Kaspars Vanags

Kailā patiesība

“Taču pašreizējai situācijai nav precedentu. Pirmo reizi par mākslu maksā tie, kas tieši to nepatērē, pa daļai tāpēc, ka tas maksimāli paplašina māksliniecisko brīvību. [..] 18. gadsimta beigas bija periods, kad mākslas uzplauka komerciālajā vidē – piemēram, koncertu abonementi –, un ar bagātu patronu un labvēļu atbalstu, kas uzturēja sakarus ar māksliniekiem, kurus viņi personīgi apbrīnoja. Tas nebūtu slikts modelis kādam mūsdienu apgaismības projektam.”

www.cis.org.au/Policy/Summer08-09/lecocq_summer08.html

Mākslas kritikai veltītajās esejās par akadēmijas rīkotajām Salona izstādēm 1765. un 1767. gadā, Denī Didro cita starpā dalās pārdomās par kailuma un pieklājības attiecībām, norādot, ka “ne jau kaila sieviete ir nepieklājīga”, bet gan tāda, “kas uzrāvusi uz augšu brunčus”: “Izrotājiet Mediči Venēru ar rožkrāsas zeķturiem un piegulošām, baltām zeķēm un jūs skaidri sajutīsiet atšķirību starp piedienīgo un jēlību.” Salona esejas Didro rakstīja elitāri šauram un daiļajās mākslās visnotaļ izglītotam lasītāju lokam, Correspondence littéraire abonentiem. Tikai prāta mijkrēslī kāds no viņiem būtu uzdrošinājies saskatīt piedauzību Mediči Venērā, kurai Šarls de Monteskjē bija piedēvējis līdzību ar likumu, jo “it viss, kas atbilst tās proporcijām, ir apbrīnas vērts, un it viss, kas no tām attālinās, ir slikts”. Tomēr katram likumam ir arī savi apvedceļi, kuru gājējiem ceļamaizē tiek dots lielāks rieciens adrenalīna un vairāk azarta. 18. gadsimtā, iztrūkstot striktam mākslas patēriņa protokolam, šādu sānsoļu vilinājums un amplitūda bija krietni jaudīgāka nekā Eiropas Savienības nosprausto kultūrpolitikas direktīvu apstākļos, un apgalvot, ka mākslas norises tolaik publiku garlaikoja mazāk nekā šodien, būtu salti meli.

Tajā pašā gadā, kad Didro nosodoši vērās Salona izstādes pulcēto parīziešu frivolajā uzvedībā, visnotaļ cienījamais angļu literāts Džeimss Bozvels savā dienasgrāmatā atstājis ierakstu par gaužām tipisku Londonas teātra izrādes apmeklējumu Londonā. “Trakoti uzjautrinājis auditoriju, skaļi atdarinot govs māvienus,” viņš beigu beigās esot pametis zāli un uzmeklējis “dūšīga auguma un labsirdīga rakstura meitieti vārdā Nanija,” lai “piekoptu konkubīnismu” un noskatītos izrādi līdz galam augšējā balkonā.

Līdzīga rakstura izklaidēm visai piemēroti tolaik bija arī tā dēvētie “baudu parki”, kuros brīvdabas koncerti un teātra izrādes nebija mazsvarīgākas par norisēm, kas mudināja apmeklētājus doties pastaigās pa alejām krietni nostāk no skatuves. Tumsas aizsega sniegto priekšrocību dēļ Hendeļa “Uguņošanas mūzikas” publiskais ģenerālmēģinājums Voksholas dārzos bez jelkādiem feijerverķiem piesaistīja vairāk apmeklētāju nekā oficiālais pirmatskaņojums ar visu salūtu Londonas centrā. Dārza paviljonos, kur apmeklētāji ieturēja vakariņas, Voksholas īpašnieks bija izstādījis Viljama Hogarta un citu gleznotāju darbus, kas bija lielākā pastāvīgā mākslas ekspozīcija visā pilsētā. Tomēr preses atzinību tā izpelnījās kā “papildus ērtības, kas ļauj uzdoties par mākslas cienītāju, lai bez liekas kautrēšanās patiesībā tīksminātos nevis par gleznām, bet to priekšā sēdošajām dāmām”.

Pēc kāda augstākās sabiedrības skandāla savs sakāmais mēļotājiem bija arī par Britu Karaliskās mākslas akadēmijas rīkotajām izstādēm, kas esot kļuvušas par iecienītu medību vietu sodomistiem. Zināja stāstīt, ka savus upurus tie noskatot starp jaunekļiem, kuru sejās lasāma vienaldzība pret dižciltīgo jaunavu ģīmetnēm, kas akadēmijas skatē tika izrādītas ar aprēķinu veicināt izdevīgus precību piedāvājumus. Šādu piemēru biežā klātbūtne liecībās, ko atstājuši tālaika kultūras norišu apskatnieki, tomēr nav par pamatu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par laikmeta izvirtušo raksturu. Centieni kritiski izanalizēt šķietami neadekvātos dzinuļus, kas motivē apmeklēt ar daiļajām mākslām saistītus publiskos pasākumus, apstiprina vien faktu, ka jau tolaik daudzi šaubījās par mākslas ilgtspējīga uzplaukuma izredzēm komerciāla rakstura ietvarā. Kultūras un komerciālās vides simbioze daudziem šķita vienlaikus gan garantējam, gan arī degradējam 18. gadsimta Apgaismības projekta būtiskāko šķautni – publiskās sfēras veidošanos, kurai pakāpeniski būtu bijis jākļūst par kultūras un politisko norišu leģitimitātes primāro avotu.

Teātri, izstāžu zāles un “baudu dārzi”, kur plecu pie pleca viens otram blakus bija teju visu sociālo kārtu pārstāvji, bija uzskatāmākais piemērs publiskās telpas līdztiesīgumam. Parīzieši ar dzīvu interesi 1782. gadā sekoja līdzi tiesas prāvai pret karaļa jaunākā brāļa apsardzes vienības kapteini, grāfu de Moretonu-Šabrijānu, kurš bija izmantojis savu kārtas un militāro statusu, lai izbrīvētu labāku vietu Franču Komēdijas teātra ložā, aiz matiem no tās izvilkdams un līdz izrādes beigām paturēdams apcietinājumā kādu citu skatītāju. Tiesa nolēma “vispārēju Publisko interešu labā aizsargāt indivīdu, kura Pilsoņa statusam vien jau būtu bijis jānovērš jebkāds apvainojums tādā sabiedriskajā vietā, kur tikai nauda nostāda dižciltīgos un vienkāršās tautas pārstāvjus vienlīdzīgās attiecībās”. Grāfam nācās samaksāt iespaidīgu summu sāpju naudas un publiski atzīt, ka otrs skatītājs ir “krietns un godājams”.

Ieejas karte (jeb, pareizāk sakot, nauda) tik tiešām visiem to īpašniekam nodrošināja vienlīdzīgas tiesības pretendēt uz vietu skatītāju auditorijā, tomēr nebija pietiekams pamats, lai šo neviendabīgo skatītāju auditoriju automātiski identificētu kā publiku, kuras paustajam viedoklim piemistu sabiedriskās domas spēks.

 “Apmeklētāju noskaņojums Salona izstādē mainās divdesmit reizes dienā. Tas, ko skatītāji apbrīno desmitos no rīta, tiek nozākāts jau ap pusdienlaiku,” rakstīja akadēmijas ierēdnis Šarls Kuapels, paužot aizdomas, ka pat tad, ja Salonu katru dienu apmeklētu vieni un tie paši cilvēki, viņu viedoklis vienalga ik dienas būtu citāds. “Kā lai tādu noskaņojumā svārstīgu pūli uzskata par Publiku – zinību, gaumes un morāles konsekventu iemiesojumu, uz kuru akadēmija bija tā cerējusi, naivi sagaidot mākslas darbu kritiku tādā līmenī, lai tā varētu māksliniekam kalpot par virzītājspēku turpmākajā daiļradē?!?” Tas, kas Apgaismības projekta 18. gadsimta sadaļā nudien varētu būt aizgūšanas vērts, ir neskaitāmie privātās iniciatīvas piemēri, kuru mērķis bija attīstīt un uzturēt neformālas, nekomerciālas rakstura socializācijas formas. Atklātībai nodota vēstuļu sarakste. Diskusiju klubi nule modē nākušajās kafejnīcās. Lasītāju pulciņi ar savstarpēju grāmatu apmaiņu un dalīšanos iespaidos par izlasīto. Nouvelliste jeb dienas ziņu stāstnieki Tileriju dārzos. Zilzeķu biedrība Londonā un ebreju augstākās sabiedrības sieviešu saloni vecā režīma Berlīnē. Un, protams, kolektīva ziņģu dziedāšana ielās. Kā priekšnoteikumu izvirzot aktīvu personīgo līdzdalību, tika radīta savdabīga bartera sistēma, kas aizstāja par naudu nopērkamo “ieejas biļešu” kārtību un padarīja neaktuālu jelkādu nepieciešamību pievienoties vienmēr garlaikotajai, vienmēr jaunu notikumu izslāpušajai, jaunas izklaides nemitīgi paģērējošajai “izrāžu sabiedrībai”. Tā vietā tika kultivēta kāda mūsdienās reti sastopama publiskās dzīves šķautne. Proti, ticība pašu gara spējām un prasmei veidot tādas sociālo aktivitāšu grupas, kurās patiesība tiek gaidīta ierodamies nevis ar uzrautiem brunčiem, bet kaila.

Raksts no Aprīlis, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela