Komedianta saruna ar kurmi

“Es esmu bijis šīs valsts premjerministrs nedaudz vairāk par desmit gadiem. Šajā amatā mūsdienu pasaulē, es domāju, ka tas ir pietiekami ilgi, īpaši valstij. Dažkārt vienīgais veids, kā pārvarēt varaskāri, ir atkāpšanās,” paziņoja Blērs.

LETA, 2007. gada 10. maijs

Tonijs Blērs ir paziņojis, ka 27. jūnijā atstās savu amatu. Nekāds jaunums gan tas nebija, jo runas par Blēra aiziešanu klīda jau kopš pagājušā gada nogales – publikai atlika tikai minēt, kad gan dižākais no nesaturīgo runu teicējiem Lielbritānijas pēckara vēsturē beidzot pateiks ko tādu, kas saturēs vismaz vienu konkrētu faktu. Ne pārāk nozīmīgu, bet tomēr faktu – kaut vienu. Un Blērs nu ir to izdarījis, paldies viņam. Premjerministrs gatavojās aiziešanai ilgi un gaumīgi. Rūpēdamies par politisko mantinieku, viņš vienlaikus gādāja arī par savu imidžu, šoreiz – par atvaļinātā pensionāra Blēra imidžu. Vairākus mēnešus pirms paziņojuma par atkāpšanos Blērs Dauningstrītā 10 pieņēma slaveno Stīvenu Fraju – spožu komediantu, režisoru un asprātīgu rakstnieku. Frajs ir caur un cauri britisks fenomens, bet starptautisku slavu ieguvis tieši ar savu pedalizēto angliskumu. Šī slava dzima jau pirms 20 gadiem, kad Frajs nospēlēja nevainojami anglisko kalpotāju Džīvzu teleseriālā, kurā tika ekranizēti Vudhausa komiskie romāni par aristokrātu Vusteru, neveiksminieku un gandrīz vai plānprātiņu, un viņa uzticamo, gudro un attapīgo sargeņģeli Džīvzu. Citstarp, Džīvzs no dienēšanas brīvā brīdī mēdz lapot Seneku un Danti. Arī Frajs ir grāmatu tārps, taču viņa bibliogrāfija ir maķenīt vieglāka un jautrāka. Iesākumā vīri Dauningstrītas 10. nama Kolonnu istabā parunājās par portretiem. To namā netrūkst – hallē karājas Roberts Volpols, pie kāpnēm – Čērčils, tālāk nāk lords Pelams, lords Grenvils, lords Liverpūls, lords Dērbijs. Frajs jautā Blēram, kā viņš jūtas priekšgājēju kompānijā, Blērs atbild, ka nemitīgi domājot par pagātnes spožajiem paraugiem (acīmredzami teikts protokola dēļ), tomēr daudzu sejas neesot ielāgojis – un tas attiecas tieši uz lordu Pelamu, lordu Grenvilu, lordu Liverpūlu, lordu Dērbiju. Taču Čērčilu atceroties vienmēr. Saruna skāra arī “britiskumu”. Abi atcerējās multikulturālismu. Indīgais Frajs pieminēja Tečeri – viņas slaveno joku par sabiedrisko domu, sak, ja nu viņa pēkšņi kā Kristus dotos pastaigā pa Temzas ūdensvirsu, ļaudis teikšot: “Hm, viņa neprot peldēt!” Saruna kā saruna, tikai viens nebija skaidrs – kāpēc Frajam, kurš nav neko liels Tonija Blēra, leiboristu ideju un britu politikas cienītājs, tas viss bija vajadzīgs. Atbilde parādās, ja blakus saliekam sarunas stenogrammas pēdējo lapu un dažas no Stīvena Fraja autobiogrāfiskās grāmatas “Moab Is My Washpot” lappusēm. Apsprieduši jautājumu, vai ir vērts par pagātni atvainoties tiem, kas dzīvo tagad (Frajs atsakās lūgt piedošanu par britu impērijas koloniālajiem varoņdarbiem, bet apsola, ka negaidīs no mūsdienu vāciešiem atvainošanos par holokaustu), runātāji pāriet pie nākotnes. Bet tās premjerministram nemaz nav. Blērs vada savā postenī beidzamos mēnešus, un ar ko nodarboties pēc tam, viņam nav ne jausmas. “Nelaime tāda, ka aizrautīgi darot savu darbu, nav laika prātot par nākotni. Bet, tiklīdz laiks būs pienācis, es to darīšu. Es to izdarīšu.” Diez vai. Politiķiem, kas reiz bija jauni, bet nu ir izsmēluši limitu darbībai Galvenajā Amatā, demokrātiskā sabiedrībā nākotnes nav. Viņu nākotne sastāv tikai no atmiņām par varu; tieši tāpēc Stīvens Frajs uzdod premjeram jautājumus par dienasgrāmatām un memuāriem. Frajs sarunājas ar politisku līķi, un interese, ko viņš izrāda, ir, tā sakot, pēcnāves interese, ēģiptologa interese par kapenēs gulošu faraonu, viduslaiku vēstures pētnieka interese par svētajiem pīšļiem. Autobiogrāfijā Stīvens Frajs atceras, kā sākumskolā nav spējis gūt atzinību par uzcītību dabaszinātnēs. Īpaša “zvaigzne” reizi nedēļā tika piešķirta tam, kurš atnesis uz skolu visizcilāko Dabas mātes dārgumu paraudziņu. Lai kā mazais Frajs centās, skolotāji atkal un atkal apbalvoja Mēriju Henču, kas stiepa uz skolu visādas eksotiskas lietas, piemēram, strausa olas. Un, lūk, kādu dienu Frajs izdiņģēja dārzniekam nupat piebeigtu kurmi un lepni pasniedza to skolotājai. Kurmis bija vienkārši izcils. Vēl pēc 30 gadiem Frajs apgalvo: “Labs kurmis… lielisks… labākais no visiem kurmjiem.” Taču arī tonedēļ Stīvens uzslavu nedabūja – Mērija Henča bija ievedusi skolas pagalmā dzīvu ēzeli. Pēc pāris dienām par neaprakstāmu prieku skolotājai skolnieks Frajs aizvāca savu (aktīvi pūstošo) kurmi no skolas. Pa ceļam uz mājām kurmis nokrita zemē un burtiski uzsprāga, jo bija uzpūsts, pilns ar gāzēm, kas izdalās trūdot. Puikas getras, zābaki, kabatlakatiņš un ceļgali – viss bija nošķiests ar smirdīgajām kurmja iekšām. Fraju pārņēma tāds riebums pret Dzīvo Dabu, ka nākamajā dienā viņš uz dabas zinību kabinetu vairs neatnesa gandrīz neko. Tikai nūju, kas mētājās uz ceļa – jo nūjas, kaut arī trūd, vismaz nesmird un nesprāgst pušu. Mērija Henča tikmēr jau gaidīja pelnīto balvu, jo bija atnesusi satriecošu sīļa spalvu. Pienāca svinīgais mirklis. “Nu labi,” teica Medlaras kundze, kad bija pārlūkojusi nedēļas ražu – tik neciešami uzmanīgi un nesteidzīgi kā pensionārs, kas pie kases kārto savus maksājumus. “Labi. Jūs esat veikuši vēl vienu brīnišķīgu mēģinājumu. Jāteic, Mērij, man jau likās, ka ieraudzīšu skolas pagalmā ziloni, bet šī sīļa spalva, ko tu esi atnesusi, ir brīnišķa, tik tiešām brīnišķa. Bet ziniet ko? Šonedēļ zvaigzni saņem… Stīvens Frajs.” Izlaidīsim autora sajūsmas un klases neizpratnes aprakstu, un turpināsim skolotājas tekstu: “Zvaigzne nav par nūju, lai gan esmu pārliecināta, ka tā ir laba nūja. Zvaigzne ir par to, ka tu aiznesi prom kurmi… No tā draņķa kurmja smird viss mans kabinets.” Četrdesmit gadus pēc šā notikuma Stīvens Frajs ir nolēmis pavaicāt kurmim, kuru drīz iznesīs no kabineta, kādi viņam ir nākotnes plāni. Tobrīd Blēram plānu nebija. Interesanti, vai tagad viņam tādi ir parādījušies.