Kakas un kauns

“Dziedātāja Šerila Krova uzskata, ka jāieved liegums uz pārmērīgu tualetes papīra lietošanu, lai palīdzētu videi.”

BBC News, 2007. gada 23. aprīlis

Nesen dziedātāja Šerila Krova, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību globālās sasilšanas problēmai, savā turnejā pa Savienoto Valstu universitātēm nākusi klajā ar ierosinājumu samazināt patērētā tualetes papīra daudzumu, katrā labierīcību izmantošanas reizē iztiekot ar vienu lapu. Citēsim viņas pašas ne sevišķi veiklo formulējumu: “Es piedāvāju noteikt ierobežojumus pieļaujamajam vienā pasēdēšanas reizē izmantoto tualetes papīra gabaliņu skaitam, neiztērējot vairāk par vienu gabalu vienā mazmājiņas apmeklējuma reizē – protams, izņemot tos nepatīkamos gadījumus, kad patiešām nepieciešami divi vai trīs gabaliņi.” 45 gadus vecās dziedātājas izteikumi tika plaši izsmieti amerikāņu masu medijos, liekot viņai vēlāk taisnoties, ka tas bijis domāts tikai kā joks. Neatkarīgi no tā, vai Krovas kundzes priekšlikums izteikts nopietni vai pa jokam, interesants ir pats fakts, ka tas ticis tik plaši atreferēts un publiski nonievāts. Dažiem nepārprotami pārāk kārdinoša likusies šī slavas un skatoloģisku tendenču kombinācija, bet citus, pēc visa spriežot, mākslinieces radikālais ierosinājums patiesi nokaitinājis. Varbūt Krovas kundzes drosmīgā un samērā naivā pieeja vides aizsardzības propagandai aizskārusi kādu jutīgu nervu – ja man atļauts minēt, varbūt kaut kur sfinktera apvidū? Tualetes papīrs ir spēcīgs simbols, kas iezīmē to smalko, vietām pārrauto līniju, kas šķir lopisko no civilizētā. Un tā – jo biezāks tualetes papīrs, jo labāka tā kvalitāte. Tualetes papīrs mēdz būt krāsains, “stepēts”, apdrukāts un aromatizēts – tie visi ir apzināti mēģinājumi novērst uzmanību no tā pamatfunkcijas: aizslaucīt brūnos smērējumus, kas palikuši pēc defekācijas akta. Luksusa klases tualetes papīra rullis, kura pirmsākumi meklējami necilajās augu lapās un vecu avīžu lēveros, savas evolūcijas ceļos ļauj izsekot civilizācijas kāpienam līdz tās pašreizējām ļodzīgajām virsotnēm. Iespējams, Krovas kundzes ierosinājums sacēlis tādu jezgu tieši tāpēc, ka neviļus atsedzis dažas no dziļajām pretrunām un nejēdzībām, kas ir neatņemama Rietumu sociālekonomiskās sistēmas sastāvdaļa. Pie tām pieder pirmkārt jau mūsu attieksme pret ekskrementiem kā tādiem. Freida dāsnais ieguldījums fēču un defekācijas apcerēšanā iezīmēja dziļas pārmaiņas sabiedrības nostājā pret izkārnījumiem. Rablē un Svifta priekpilno un sulīgo skatoloģiju nomainīja ievērojami bezpersoniskāks skatījums, izraidot kakāšanu no tai piedienošās vietas sabiedrības apziņā. Izkārnījumi dažādu iemeslu dēļ kļuva par arvien lielāku tabu, un par to liecina eifēmismu un lamuvārdu leksika, kas sazēlusi šajā auglīgajā augsnē. Kā savā darbā “Skatoloģija – pēdējais tabu. Ievads fekālo jautājumu iztirzājumā agrīnajā mūsdienu literatūrā un mākslā” (J. Persels, R. Ganim. Scatology, the Last Taboo: An Introduction to Faecal Matters in Early Modern Literature and Art) raksta Dž. Perselss un R. Ganims: “Ekskrementus sāk attiecināt uz [..] traucējumiem un marginalizāciju, jo tie ir dabiski eksistējoši, taču vienlaikus, vairumā gadījumu, sociāli neatzīti. [..] Tādējādi cilvēku ķermeņu radītie atkritumi tiek nošķirti no indivīda, kas tos saražojis, un no sabiedrības, kas tos atraida.” Taču es gribētu apgalvot, ka sūdi patiesībā ir viens no dabiskās pasaules lielākajiem brīnumiem. Tie demonstrē dabas satriecošo praktiskumu. Mēsli kļūst par mēsliem vienīgi, kad no mūsu uzņemtās – vienalga, cik apšaubāmās – barības, tai peristaltiskā kārtā virzoties cauri gremošanas traktam uz taisnās zarnas pusi, izspiesta pati pēdējā kaut kam noderīgā kripatiņa. Turpretim sabiedrībai raksturīga prātam neaptverama izšķērdība, un tas nu mūs noved pie otrās sāpīgās vietas, pa kuru trāpījis Krovas kundzes izteikums. Augstākā labuma tualetes papīra ritulis ir nebeidzamas pārpilnības simbols. Citiem vārdiem izsakoties, tas, kā trāpīgi sacīts kādā reklāmā, ir “mīksts, izturīgs un ļoti garš”. Pergamenta vīstoklim līdzīgais tualetes papīra rullis izritinās, lai vēstītu mums bezgalīgu stāstu. Kad beidzas viens, mēs gluži vienkārši paņemam citu, ievietojam to tualetes papīra turētājā un turpinām no vietas, kur stāsts aprāvies. Tas jau arī ir vairāk vai mazāk viens un tas pats, lai gan iespējamas zināmas sižeta variācijas – atkarībā no tā, ko iepriekšējā dienā esam ēduši. Šī šķietamā objektīvā pārpilnība un pastāvīgā priekšmetiskā atkārtošanās uztur spēkā ilūziju, ka tualetes papīrs, tāpat kā tik daudzas citas mūsu dzīves ērtības, pieejams neierobežotos daudzumos. Rietumu sociālekonomiskais modelis, tiecoties uzturēt spēkā savu aizvien nevīstošo pastāvīgās izaugsmes ideālu, atkarīgs no arvien augstākiem un pārmērīgākiem patēriņa līmeņiem. Tas, savukārt, rada ievērojamu nevajadzīgu un pilnīgi nederīgu atkritumu pārprodukciju. Tikai, atšķirībā no cilvēka gremošanas sistēmas, mums nav ne mazāko iespēju pārstrādāt šīs varenās ekskrementu grēdas par kaut ko vismaz attāli noderīgu. Ļaunākajā gadījumā tās vienkārši turpina augt. Labākajā – no jauna tiek pārveidotas par to pašu, kas reiz bijušas. Es zinu, ko nozīmē iztikt bez tualetes papīra, un tas tik tiešām ir ļoti nepatīkami. Apstākļi mani ir pat piespieduši izmantot jau izlietota tualetes papīra ruļļa kartona viduci. Un biežajos braucienos pa Latvijas laukiem – kas gluži neapzināti ir visnotaļ “zaļi” orientēti – man nācies iztikt ar lapām un vecas avīzes skrandām. Bet paša izkārnījumi mani vairs ne ar ko nespēs pārsteigt. Es uzskatu, ka globālā sasilšana draud ar līdz šim nepieredzēta mēroga katastrofu. Nekādi izteikumi šajā sakarā nevar būt pārspīlēti dramatiski vai eksaltēti. Un, lai gan arvien vairāk tiek darīts, lai kaut ko mainītu tehnoloģijas frontē, līdz šim sperto soļu būtība ir pilnīgi ačgārna. Bet tikmēr mūsu spožās vēstures hronika vēl aizvien tiek ierakstīta luksusa tualetes papīra rullī.