Jums Eiropu vai demokrātiju?

Grieķijā svētdien notikušajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās sīvā cīņā uzvarējušas partijas, kuras atbalsta skarbos taupības pasākumus, kas apmaiņā pret aizdevumiem apsolīti starptautiskajiem kreditoriem. Sākotnējie oficiālie rezultāti liecina, ka pirmajā vietā ar 29,7% balsu izvirzījusies konservatīvā partija Jaunā demokrātija.

LETA, 18. jūnijs

Vispār par iespēju izveidot valdību bez labējiem un kreisiem ekstrēmistiem būtu jābūt apmierinātiem. Jo īpaši vajadzētu priecāties mums, latviešiem, kas nesen Rīgā notikušā Starptautiskā Valūtas fonda PR pasākumā tika daudzināti kā veiksmes stāsts un paraugs pārējai Eiropai budžeta konsolidācijas jomā. Tā sacīt: sveiciens no intensīvās terapijas nodaļas reanimācijai. Un patiesi, ļaunākais pagaidām nav noticis; ir cerības, ka grieķu ekonomika starptautisko aizdevēju iejūtīgā vadībā atgūsies; citas problemātiskās valstis, kā Spānija un Itālija, arī varētu izkārpīties. “Padzīvosim, brālīši, tad redzēsim. Būsim paēduši, kaut kā izdzīvosim!” kā teica kāds varonis “Nezinītī uz Mēness”.

Tomēr, nedaudz iedziļinoties kopējā atmosfērā, kura saistībā ar grieķu vēlēšanām valdīja Eiropā, aina izrādās mazāk optimistiska. Vispirms, runāt par to, ka Grieķijā ir uzvarējis pragmatisms un eiropeisks attīstības kurss, ir diezgan nepamatoti. Jaunā demokrātija, tāda tautpartijiski vienotībiska, labēji centriska varas partija, gan ieguva lielāko balsu skaitu un veidos valdību. Tomēr vairākums, kuru šī partija kopā ar šaubīgiem proeiropeiskiem sociālistiem veidos parlamentā, patiesībā neatspoguļos vēlētāju izvēli. Grieķijas vēlēšanu sistēmā pastāv īpašs regulējums, saskaņā ar kuru vēlēšanās uzvarējusī partija saņem 50 mandātus (no 300) “bonusā”, un tas tad arī garantē koalīcijas vairākumu. Grieķu vēlētāji turpretī ir vērienīgi atbalstījuši kreisi populistisko aliansi SYRIZA, kā arī komunistus un fašistus. Skaidrs, ka šādos trauksmainos laikos politika ir pārlieku nopietna padarīšana, lai to pakļautu masu garastāvoklim. Taču elite, kura šobrīd Grieķijā ir ķērusies pie valdīšanas, arī neiedveš uzticību. Tā gan noteikti centīsies draudzēties ar ietekmīgo “troiku” (SVF, Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka) un turēties pie aizdevuma programmas, tomēr spēja patstāvīgi īstenot reformas šai “it kā labējo” koalīcijai ar “it kā kreisajiem” būs visai ierobežota – arī trūkstošās leģitimitātes dēļ. Par Jauno demokrātiju vairākums grieķu balsoja apmēram tāpat, kā vairākums inteliģentu latviešu balso par Vienotību – ne tādēļ, ka patīk, bet tādēļ, ka visi pārējie ir vēl briesmīgāki. Karls Šmits, viens no dižākajiem pēdējās simtgades politiskajiem domātājiem, savulaik apgalvoja, ka mūsdienu liberālajām demokrātijām piemīt tendence aizstāt politikas saturu ar procedūru. Demokrātijā reti kurš uzņemas skaidri pateikt: “jā” vai “nē” (teiksim, Grieķijas palikšanai eirozonā). Lemšanas vietā tiek īstenotas nemitīgas kvazijuridiskas procedūras; visi lēmumi te ir pagaidu lēmumi; notiek nepārtraukts “dialogs”, radot ilūziju, ka valsts tiek pārvaldīta ar diskusijas palīdzību. Ja raugāmies uz ES iesaistīšanos Grieķijas problēmās no šādas perspektīvas, gribot negribot nākas secināt, ka patiesībā Eiropā valda nevis demokrātijas deficīts, bet gan, gluži pretēji, tās pārpalikums. Kas tad notiks pēc grieķu vēlēšanām? Jaunā valdība Antonisa Samarasa vadībā dosies uz Briseli pārrunāt līdzšinējos finansēšanas noteikumus: sak’, mēs esam jauna valdība, ar spulgām acīm un jaunu mandātu, bezgala uzticīgi Eiropas projektam – nu uzmetiet taču mums kaut ko pa virsu. Runa varētu būt, teiksim, par termiņiem budžeta deficīta samazināšanai, finansējumu investīciju projektiem, un tamlīdzīgi. “Troika”, jo īpaši EK, ar sakostiem zobiem apžēlosies par grieķiem un piešķirs viņiem kārtējo aizdevumu – par spīti tam, ka aizkulisēs visi tie paši ļaudis piekrīt prognozēm, ka gada beigās, visticamāk, izrādīsies, ka arī šis bail-out nav nostrādājis. Katrā gadījumā lēmuma pieņemšana būs kārtējoreiz veiksmīgi atlikta.

Tas nenozīmē, ka Grieķijai noteikti būtu jāļauj bankrotēt, un eirozonai – sabrukt. Nebūt ne. Tomēr gribētos kaut kad nākotnē redzēt tādu ES, kas patiešām pilda tai uzliktos uzdevumus, proti, centralizēti pieņem politiskus lēmumus tur, kur tie ir jāpieņem centralizēti. Tādas lietas, kā budžeta deficīti un banku kapitalizācija nevar būt vienīgi dalībvalstu darīšana monetārās savienības apstākļos.

Tādēļ ir tikai divas iespējas, kuras ir grūti aizdiskutēt prom: vai nu virzīties ciešākas integrācijas virzienā, vai arī pakāpeniski atgriezties pie 27 ātrumu Eiropas un atmest sapņus par politisku vienotību. Šis pagaidām ir neizšķirts jautājums: vai politiķi, kuri ir pieraduši uzlūkot ES kā “ārēju” faktoru, ir spējīgi uz savu pilnvaru tālāku deleģēšanu. ES Fiskālais līgums it kā par to liecinātu; taču ir vērojama arī izteikta kustība pretējā virzienā. Piemēram, tas pats vācu eksbaņķieris Tilo Saracīns, kuru pirms diviem gadiem Latvija no sirds iemīlēja par multikulturālisma izķengāšanu, ir sarakstījis jaunu, ne mazāk populāru grāmatu “Eiropai nevajag eiro” ar diezgan vienkāršu pamattēzi: cik Eiropas valstu Vācijai vēl ir jāizpērk, lai beidzot nolīdzinātu savu vainu par holokaustu?

Šodienas Latvija šajā kontekstā izskatās samērā labi. Vispirms, mums nav politiski ietekmīga eiroskepticisma. Elites eiropeiskuma iemesls, protams, ir maz saistīts ar Eiropas vērtībām vai pat ar ekonomiku. Tā iemesls ir drošībiskotā politika: bez Eiropas mēs būsim, paši zināt, kur. Tomēr mēs ļoti gribētu iestāties 1989. gada Eiropā ar tās skaidrajām aukstā kara vērtībām un ekonomisko izaugsmi, nevis 2012. gada Eiropā ar savstarpējiem ķīviņiem un stagnējošo ekonomiku. 1989. gada Eiropa pasaulē gan vairs nav atrodama; savukārt 2012. gada Eiropa prasa būt ļoti izmanīgiem. Iespējas mūsu eiropeiskajai elitei sevi izrādīt būs jau tuvākā gada laikā. Pateicoties grieķu balsojumam un “demokrātiskajai” lēmumu atlikšanai, eiro liktenis acīmredzot neizšķirsies tuvāko mēnešu laikā, un nākamā gada sākumā, kad Latvijai būs jālemj par dalību monetārajā savienībā, vienotā valūta ar lielu varbūtības pakāpi atradīsies tādā pašā kritiskā situācijā, kā šodien. ES nesenā neveiksme ar Spānijas banku rekapitalizāciju šīs bažas pastiprina. Iespējams gan, ka mūs nemaz eirozonā nepaņems. Taču, ja nu tomēr paņems, kādam būs jāuzņemas un jāpasaka “jā” vai “nē”, un tas tiešām nebūs viegli. Gods kam gods, mūsu elites pieskaitāmā daļa gan ir noņēmusi no dienaskārtības vienu no tipiskiem atbildības novelšanas instrumentiem, proti, referendumu. Nu ko – teiksim paldies par to pašu.