Klavieres stāv turpat

Sešos gados esam pārvākušies piecas reizes (Branickā ulice Prāgā – Horžejši nabreži Prāgā – Blaumaņa iela Rīgā – Brīvības iela – Jūrmala – Āgenskalns). Ritmu uzturēt mums šoreiz palīdzēja kāds draugs: “Dzirdēju, ka jūs gribat pārvākties uz centru.” Pāris dienas vēlāk piezvanīja kolēģe: “Stāsta, ka jūs plānojat atgriezties centrā.” Re kā, es pati neko tādu nebiju dzirdējusi. Taču baumas šķita gluži loģiskas – savā pēdējā dzīvesvietā bijām pavadījuši jau divus gadus. Nekas cits neatlika kā teikt “jā”, ļauties centrtiecei, atbrīvoties no kārtējā liekās mantības slāņa un iepazīt iepriekš neredzētus pilsētas pagalmus. Un sākās ierastās pārvākšanās darbības, kas paliek nemainīgas neatkarīgi no pilsētas, gadalaika un vecuma. Mēs pārlaidām acis plauktiem un atvilktnēm, nolēmām, kas metams ārā, kas atdodams, kas paturams, piezvanījām uz visām iestādēm, kurām ir svarīgi zināt mūsu adresi, sarunājām pārvedējus, izmetām grabažas, atdevām to, kas var noderēt citiem, vienojāmies par interneta un telefona atslēgšanu un pieslēgšanu, samaksājām atlikušos rēķinus, iesaiņojām mantību, kuru negribējām uzticēt pārvedējiem. Aizvedām to uz jauno dzīvokli. Un paši uznesām augšā. Ak, nešana. Pirms četriem gadiem, kad pārvācāmies no dzīvokļa Vltavas upes krastā uz Blaumaņa ielu, pašiem jānes bija tikai tie čemodāni, kurus vedām līdzi lidmašīnā. Visu pārējo no trešā stāva svilpodami nonesa ražena auguma čehu puiši baltos kreklos, bet tūkstoš četrsimt kilometrus tālāk ceturtajā stāvā to uznesa tikpat raženi latvieši. Gadu vēlāk no Blaumaņa ielas mantību lejā nesām paši, taču otrā galā dzīvoklis bija tikai trīs pakāpienus virs ielas līmeņa. Mūsu jaunā mītnes vieta Stabu ielā ir sestajā stāvā bez lifta. Labi, ka starp trešo un ceturto stāvu ir saglabājies romantisks soliņš, uz kura var atvilkt elpu. Divgadīgais dēls pēc pārvākšanās dienās pieredzētā ir nospriedis, ka soliņš ir obligāta apstāšanās vieta – uz tā ir katrā ziņā jāpasēž arī tad, ja nekas vairāk par bērnu plastmasas sniega lāpstu augšā nav nesams. Katrā pārcelšanās reizē kaut kas pazūd, saplīst, tiek aizmirsts vecajā dzīvesvietā, taču kaut kas tiek atrasts. Piemēram, šoreiz atradām portatīvu petrolejas krāsniņu, kura kopš priekšpēdējās pārcelšanās tika uzskatīta par bez vēsts pazudušu. Šim priekšmetam ir ļoti ierobežotas praktiskā pielietojuma iespējas, taču tam piemīt raupjš industriāls šarms un ir patīkami pasapņot par to, kā tāds izskatītos īstā lauku mājā. Atrasto mantu saraksts šoreiz ir daudzveidīgs. Pārvedēji, kas turējās pie principa “redzi–ņem!”, reizē ar citiem maisiem no Āgenskalna atveduši arī aizdurvē noliktos atkritumus. Arī Prāgā netīšām iesaiņotos dzīvokļa saimniekam piederošos tilla aizkarus mēs esam kārtējo reizi paķēruši līdzi – labi zinot, ka aizkaru stangu (tāpat kā Prāgu) tiem nekad neredzēt. Pazudušo mantu sarakstā ir 1956. gadā izdotā Dona Kihota 2. sējums, telefona vads, viens pāris ziemas zābaku un vairākas kaķa bļodiņas. Zaudējumos ik reizi ir arī iepriekšējās vietas pierastie kakti un sajūtas. Šoreiz mēs zaudējam Strazdu ielas koka namus, krāšņu lieveni kādā Olgas ielas pagalmā, putnus uz palodzes un saullēktus logā. Mums atrodas jaunas vietas šajā pilsētā. Vairākos Stabu ielas pagalmos slēpjas mazi namiņi. Uz sesto stāvu nekāpjot, mēs neredzētu, ka jumti ir balti. Centrā neatgriežoties, nevarētu aiziet kājām līdz tām vietām, kuras mums ir svarīgas, piemēram, uz Vidzemes tirgu. Tomēr brīžiem pārņem apjukums, ko izjutu, pirmo reizi mainot dzīvokli. Tas notika pirms vairāk nekā divdesmit gadiem – toreiz dzīvesvieta šķita tikpat stabila vienība kā kapa piemineklis. Es stāvēju Skolas ielas nama kāpņutelpā, un, talciniekus gaidot, sargāju baltas Mülenbach klavieres. Man likās, ka ne es, ne klavieres no pārcelšanās satricinājuma nevarēs atgūties nekad. Klavieres joprojām stāv turpat, kur tās 1983. gadā nolika talcinieki. Es gan ne. Un labi, ka tā.