Kā rūdījās Ledus

Alvja Hermaņa izrāde Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Gladbekā nebija tikai teātris ar daudzajām tā mūsdienīgajām iespējām. Stingri ņemot, nebija svarīgi, vai tas bija teātris, vai tas atbilda emocionāli aizraujošai uzrunai teātra valodā un vai tas vispār bija kaut kas drāmas žanram piederīgs. Bija mākslas pasākums, grandiozs un ilgi atmiņā paliekošs. Kaut kas tāds, ko no latviešu mākslinieka reti izdodas sagaidīt.

2005. gada vasaras nogalē notikušās Alvja Hermaņa 10 izrādes Rūras triennāles ietvaros pat neprasa tik daudz iztēles, cik režisors acīmredzami cerēja ielikt pamācošajā apakšvirsrakstā. Pati izrādes norises vieta Vācijā lika Vladimira Sorokina grāmatu Ledus lasīt tā, kā to laikam bija iecerējis šis Krievijas radikālo nacionāboļševiku nosodītais autors – kā intelektuālu tekstu, tēlainu, taču blīvi piesātinātu ar ekskursiem ne tikai utopiju maldos, bet arī divu lielvaru, Vācijas un Krievijas, nesenajā vēsturē.

Un atkal nav svarīgi, vai Sorokina romāns ir kaut kas ģeniāls vai izcils, drīzāk jau nē. Valoda pinās ap tiem, kas zina tās tapšanas kontekstu, “krievu lietas” ir paredzamas, rupjības jau iepriekš nojaušamas, fantāziju savirpinājumi nav pat īpaši interesanti. Kādēļ šodien vispār būtu jāuzved/kolektīvi jālasa Sorokins, nevis tiešām kaut kas ģeniāls, piemēram, Flobērs? Atbilde ir ļoti smaga un nemākslinieciska – satura dēļ. Nevis Alvja Hermaņa talanta dēļ, kurš, kā teiktu klasiķi, varētu iestudēt pat telefonu numuru grāmatu, bet tā Ledus satura dēļ, kurš vēl arvien nav izrunāts līdz galam. Vācijā Ledus ir pretarguments Teodora Adorno pēckara laikā sacītajam, ka pēc Aušvices poēzija nav iespējama. Ir gan un piedevām par tādām vēstures šausmām, kuru dēļ Adorno arī izteica savu maksimu.

Alvja Hermaņa uzvedums tieši Rūras apgabalā deva iespēju skatītājam ļauties nevis savai vienīgajai, neatkārtojamajai iztēlei – tāda laikam piemīt visiem rūdītiem un mazāk rūdītiem teātru festivālu apmeklētājiem –, bet gan sacīja un rādīja priekšā tik daudz, cik vispār ir pieklājīgi “teikt priekšā” mākslas darba uztvērējam.

Ledus sižets ir atstāstīts daudzās latviešu kritikās par šo pēdējo Hermaņa iestudējumu. Tomēr tā nezinātājiem laikam jāpiemin galvenās tēmas: blondi un zilacaini cilvēki ar īpašām spējām runāt sirds valodā meklē sev līdzīgos. Viņi ar Tunguskas meteorīta lauskām, kas ir ledum līdzīga, taču īpaša substance, sit pa citu blondu un zilacainu cilvēku krūtīm, līdz cilvēks ir vai nu beigts vai “atgriežas īstajā dzīvē”, kad sirds sāk runāt ar sirdi.

Šī dīvainā sekta – kaut arī nekā dīvaina nav bijis kādreizējos nacistu “blondās bestijas” slavinājumos, ja vien par dīvainiem neuzskata visaugstākajā mērā hipertrofētos cilvēces ideoloģiskos murgus –, tātad šī sekta ir radusies no pirmatnējās gaismas un tai atkal jātop par pirmatnējo gaismu, kad tā sasniedz 23 000 cilvēku skaitu. Izredzētie dzīvo it visur, taču romāna darbība noris Krievijā un Vācijā.

Sorokina Ledū runā un darbojas krievi un vācieši, un viens Borenboims, un viens Neilands. Alvja Hermaņa izrādē runā un darbojas aktieri vācieši, latvieši, krievi un viena ebreju meitenīte. Visi runā vāciski. (Te jāpiemin, ka Ledu latviskojis aktieris Gundars Āboliņš, kura vācu valoda arī izrādes laikā Gladbekā bija nevainojama, bet dramatizējis Lauris Gundars.)

No fantasy žanra to visu atšķir ne jau daži reljefie krievu raksturi un ne jau krievu mats lugas tekstā, ko var salīdzināt ar speķa klātbūtni labi noaugušā šķiņķī, tātad ar organisku vielu. Fantāzija nobāl totalitāro un kara noziegumu priekšā, un šīs neizdomātās, vien atminētās vēstures detaļas, kuras tādas ir noteikti bijušas, tikai nežēlīgākas, tikai cilvēki ir saukušies citādāk – tās padara romānu un izrādi samērā dokumentālu.

Kas tad īpašs bija Rūrā, jo izrāde, kā zināms, tikusi un tiek spēlēta arī cituviet?

Īpaša ir vide, kurai līdzīgas nav nekur citur pasaulē. Taisnības labad jāteic, ka arī tādu iespēju, kādu Rūras triennāles vadība deva Alvim Hermanim, nekur citur neatrast. 1, 2 miljonu grandiozais izrādes budžets apjoma ziņā var sacensties tikai ar Ledus norises vietu – milzu bijušās rūpnīcas halli, kura atrodas virs 100 metrus dziļas šahtas.

Rūpnīca nu jau vairākus desmitus gadu klusē, tāpat kā ogļu ieguves un mašīnbūves jomā pieklusis savulaik pasaulē visaktīvākais industriālais reģions. Rūras apgabals 20. un 30. gados bija pasaules “dzelzs plaušas”, metālrūpniecības centrs.

Nacistiskās Vācijas laikā te bija viens no aktīvākajiem ražošanas centriem kara mašinērijas vajadzībām. Arī pēc kara, kad Vācija burtiski gulēja drupās, Rūrā nopostīti bija labi ja 20 procenti no rūpnieciskās infrastruktūras. Māršala plāna laikā Rūra uzplauka ar vēl nepieredzētu jaudu un bija viens no stūrakmeņiem vācu Wirtschaftswunder. [1. Saimniecības brīnums (vācu val.).]Te pirms un pēc kara attīstījās vareni ražošanas karteļi, no kuriem pazīstamākais ir ar Krupa vārdu.

No 152 ogļu šahtām tagad ir palikušas tikai dažas. Un vēl ir palikuši Rūras ļaužu kompleksi un sirsnība, kuru pieraksta šim Vācijas reģionam. Rūra ir īpaša – Viduslaikos turienes pilsētās kūsāja pamatīga viduslaicīga dzīve, taču pēc 19. gadsimta industrializācijas sāka veidoties cita identitāte.

Rūra kļuva par netīro, allaž piekvēpušo Vācijas nostūri, kurā – kādas šausmas visas Vācijas mājsaimniecēm! – veļa uz žāvējamās auklas allaž kļuva melna. Šis bija izteikti proletārisks reģions, un tāds tas saglabājies līdz mūsdienām, par spīti centieniem visu saimniecisko dzīvi pārprofilēt. Te nesastapt Ziemeļvācijas atturību vai Dienvidvācijas jodelēšanas prieku. Cilvēki ir izteikti vienkārši un sirsnīgi, un arī dzīves amerikanizācija notiek kaut kā pavisam vienkārši.

Lūk, Esenē, kura bija karā nopostīta kā vairums vācu pilsētu, centrālā iela ir amerikāniskāka nekā pašās ASV, tā vairs neved uz rātsnamu, kas kopā ar teātriem pazūd lielveikalu gūzmā. Iepirkšanās un to pavadošie rituāli – skaļo reklāmu klausīšanās, dārdoši ielu rokkoncerti – ir galvenais izklaides veids. Grāmatās gan var izlasīt, ka vēl arvien pastāv divas lielas reliģijas – baložu audzēšana (to nekur nemanīja) un futbols (to var manīt ik uz soļa).

Taču tāda ir vispārējā Eiropas virzība un tādēļ jau nebūtu jāpiemin īpašā Rūras atmosfēra. Un tomēr Rūras sevišķais šarms ir tās milzīgais industriālo celtņu mantojums.

Tagad tās cenšas ieskaut zaļās pļavās un dārzos un kaut ko ar tām iesākt. Vācieši velti naudu nešķiež, viņu pieeja ir izteikti pragmatiska. Te tika izkalkulēts, ka tur, kur pastāv šīs unikālās un tomēr ļoti skaistās pamesto rūpnīcu celtnes, kultūra ir ekonomisks faktors. Un tapa Rūras triennāle ar milzu budžetu, kas pulcē pasaules teātra un mūzikas zvaigznes, pie kurām beidzot pieskaitīts arī viens latviešu režisors. Te nu Alvim Hermanim, kuru daudzi rietumnieki cenšas iekļaut kaut kādos postmodernisma rāmjos, gadījusies izteikti metaforiska situācija – postmodernismā pasludinātā postindustriālā sabiedrība te redzama ik uz soļa. Tā nav virtuāla, tā atbalsojas līdz tukšo rūpnīcu griestiem, tā saredzama tagad sociālos pabalstus saņemošo, bijušo ogļraču sejās.

Jā, šie ogļrači. Viņi labprātīgi un ar entuziasmu piekrita piedalīties komentāros par savu pašreizējo situāciju. Ar visu savu bijušā aroda ekipējumu ogļrači iesaistījās Hermaņa izrādē kā statisti, gluži kā tādi rokoko tableaux vivantes jeb dzīvās bildes. Hermanis kopā ar izrādes scenogrāfi Moniku Pormali viņus bija iesēdinājis stikla būros, un tur viņi kaut ko lasīja defilējošo skatītāju acu priekšā Ledus starpbrīžos.

Šis starpbrīdis man palicis atmiņā kā visjutekliskākais un vispretīgākais jelkad teātrī izjustais pārdzīvojums, kad fiziski paliek bezgalīgi slikti un tomēr reizē ir atklāsme, ka arī tā ir māksla, ko šoreiz piedāvā Hermanis ar Pormali.

Viņi bija centušies ne pa jokam. Starpbrīdī aplūkojamie tēli bija padarīti tikpat neaizmirstami kā pati izrāde. Visa lielā rūpnīca bija pilna ar dzīvajām bildēm, performancēm, fotogrāfijām. Vienā mašīnhalles stūrī divi puišeļi, izrādes dalībnieki, pamatīgi zvetēja viens otram, tad apkampās un burtiski saplūda viens ar otru Sorokina priekšrakstu garā. Cituviet stikla būros sēdēja apkampušies aktieri.

Tā bija centrālā Sorokina Ledus metafora – ka sirds var runāt uz sirdi, ka var būt dzīvas un nedzīvas sirdis. Tikai par kādu cenu? Sorokins ar juteklisku patosu tekstā stāsta, ka sišanai ar ledu, pateicoties atmodinātās sirdis jeb to nesēji pieplok viens otram, pavada kopā ilgāku laiku un gūst tādu baudu, kādu nav iespējams gūt nevienā dzimumaktā.

To visu ar lielu enerģiju parāda vai nolasa Hermaņa samusinātie aktieri, taču ne jau tā man šķita izrādes spēcīgākā jutekliskā komponente.

Lai pieminētu neaizmirstamo pretīgumu un satricinājumu, es nocitēšu Ledus fragmentu:

“Sapnis. Ļeņingrada. Blokāde. 1943. gads.Viņš sapņoja, ka viņš ir sažuvis astoņdesmitgadīgs vecis. Viņš kāpj lejup pa daudzstāvu nama kāpnēm. Drēgnām un pustumšām. (..)Viņš grasās iziet ielas vidū. Tur patālāk sētniece pļāpā ar Lidiju Konstantinovnu no astotās mājas. Viņi stāv pie līķa, kas turpat sakņupis sniegā. Mironim bija nogriezti abi pakaļas vaigi.
– Rau, visiem miroņiem šitā pakaļas apšņāptas! – sēca lupatu lēveros ietuntuļojusies sētniece, – un zini kāpēc? Banda! Taisa no pakaļām kotletes, apcep solidolā un tirgū maina pret maizi.”

Kad viņi izrādes laikā lasīja šo tekstu, tas daļēji saplūda ar citām pietiekami šķebinošām vietām. Bet tad starpbrīdī, aplūkojot daudzos ārpusskatuves objektus un darbības, nonācu arī telpā, kurā kārtīga vācu kundzīte cepa daudzas jo daudzas kotletes. To smarža nepamet vēl šo baltu dienu. Tādu akciju Rietumu sterilitātē var izdomāt tikai liels talants vai talantu sakoncentrēšanās vienkopus.

Pēcāk tīri prozaiski izrādījās, ka skatītāji kotletes nevarēja nopirkt, jo to sagatavošanā netika izpildīti kārtējie Eiropas Savienības noteikumi. Menedžments izlīdzējās tādējādi, ka katras dienas beigās kotletes it kā pašas no sevis pazuda (piemēram, kāds tās nozaga), bet patiesībā ar tām mielojās gan aktieri, gan bijušie ogļrači. Tas visiem šķita pašsaprotami, ka vietā, kur vēl pirms gadiem trīsdesmit rūdījās tērauds, tagad cep, apkampjas un līdzās vienu otram izkar milzīgus Vācijas un Krievijas karogus.

Tieši abi gigantiskie karogi man likās visveiksmīgākā scenogrāfiskā detaļa. Tie kā varena padomju kultūras nama aizkari, atrodoties perpendikulāri viens pret otru, klaji norādīja ne vien uz vēsturisko kontekstu, bet arī uz šodienu. Šķiet, ka tāds arī varēja nebūt izrādes veidotāju nolūks, taču man nāk prātā šodienas vēsturiskā situācija, kuru kā allaž naski apcerējis Dienas Aivars Ozoliņš. Avīzes komentāru nosaucis par Šrēdera—Putina paktu, viņš septembra sākumā rakstīja: “Krievijas un Vācijas vienošanās būvēt gāzesvadu Baltijas jūrā, apejot Latviju, Lietuvu un Poliju, var jūtami mainīt akcentus Eiropas politiskajā kartē un vairot tiklab saspīlējumu kaimiņvalstu attiecībās ar Krieviju, kā arī domstarpības starp Eiropas Savienības valstīm.”

Latvijā un ārvalstīs izrāde raisījusi vispretrunīgākos vērtējumus. Tie mulsina ar provinciālu pašapziņu, kurā jau iepriekš ir skaidrs, kādam jābūt Alvim Hermanim un kādam jābūt teātrim. Nez kādēļ, kaut arī es pati uzsveru izrādes ilustratīvo vērtību, tomēr no Hermaņa tiek sagaidīta atbilde: “Kas ir šie blondie cilvēki?” Stingri ņemot, tādēļ jau ir iztēle, lai atbildētu uz šo jautājumu.

Labi, izrādes noslēgumā parādās milzu stilizētu portretu sērija ar mūsdienu plašsaziņas līdzekļu izceltajām blondajām ikonām – Borisu Bekeru, Klaudiju Šīferi, Vladimiru Putinu, Madonnu un citiem. Tomēr noreducēt Sorokina Ledu un Hermaņa interpretāciju tikai uz masu kultūras kritiku būtu pārāk plakani, kaut arī uz to varēja vedināt izrādes laikā izdalītie, īpaši Ledum uzzīmētie komiksi.

Jo Hermaņa nopelns – skrupulozi nostrādāts, līdz detaļai aktieru intonācijās izslīpēts – bija sajūtas radīšana, ka līdzās un pa vidu lielajiem vēstures notikumiem un ideoloģiju strupceļiem atrodas sirdis, un tās dzīvas irvisas. Dzīvas tās ir Hermaņa aktieriem, skatītājiem un Sorokina antivaroņiem, citu starpā nožēlojamajai, līdz nemaņai sasistajai un pazemotajai, neizsakāmi trulajai prostitūtai Nikolajevai.

Jums man jānotic uz vārda, jo man ir divas liecinieces. Tās ir skatītājas, latviešu meitenes stilīgos, modīgos kankaros, un viņas izrādes laikā Gladbekā sēdēja rindas galā. Viņas lielākoties izrādi skatījās sadevušās rokās, un kāds reakcionārāks cilvēks viņas nopeļoši sauktu par lesbietēm. Uz Ledus beigām, kad aktieru apkampšanās sasniedza kulmināciju, kad visa lielā rūpnīcas halle vibrēja sakāpinātās emocijās, pēkšņi un strauji apkampās arī viņas abas.