Agnese Gaile

Klasiskā definīcija

“Ko mēs saprotam ar ētiku? Pēc klasiskās definīcijas ētika ir cilvēka darbība, kas vērsta uz izdzīvošanu.”

Aigars Kalvītis ziņu aģentūrai BNS “Diena”, 21. augusts.

Citāta esošajai redakcijai nepieciešams neliels labojums: “ētika” ir priekšstatu kopums, mācība vai filozofijas nozare, bet ne darbība pati par sevi; savukārt cilvēka darbību var aprakstīt kā “ētisku” vai “neētisku”; tāpēc, šķiet, negrēkošu pret A. Kalvīša domu, pārrakstot: “Ko mēs saprotam ar ētiku? Pēc klasiskās definīcijas ētiska darbība ir tāda cilvēka darbība, kas vērsta uz izdzīvošanu.” Šī apgalvojuma sakarā vispirms, šķiet, vajadzētu kliedēt vienu mītu par tā izcelsmi. Kāds mans draugs pārliecināti aizstāvēja versiju, ka A. Kalvītis vienkārši pārteicies, vārda “evolūcija” vietā nejauši pasakot citu svešvārdu – “ētika”. Tas šķistu loģiskāk, jo visi zina, ka evolūcijas teorijām tiešām ir saistība ar cīņu par izdzīvošanu. Tādā gadījumā A. Kalvīša citāts, labojot pārteikšanos, skanētu: “Ko mēs saprotam ar evolūciju? Pēc klasiskās definīcijas evolūcija ir cilvēka darbība, kas vērsta uz izdzīvošanu”. Taču, ja pieņem, ka A. Kalvītis ir gribējis runāt par evolūciju, nākas arī pieņemt, ka viņš nav uztvēris BNS žurnālistu jautājumu, kas lūdza izteikties par to, cik ētiska ir A. Lemberga vienlaicīga atrašanās Ventspils mēra amatā un mājas arestā. Tas šķiet mazticami, jo A. Kalvītis ne tikai atkārtoja uzdotā jautājuma centrā esošo jēdzienu “ētisks – ētika”, bet to pat definēja.

No sarunas konteksta arī kļūst skaidrs, ka A. Kalvītis šajā gadījumā “izdzīvošanu” pieminējis metaforiski – ne no bioloģijas, bet no sociālā statusa saglabāšanas viedokļa: A. Lembergs pamatoti cīnās par sevis kā mēra izdzīvošanu, par spīti ārējiem šķēršļiem (apsūdzības, mājas arests).

K. Streips un A. Ozoliņš, kas pirms manis jau komentējuši šo izteikumu, norādījuši uz tā absurdumu – ja labi gribētu, varētu atrast morāles filozofus, kas cilvēka darbības ētiskumu vērtētu no izdzīvošanas viedokļa, taču būtu grūti atrast tradīciju, kuras ietvaros šos filozofus un viņu ētikas definīciju varētu atzīt par klasisku, un pilnīgi neiespējami būtu pierādīt, ka šī tradīcija par klasisku ir atzīta pie latviešiem. Ja nu vienīgi (piedāvāju šādu versiju) – pieņemot, ka A. Kalvītis jēdzienu “klasisks” lieto etimoloģiskā, proti, latīņu pamata nozīmē. Īpašības vārds classicus bija civiltiesisks termins, ar ko apzīmēja augstākajai romiešu pilsoņu kārtai piederošas personas. Antīkās Romas karalis Servijs Tullijs 6. gadsimtā pirms mūsu ēras ieviesa hierarhisku pilsoņu dalījumu sešās šķirās jeb “klasēs” (classis) pēc tiem piederošās mantas un naudas uzkrājumiem, tā likvidējot iepriekšējo sistēmu, kurā dominēja aristokrātiskas ģimenes, un bruģējot ceļu politikā tā dēvētajiem homines novi, cilvēkiem bez izcelsmes, ko “Svešvārdu vārdnīca” mums piedāvā tulkot kā “iznireļi”. Lai piederētu pie pirmās klases, tas ir, būtu par classicus, bija nepieciešami 100 000 sesterciju lieli uzkrājumi. Classici nēsāja zelta gredzenu kā piederības zīmi un tuniku ar purpura maliņu, un par kroņa naudu viņiem izsniedza aprīkojumu zirgam (equite equo publico).

Tikai mūsu ēras 2. gadsimtā tuvāk pārmantotajai nozīmei vārdu classicus lietoja rakstnieks Auls Gellijs, kas romiešiem raksturīgā manierē klasificēja rakstniekus pēc to rakstības stila un domas aristokrātiskuma. “Klasiskajiem” autoriem viņš pretstatīja “proletāriskos” (proletarii). Proletarii klašu sistēmā bija tie, kuriem sesterciju nebija nemaz (un kas arī nevarēja atļauties zirgu) un kas veidoja sesto jeb, pareizāk, nulto klasi. Tādējādi, no romiešu skatu punkta A. Kalvītis žurnālistu implicīti izteiktajām proletāriskajām (ne sesterciju, ne zirga) šaubām par to, vai Lemberga rīcība ir ētiska, pretstata klasisko (daudz sesterciju un zirgs) – pirmās šķiras viedokli burtiskā nozīmē, kurā “klasisks” ir viss, kas attiecas uz pirmo “klasi”. Šī izpratne ir tik klasiska, ka A. Kalvītim nekādā mērā nevar pārmest novatoriskumu ne no morāles filozofijas, ne šķiru cīņas viedokļa, jeb, citiem vārdiem, šī ir pozīcija, ko nav skārusi ne “evolūcija”, ne “ētika”, ne arī kāds cits svešvārds, kas sākas ar “e”.

Raksts no Oktobris, 2007 žurnāla