Taupot līdzekļus, Otrajā pasaules karā kritušajiem nebija uzbūvēts jauns, bet gan šī paša pieminekļa postamentam bija piestiprināta plāksne, kas godināja nākošā kara upurus, neraugoties uz zināmām atšķirībām notikumu gaitā.

Ir spēles, kurās tikai pēc kāršu sadales kļūst skaidrs, kura no zīmēm ir “trumpā”. Tāpat mēs “piestiprinām” noteiktu nozīmi arī pieminekļiem. Protams, skulptūru, tāpat kā kāršu, mākslinieciskajai vērtībai šajā spēlē ir nozīme, taču gadījumos, kad tiek izšķirts kāda konkrēta pieminekļa liktenis, tā nav izšķiroša. To nosaka piederība noteiktai pusei. Politiķi iekaro varu un nostiprina to ar pieminekļiem. Rīgā labākais piemērs pārmaiņām ir mazais trijstūra skvērs pie tiesas ēkas Brīvības un Tērbatas ielu stūrī. Aizpagājušajā gadsimtā tur Ziemassvētku tirdziņu laikā sava vieta esot bijusi pat balagāna būdām, jo ne velti laukums dēvēts par “cirkusplaci”. Apstādījumus pie “kroņa mājas” izveidoja 1889. gadā, tūlīt pēc latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa celtās tiesas ēkas pabeigšanas.

Līdz pat Pirmajam pasaules karam mazo laukumu raksturoja zāliens ar puķu grupām. Kā pirmais tur 1918. gadā apmetās vācu karavīra tēls, kādus Vācijas impērija uzstādīja iekarotajās zemēs. Atbilstoši materiālam tauta to nosauca par Koka Frici. Anonīmo “atbrīvotāju”, ko varētu uzskatīt par attālu radinieku mūsdienu bronzas Aļošam, gadu vēlāk lielinieku režīms nomainīja ar ģipša Kārli Marksu. Tēlnieka Burkarda Dzeņa krūšutēla mūžs gan bija tikpat īss kā pirmajai padomju varai. Varbūt vienai vietai pārmaiņas bija bijušas pārāk straujas un līdz ar to visu neatkarīgās valsts laiku un pēc kara vieta vēl bija “brīva”. 1971. gadā pēc arhitekta Oļģerta Ostenberga projekta skvēru pārplānoja, padarot to atvērtāku dinamiskajai apkārtnei. Laukumiņu šķērsoja betona plātņu celiņi, veidojot rozāriju, kur 3x3 metru kvadrātos auga piecas floribundrožu šķirnes. Kompozīciju vaiņagoja dekoratīva skulptūra ar nelielu strūklaku. Tomēr Džema Bodnieka metāla pīlēm nebija lemts ilgs mūžs, nu kaut kā “nerīmējās” šo putnu grupa ar tiesas namu!

Astoņdesmitajos tika uzsākts, bet palika nerealizēts piemineklis J.F. Baumanim, pirmajam latviešu profesionālajam arhitektam. Konkursā uzvarējušais Ingūnas Rībenas un Uģa Zābera projekts paredzēja iespaidīgu bronzā lietu Rīgas bulvāru loka maketu, kas akcentētu laiku un ļaudis, kas veidoja mūsdienu Rīgas vērtīgāko daļu. Mainījās politiskās varas, un pilsētai neatradās līdzekļi vienam no saviem lielākajiem arhitektiem. Līdzekļi bija pietiekami tikai piemiņas plāksnei pie tiesu nama, kurā, starp citu, Zaķusalas enkurnieka dēls pavadīja sava mūža nogali. Atjaunotā valsts nāca ar jaunām prioritātēm, un viena no tām bija padomju varas upuru piemiņas materializācija. Iniciatīvu un sacensību bija daudz, līdz 1998. gada konkursā, kurā tā dalībniekiem pašiem bija jāizvēlas pieminekļa novietne, sabiedrības augstāko novērtējumu ieguva tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas skulptūra “Putenī”, kas simbolizēja ģimeni kā nosacītu tautas modeli. Arī žūrija darbu prēmēja, autori tika aicināti strādāt, tomēr monumenta novietne skvērā pie Augstākās Tiesas tika kritizēta kā nepietiekoši liela un pārāk “apdzīvota”. Autoru ideju – skulptūru grupu pārvietot uz Esplanādi, noliedza “zaļie”, bez tam izskanēja balsis par “sarkanā” Raiņa tuvumu, un kas vēl ļaunāk – tur esot bijuši gan komunāri, gan sākts būvēt Staļina piemineklis. Lai gan pret šo visu nešķīstību vajadzēja palīdzēt “Skandinieku” savulaik Esplanādē iedzītajam pīlādža mietam, tomēr represētajiem nebija lemts skatīt pieminekli “vizuālā un asociatīvā saistībā ar Brīvības pieminekli”, kā to vēlējās konkursa organizētāji. Autoru savdabīgais “Golgātas ceļš” dažus gadus vēlāk beidzās pie Torņakalna stacijas. Tur tagad aplūkojams piemineklis, kura izcelsme saistāma ar skvēru pie Augstākās Tiesas. Ņemot vērā, ka publisko ārtelpu skaits Rīgas centrā sarūk, jo virkni agrāko skvēru jau aizņem jaunbūves un tiek projektētas arvien jaunas, mazais trijstūris atkal droši varētu kandidēt kāda pieminekļa uzņemšanai. Vieta ir brīva. Ļoti laba vieta, pašā centrā. Galvenās ielas un Bulvāru krustojumā. Pie tam to nav “aptraipījis” neviens tirāns. Kārlis Markss galu galā bija zinātnieks.