Kā brālītis trusītis kļuva par Einšteinu

Ziemā viņš sēž uz veca dīvāna dzīvokļa dziļumā, apsedzies ar vatētu sieviešu mēteli no uzkārsta vilnas auduma. Vai tas ir piederējis viņa mirušajai sievai vai ilggadīgajai draudzenei, mākslas skolas direktorei Natālijai, negribu prasīt. Vasarā sirmais, bet joprojām biezais matu ērkulis un pelēkās acis spīd uz 33 dzīvokļu mājas pirmā stāva balkona, ko ar ielu savieno koka kāpnes. Logos vīrietim aiz muguras mazpilsētai tradicionālo cakaino kaprona aizkaru un telpaugu vietā redzami gari grāmatu plaukti.
Vecais bukinists – šķiet, šis vārds viņam piestāv vislabāk –, Smiltenē, Kalna ielā, trīsistabu dzīvokļa divās istabās iekārtojis grāmatu antikvariātu, vienīgo Latvijas provincē. Mani, pastāvīgu pircēju, viņš uzņem ar prieku, noliek malā kārtējo grāmatu, ko tobrīd lasa, un iet uz virtuvi taisīt kafiju. “Krējumu gribi?” galdā parādās puslitra burciņa. “Dabūju par poļu detektīvu!”
Andreja Silmaļa pašizdomātā devīze šim antikvariātam ir: “Te visi var visu!” Viņš maina grāmatas pret pārtikas produktiem, pārdod par lētu naudu, arvien piesviežot vēl kādu sējumu klāt, pēc izlasīšanas ņem atpakaļ kā bibliotēkā. Viņš dod pajumti Smiltenes četriem filatēlistiem, palīdz ar informāciju skolu mācību olimpiāžu dalībniekiem, kādam autogrāfu medniekam meklē slavenu sportistu fotogrāfijas presē, kādai meitenei – materiālus ar zirgiem, un nezināmai vajadzībai saliek atsevišķā stūrī avīžu un žurnālu izgriezumus. Andrejs perfekti pārzina Latvijā līdz 1990. gadam iznākušo literatūru, un viņa dzīvokļa plaukti ir nostalģisks pārskats par to. Savrup noliktas pirmskara Zeltenes un Atpūtas, pa rokai stāv biezu vārdnīcu rinda. “Šito puika atstiepa pēc izlaiduma!” viņš rāda gluži jaunu angļu–latviešu leksikonu. “Radi izdomājuši, ka visi tagad mācās valodas, bet puikam vairāk interesē nauda, vai zin!
Es jau katram nevaru atrisināt viņa dzīves problēmas. “Cik tu dod par grāmatu?” bieži vien ir nenopietni prasīts. Viļa Lāča Kopoti raksti man ir seši komplekti. Atnestu septīto, vispār nemaksātu. Par brīvu tos atdot arī ir problēma – kurš ņems, ja viņam nevajag?  Tie, kuriem Lācis kaut ko nozīmē, tiem pašiem ir Lācis Kopotos rakstos vai atsevišķās grāmatās. Cenas neko nenozīmē, ja nav pieprasījuma.”

Ieva Puķe

Rīgas Laiks: Ko cilvēki pērk?

Andrejs Silmalis: To, ko viņiem vajag. Var gadīties, kādam vajag kaut ko par van Gogu. Kāds darbs jāraksta vai… Vakar viena medicīnas studente nopirka anatomijas grāmatu. Tad es viņai dodu kaut ko klāt par brīvu, ja vien viņa lasa. Teiksim, Paustovska Zelta rozi, nu, brīnišķīga grāmata! Teiksi – makulatūra? Nu nav makulatūra!

Šodien nav tik daudz cilvēku, kas atļautos kaut ko tikai hobija pēc.

Es pats… Saku – es ņemu pretī apdrukātu papīru. Tas man ir kaifs, tas man ir dzīvesveids. Bet, ko man tieši vajag, nevaru pateikt. Vienīgi angļu vārdnīcas tiek izpirktas – agri vai vēlu…

RL: Tava mamma esot bijusi bibliotekāre, pats gandrīz bibliotēkā dzimis?

Silmalis: Jā. Tēvs karā aizgāja bojā, mēs bijām divi puikas, mamma atnāca uz laukiem un pārņēma Raunas pagasta bibliotēku vecā muižas pilī. Tur bija milzīgi plaukti ar plašu apakšu, tur arī pagāja mana bērnība. Mamma kādreiz pļāva sienu – nu zini, kā jau laukos – un es, mazs puika, sēdēju bibliotēkā. Piecu gadu vecumā mani demonstrēja kā brīnumbērnu – varēju tekoši lasīt visu pēc kārtas. Lasīju visu bez aizspriedumiem, un daru to joprojām. Tāpēc manī ir kaut kāds enciklopēdiskums – vairāk vai  mazāk ir jājūt tēma. Antikvariātā tas ir vajadzīgs.

Mīļās bērnības pasakas man joprojām patīk. Robinsons, Gulivers, Toms  Sojers – īstā klasika – tās jau ir bērniem no 7 līdz 70 gadiem! Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu — Āfrikas pasakas, bet pat iedomāties nevar, cik eiropeiskas! Tās man vēl vienmēr stāv pa ķērienam. Natālijas puikam, kam tagad ir deviņi gadi, jāsola čipši, vai zin, un tad viņš lasa man priekšā. Viņš jau gan kā tāds ķesteris nabagu bērēs cenšas pēc iespējas ātrāk tikt galā.

RL: Vai tu agrāk strādāji ar grāmatām nesaistītu darbu?

Silmalis: Padomju laikā Astoto [1. 8. ceļu būves rajons.] priekšnieks Andris Veiss mani uzaicināja par 1. daļas inženieri. 1. daļa bija mobilizācijas daļa. Ceļinieki ir kara laikā strādājoša organizācija. Nu, iedomājies, ikss stunda, sākas karš…! Mums bija piestiprināti ceļi Rīga–Pleskava, Rīga–Gulbene. Kara uzskaite, mobilizācijas plānošana un papīri. Sekretnaja častj. Čto značit sekretno? [2. Slepenā daļa. Ko nozīmē slepeni? (krievu val.)]Katrā valstī visos laikos ir bijuši limiti un nauda, tehnika, objekti prikriķija. [3. Aizsedzamie objekti (krievu val.).]

Kara laikā viss mainās. Ir tilti, ir ceļi, kurus vajag prikriķj, vai zin. Izveidot kara laika štatu sarakstu un tā tālāk. 

Iedomājies, teorētiski tagad nu, sāktos karš! Protams, ka ļoti daudz uzņēmumu vienkārši tiek likvidēti. Rūpnīca Spodrība, kas izlaiž mazgāšanas līdzekļus – nu, kara laikā netaisīs tādus! Sakaru sistēma jāsaglabā, bet ne jau katrā kantorī. Daudzus telefonus atslēdzam. Ir kara laika likumdošana, viss mainās.

Lietvedība visa bija krievu valodā, bet man patika, ka esmu neatkarīgs. Mani, protams, apkrāva ar sabiedriskajiem darbiem, tāpēc es ilgus gadus sekretārēju. Par partijas sekretāru – šefības skolas, šefības kolhozi, vēlēšanas, vai zin, sestdienas talkas… Biju Zinību biedrības vadītājs, Augstākās tiesas piesēdētājs.

RL: Tu biji gatavs, ka vienu rītu pamodīsies, un ir sācies karš?

Silmalis: Protams, ka biju gatavs. Tas bija iztēlots, uz papīra sakārtots modelis. Būtu trevoga [4. Trauksme.] – es, teiksim, piezvanu uz šito māju – visi augšā uz Astotajiem! Viss jau sākas ar cilvēkiem, pareizi, jā? Bezuslovno [5. Bez iebildumiem.] ir jāklausa – ir autobusi, viss saplānots! Atslēdzam telefonus, vai zin, katlu māja pārstāj darboties… Tu domā, ka kara laikā tiek sildītas šitādas mājas? Nu nesilda! Momentā zagluškas [6. Novākšanas.] – piecus kurinātājus uz armiju, divus pensijā, vai zin…

Bet tas  nenozīmē – neviena līķa nebūs. Nu, būs līķi, jā. Zīmēju shēmas, vai zin – tur, pie ezera augšā nabļudaķeļņij punkt, [7. Novērošanas punkts.] ja atomnij vzriv, [8. Atomsprādziens.] vai zin… un tas jau nenozīmē, ka visi cilvēki, kas tiek tajā zonā, tiks izglābti... A kak biķ? [9. Bet kā pastāvēt?]

RL: Tiešām karš bija reāls??

Silmalis: Nu, kad Hruščovs aizveda uz Kubu ballastiskās raķetes – nevarēja izcelties karš? Varēja izcelties.

Vienreiz es runājos ar Andri Šķēli. Viņš uz Smilteni bija atbraucis ar to… nu, ar vēlēšanām. Viņš padomju laikā bija vecākais leitnants. Cilvēks ar augstāko izglītību, zapas vooružonnih sil, [10. Bruņoto spēku rezerve (visi krievu val.).] ja? Mēs par to strīdējāmies. Viņš saka: “Es nezinu, kas man jādara kara laikā.”

Labi, es biju tikai mobilizācijas inženieris, jā – bet tas ir Ministru Padomes priekšsēdētājs!

RL: Tev tomēr neliekas, ka mums smadzenes bija pārāk sačakarētas?

Silmalis: Ja bija, tad ne jau mums vien. Iedomājies, 1988. vai 89. gadā atbrauc austrālieši. Pieci gabali, mākslas cilvēki, latvieši. Astotie – lielākais uzņēmums, priekšnieks arī bija tāds mākslas cilvēks, relatīvi neatkarīgs – paņem viņus uz Smilteni, tepat lai dzīvo mūsu viesnīcā. Lai ir paēduši, lai padzēruši un pastaigājuši, jā.

Iedeva man Latviju, es varēju viņus vadāt. Saku – jūs varat prasīt visu! Absolūti godīgi, neko neslēpjot, ievedu savā kabinetā, izstāstīju par sekretnij častj [11. Slepenā daļa.]– visu, nu tā jā…

Bet tas bija murgs – viņus tas neinteresēja, viņi tikai runāja par savām diētām, viss! Teicu: “Nu, atnāciet tepat pāri uz manu dzīvokli!” Ne jau, ka es lepotos ar savu bagātību, ar bibliotēku, vai žēlotos par savu nabadzību. Vienkārši – gribēju parādīt, kā apmēram dzīvo cilvēki mazpilsētā – sekcija, dīvāns, grāmatas – tur amerikāņu literatūra, tur austrāliešu grāmatas, vai zin!

Viņi uzskatīja, ka esmu pieskapēts kā kaut kāds KGB aģents, vai zin! Vēlāk dzirdēju, teikuši – viņiem bijis no Astotajiem piespēlēts cilvēks, kurš seko viņu gaitām. Te ir upīte, te – parks, nu, 200 metru ko iet! Vienai no tām dāmītēm vecāki kādreiz dzīvojuši pie bijušās stacijas. Viņa prasa – vai nevaru aizvest uz vecāku māju. Aizvedu. Viņa atceras to māju… Nākam atpakaļ, čuķj čuķj [12. Mazliet.] sāk krēslot. Caur parkam var redzēt viesnīcu, kur viņiem jāguļ. Viņa: “Es nedrīkstu ar jums iet puskrēslā caur parku! Austrālijā tā nenotiek.” Nu, nebija ne izvarotāju, ne bandītu, nekā! Viņi bija burtiski iebaidīti.

Padomju laikā dzīvoklī man bija visas Latvijas laika grāmatas – Konversācijas vārdnīca, Pasaules vēsture  – vai tas ir stulbums, vai bezbailīgums… Es arī tagad jūtos brīvs. Nebaidos ne no intervijas, ne ekonomiskās policijas, ne pasludināt, ka esmu vienīgais tāds ķēms… Iedomājies, atbrauktu tagad ieņēmumu dienests, četras dāmas. “Jūs pārdodat grāmatas?” – “Pārdodu.” – “Kāpēc pārdodat?” – “Man vajag dzīvot. Vajag kaut kādu naudu, ar ko iepirkt grāmatas!” Šodien esmu latu izmānījis no cilvēka – esmu prasījis desmit santīmu, bet iedeva latu, nu ko? Rīt varbūt nebūs arī tā.

RL: Kā tu sāki tirgot grāmatas?

Silmalis: Puča laikā pasludināja, kā saka, streiku. Tas bija augustā, un visi Astotie pameta darbavietas. Bija kartupeļi jārok vai ko… Tikai es viens pats sēdēju kantorī, un nepārtraukti atbildēju uz telefona zvaniem – no Rīgas, no rajoniem…

Bija mīts, ka vāc ar varu armijā. Aizbraucu uz Valku, aprunājos ar saviem “melnajiem pulkvežiem” – nu  k čemu, [13. Kam tas ir vajadzīgs?] kā tas viss notiek? Šitais pats dīvāns, kur tagad sēžu, bija manā kabinetā, un pat vienai mammai dēlu pārguldīju – viņai bija bailes, ka viņam atbrauks uz māju pakaļ. Beigu beigās, kad darbs izputēja – kāda vairs sekretārēšana, kādas Zinību biedrības, kāda 1. daļa! – manus papīrus tā arī neviens nepārņēma. Aizejot uzrakstīju aktu, un vēl šodien mana lietvedība laikam stāv Astoto seifā.

Kad tas viss beidzās, priekšnieks nezināja, ko ar mani iesākt. Darbs sabrucis, tiltus būvēt nemāku. Man piedāvāja pārņemt lielo noliktavu. Negribēju jaukties ar dzelžiem, un izdomāju, ka dibināšu darba biržu. Tuvākā birža bija Valkā, 45 kilometri, bet uz šo pusi – uz Api, Grundzāli – nekā nebija. Tad jau vēl biju enerģisks, rešiķeļņij, [14. Izlēmīgs.] piezvanīju uz Valku. Jā, viņi saka, vajadzētu Smiltenē savu biržu. Kopmītnēs bija brīva istaba, man pašam – 1. daļas mēbeles. Man no Valkas atveda visas Smiltenes reģiona lietas. Tā sāku. Tas bija lūzuma moments – likvidējās kolhozi, uzņēmumi. Vienu brīdi man bija vairāk nekā 1000 cilvēku uzskaitē. Nāca ģimenēm – tēvs, mamma un vēl meita. Nenormāli! Protams, papīru, bezdarbnieku pabalstu formēšana… Cilvēki iedomājās: ja tā ir darba birža – še tev darbiņš, še tev darbiņš, – bet nebija jau ko dāļāt. Teicu – nenololojiet ilūzijas! 11 pagastu un Smiltenes  pilsēta – nevar viens cilvēks atrisināt jūsu problēmas! Tā bija šausmīga ziema. Nebija kurināmā. Man nomira sieva. Un cilvēki nepārtraukti nāk. Es pat neatnācu līdz mājai, visu laiku plosījos ar papīriem un cilvēkiem. Visu ņēmu par daudz pie sirds, bet cilvēkus bija grūti pārliecināt. Padomju Savienībā viņi tomēr bija dzīvojuši sociāli ļoti aizsargāti, piekrīti? Tālāk notika, lūk kas. Domes priekšsēdētājs mani palūdza pie sevis reizi nedēļā paņemt pulksteņmeistaru. Viņš brauca no Valmieras, un viņam nebija kur mesties. Iedevu vienu stūri. Meitene no apdrošināšanas sabiedrības lūdza to pašu. Ielaidu arī viņu. Tā mēs tur bijām četri cilvēki – es, mana sekretāre, tā meitene un vēl pulksteņmeistars!

Valkas Darba biržai mainījās priekšnieki. Jaunais, kas visu mūžu bija strādājis par traktoristu, piesavinājās mūsu biržas naudu, vai zin, un sanāca konflikta situācija. Par mani uzrakstīja ziņojumu, no Rīgas atbrauca komisija, un mani atbrīvoja no darba. Tajā istabā bija liela, skaista siena, ko biju apkāris gleznām, un dāmītes raksta – uztaisījis darba vietā gleznu galeriju, uztaisījis četrus kantorus, vai zin! Varbūt man vajadzēja tiesāties vai ko, bet sadumpojos. Pārņēmu izputējuša veikaliņa telpas Kapsētkalnā, aiznesu savas grāmatas, tā nu… Tas bija pirms astoņiem gadiem. Pēc tam pārvācos uz tukšām pagrabtelpām centrā. Tur mani sāka vajāt – ugunsdzēsēji atnāk – kur ir rezerves izeja? Signalizācija? Es saku: “Grāmatas jau pašas no sevis neaizdegsies.” Tad samainīju dzīvokļus. Izzāģēju caurumu balkonā, lai pieliktu trepes… Nu, zini, uz parastu dzīvokli cilvēki nenāks!

RL: Pa nakti guli tepat uz šī dīvāna, starp grāmatām?

Silmalis: Man ir nelaimīgs liktenis, visu mūžu būs jāiet meitās. Teorētiski iedomājos, kā būtu, ja es visu šito pārdotu. Tukši plaukti. Ko tad es pirkšu? Ko es priekš sevis pirkšu? Es neesmu alkoholiķis – piemesties, pa konteineriem blandīties… Es pirkšu grāmatas.

Man vajag minimālus kontaktus – ar neatkarīgiem, garā brīviem cilvēkiem.

Es māku gūt prieku no saulesrieta vai… nu, no skaistuma.

Pašlaik lasu arī Vainšteina grāmatu par Emanuelu Laskeru. Viņš 26 gadus bija pasaules čempions šahā, Kapablankaviņu vinnēja. Man arī no bērnības patīk šahs. Ātrspēle. Blicot varu līdz rītam. Smiltenē ir tikai viens pensionārs, ar ko varu spēlēt. Man jāiet pie viņa uz māju, viņš vairs nevar paiet.

RL: Vai tev ir kāda vieta, uz kurieni gribētos nokļūt? Sapņu zeme.

Silmalis: Ja es varētu… Agrāk braucu uz Mineraļnije Vodi, uz Ziemeļkaukāzu. Pjatigorska, Kislovodska, Esentuki… Tā ir mana sapņu vieta. Kā tad es toreiz braucu? Paņēmu no bankas čeku par 1000 rubļiem, vai arī desmitniekus. Paņēmu vienu paciņu desmitnieku, ieliku kabatā, par piecdesmit rubļiem Rīgā nopirku biļeti …

Tagad Natālija man saka: “Andrej, davai – mahņom v Pariž!” [15. Andrej, nu, aizlaižam uz Parīzi! (visi krievu val.)]

 Viņai ļoti veca tante dzīvo tur. Viņai vispārīgi ir interesanti – tēvs Izraēlā, mamma Pēterburgā, vai zin! Viņa ir pusebrejiete.

Nu kuda Pariž? [16. Nu, kur uz Parīzi?] Es zinu, ka tā nebūs tā Parīze, kas ir manā iztēlē! Valodu nezini...

RL: Par Parīzi esi lasījis grāmatās?

Silmalis: Nu, protams! Man taču ir priekšstats, kas ir Igo, kas ir Zolā, kas ir Mopasāns. Priekšstats arī no gleznu reprodukciju pasaules.

Pēterburgā biju gids – mani lūdza bankas darbinieki, kas brauca ar autobusu. Gleznu galerijās staigāju kā pa savu māju – Krievu muzejs, vai zin, Mihailovskas pils – viss tik pazīstams! Tāda sajūta, ka tur esi bijis. Bet iedomājies, aizbrauc uz Parīzi… Ir redzētas gleznas no Luvras, bet kopumā viss ir svešs. Tu izskrien caur 300 zālēm, un 99 procenti darbu nav zināmi… Tad labāk dzīvoju savā iztēlē un nekur nebraucu.

RL: Amerikā esot modē tapetes ar grāmatu muguriņām.

Silmalis: Man jau te arī izskatās kā Amerikā!

Vai zini to teicienu – kas seko modei, tas ir firmīgs muļkis? Man neinteresē, kas pašlaik ir topā vai modē. Cilvēkam ir jābūt pietiekami neatkarīgam, lai viņš uzdrīkstas būt pats par sevi.

Dāmītes iedomājas, ka mužikam baigi nozīmē, “kāda es izskatos”. Galu galā viss tāpat atdursies uz “kāda tu esi”. Dzīvē tak tā ira.

RL: Bet vīrieši mīlot ar acīm?

Silmalis: Varbūt jaunībā, kumeļa gados… Dzīvē ir tā – man sieva nomira, man vēl bija tā laika nauda un dzīvoklis smuks, zin, kaut kāds man bija stāvoklis sabiedrībā… Nesaku, ka biju dzīvojis šķīsti – tak ņebivajet [17. Tā nemēdz būt.] –, bet nu tā… Kādreiz jau mani sievietes pat vajāja. Domāju – ko viņa zvanās – esmu aizņemts ar darbu, un sieva ir mājās – čevo nada? [18. Ko vajag?]

Pēc tam… Es Natāliju pat neizmeklēju. Viņa ir ārkārtīgi nesaimnieciska, nu vispār – s privetom [19. Pa gaisu.]. Pogu piešuva tad, kad man bija roka salauzta, vai zin. Nepakļaujas. Es arī nepakļaujos. Un nekad neprasu viņai neko izdarīt.    Mazā pilsētā visi visus pazīst. Mazā pilsētā grūtāk pieņem nestandarta cilvēkus. Es neesmu augstprātīgs, bet uzdrošinos būt neatkarīgs. Man ir nācies visu mūžu būt visādos  prezidijos – teātris, vai zin – ka tagad vairs negribas! Arī padomju laikā, kad braucu uz Rīgu, man bija savas vietas, kur staigāju patikšanas pēc – Arhitektu namā un Latvijā bija izstādes, Stučkas un Dzirnavu ielā – grāmatu antikvariāti… Protams, tāpat kā citi, pēc tam aizgāju uz tirgu, sapirku pārtiku, vai zin, un braucu mājās. Tagad… Lieta nav tā, ka es, teiksim, nīstu Eiropu, Parīzi, Spāniju vai kaut ko… Nu jā. Šodien man iedeva latu – nu, pirtī atdošu to latu, viņiem taču jāmaksā par ūdeni, par malku… Kāda Parīze! Es negribu iekarot varu, naudu vai slavu. Mans laiks ir pagājis. Bet man joprojām prieku sagādā intelektuālā brīvība. Atļaujos darīt to, kas man patīk. Staigāju gumijas zābakos. Natālijas mazais puika, Mārītis, cik viņam, deviņi gadi? – saka: “Bomži, pudeles lasa…” Teicu: “Mārīt, tu tā nerunā – ja es mammai nebūtu samaksājis dzīvokļa parādu, 170 latus, varbūt tevi izliktu laukā, mammu izliktu laukā, māsiņu…”

RL: Cik tev bieži tagad iznāk aizbraukt uz Rīgu?

Silmalis: Neesmu trīs gadus bijis. Īsti nav vajadzības. Es jau aizpildu savu laiku. Šodien, ja tu nebūtu atnākusi, lasītu. Visu brīvo laiku es lasu. Palasu, dienai ir piepildījums. Kāpēc veči dzer kā lopi? Viņiem nav piepildījuma. Senāk bija drošības sajūta. Tu varēji neko neprast, kaut kā nomuļļāt, bet tev bija darbs. Tev bija avanss, alga, garantēta pensija, bērniem skola pa brīvu… Bet, lai apzināti lasītu grāmatas, vajag spēku, vajag drošības sajūtu, vajag lai deguns būtu augsti pacelts. Iekšējo komfortu vajag.

RL: Vai vīriešiem drošības sajūta ir svarīgāka nekā sievietēm?

Silmalis: Vīriešiem ir svarīgāka pašapliecināšanās. Sports, karjera, mašīnas… Man tāds vāģis vai tāds! Es arī jūtos kā muļļa, ja pasaulē vai Smiltenē nespēju nevienu pārliecināt, ka esmu vislabākais grāmatu tirgotājs.

RL: Vēl tev ir pirts kompānija.

Silmalis: Jā, pieci cilvēki. Veči. Dažādu vecumu, es pats vecākais. Pirts īpašnieks ir Mārtiņš. Pagājušogad Mārtiņos es nopirku divas zosis, uztaisījām, nu… tusiņu. Tu jau saproti, večiem vajag laiku pa laikam nomuļķoties, vai.. nu tā. Kā šodien atceros, kā Kaspars cirta zosīm galvas! Nu, Jānis cirta, Kaspars turēja. Natālijas vīram laukos ir zosis, vai zin… Nu, protams, es jau negribu, ka Natālijas vīrs mani mīl. Par ko viņam mīlēt? Un es jau neteicu, lai Natālija šķiras – prosta [20. Vienkārši (visi krievu val.).] tā iznāca. Viņa arī te pie manis nesēž. Vasarā viņai brīvlaiks, un es saku – nu nāc pasēdi, es iešu pakasīt lapas vai kaut ko. Viņa: “Man nav laika…” Mēs esam kopā un tajā pašā laikā nē…Desmit gadus tā karājamies.

Bet pirtī… vai tu domā, mēs tur par bābiņām runājam, vai zin, par seksu?

RL: Ko tu taisnojies – ir taču atļauts!

Silmalis: Es netaisnojos. Grāmatas gan tur nevienam neuzspiežu – ar varu mīļš nebūsi! Vienīgi Kasparam nesu Ievērojamu cilvēku dzīvi. 15–20 santīmi par grāmatu. Viņš grib savākt visu sēriju.

Ar večiem runājam par hokeju, par futbolu, par politiku, vai zin. Pat bezkaunīgas anekdotes nestāstām. Zvērīga pēršanās gan ir vīriešu prerogatīva. Tur iet tādi, kam patīk zvērīga temperatūra. Un ar vīriešiem arī ir citādāk – sievietes, es tā iedomājos, ir aizspriedumainākas cita pret citu. Streso – vai es resna, vai es kāda…

RL: Tevi Smiltenē uzskata par sieviešu draugu?

Silmalis: Domāju, drīzāk par labu cilvēku. Esmu tik neatkarīgs tikai pateicoties trim īpašībām – godīgumam, precizitātei un strādīgumam. Ar mani var norunāt randiņu nākošgad  17. novembrī pulksten 15, teiksim.  Ja vien es nebūšu slimnīcā vai miris, es atnākšu.

RL: Tev taču vēl ir autoritātes?

Silmalis: Man Einšteins ir autoritāte. Brīvības un gara neatkarības dēļ. Visi zina, ka Tas nav iespējams. Atrodas muļķis, kas to nezina. Es arī esmu tāds pats muļķis. Neviens netaisīs Latvijas laukos grāmatu antikvariātu!

RL: Tu esi Einšteins.

Silmalis: Es esmu Einšteins. Es negribu nevienu savā ticībā pārvilināt, ne iestāstīt. Ne jau es pasauli pārtaisīšu, nekā! Tā ir tikai mana pārliecība.Tā ir tā mūžīgā uguns, kura nenodziest. Man ir svētki, ja atved maisu ar grāmatām!