Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tāds prieks, tāds prieks, gaišie svētki: iznācis pirmais žurnāla Men’s Health numurs. Nosaukums krieviski nav tulkots, bet velti: neskanīgā starpzobu berzeņa artikulācija lielākoties slikti padodas tieši tiem slāviem, kuru izglītotajai uzmanībai izdevums paredzēts. Taču tas neliecina vis par mūsu klanīšanos viņu priekšā, kā varētu domāt, bet gan par amerikāņu izdevēju lēmumu, kuri vēlas saglabāt savu marku jebkurā zemē. Kā saimnieks grib, taču pat nebūdams astrologs, ikviens var minēt piemērus tam, kā nepārdomāti izvēlēts vārds var ietekmēt jaundzimušā likteni. Atceros, cik daudz nevajadzīgas jautrības savulaik izsauca kāds hinduss, mana krievu paziņas, amerikāņu profesora, aspirants; jaunā cilvēka vārds bija Pizda.
Skaists vārds — liels gods; nosaukums Men’s Health man šķiet krievu ausij nelabskanīgs, tādēļ saukšu žurnālu par Vīriešu veselību (“vīrisu” — izrunātu amerikānis, ja mēs spiestu viņu artikulēt mūsu virsrakstus, taču mēs nespiedīsim; mēs esam humānāki).
Šī izdevuma ietvaros par vīrieti tiek uzskatīta rumpja vidējā daļa tās vienkāršajā fizioloģiskajā hipostāzē. Krievu izdevuma redaktora vēstule neatstāj vietu šaubām, ka termins jāsaprot šauri tehniski: “Mūsu uzdevums — būt jums noderīgiem un sniegt profesionālas atbildes uz jebkuru jautājumu, vai tā būtu problēma ar priekšlaicīgu ejakulāciju, konflikts ar sievasmāti vai modīgas kaklasaites iegādāšanās.” Vispār, pēc šiem vārdiem viss par žurnālu ir skaidrs, un varētu par to pārtraukt rakstīt. Ejakulācija, sievasmāte un kaklasaite vienā flakonā — tā ir “vīrisu” atbilde uz mūsu ieliktnīšiem ar spārniņiem. Taču — ļaujiet, es tomēr pateikšu! Mazliet pazīstot vīrisus, man radies par viņiem nedaudz cēlāks priekšstats, nekā tas, ko piedāvā žurnāls, un mani, no citurienes, tas aizvaino.
Žurnāla konstruētais vīrieša tēls ir tik vienkāršs, ka burtiski kaukt gribas. Tas ir brutāls divkājis, kas truli koncentrējies tikai uz vienu: kur ievietot savu mīļoto pričendāli (pateiksim priekšā: hindusā). Šīs olbaltumvielas molekulas eksistences forma ir reducēta līdz tam, lai uzturētu savu attachment darba kārtībā, mēģinot ceļā uz hindusu novērst iespējamos šķēršļus, vai tas būtu priekšnieks, darbs, pūtes, sievasmāte, slinkums vai sviedrainas rokas. Savu adresātu žurnāls neatlaidīgi uzrunā uz “tu”, un, šķiet, ka tas šādu uzrunu ir pelnījis. Sociālā ziņā Vīriešu veselības lasītājs tiek uzskatīts par debiliķi, kas pēkšņi ticis pie naudas un nezina, ko iesākt ar salveti (“pēc apsēšanās pie galda uzreiz to paņem un uzklāj uz ceļiem”) vai kabatlakatu (“šņauc degunu piesardzīgāk”), piesmacis (“tu esi aizsmacis no pārrunām”), servils āmurgalva, lai gan dažbrīd šmauklis (“TĒLO UZMANĪBU: sēdi taisni, mazliet pieliecies uz priekšu, demonstrējot neparastu interesi par priekšniecības teikto”). Kas viņš ir, šis iedomātais Veselības lasītājs? Varbūt viesmīlis vai tirdzniecības darbinieks, uztūcis no neielikšanas žuljēnā? (Slēpojot “iedomājies, ka tu nes paplāti.”) Atslēdznieks remontmeistars, kas aptīrījis tramvaju depo? (“Locekļa taisnvirziena kustības maini uz apļveida.”) Krūtīs vārgs, skumīgs bebrādas kažoka gūsteknis? Lūk, kā piespiest sevi NEskatīties televizoru: “piecelies, izstaipies, pāris reizes piepumpējies.” Lūk, kā neitralizēt sievas mammu — nopirkt vecajai kražai kāršu kavu un spēļu kauliņus par simt dolāriem, un tad, “tā vietā, lai bojātu tev nervus, sievasmāte nodosies pasjansa likšanai. ” Vai gan vēl jāpiebilst, ka žurnāla līdzstrādnieku priekšstati par sievasmāti atbilst atkušņa laika Krokodila sliktākajām tradīcijām— viņa, protams, nav dzīvs cilvēks, bet tautas ienaidnieks, kaut kas līdzīgs kariķētajiem “Volstrītas dūžiem”. Sievasmāte ir apnicīgs, dīcošs, ņurdošs traucēklis vēlamajai laika pavadīšanai, ar kuru vienmēr tiek saprasts alus un gulta. Jau pirmais atvērums žurnālā ar slimīgi lieliem burtiem paziņo: “VAJADZĒJA PRECĒT BĀRENI”, turpat blakus ievietota atbilstoša fotogrāfija, kuras jēga ir tāda, ka sievasmāte viņam jau ir “līdz šejienei”. Bērni? Bērni, protams, “rada grūtības dzimumdzīvei”.
Tikmēr “viņa”, kuras dēļ tad arī vajag lietot dezodorantu kājām (citādi — kāpēc gan?), faktiski, nākošā sievasmāte, kas gan vēl nav nokļuvusi tirāžā, viņa arī nav cilvēks, bet kuce ar somiņu: “lai atstātu iespaidu uz tādu sievieti… nepieciešams šarms, takts un solīds rēķins bankā”, bet, ja nu kāds nespēj izvēlēties, kas no uzskaitītā būtu svarīgākais, tad ir skaidri norādīts — sievietes mīl tos, kam ir “solīda alga”. Svētīgs, kas tic.
Tomēr nevar nenovērtēt redakcijas kolektīvu — tas neuzbāzīgi, piesardzīgi sāk savu alu sarunbiedru iepazīstināt ar grūtajiem jēdzieniem: “intelekts”, “prāts”, “sapņi”, taču, baidoties aizbaidīt iesnaino un aizsmakušo zaļknābi, iesākumam piedāvā atviegloto variantu — tā mēs uzzinām, ka “saldi sapņi ir attīstīta intelekta pazīme”, “erotiskas fantāzijas ir dzīva prāta īpatnība”, tāpat arī, ka sapņot nav kaitīgi: te mums “neiegriezīs dinamo” un neaplipinās ar sliktu slimību”. Lietā likta arī “kultūra” — Mikelandželo Dāvids izmantots, lai ilustrētu urinēšanas problēmas, un tas ir saprotams — lasītāja vīrisa smadzenes skulptūrā neko citu bez pipuka aiz auss neaizliks. Mazliet literatūras — akmeni uretrā žurnāls dēvē par “akmens viesi”. Nav aizmirsta arī mūzika — “cilvēki, kas velotrenažieros trenējās mūzikas pavadījumā, uzrādīja daudz labākus rezultātus nekā tie, kas mina pedāļus klusumā.” Tas laikam gan arī viss, taču pirmajai reizei kultūras ir vairāk nekā pietiekami. Un es taču arī citādi nemestos virsū lasītājam ar tādu intelektuālisma gūzmu, bet pievērstos tāda veida rekomendācijām, kā “neēd no viena šķīvja ar kaimiņu”, “nepievāc ēdamo no viņas šķīvja: rijība mazina potenci”. Varbūt būtu vērts vēl un vēl reiz atkārtot šos derīgos padomus, lai nostiprinātu vielu.
Pēc kultūras, kā nākas, seko izglītība, taču te puiši jau ir manāmi paguruši: “RAGAVIŅAS. Kas izgudrojis: kāda tev starpība…” “SNIEGA KAMANAS. Kas izgudrojis — čukča.” Čukča, protams, ir sievasmāte citu tautu vidū. Ak, cik smieklīgi! Autoru! Vēl par ziemas sportu: “Varbūt nevajag uzreiz līst āliņģī. Bet ielaist ar sniegapiku pa priekšnieka logu, manuprāt, pats Dievs licis.” Cik apburoši tiem, kas saprot: te ir gan Freida “āliņģis”, gan atkal un atkal nemirstīgais motīvs — sievasmāte un viņas logs, kas prasīt prasa jaunus jautrus jokus. Izsmējušies, tikai ar acs kaktiņu pamanīsim garlaicīgos pūliņus radīt aforismus (“Piedzēries menedžeris arī ir menedžeris”), veterināra piezīmes (“Mediķi apgalvo, ka jo vairāk pozu tu izmanto, jo bagātāka ir tava seksuālā dzīve”) un laikam gan paliksim kurli pret pēkšņo mičurinisko spiedzienu: “Lēcas — kur gan vēl atradīsi tik daudz folija sāļu!” Kur, kur. Hindusam bārdā.
Vīrieša pasaule, ko piedāvā izdevēji, ir grūtsirdīga un vienkārša: tuksnesis, bet viducī — stabs, kurš visu laiku gāžas, kaut ar kociņu balsti. Šis vīrietis nekad nav bijis zēns, nav neko salicis no klucīšiem, nav šķirstījis bilžu grāmatas, nav rakstījis dzejoļus, bet pionieru nometnē nav stāstījis spoku stāstus. Nekad nav raudājis par pasaules nīcību — “mazs, kakls, angīna”, un tētis viņam nav lasījis “viedo Oļegu”. Un nekāda tēta viņam nemaz nav bijis, un tagad nevajag vest apelsīnus uz slimnīcu cauri visai pilsētai. Viņam nav ne māsu, ne brāļu. Un precēt vajadzēja bāreni. Un viņa bērni ir nepatīkamas sekas nepareizi izvēlētam gondonam. Dīvainā kārtā šajā pasaulē nav arī sievietes — ir vienīgi “ partnere” ar “ģenitālijām”, kā zooloģiskajā dārzā, ar nenormālu apetīti uz dārgmetāliem, nu gluži kā vecene augļotāja. Viņa dzīve ir īss mirklis no erekcijas līdz ejakulācijai ar biznesa lenču pa vidam, un nodzīvot to vajag tā, lai neiespiestu, neapsaldētu un neapdedzinātu locekļa galviņu. Līdz piecdesmit gadiem šis kromaņonietis to vien dara, kā “beidz”, pēc pussimta — beidzas pats. Uz skatuves parādās Nemesīda — prostātas adenoma; te nu viņam, brašulim, slavas dziesma nodziedāta. Viņš izkrīt no žurnāla lappusēm, no redzes loka, no dzīves; tieši tajā brīdī, kad “veselība” viņam visvairāk vajadzīga, — ciroze, katarakta, parodontoze, varikoze, hemoroīdi, — labvēļi no žurnāla pārtrauc atļautās sarunas, aizklapē bodīti un aiziet. Lasītāju! Padomdevēju! Ārstu! — Ne-nē, vecopap. Izslauki “prestižo marku brilles” — kam tu vēl esi vajadzīgs? Nodod Kartjē pulksteni un — uz izeju.
Sieviešu lakotajiem žurnāliem, bābiskotājiem un tutinātājiem, pievienojies arī vīriešu, gandrīz neatšķirams, un tas arī saprotami. Viņiem, tatāriem, viss viens — vai pievilkt vīrisus, vai uzvilkt partneres.
No krievu valodas tulkojis U.T.
RL mājaslapā lasāma intervija ar Tatjanu Tolstaju