Manas sārtās līnijas

Lai nonāktu pie personīgajām sārtajām līnijām, visupirms jāpārkāpj komforta robežas. Tā man arī gadījās kādā novembra vakarā, kad sapratu, ka strādāts ir krietni vairāk, nekā vajag, bet neviens bārs biroja tuvumā vairs nesniedz čaklajai darbiniecei vajadzīgo dvēseles un gara veldzējumu.

Kāpienu ārpus komforta zonas atbalstīja tuva draudzene, un mēs devāmies uz Vecrīgu. Ļoti patīkami bija iziet no biroja pusstundu pirms oficiālās darbadienas beigām, un, kā drīz noskaidrojām, tieši šis savlaicīgums mums visur nodrošināja īpašo – pirmo viesu – statusu.

Tas nozīmēja galvenokārt to, ka varējām izvēlēties, kur sēdēt. Izšķīrāmies par labu bāra letei un pasūtījām asiņainās mērijas. Ilgi mēs vienas pie bāra letes vis nebijām: mums piebiedrojās kāds vīrietis mūsu gados, bet tāds, kas arī izskatās atbilstoši savam vecumam, nevis būtiski jaunāks, kā es, piemēram.

Arī viņš pasūtīja to pašu, ko “meitenēm”. Laikam lieki piebilst, ka par sekojošajām 10 asiņainajām mērijām mums nebija jāmaksā.

Vīrietis, kurš vēlāk izrādījās jurisprudences pasniedzējs, neuzbāzīgi (pēc otrās apmaksātās asiņainās mērijas) pavaicāja, kādi dzīvnieki mēs esam. Kas faktiski ir ļoti labs iepazīšanās jautājums. Es biju pele, mana draudzene – suns. Viņš pats uz savu jautājumu neatbildēja, bet lika mums minēt. Tas ir diezgan sarežģīti, jo mūsu zināšanas par Latvijas dzīvnieku pasauli nav pārlieku krāšņas un bagātīgas, turklāt dažus dzīvniekus pieklājībā pret dzērienu uzsaucēju nevarēja minēt: piemēram, cūka, arī mežacūka tika izslēgtas no minējumiem.

Nekas pēc šīm patīkamajām sarunām neliecināja, ka pavisam drīz mums būs jāpārkāpj vairākas sārtās līnijas.

Mūsu nekonstatētās dzīvnieku izcelsmes vīrietis diskrēti pastūma mums pa salvetei – katrai savu – un sarkanu pildspalvu, ko bija aizņēmies no bārmeņa. Viņam pašam priekšā arī bija salvete.

– Tagad mēs katrs uz savas salvetes uzvilksim strīpiņas, cik mums reižu šajā mēnesī ir bijis sekss.

Salvetes palika nesašvīkotas. Bez sarkanām līnijām.

– Labi, – teica jaunais paziņa, – tad mums tagad ir izvēle, doties uz viesnīcu – labu, pieczvaigžņu – vai uz striptīza klubu.

Mūsu izvēle tīri racionāli krita par labu striptīza klubam, jo pieczvaigžņu viesnīcā jau kaut kad agrāk bijām bijušas.

Nopriecājos, ka nesatiku savu meitu staidzinām suni – mūsu ceļi mierīgi varēja krustoties, jo bija tieši staidzināmais laiks. Bet nesastaptā suņa sarkanā kakla siksna un sārtā pavadiņa mūs neatturēja no došanās deju pasaulē.

Arī striptīza klubā bijām pirmie apmeklētāji – novembra lietū salijuši, datorsomām plecos. Apsargi gādīgi uzņēmās atbildību par mūsu tehniku, kamēr laipnas sievietes aicināja mūs tālāk tukšajā zālē.

Dejas sākās, tikko mēs bijām pasūtījuši dzērienus. Dejotājas bija čaklas, gluži kā es: ja ir klients, tad jāstrādā. Un tad sāka iezīmēties mūsu drauga nepatīkamā puse. Lai gan par dzērieniem mums vēl aizvien maksāt nenācās, viņš nepakam negribēja dot naudu dejotājām. Oficiantēm jā, un diezgan daudz, bet dejotājām – nepakam. Bijām nonākušas neapskaužamā situācijā. Nācās likt lietā veiklību un izdomu: kad mūsu kungs devās uz labierīcībām, bet oficiantes vēl nebija paspējušas savākt norēķinu kastītes, mēs veikli no tām izvilkām bagātīgo dzeramnaudu un izdalījām dejojošajām meitenēm. Vakara gaitā kļuvām par viņu mīļākajām klientēm. Atšķirībā no skandināvu biroja darbiniekiem, kuri savos sārti vai zili svītrotajos kreklos skopojās ar dejotājām tāpat kā mūsu pavadonis.

– Nu gan mums jābrauc uz viesnīcu, – viņš pēc laika paziņoja. – Tikai šoreiz ne pieczvaigžņu, jo mans vakara budžets to vairs nepieļauj. Vai jūs zināt kādu?

Es iedomājos par viesnīcu OK, kuras sārtais uzraksts vienmēr tik aicinoši mirdzēja. Un mēs no viesmīlīgā striptīzkluba, kur datori bija labi nosargāti, devāmies uz viesnīcu.

Kad numuriņš jau bija rezervēts, es teicu draudzenei, ka jābrauc mājās, jo man, godīgi sakot, jau bija piegriezies. Viņa piekrita. Un mēs devāmies prom, tā arī atstājušas mūsu juridisko draugu viesnīcas OK marmora vestibilā.

Taksī jautāju draudzenei, kuras robežas mēs vēl šovakar varētu būt pārkāpušas. Bet atbildi atradu pati: varbūt vajadzēja nozagt viņam maku?

Ilze Jankovska