Deniss Hanovs

Kas šamanim vēderā

Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–TB/LNNK pauž noraidošu attieksmi pret Eiropas Komisijas izstrādāto bēgļu pārvietošanas plānu, kā arī aicina Latvijas Republikas ministrus nepiekrist šī plāna realizācijai Latvijā, pamatojoties uz Latvijas specifisko situāciju. [..] Latvijas pamatnācijas iedzīvotāju skaits pēdējo 80 gadu laikā ir samazinājies par vairāk nekā 14 procentpunktiem, sastādot vien nedaudz vairāk kā 60 procentus no pašreizējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Tas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. Trešo valstu (valstis gada Eurostat datiem Latvijā un Igaunijā ir augstākais visā ES. Nacionālā apvienība uzskata, ka šādu un virknes citu objektīvu iemeslu dēļ Latvija ir tiesīga kvalificēties kā dalībvalsts, uz ko attiecas “specifiskas situācijas” faktori.

nacionalaapvieniba.lv, 6. jūlijā

Šīs vasaras dernier cri ir bēgļi – tas var skanēt ciniski, bet lielākā daļa diskusiju par nezināmiem 250 cilvēkiem nav saistītas ar viņiem kā konkrētiem cilvēkiem, kuriem uzturēšanās Latvijā izglābs dzīvību, pasargās no bruņoto bandu kolektīvas izvarošanas vai vienkāršas, mediju nepamanītas bada nāves. Debatēs Latvijā – izņemot baznīcas marginalizēto mācītāju Cālīti un tikpat marginalizēto vietējo anglikāņu draudzi – bēgļu jautājuma humanitārais aspekts vispār netiek pieminēts. Kā ierasts, esam aizņemti paši ar sevi, pēdējos mēnešos saražojot virkni selfiju, šoreiz – ar bēgli fonā.

Visi šī procesa dalībnieki ir iesaistīti tajā, ko franču sociologs Pjērs Burdjē jau 90. gadu sākumā nosauca par simbolisko kapitālu. Tā definīcijā izšķirošais ir vara skaidrot realitāti: pēc Burdjē domām, mūsdienu Eiropas politiskās kultūras pamatelementi – valsts un vēlāk arī nācija – ir tikai versijas par realitāti, un šīs versijas piedāvājusi vara. Proti, tas, kam ir pietiekoši liela vara, lai nejaušu, piedzimšanas akta haotiskumā radušos, noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku kopu nosauktu par nāciju, šo nosaukumu sargā kā leģitīmu un atvaira citus nosaukumus – arī tad, ja tie nemaz neatceļ jau esošo apzīmējumu, bet cenšas to skaidrot citādi, papildinot varas gramatiku ar savu locījumu.

Šādā cīņā noteikumi nācijas pastāvēšanai un pieļautie izņēmumi ir tikai veids, kā saglabāt varu. Šamaņa deja izskatās pēc lietus piesaukšanas tikai tik ilgi, līdz parādās cita horeogrāfija. Manuprāt, vēstule, kuru Nacionālā apvienība nosūtīja Ministru kabinetam un kurā, piesaucot statistiku, skaidrots, ka Latvijā jau tā ir pārāk daudz cilvēku, kas nepieder pie pamatnācijas, ir politiskā šamanisma vietējā versija. Šamanis ar savām ritualizētajām darbībām pasludina pasauli par sakārtotu līdz ar tās apzīmēšanas procesu – viņš izvēlas šos apzīmējumus un rada sakrāla izņēmuma stāvokli un sevi kā šī stāvokļa vienīgo leģitīmo dalībnieku. Nacionālā apvienība konsekventi darbojas šāda politiskā šamanisma ietvaros. Viens no šīs buršanās elementiem ir centieni sabiedrībai iestāstīt, ka Nacionālajai apvienībai ir kāda īpaša misija, un šeit labi noder arī bēgļu jautājums. NA ir monopolizējusi tiesības pārstāvēt nāciju; imūna pret pārmetumiem antiintelektuālismā, šī politiskā grupa atbrīvo nacionālismu, ksenofobiju un populismu no šo jēdzienu nelāgās smaržas, padarot tos par “pēdējās cīņas” ieročiem nācijas aizsardzības projektā.

Latviešu nācija, tāpat kā daudzas citas nācijas Eiropā un ārpus tās, ir tikai konkrētu cilvēku – intelektuāļu – grupas projekts. Nācija veidojas kā skaidrojums, kā un kāpēc kāda kopiena tagad sauksies nācija un kāpēc citu cilvēku grupu sauc citādi.

Nacionālā apvienība, simboliski pulcējoties ap nācijas altāri, nodrošina sev priestera statusu un altāra sarga lomu. Bēgļu jautājums altāra konstrukciju draud sašūpot, jo Latvijas starptautiskās saistības ir nozīmīgākas nekā politisko konkurentu piedāvātās dejas vai rituāli – tās draud atklāt, kā NA simulē savu nācijas sarga statusu.

Ko nu? Un Nacionālā apvienība palaiž politiskās šizofrēnijas mehānismus – partijas vadība, kurā ir valdībā esoši ministri, sūta vēstuli pati sev, pieprasot, lai pati pārtrauktu darīt to, ko tai ir pienākums darīt, atrodoties koalīcijas valdībā. Šajā publiskajā pašnoliegumā Nacionālā apvienība veido šamanisku attālumu starp savu es” un “nees”, atsakoties no saiknes ar jebkādu ikdienišķumu, t.i., ar starptautiskajām saistībām. NA darbošanās mērķis ir tikai un vienīgi savas politiskās varas neaizskaramības nodrošināšana, un tā adresēta tikai un vienīgi auditorijai, kas brīvprātīgi akumulē šai partijai nepieciešamo politisko kapitālu, – tās vēlētājiem, kurus partija pasludina par latviešu nāciju, vienīgo leģitīmo Latvijas iemītnieci. Pārējos, kuri NA politiskajā ainavā ir imigranti no okupācijas pagātnes, partija savā vēstulē ierasti sauc par mazākumtautībām, nogrimējot tos ar nepieciešamo politkorektuma devu.

Aiz šīs politiskās performances, kas, pateicoties spilgtumam un dramatismam (piesaucot tautas izmiršanu), noslauka jebkādas alternatīvas, nav nekā cita kā vien alkas pēc simboliskās varas. NA versijā nācija pieder NA, jo tieši NA danco, lai nāciju saglabātu, un, kamēr NA danco, tikmēr nācija dzīvos.

Ko Nacionālā apvienība piedāvā Latvijas sabiedrībai? Neko, jo tās versijā Latvijas sabiedrība kā politiski un etniski neviendabīgs kopums, kas var sadalīties dažādās interešu grupās un var dejot alternatīvas dejas, vienkārši neeksistē. NA versijā Latvijā pastāv tikai latvieši; citi, pat ja dzimuši Latvijā otrajā vai trešajā paaudzē, ir svešais, kas tiek paciests, svešais, kas būs mūžīgi svešs, jo mūžīgais svešums iet roku rokā ar mūžīgu dzīvi savējo kopienā. Pati NA gan savas darbības laikā nav spējusi izdarīt neko, lai veicinātu savējo kopienas stabilitāti vai pieaugumu, tieši otrādi, tai laba nācija ir nācija uz izmiršanas sliekšņa. Ja nācija atrodas mūžīgā apdraudējumā, mūžīgi iet bojā, tai ir vajadzīgs mūžīgs glābējs. Par to tad arī NA sevi pasludinājusi, pēdējās trijās vēlēšanās saņemot aizvien lielāku “apdraudēto” piekrišanu.

Apvienības politiskais šamanisms, liekulība ar sakralitātes piegaršu, runājot par bēgļiem, uzkurina savus skatītājus ar draudu un histērijas atmosfēru, un pastāvīga nedrošība tiem kļūst par vienīgo iespējamo dzīvi. Tādējādi NA valda vienīgi pār šo mūžīgi mirstošo un sarūkošo kopienu, kuras dzīvīgums izpaužas tās apdraudējumā, nespēkā un 1940. gada traģēdijā.

Šamanim vajadzīgas mūžīgas sāpes, jo viņš ir pieteicies būt par vienīgo ārstu. Šādās sāpēs un bailēs nācijai kā visu valsts iedzīvotāju interešu un varas kompromisu telpai nav vietas, jo dažādība un kritiska distancēšanās no nācijas altāra tiek pasludināta par zaimošanu un zaimotājus gaida atkritēju liktenis.

Nacionālā apvienība spēj saglabāt varu, vienīgi uzturot Latvijas sabiedrībā nepārvaramu plaisu starp atšķirīgām etniskajām grupām. Turēt nāciju slimības stāvoklī – kā princi pasakā, kurš nedrīkstēja smaidīt, – nozīmē nodrošināt varu pār slimnieku – tik vienkārša ir varas formula sabiedrībā, kura spēj vienīgi mūžīgi mirt. NA nav nākotnes partija, tās telpa ir pagātnes un bojāejas atcerēšanās – vēstulē piesauktā “specifiskā situācija” ir vienkārši apzīmējums noderīgai katastrofai.

Arī bēgļi tiek izmantoti par līdzekli, lai stiprinātu mirstošu kopienu un pastāvīgi atjaunotu draudu pozitīvo lomu NA varas uzturēšanā – drauds tepat pie vārtiem neatstāj laiku pavaicāt, kāpēc tieši NA virspriesteris ir pats augstākais un vai tiešām viņš danco sabiedrības labā.

Savukārt bēgļi šamanim būs jauna dāvana. Kopiena – apdraudēta, ienaidnieks – klāt, mūsu “balto” tautu vai rasi (kopsavilkums no mītiņa pie Ministru kabineta 2015. gada 4. augustā) apdraud melnas asinis, genofonds – izvarots, bet, jo sliktāk, jo šamanim labāk. Tagad viņa vara pār trīcošo kopienu būs stabilāka nekā pirms 250 cilvēku ierašanās. Skaitlis, aiz kura, visdrīzāk, slēpjas jaunas uzvaras Saeimā.

Raksts no Septembris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela