Kam jūs kalpojat ar savu mākslu?

Kad Parīzē jautājām Marijai Rozanovai–Siņavskai, kurš no krievu emigrantiem Ņujorkā būtu intereses vērts, viņa atbildēja: “Tikai viens. Vagričs Bahčanjans.” Pagājušogad Krievijā iznāca Vagriča Bahčanjana grāmata Muh uima; tās ievadā Aleksandrs Genis raksta: “Siņavskis pilnīgi pamatoti Bahčanjanu uzskatīja par pēdējo futūristu. Vagričs ir dzīvs izraktenis. Pēc viņa var pētīt tā revolucionārā laikmeta garu, kuru mīlēt viņu neatradināja pat Amerika. Man šķiet, ka Bahčanjans vēl joprojām vēlas, lai pasaule būtu taisnīga, bet cilvēki – godīgi. Viņam patīk Majakovskis, nepatīk buržuji, un pats viņš atgādina Platonova varoņus.”
Vagričs Bahčanjans ir no Harkovas, un Genis zina stāstīt gadījumu, ka vāciešu virsnieks bija uzsēdinājis četrgadīgo Vagriču uz tanka un kaklā tam uzkāris žāvētas desas luņķi, kuru nākošais mākslinieks tūlīt pat iemanījies apmainīt pret krāsainajiem zīmuļiem. Nepabeidzis astoto klasi, Vagričs sācis strādāt rūpnīcā, bet, kad emigrācijas draugi Braitonbīčā nolēmuši nopirkt viņam vidusskolas diplomu, Vagričs paziņojis, ka nolēmis mirt neizmācījies – “kā Brodskis”.
Mūsu saruna ar Vagriču nevilšus skāra viņa leģendāros – Harkovas dzīves gadus, kurus grāmatā Jaunais nelietis detalizēti aprakstījis Eduards Ļimonovs; starp citu, tieši Bahčanjans arī jaunajam dzejniekam avangardistam ar neizdevīgo uzvārdu Savenko izdomāja pseidonīmu Ļimonovs. Var jau būt, ka Bahčanjana jeb Baha kaislības potenciālu atspoguļo Ļimonova aprakstītie dzēruma gadījumi: “Reiz pēc pāris glāzēm vīna viņš tā noreiba, ka izrāvās no paziņu rokām un, kliegdams: “Komunistu maukas!”, aizskrēja pa ielu. (..) Citreiz piedzērušais kamikadze pēkšņi ieķērās karogā, kas karājās pie kādas rūpnīcas ieejas. Ieķērās un noplēsa, tad, izkliedzis kareivīgu saukli, metās skriet. No sargu telpas izmetās sargi un šaudami metās pakaļ piedzērušajiem draugiem. Taču bija jau tumšs un nevienu nenoķēra un neievainoja. Karogu Vagričs iemeta no tilta Harkovas upītē, un tas, piemirkstot netīrajā ūdenī, lēni un neveikli grima.”
Jau no Maskavas Vagričs Bahčanjans emigrēja uz Rietumiem, kā raksta Genis – dzīvokļa jautājuma dēļ. Jebkuram, kurš kādreiz sapņojis par bēgšanu no PSRS, šāds emigrācijas pamatojums varētu šķist gandrīz vai aizvainojošs. (Lai gan kur dzīvot bieži vien patiešām nebija.) Satiekot Bahčanjanu viņa Manhetenas dzīvoklī, neatstāj sajūta, ka, patiesību sakot, māksliniekam ir vienalga, kur dzīvot, ja vien viņu liek mierā.
Nevarētu teikt, ka Amerikā Bahčanjans būtu sasniedzis slavas virsotnes. Tiesa, arī tur, tāpat kā Harkovā un Maskavā klīst viņa izdomātās anekdotes, apmēram tādas: “Satiekas van Gogs un Bēthovens. Van Gogs jautā: “Kurā ausī man džinkst?””
Bahčanjana darbus aprakstīt šķiet neiespējami, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bieži ir saistīti ar kādu sen izgaisušu propagandas klišeju vai balstās krievu valodas spēlēs. Es patiešām labi varu iztēloties viņu mierīgi sēžam Centrālparkā un ar šņorīti dīķī ķeram karūsas, kā par viņu raksta liecinieki; izdoma no viņa plūst it kā pati no sevis, un, ja kāds reiz apgalvojis, ka mākslas vairs nav, bet ir tikai mākslinieki, tad Vagričs Bahčanjans tam ir dzīvs piemērs.

Rīgas Laiks: Esmu dzirdējis, ka jūs katru dienu sevi fotografējat.

Vagričs Bahčanjans: Nē, tas bija divus gadus, mani katru dienu fotografēja sieva. Ideja bija tāda: “Ira, tu esi par mani jaunāka, pēdējais kadrs būs zārkā.” Viņai, šķiet, tas ne sevišķi patika. Un tad notika tāds dīvains gadījums – tieši pēc diviem gadiem mēs atdevām kārtējo filmiņu attīstīt, taču tā visa bija melna. Mistika, nekad tā nebija bijis. Un es sapratu, ka tā ir zīme, vajag apstāties.

Bet šeit man ir izstāde – katru dienu pa darbam. Jau desmit gadus. Pašos darbos nekādas jēgas nav, es cenšos netaisīt nekādas idejas, dažreiz tā ir kaut kāda abstrakcija, dažreiz kaut kāda kolāža, bet vienmēr – pilnīga anarhija, pilnīga brīvība. Kā gribu, tā arī daru, nedomājot par to, ko darīju vakar, un kas būs rīt.

RL: Jūs kaut kā vienlaikus esat līdzīgs gan Hruščovam, gan Pikaso…

Bahčanjans: O, un vēl arī Saharovam… Pikaso – visbiežāk. Vasarās es mēdzu staigāt tādā svītrainā jakā un šortos, un tikai vēlāk es sapratu – ir tāda fotogrāfija ar Pikaso pludmalē, svītrainā jakā un īsās biksēs, un, kad man bija mazliet vairāk matu, līdzība patiešām bija šausmīga. Reiz es agri no rīta pastaigājos Centrālparkā, ap kādiem septiņiem, neviena nav, vienīgi skrien viens džogeris un no attāluma man māj. Es paskatos riņķī – it kā neviena nav, es un viņš skrien pretī. Nodomāju – droši vien, kukū. Viņš skrien garām un kliedz: “Hai, Pikaso!” Un aizskrien tālāk. Citreiz mēs ar Iru iegājām kādā nakts veikalā, es gaidīju uz ielas, iznāk kaut kāds vīrs no veikala – nu, vienkāršs vecis, nekāda pensneja, nav inteliģents, parasts cilvēks – un pēkšņi saka: “Neticu! Pikaso augšāmcēlies!” Garām iet kāda sieva ar somām un iesaucas: Jā! Jā! Pikaso!” Bet tas vēl nav viss. Ir tāds kinodokumentālists Andrejs Zagļanskis, viņš te vietējai televīzijai taisīja tādas minūti garas filmiņas par dažādiem māksliniekiem un dzejniekiem. Un es teicu, ka mājās negribu, iesim uz parku, paņēmu līdzi dažas bildes… Un es sēdēju uz soliņa, viņš ar operatoru stāvēja uz celiņa, pa kuru karietēs vadā tūristus, un garām brauc kariete un pēkšņi tās važonis atkal kliedz: “Hai, Pikaso!” Es pat gribēju izdomāt leģendu, ka es esmu Pikaso ārlaulības dēls, bet nevarēju neko izdomāt. Es esmu dzimis Harkovā 1938. gadā, bet 1936. gadā, ja nemaldos, Harkova bija Ukrainas galvaspilsēta. Un tajā notika Pasaules inteliģences kongress. Pikaso tur nepiedalījās, taču bija Aragons, Bretons, viss kreisais zieds. Ja tur būtu bijis Pikaso, es varētu… Bet tā nekas neiznāk, un mana mamma arī nekad nebija bijusi Parīzē.

RL: Kurš ir bijis slavenākais cilvēks, ar ko jūs esat saticies?

Bahčanjans: Reiz es nejauši biju iegājis mākslas galerijā uz 57. ielas, tur notika viena no popārta dibinātāja, Džima Dajeva, izstādes atklāšana. Es paņēmu tādu kartīti, piegāju pie viņa un palūdzu parakstīties. Pēc tam es izeju uz ielas, nogriežos no Medisona avēnijas uz 5. ielu – tur arī atrodas dažādas galerijas –, skatos – pretī nāk Trūmens Kapote ar diviem tādiem ambāļiem, vai nu mīļākajiem vai vienkārši miesassargiem. Un atkal – man uznāk periodi, kad es kļūstu nekaunīgs –, es sasveicinājos, atvainojos, paskaidroju, ka esmu krievu mākslinieks, ka viņš kā rakstnieks man ļoti patīk, ka esmu viņu lasījis krieviski. Un viņam tas šausmīgi patika, viņš tiem saviem ambāļiem saka: “Skatieties, mani pazīst arī tur, Krievijā!” Nu un viņš parakstījās uz tās pašas kartītes, kur jau bija Džims Dajevs. Eju tālāk pa ielu – pretī nāk Vudijs Alens un kopā ar viņu pazīstams intervētājs Diks Kovers. Es diemžēl vairs nepiegāju klāt. Pusstundas laikā! Pagriežos ap stūri uz mūsu 82. ielu, satieku Luīzi Nebelzoni, toreiz viņa vēl bija dzīva, tāda pazīstama moderniste, tēlniece, no Kijevas…

RL: Tagad es jums gribētu uzdot jautājumu, kuru jums 1962. gadā uzdeva rūpnīcas Virzulis Plānu un ekonomiskās daļas priekšnieks O. J. Kočubijevskis. “Kam jūs kalpojat ar savu mākslu, Bahčanjan? Vai jūs patiešām nesaprotat, ka tā ir kaitīga?”

Bahčanjans: Jā, bija tāds gadījums… Rūpnīcā notika biedru tiesa, tā bija satriecoša izrāde. Pols bija mani iepazīstinājis ar tādu Žanu Polu Kenjū, viņš apmaiņas kārtībā Harkovā universitātē pasniedza franču valodu, un viņš man iedeva kaudzīti franču žurnālu, kuru dēļ es pirmoreiz nokļuvu VDK. Mēs, iedzēruši ar draugiem, braucām taksī, un man līdzi bija tie žurnāli. Un pēkšņi viens no mūsējiem sāka plātīties šoferim – re, karikatūra par Hruščovu! Mēs braucām peldēties, nu un pēc minūtēm 40 pēkšņi pludmalē parādās tādi pazīstama izskata cilvēki cepurēs, un es saku: “Gena, tie nāk pakaļ mums.” Un patiešām, divi ambāļi nāk tieši pie mums, un tas taksists, maita, – redzu, ka viņš uz mums norāda. Īsāk sakot, mūs savāca. Tā bija mana pirmā saskare ar VDK, žurnālus viņi, protams, atņēma, bet mēs notēlojām vientiešus, ka neko nesaprotam. Viņš prasa: “Skaties, kas tas tāds?” Un tur tā Hruščova bilde. Es saku: “Nezinu.” – “Nu, skaties, kas tur rakstīts? Tur rakstīts “USA”. Vai tu redzi?” Es saku: “Nu un kas tad ir?” – “Bet šeit kas rakstīts?” Un rāda man uz Hruščovu. Es saku, ka nezinu. Viņš prasa: “Nu tu ko, muļķis esi? – Hruščovs!” Es saku: “Nu un tad?” Īsāk sakot, mums tā arī neko neizdarīja, palaida visus trīs, lika parakstīties, ka neizpaudīsim sarunu.

Bet tālāk notika tā. Avīzē Lettre Francaise bija lappuse ar Parīzes mākslas galerijām un izstādēm, kas tur notika – tur Pikaso, Matiss, kaut kādus māksliniekus jau es toreiz zināju. Un es palūdzu Polam uzrakstīt tādu tipveida vēstuli uz vairākām galerijām, ka mani interesē mākslinieks, ko jūs izstādāt, un, ja iespējams, lūdzu atsūtīt man viņa katalogu. Un viņi sāka sūtīt katalogus. Un tad galerija Lois Leris atsūtīja vēstuli krieviski – izrādījās, ka galerijas īpašnieks bija tāds Romanovičs, laikam polis, un viņa meita Barbara Romanoviča mācās krievu valodu un viņa bija uzrakstījusi vēstuli. Tur bija rakstīts, ka, spriežot pēc tā, ka jūs interesējaties par mākslu, jūs droši vien arī pats esat mākslinieks, un, ja tas ir tā, vai jūs nevarētu atsūtīt kādu savu darbu. Un es tā diezgan nekaunīgi paņēmu kādus 15 darbus, nelielus, iesaiņoju un devos uz pastu. Uzrakstīju: “Parīze, galerija Lois Leris”, pavisam atklāti. Smieklīgākais ir tas, ka viņi manus darbus bija saņēmuši. Un atnāca vēstule: “Paldies par atsūtītajiem darbiem, tēvam tie ļoti iepatikās, viņš sola tos iekļaut kopējā izstādē, bet, ja jūs atsūtīsiet vairāk darbu, viņš varētu sarīkot jūsu personālo izstādi.” Es biju pilnīgā autā, kļuvu pavisam nekaunīgs, paņēmu savus lielizmēra darbus un devos uz Galveno pastu. Pēc nedēļas paka atnāca atpakaļ savandīta, un man paskaidroja, ka sliktā iesaiņojuma dēļ tā adresātam nav nogādāta. Tad es sapratu, ka nu jau viņi ir atjēgušies. Nu un tas Žans Pols Krenjūbrauca uz Parīzi brīvdienās un piekrita manus darbus aizvest. Mēs satikāmies viesnīcā, jaunā Intūristā, kas bija uzcelts Harkovas nomalē. Istabā viņš piegāja pie loga un aizvēra aizkaru. “Tu zini, kad es atnāku, man tā liekas, ka tajā logā tur pretī ir kāds vai nu ar fotoaparātu vai binokli…” Pēc tam man pastāstīja, ka tajā jaunajā viesnīcā noklausījās visus, tādēļ jau tā arī bija uzcelta, bet dažos numurus bija arī vēl videokameras. Taču tobrīd man tas likās tik fantastiski, ka bija grūti noticēt. Kad es gāju projām, foajē stāvējā kāds tips un man likās, ka viņš tā kā uz mani speciāli paskatās. Es iesēdos trolejbusā, kas gāja uz pilsētas centru, tur bija jābrauc kādas piecpadsmit, divdesmit minūtes. Un es braucu trolejbusā un skatos, ka tas pats cilvēks ar avīzi stāv trolejbusā. Īsāk sakot, viņi francūzi bija arestējuši ar visiem maniem darbiem. Es uzkāpu pie Ļimonova, pastāstīju visu, kas bija noticis, pasēdēju kādu stundu un gāju prom. Bet, kad atvēru ārdurvis,  skatos – atkal tas pats cilvēks stāv otrā ielas pusē. Tieši pretī durvīm. Tad es sapratu, ka taisni man jau vairs nerādās. Viņš gan, tiesa, mani neievēroja. Bet tas bija Annas Moisejevnas Rubinšteinas  dzīvoklis…

RL: Ak, tā ir slavenā Rubinšteina, kura uzturēja Zilo zirgu… [1. Anna Moisejevna Rubinšteina – Eduarda Ļimonova pirmā sieva, par kuru padomju presē rakstīja, ka viņa uztur tā saucamo Zilo zirgu –  it kā pagrīdes bordeli.]

Bahčanjans: Nu viņa varbūt ar viņām bija pazīstama, taču viņa par to neko nestāstīja. Viņa bija pazīstama ar iesauku Diždirsa. Un viņa parādīja, ka ir vēl otra izeja. Un es eju, eju, eju, bet pie Konservatorijas man pienāk kāds cilvēks un saka: “Piedodiet, Vagrič Akopovič! Mēs ar jums gribētu mazliet parunāt…” Atgriezāmies pie Edičkas, tas cilvēks kaut ko vaicāja un tad teica: “Iesim.” Es atbildēju, ka nekur neiešu, viņam nekā nav, nav ordera arestam, nekā. Tad viņš uzrakstīja zīmīti, izmeta to pa logu un uzsauca kādam garāmgājējam: “Ei, tu, piezvani pa telefonu…” Atbrauca vēl vairāki tipi. Un tad jau mani paņēma ciet. Un tas cilvēks, kas tur bija uz ielas stāvējis – man vēlāk Aņka Rubinšteina stāstīja –, kurs bija zīmīti atdevis, viņš bija gājis un cerējis uz kādu apbalvojumu, ordeni – tā teikt, aizturēts kāds spiegs. Īsāk sakot, viņi paturēja manus darbus, ko bija atņēmuši tam francūzim – nekā jau tur tāda politiska nebija. Un tā viss gandrīz arī beidzās, man atkal lika parakstīties, ka es neko nestāstīšu, bet pēc tam rūpnīcā, kur es strādāju, mani izsauca pie partorga, lai gan es nekad nebiju bijis partijā. Tur stāvēja divi cilvēki, un viens bija tas, kurš mani arestēja. Pie tam vienam es zinu vārdu un tēvavārdu, bet otram – uzvārdu. Viens bija Viktors Pavlovičs, bet otrs – Soroko. Viņi tur sēž un runājas, un man partorgs arī saka: “Nu tad, Bahčanjan, tik tālu gan…” Es prasu, kas par lietu. Viņš saka, ka, lūk, biedri te atnākuši no orgāniem, tiesāsim. Rūpnīcā notiks biedru tiesa. Īsāk sakot, tā tiesa notika, pie tam viņi no VDK bija atstiepuši arī manus darbus. Tas notika rūpnīcas klubā, diezgan lielā telpā, tur bija kādas 500 vietas, pasākums notika starp divām maiņām, un klubs bija piebāzts ar tautu. Rūpnīca atradās pilsētas nomalē un tajā strādāja galvenokārt cilvēki no laukiem, viņus sauca par vilcienniekiem. Viņiem patiešām bija šausmīga dzīve – daži uz darbu un atpakaļ brauca stundas trīs. Tas ir, visa viņu dzīve norisinājās vilcienos. Atbrauc, paguļ, un no rīta atkal agri – uz vilcienu… Un bija paziņots, ka tiesās mākslinieku – es tur gatavoju uz svētkiem lozungus, sienas avīzes, tiesa, es noformēts biju kā tēraudlējējs, citreiz – inženieris vai virpotājs.

Skatuve bija tukša, dziļumā uz sarkana paliktņa bija novietots ģipša Ļeņins, tuvāk zālei – tribīne ar PSRS ģerboni, un tajā stāvēju es – viens pats. Sānos karājās Ļeņina un Marksa eļļas portreti, bet zem tiem – mani darbi. Vispirms uzstājās Harkovas mākslas institūta profesors Jurijs Djuženko. Viņš mani labi pazina, viņš krāja sirreālistu reprodukcijas un bija ļoti labs cilvēks. Pēc tam viņš man lūdza piedošanu, teica, ka viņam ir ģimene, bērni. Es jau arī viņam piedevu, jo viņš taču arī ir tikai cilvēks – bez viņa varbūt nebūtu izdevies tik efektīgi, bet… Bet viņu bija izsaukuši uz VDK – viņi pat nezināja, ka mēs esam pazīstami –, un pateica, ka viņam jānolasa lekcija par Rietumu buržuāzisko mākslu. Īsāk runājot, šim Djuženko bija līdzi slaidi, nodzēsa gaismu, nu un rāda Raušenbaha, Vorhola, pirmo popartistu darbus. Un viņš stāsta, ka, lūk, šāda ir buržuāziskā māksla, cik tā ir slikta, pagrimums, pret tautu, mums naidīga, māksla, kas speciāli radīta, lai cilvēkus atrautu no problēmām, un cik progresīva ir sociālistiskā māksla. Un tad, kad ieslēdza gaismu, viņš saka: “Nu lūk, un tas, ko dara Bahčanjans, pēc gara ir līdzīgs tai mākslai. Tie ir viņa iedvesmotāji un kolēģi.” Te zāle sāka trokšņot. Sākās runas un kliegšana. No zāles jautāja: “Ko viņš tur ir uzzīmējis?” Es atbildēju, ka, iespējams, tie ir mikrobi mikroskopā. “Uuū! Mikrobus zīmē! Tu labāk būtu zīmējis darba pirmrindniekus!” Tad pielec kājās viens darba pirmrindnieks un kliedz: “Es negribu, ka viņš mani zīmē!” Un vēl viens kaut kāds uzstājās, izstāstot, ka es tur ar ārzemniekiem, francūžiem… Viens pieceļas un saka: “Es lieku priekšā… atņemt viņam… padomju pilsonību… izsūtīt ārpus valsts robežām.” Partorgs saka: “Nu, Stepanov, te tu streb karstu. Francija tomēr ir mums draudzīga valsts, tur, protams, ir arī slikti cilvēki, bet…” Es stāvu un klusēju. Bet tad pieceļas tāda ūsaina dāma, direktora sekretāre, un saka: “Ko tu klusē?! Tev uz ceļiem stāvēdamam jālūdzas mūs neatņemt tev pilsonību!” Bet Pols mums bija tik daudz stāstījis par Parīzi, bija dziedājis Aznavūra, Brela dziesmas, mēs jau tikpat kā dzīvojām Parīzē… –  Nu, lūdzu, sūtiet, ņemiet nost, lūdzu.

RL: Un tomēr, kam kalpo jūsu māksla, Bahčinjan?

Bahčanjans: Nekam. Un nevienam. Māksla ir pašpietiekama. Tai nav nekam jākalpo.

RL: Bet vai nav tā, ka jūs savā mākslā atkal un atkal atgriežaties padomju pagātnē? Jūs izmantojat to, kas notika tur pirms 30 vai 40 gadiem. Un, lūk, jūs no turienes aizbēgāt…

Bahčanjans: Bet no sevis jau nevar aizbēgt. Un mēs neaizbraucām desas dēļ – nebija iespējams normāli strādāt. Nebija kur dzīvot un tā tālāk. Bet manī, protams, tas vēl ir, teiksim, jūs piezvanījāt un teicāt, ka esat no Latvijas, un es uzreiz atcerējos visus savus latviešu draugus… Kur liksies? Protams, ka manī tas ir. Taču es to nekultivēju, necenšos no tā kaut ko iztaisīt. Es vispār neesmu komercmākslinieks.

RL: Bet no kā jūs dzīvojat?

Bahčanjans: Agrāk Ira baroja, bet atrodas arī pajoliņi, kas kaut ko nopērk…

RL: Jūs teicāt, ka māksla nav nekam, bet kam esat jūs?

Bahčanjans: Es – tam, lai darītu nekam. Regulāri daru ne priekš kam. Teiksim, skatieties. Šīs ir ilustrācijas telefona sarunām. 66. sējums. Es piezīmēju visas telefona sarunas. Lūk, saruna ar Uldi Tīronu. Tiesa, es runādams galvenokārt zīmēju pats sevi. Tas ir izrauts laiks. Nekam.

RL: Labi, māksla ir pašpietiekama, vai jūs arī esat pašpietiekams?

Bahčanjans: Nu, nezinu… Pašpietiekams cilvēks bija Robinsons Krūzo. Un arī viņam bija Piektdienis. Pašpietiekamība – tā visumā tomēr ir nāve. Ir jau cilvēki, kuri… Es droši vien nevarētu. Es nemīlu iet ārā no mājas. Īpaši pēdējos gados. Man nav garlaicīgi būt vienam. Vēl jo vairāk – ar sievu. Kādreiz tās bija nepārtrauktas kompānijas – Harkovā, Maskavā, visu laiku kaut kāds karnevāls. Vēl jo vairāk tādēļ, ka man katru dienu vajadzēja būt Literatūras avīzē, tur bija cilvēku pūļi. Patlaban man tas nav vajadzīgs. Ir cilvēki, kam to vajag. Piemēram, Ļimonovam vajag, citādāk viņš nevar rakstīt, no galvas. Visi viņa romāni ir dokumentāli stāsti.

Man to nevajag, es varu rakstīt tekstus bez jebkādiem iespaidiem.

RL: Bet tas, kas notiek tur ārā, aiz loga, vai tas jūs interesē?

Bahčanjans: Jau daudzus gadus es bieži eju uz Metropolitan muzeju, vasarās daudz staigāju par Centrālparku. Tas man patīk. Tiesa, pēdējā laikā māksla, vispār Rietumu māksla, tā it kā buksē. Vēl kaut kāds postmodernisms pastāv, un – viss. Nav nekādu jaunu vēsmu. Stāv uz vietas. Mums te ir viena mākslas zinātniece, un es ļoti nobrīnījos, kad viņa reiz speciāli brauca uz Helsinkiem, kur bija viena mākslinieka izstāde, kurš bija izstādījis tādu lielu sūdu čupu no bronzas. Man tas šķita dīvaini – cilvēks speciāli brauc aplūkot sūdu čupu… Mākslinieku es saprotu, reizēm gribas epatēt. Tas pats itālietis Mancali, kurš pagatavoja tās bundžiņas kā konservus – ielika tajās savas kakas, uzlīmēja etiķetes, un tagad tās bundžiņas atrodas dažādos muzejos. Šķiet, ka Mūsdienu mākslas muzejā arī ir, tiesa, viņi tās neizstāda. 20 tūkstošus tāda bundžiņa maksā. Vēl pirms tam, kad tās bundžiņas sāka iegādāties muzeji, viņš zināmu daudzumu pats bija izsūtījis pazīstamiem cilvēkiem, arī Pikaso un Dali. Par to rakstīja, un pēc tam atradās cilvēki, kas sāka tās pirkt.

RL: Kāda jēga ir mākslai?

Bahčanjans: Nav nekādas! Māksla ir pašpietiekama. Paši interesantākie mākslinieki patlaban man šķiet jukušie. Un – vai sajucis mākslinieks var nopietni domāt par mākslu? Es atceros, kad Paradžanovam pajautāja, kā viņam patīk Gorbačovs, viņš atbildēja, ka Gorbačovam ir ļoti skaistas kājas.

Kāda var būt nopietnība, ja cilvēks ir mirstīgs? Man bija tāda ideja – nofotografēties kailam, lūk, kā Leonardo, pēc nāves… Un tad man nogriež rokas, kājas, galvu… Un kreiso roku es būtu novēlējis Tretjakova galerijai, labo roku – Luvrai, galvu – Metropolitan muzejam, kreiso kāju – Ufici kolekcijai, labo kāju – Ermitāžai, locekli – Mūsdienu mākslas muzejam, nu, bet pakaļu – Erevānas gleznu galerijai, nē, labāk Harkovas mākslas muzejam.

RL: Vai jūs vēl rakstāt par Svinkinu un Bļinkinu?

Bahčanjans: Svinkins ir īsts, bet Bļinkins ir izdomāts. Svinkins ir fantastiska personība, viņš arī dzīvo Amerikā, bet kādreiz dzīvoja Harkovā. Tur mums bija vēl cits paziņa, farcovščiks Sjoma Šneiders. Un Svinkins bāzās virsū šim Sjomam, lai viņu iesaista biznesā. Sjoma jautā: “Vitja, bet vai tu angliski proti?” – “Nē.” – “Lūk, kad iemācīsies, tad atnāc, es tev sarīkošu eksāmenu, un viss notiks.” Eksāmens bija tāds – Sjoma salūkoja kaut kādus amerikāņus un Svinkinam bija jādzīvo ar tiem kopā Intūrista viesnīcā. Un viņš dzīvoja kopā ar viņiem diennakti un viņu nenoķēra – runāja angliski, apģērbies bija amerikāniski, frizūra-bokss … Svinkins kļuva par īstu “štatņiku” [2. Vārdu spēle no “štata līdzstrādnieks” un “štati” no ASV nosaukuma krievu valodā.] , ģērbās tikai amerikāņu šmotkās… Vēlāk Jaltā viņš iepazinās ar kādu amerikānieti, noformēja laulību un aizbrauca. Vēlāk Ediks stāstīja, ka VDK Harkovas avīzē bija nopublicējusi “Svinkina vēstuli mātei”, kurā Svinkins it kā lūdz, lai viņa izvelk viņu no šejienes ārā, šeit viņš nevarot dzīvot… Un iedomājieties, es viņu nejauši satiku Ņujorkā un stāstu par to vēstuli. Bet viņš man saka, ka viņš patiešām to arī uzrakstījis. Svinkins bija sācis neieredzēt Ameriku. Un viņš saka: “Paskaties, vecais, kā viņi ģērbjas…”

RL: Starp citu, vai jūs mīlat Ameriku?

Bahčanjans: Nu tā…