Nav smalki – atsaukties uz paša rakstīto, taču starp daudzajām domām, kuras šaujas cauri prātam, nepaspējot izveidoties par teikumiem, ir tikai dažas, par kurām ir ko teikt. Nav brīnums, ka tās mēdz atkārtoties, iespējams, piesedzot kaut ko tādu, kas arī ir vienīgi savs.

Šim pašam RL rakstīju par Fernandu Pesou un viņa murgainajām idejām par Portugāli kā garīguma “Piekto impēriju”. Taču viņš ir dzejnieks, tādēļ, vadoties pēc nejēdzīgām premisām, viņam tomēr izdodas brīnišķīgi tikt galā pašam ar savu aprobežotību. Ja no viņa teiktā izmestu kaitinošo “mēs”, tas skanētu šādi: “Ja arī tas neizdosies, es tomēr būšu bagātinājis savu valodu. Pašā sliktākajā gadījumā es vismaz būšu uzlabojis savu rakstīšanas prasmi.” Brodskaprāt, dzejniekam piemīt spēja sacerot uzminēt sākotnējo jēgu, pārlecot pāri garai, būtībā nebeidzamai cēloņsakarību virknei. Proti, lai cik apšaubāmi arī būtu dzejnieka pieņēmumi, uzsākot domu, ģēnijs palīdz viņam nokļūt pie pareiza secinājuma, lai gan loģiskā nozīmē to par secinājumu saukt nevarētu.

Patiesībā, man šķiet, līdzīgi dzejniekiem pie domām tiek cilvēki vispār. Nespēdami aptvert pārlaicīgo bagātību, kādu sevī ietver vienkārša doma, viņi to atstāj tumsā un brīnās paši par sevi, no kurienes gluži kā bērniem viņiem izdevies izdomāt ko tādu, ko zināt viņi nekādi nav varējuši. Šajā sakarā pārsteidz Lorenas Mārksas atklājumi, piedzīvojot triekas izraisītu afāziju (viņas raksts lasāms šajā RL numurā). Īsi sakot, viņa piedzīvo Mieru (ko Mārksa raksta ar lielo M), pēc kāda varētu tiekties mistiķi. “Mans prāts,” viņa raksta, “bija nekas, mans prāts bija kā viļņu šūpotas atlūzas” (Sabīnes Ozolas tulkojumā: beidzot man ir iespēja pieminēt arī viņas veikumu). Bez slimības nestās atskārsmes šajā rakstā ir vēl kāds cits pārsteigums: apjautusi sava klusuma vērtību, Mārksa, jau pēc atveseļošanās, cenšas spert soli atpakaļ cēloņsakarību ķēdē, metoties neirofiziologu prātojumos par kreiso un labo smadzeņu puslodi, no kuriem – varam būt droši – nekāda prāta sakritība ar pasauli iznākt nevar.

_{Nedomāju vis, ka tikai slimība mūs var vest pie prāta. Pesoas minētā valodas bagātināšana un rakstīšanas prasme ir instrumenti, kas ne tik daudz padara mūs par labākiem rakstniekiem kā ļauj izdarīt nepieciešamo lēcienu pāri savai aprobežotīb}ai. Cits raksts šajā RL numurā veltīts dižajam angļu vēsturniekam Edvardam Gibonam – “apaļīgam vīriņam ar lielu galvu, dubultzodu un sakniebtām lūpām, augumā ap metru piecdesmit, ģērbšanās manierē švītīgam, sarunās pastīvam” –, monumentālās “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēstures” autoram. Iespējams, mūsdienu vēsturnieki, bruņojušies ar jaunākajām zināšanām, pret viņa darbu izturas aizbildnieciski, taču šis ir tas gadījums, kad skaistums atrodas tuvāk patiesībai nekā zināšanas. Lūk, Gibons raksta par imperatoru Gordiānu Jaunāko: “Divdesmit divas konkubīnes un bibliotēka ar sešdesmit diviem tūkstošiem sējumu apliecināja viņa interešu dažādību; un no tā, ko viņš atstāja aiz sevis, var spriest, ka gan bibliotēka, gan konkubīnes bija paredzētas lietošanai, nevis sevis izrādīšanai” (Kristapa Ābola tulkojumā). Skaisti izteikts vai uzrakstīts teikums seko domai uzticamāk nekā zināšanu sargsuns domas pavadā – vismaz man tā gribētos domāt.