Jautājums nav par to, biedri Hēgel!

Atcerējos šo, patiesībā — armijisko anekdoti, izlasot ziņu, ka uz Apvienoto Nāciju jautājumu “Nu, kas ir, ko?” Irāka iesniegusi ieroču deklarāciju 12 000 lappušu biezumā, lielāko daļu teksta — arābu valodā. Tas gan netraucēja ASV aizsardzības ministram jau nākamajā dienā paziņot:

“Ir skaidrs, ka Irākai ir masu iznīcināšanas ieroči. Jautājums nav par to, vai viņiem ir masu iznīcināšanas ieroči. Jautājums ir par to, vai Irākas valdība ir nolēmusi, ka spēle ir beigusies, un pakļausies ANO rezolūcijai, un atklās, kādi ieroči tai ir, un piedalīsies procesā kopā ar ANO novērošanas inspektoriem, lai atbruņotos.” Teikšu atklāti, tajā brīdī es sāku cienīt Irākas, šīs jau par karikatūru pataisītās valsts humora izjūtu. Tā tumšā vakarā uz ielas apstādināts cilvēks, kam prasīts uzsmēķēt, vienīgi pēkšņā asprātības uzplūdā sāk stāstīt, ka sen jau atmetis, ka cigaretes līdzi nenēsā un ka vispār smēķēt ir kaitīgi. Bet jautājums jau nav par to. Jautājums nav arī par karu. Būtiskais vienmēr ir bijis tas, kā cilvēki runā par šīm lietām.

Viens no ievērojamiem ASV ārpolitikas kritiķiem pēc 11. septembra — Slavojs Žižeks norāda uz būtiskām izmaiņām valodas lietojumā, kas liecina par liberālās cenzūras tuvināšanos tik pazīstamajai totalitārajai cenzūrai. Viņš, piemēram, izstāsta līdzīgu anekdoti no klasiskas Holivudas komēdijas — meitene jautā puisim, vai tas viņu precēs? “Nē!” atbild puisis. “Pietiek izvairīties no jautājuma!” iesaucas meitene, “Atbildi vienreiz skaidri un gaiši!” Shēma, kas 50. gadu Amerikā uztverta kā joks, šobrīd atkal strādā bez mazākā smaida. Patiesību sakot, tā vienmēr ir strādājusi. “Vai tu tici Dievam?” “Nē!” “Nemelo! Saki to, ko tu patiesībā domā!” nogurušā balsī ķecerus iedrošināja inkvizīcijas meistari. “Vai tu stāsies komjaunatnē?” “Nē!” “Beidz ākstīties! Izvēlies taču vienreiz!” teica laipns čekas instruktors, uzaicinājis uz pārrunām samulsušu jaunieti. “Izvēle” ir atslēgas vārds arī jaunajā pasaules iekārtojumā. Jums ir jāizvēlas starp liberālo demokrātiju un jebko citu. Un beidziet ākstīties! Jūs taču zināt pareizo atbildi. Gluži kā pagānu sengrieķu dievs, kas apēd savus bērnus, izvēles brīvība nepieļauj citu izvēli. “Brīvdomība ir vislabākais līdzeklis cīņā pret brīvību. Atbrīvojiet verga prātu vismūsdienīgākajā veidā, un viņš paliks vergs! Iemāciet viņam šaubīties par to, vai viņš vēlas brīvību, un viņš to nevēlēsies,” rakstīja Gilberts Kīts Čestertons.

Izvēles iespēju nepiedāvā arī mūsdienīgi kara modeļi — jau kādu laiku tajos ir tikai viena karojošā puse. Otrajā, neesošajā pusē ir ārpus likuma izstumtie kriminālnoziedznieki, teroristi vai slikti audzinātie palestīniešu puišeļi, kas mētājas ar akmeņiem. Nav vajadzīgi ne starpnieki miera sarunām, ne Sarkanā Krusta palīdzība. Amerikāņu lidmašīnas pašas nomet gan bumbas, gan medikamentus. Gatavojoties karam Irākā, šīs lidmašīnas jau laikus ir izkaisījušas skrejlapas ar piktogrammās zīmētām instrukcijām, kā pareizi uzvesties konflikta laikā.

Uz jautājumu, cik tuvu karam Irākā atrodas ASV, Ramsfelds tajā pašā reizē decembra vidū teica: “To nevar zināt, tas atkarīgs no tā, kā Irākas valdība reaģēs uz ANO rezolūciju un kāda būs ANO un Drošības padomes dalībvalstu reakcija uz to.” Nevar nepamanīt orvelisko “karš ir miers”, kurš, tāpat kā jau pieminētais Holivudas joks, zaudējis zemtekstu un tiek uztverts tieši. Visiem sarunas dalībniekiem tāpat ir skaidrs, ka karš būs neatkarīgi ne no kā. Patiesībā visi jau sen ir noguruši gaidīt, kad beigsies šī reakcija uz reakciju, kad beidzot sāksies Bagdādes bombardēšana, un brīdī, kad tas notiks, sajutīs vienīgi atvieglojumu, varbūt pat nelielu vilšanos: “Kā, vai tad tas jau nenotika pirms vairākiem mēnešiem?”

Peters Sloterdaiks Pirmo pasaules karu nosauca par pēdējo, kurš vēl risinājās metafiziskā plānā. Ja mēs gribētu, to karu vēl varētu uzskatīt par mēģinājumu pierādīt Nīčes tēzi “Dievs ir miris”. Taču jau 1916. gadā viss radikāli mainījās. Parādījās “nejaušas nāves” jēdziens, saistīts ar jauno artilērijas apšaudes tehniku, kam Ernsts Jingers piešķīra poētisku apzīmējumu “tērauda vētra”. Tās laikā tika apšaudīti nevis cilvēki vai nocietinājumi, bet “teritorija”. Pirmo reizi cilvēces vēsturē tika pieļauta nāves nejaušība, un tas nevarēja neatstāt ietekmi uz valodu un domāšanu. Līdz tam cilvēks bija vienīgā būtne, kuras nāve nebija nejauša. Cilvēks vienīgais spēja domāt par savu nāvi, pieņemot un apjēdzot sevi kā sevi–kas–mirst. Izvirzot šo cilvēka un/vai nāves definīciju, Hēgelis faktiski definēja domāšanu, nevis sugu — domāt nozīmē spēt domāt par savu personisko nāvi. Ko šajā sakarā nozīmē bieži lietotā frāze “nomirt kā sunim”? Tā nozīmē nomirt nedomājot. Nomirt, neapzinoties savu nāvi. Nomirt nevis gultā, radinieku pulciņā un turoties pie notāra apstiprināta testamenta, bet nomirt nožēlojami, netīri, tukši, bezjēdzīgi, tātad — nejauši. Kāpēc testamenti sākas ar vārdiem “pie pilnas apziņas”? Acīmredzot vienīgi spēja domāt par savu nāvi piešķir tai jēgu. Žoržs Batajs šo spēju nosauca par pavedinošu, jo cilvēks, domājot par savu nāvi, pakļaujas kārdinājumam un tuvina sevi Dievam. “Ir jābūt Dievam, lai nomirtu.” Mūsdienās nejaušā nāve ir vienīgā, kas pieļaujama civilizētā karā. Ziņās no “terorisma apkarošanas operācijām Afganistānā” vienīgie upuri ir nejaušie civiliedzīvotāji. Mūsdienās pat karavīri mirst tikai nomaldījušos bumbu sprādzienos vai saindējušies ar nekvalitatīvu pārtiku. Labdarības fondu un profesionālu PR speciālistu pārņemtais 21. gadsimta humānisms tuvinājis viņus suņiem. Nav brīnums, ka pašnāvnieki, kas, apkārušies granātām, ierodas teātrī vai ļaužu pilnā autobusā, “mirt vēlas vairāk, nekā jūs — dzīvot”. Šajā pasaulē tā viņiem, diemžēl, ir pēdējā iespēja saglabāt spēju domāt par sevi.

Studentu atmiņās par Leonīdu Vīgneru ir saglabājusies šāda anekdote:
“Notiek Mūzikas akadēmijas studentu orķestra mēģinājums. Kāds students nav bijis iepriekšējā mēģinājumā.
Vīgners: Paklausies, kāpēc tu nebiji uz mēģinājumu?
Sudents: Profesor,  es bi…
Vīgners: Klusi!!! Es tev prasu, kāpēc tu nebiji uz mēģinājumu?
Students: Profesor, man va…
Vīgners: Klusi!!! Es tev prasu, kāpēc tu nebiji uz mēģinājumu?
Students klusē.
Vīgners: Nu, kas ir, ko? Nav, ko teikt, ja?”