Ivars Ijabs

Ne gluži dzimtcilvēki

Janis Varufakis: “Kapitālisms un sociālisms – abi ir miruši.”

Deivida Pakmana šovs, YouTube, 22. janvārī


Dzirdot dažādus modīgus kreisos intelektuāļus, es parasti atceros austriešu rakstnieka Karla Krausa vārdus, kurus kādā manis pasen tulkotā grāmatā citē Valters Benjamins. Ja vēlamies izturēties pret šīm teorijām maksimāli labvēlīgi, mums nākas līdz ar Krausu sacīt:

“Lai velns parauj [komunisma] praksi, bet lai Dievs mums to neatņem kā pastāvīgus draudus pār to galvām, kuriem pieder īpašumi un kuri vēlas visus citus savas pašu pastāvēšanas vārdā aizdzīt uz bada un tēvzemes slavas frontēm, mierinot, ka dzīve nav visaugstākais no īpašumiem.” Īsi sakot, kreisie intelektuāļi savās teorijās ļoti labi parāda kapitālisma necilvēcīgos, antihumānos aspektus – un kapitālisms tiešām mēdz būt ļoti necilvēcīgs. Taču viņu piedāvāto praksi gan tiešām labāk lai parauj velns. Es nebūt negrasos apgalvot, ka visi citādas, sociālistiskas nākotnes projekti praksē neizbēgami noved pie totalitārisma un gulaga. Tādi savukārt ir pretējās, konservatīvās nometnes maldi, kas izmisīgi cenšas bloķēt domāšanu par sabiedrības iekārtojuma alternatīvām. Taču kreiso piedāvātie praktiskie risinājumi ir vai nu jau daudzkārt dzirdēti, vai arī visai nepārliecinoši.

Janis Varufakis šobrīd ir Eiropas kreisās inteliģences kaujinieks. Kā Grieķijas finanšu ministrs viņš tika uzveikts, bet ne salauzts nevienlīdzīgā cīņā ar Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas “troiku” 2015. gadā, kad pēc uzvaras vēlēšanās pie varas Grieķijā nāca ultrakreisā partija Syriza. Varufakis ir spožs intelektuālis un nopietns ekonomists ne tikai vārda pēc. Kā politiķis viņš ir visai enerģisks un patstāvīgs, lai arī kopumā ne pārāk veiksmīgs. Kā finanšu ministrs viņš gan panāca savu slavenajā grieķu referendumā “pret” starptautiskās palīdzības pakotni, ar to zaudējot valdošās partijas Syriza atbalstu. Tomēr viņa vēlāko politisko projektu pieticīgie rezultāti liecina, ka Varufaki vairāk ciena starptautiskā kreiso auditorija nekā pašmāju grieķi.

Viņa sacītais par kapitālisma un sociālisma galu liek lūkoties pēc argumentācijas. Sociālisms tādā formā, kā to pazīst Rietumu pasaule, pēc Varufaka domām, ir vienkārši kapitālisma paveids un korekcija. Šādā modelī demokrātiskā valsts sasēdina ap vienu galdu darba ņēmēju un uzņēmēju pārstāvjus, kam tad nākas vienoties par kopīgas sadzīvošanas noteikumiem: kapitālisti saņem savu peļņas daļu, savukārt strādnieki – arvien pieaugošu labklājību un valsts garantētu sociālo drošību. Šis “sociālās valsts” modelis, kuru joprojām visspilgtāk iemieso ziemeļvalstis, patiešām šodien pārdzīvo krīzi: par to liecina pieaugošā nevienlīdzība gandrīz vai visās attīstītajās valstīs. Interesantāka ir Varufaka tēze par kapitālisma galu. Kapitālisms balstās uz diviem vaļiem – tirgus konkurenci kā attīstību veicinošu faktoru un šai tirgū gūto peļņu kā uzņēmēju galveno motivētāju. Pēc Varufaka domām, abas šīs lietas pieder pagātnei. Vispirms, lielās interneta platformas, kuras nosaka arvien lielāku daļu no ekonomiskajām darbībām, patiesībā strādā gandrīz vai totāla monopola vai oligopola apstākļos, gūstot peļņu, kas tālu pārsniedz daudzu valstu budžetu. Varufakis to sauc par tehnofeodālismu, kur cilvēki bez atlīdzības vairo kapitālu (t.i., datus) tādām platformām kā Facebook, Amazon vai Alphabet/Google, padarot tās arvien bagātākas. Otrkārt, peļņu kompānijām arvien vairāk nodrošina nevis tirgus konkurence, bet gan valstu centrālās bankas, kuras drukā naudu, lai glābtu bankas un citas finanšu institūcijas, kas nule vēl kā uzdzīvoja, spekulējot ar saviem “finanšu instrumentiem”. Te tiek domāta 2009. gada lielā krīze un tai sekojošā “ilgā stagnācija”, kas patiesībā nav beigusies joprojām.

Par to, vai šie procesi tiešām kopā izraisa kapitālisma galu, vēl varētu strīdēties. Galu galā, laba daļa ekonomikas joprojām darbojas pēc vecajiem, labajiem kapitālisma, nevis tehnofeodālisma principiem. Varufakis pārliecinoši stāsta par mūsdienu ekonomikas attīstību, to apraksta kā pakāpenisku virzību no klasiskā Ādama Smita liberālā kapitālisma (maiznieks, miesnieks, aldaris) caur oligopolisko (Fords, Edisons, Krups) un finansializēto kapitālismu (Goldman Sachs, JP Morgan, Lehman Brothers) pie tehnofeodālisma. Arī stāsts par lielo finanšu spekulantu glābšanu uz nodokļu maksātāju rēķina tautai, kas savulaik pašaizliedzīgi glābusi Parex banku, maksājot par to ar milzu emigrācijas vilni, ir līdz sāpēm pazīstams. Vienlaikus Varufaka piedāvātā sociālistiskā alternatīva gan īsti nepārliecina. Tas ir kaut kas līdzīgs vecajam, labajam kooperatīvajam sociālismam, kurā strādājošie vienlaikus ir vienlīdzīgi akcionāri un ar vienlīdzīgām tiesībām piedalās uzņēmumu pārvaldībā. Tādos gadījumos vienmēr vietā ir jautājums, kādēļ šāds modelis nav jau kaut kur ieviesies pats. Vai arī to varētu iedzīvināt tikai ar valsts varas apvērsumu, proti, piespiedu līdzekļiem?

Šarmantais grieķis, protams, seko līdzi aktualitātēm. Lielo platformu augošā ietekme ekonomikā ir visai reāla problēma. Tomēr pielīdzināt dzimtcilvēkiem mūs visus, kas lietojam Facebook un Google un atdodam šīm kompānijām savus datus, nozīmē rīkoties gluži kā antivakcerim, kas obligāto vakcināciju sauc par “genocīdu”. Mums ir vajadzīga kontrole pār saviem datiem, ko šie interneta milži par mums vāc, tai skaitā arī tiesības dzēst savus datus un no viena servisa piegādātāja nodot tos citam. Vajag arī veicināt konkurenci kompāniju starpā par šiem pakalpojumiem. Taču šis platformu biznesa modelis – piekļuve servisam apmaiņā pret datiem – drīzāk būtu raksturojams kā barters, nevis feodāla pakļaušana. Īsi sakot, ir pietiekami daudz darāmā, lai platformas ievietotu civilizētos rāmjos. Tas ir diezgan ķēpīgs darbs, tomēr noteikti šķiet produktīvāks nekā gaidīt uz kādu sociālistisku revolūciju, kura uzreiz saliks visu savās vietās.


Raksts no Marts 2022 žurnāla