Jaungada stāsts

Kā grēksūdzē man vaļsirdīgi jāizstāsta, kā es ebreju Jaunajā gadā apzagu slimnīcas labticīgo hasīdu sinagogu, nospēru aizmigušam Izraēlas zaldātam smēķus un vēlāk pieņēmu rabīna līdzjūtības vizīti septiņdienu sēru laikā, svešā mājā, kaut nebiju zaudējusi ne vecākus, ne tuviniekus.

Tas viss notika trīs Roš ha-Šanas dienu laikā. Ebreju Jaungada svētki Jeruzālemē ilgst bezgalīgi. Ja vien nav jāiet uz lūgšanām un radu svinībām ar zivi un medus kūku, no pilsētas jāmūk prom, ko kājas nes. Visi, kam svarīgi iesākt gadu dievbijīgi – jo tobrīd debesīs tiek lemts ikvienas dvēseles liktenis –, ierodas Jeruzālemē. Cauru gadu pamestie spoku dzīvokļi atdzīvojas, tiek pasūtītas vietas uz lūgšanu nama beņķiem, un ticīgam jūdam ir jāsaņemas, jo desmit dienu laikā pēc Jaungada ir pēdējā iespēja ko mainīt uz labu. Ja Dievs lēmis ko nelāgu, iespēja neaiziet pa posta vai skuju taku vēl tiek dota Jom Kipurā, grēku nožēlas un izpirkšanas dienā, kad “tev nebūs diennakti ne ēst, ne dzert”, bet, lai būtu drošāk, pieliksim vēl vienu stundu un daudz garu, stieptu un izcili skaistu lūgšanu.

Jeruzālemē gandrīz viss ir slēgts, pamiris, redzamas vien sapucētas sievietes un vīrieši baltos cakainos halātos – viņi dodas uz lūgšanām. Kad jau pāris gadu esi svētkos ēdis marokāņu garšvielās cepto zivi, drupinājis uz svārkiem dateļu kūkas, medū mērcējis ābolus saldākam dzīves gadam un vairs nespēj pat skatīties uz salātiem ar granātābolu sēklām, ir laiks tīties uz Sīnaju vai vismaz Telavivu. Toreiz Ēģiptē tikko bija noticis apvērsums un negribējās riskēt ar dzīvību, lai nirtu kopā ar krāsainām papagaiļzivīm. Tomēr jāatzīst, ka cīnīties ar granātābolu sēklām, kuras saujām tiek bērtas uz visa, kas nav paspējis laikus aizbēgt, bija nomācoši. Pirmajā svētku vakarā uzmanīgi bakstīju ar dakšu gefiltefiš, pildītu zivi, kuru neviens vairs īsti nekur nepilda, bet samaļ, saveļ un liek burkā kā pelēku smadzeņu masas galertu. Uz šķīvja tukliem kunkuļiem uzkrāmē vārītu burkānu kipas, ko rotā ar saldeniem biešu mārrutkiem – domājams, lai nomāktu samalto karpu garšu. Vīns gan spēj aizskalot visu, meduskūka ar muskatriekstu un kardamonu ir labākā zacene, un, galu galā, pie galda tu esi aicināts tāpēc, ka esi viens no tiem Jeruzālemes bāreņiem, bez ģimenes, bez bērniem. Viesmīlīgās draugu mammas ir ar mieru tevi saukt uz svētku vakariņām, jo viesiem tas nodrošina zināmu izklaidi. “Cik jauki, ka šeit ir arī citu ticību cilvēki,” saka vīzu daļas vadītāja. “Jūs jau Silvestru svinat citādi!” Diemžēl par Silvester tiek saukts Jaunais gads pēc kristīgā kalendāra, pa katoļu modei, ar kuru manas bērnības padomiskajam mandarīnu Jaungadam nav īsti nekāda sakara. Vēl šo kundzi interesē, cik ebreju dzīvo Latvijā. Vispār šo jautājumu man uzdod bieži. “Mēs pārdodam vai pērkam?” – ir mana tizlā atbilde. Es nezinu, cik ebreju, krievu vai latviešu dzīvo Rīgā, nezinu, kāda ir vidējā alga un cik gados var iet pensijā. Tā gan nav izraēliešu vaina, mani tautieši, kas nonākuši Jeruzālemē, bieži prasa to pašu – vidējā alga, pensija un cik arābu te dzīvo.

Roš ha-Šana gan no sabata atšķiras ar to, ka jūdu ticīgie drīkst pārnēsāt uguni, ja tā jau ir aizdegta, tāpēc uz ielas svētku drānās ģērbtie pīpmaņi nemitīgi mani lūdz aizdedzināt cigaretes. Mani uzrunā pat tie, kas parasti uz svešas sievietes pusi ne lūdzami neskatītos. Tomēr ilgi šo svētku noskaņu neticīgam cilvēkam izturēt grūti: pēc obligātā pirmās dienas svētku vakara Jeruzāleme izspļauj mūs kā slapjas ziepes, cik tālu vien var, parasti – līdz Telavivas pludmalēm vai Galilejas jūrai, kas patiesībā ir akmeņains ezers. Jebkurā pludmalē ātri vien var sameklēt uzticamas kundzes, kas sargās visu tavu mantu, kamēr pats mērcējies jūrā, izvairoties no savstarpēji visai līdzīgām lietām – polietilēna maisiņiem un smagnējām medūzām. Divas skaistas poļu kundzes no tuvējās viesnīcas David InterContinental pat saunas mitrajā piejūrā uzkrāsojušas melnas uzacis un sarkanas lūpas: tādām var uzticēt maku, telefonu un pat dzīvokļa atslēgas. Mans iepriekšējais pieņēmums, ka naudu un atslēgas var itin labi noslēpt kedu purngalā, sevi īpaši neattaisnoja, nevaru droši apgalvot, ka zagļi paslēptos dārgumus meklē tikai papēža daļā. Ir tik patīkami no medus, no saldā gada apsolījumiem iebēgt sāļajā Vidusjūrā! Vainīgi izlīdusi no ūdens, eju pie kundzēm savākt savas pekeles, un tur mani klausulē sagaida seši neatbildēti zvani no draudzenes Tovas. Viņas mamma ir slimnīcā – žultsakmeņi vai kas tāds, kas uz vecumu piemetas un tad atkal pāriet. Tova atbraukusi uz svētkiem apciemot māti, kas dzīvo vecā krievu emigrantu rajonā, un Tovai ir bail no slimnīcām. Mamma atstājusi zivju galerta bļodas ledusskapī, pati aizvesta uz slimnīcu, teikusi, lai meita neuztraucas. Stāvu puspliku, saulē apdegušu cilvēku pūlī, mēģinot pārliecināt Tovu, ka steidzīgi jādodas pie mātes.

Pēc pusstundas Tova zvana, lai es braucu pie viņas uz Šaarei Cedek slimnīcu. Tagad viņai šķiet, ka mamma var tūlīt nomirt. Tulkojumā slimnīcas nosaukums nozīmē “Taisnības vārti”. Ja tur nomirst, laikam tā arī ir taisnīgi. Jau tobrīd man vajadzēja saprast, ka pa tādiem vārtiem var ienākt, taču nav zināms, vai tiksi pa tiem ārā.

Autobusi uz Jeruzālemi svētkos nekursē, jāgaida mikriņi, mikriņā savukārt jāgaida, kamēr savāksies visi desmit braucēji. Uz svēto pilsētu neviens nebrauc, vairums dodas pretējā virzienā. Ārā ir sutīga vasaras svelme, sāls un smiltis grauž apdegušo ādu, mati no jūras ūdens izžūst nepadevīgās rūgtās lāstekās. Beidzot savākušies pārējie līdzbraucēji, ceļš ir tukšs, un arābu šoferis uzlicis skaļu popmūziku par mīlu un mīļoto. Arī policisti devušies pie ģimenēm svinēt, tā nu šoferis spiež grīdā, un drīz vien esam pie Jeruzālemes autoostas. Zvanu Tovai, ka tūlīt būšu. Taksists ir satraukts, prasa, vai es tā steidzos uz slimnīcu tāpēc, ka draudzene dzemdē. Saku, ka gluži otrādi. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad taksists pieklust un beidz mani tincināt. Atstāju viņam par piemiņu no sevis pāris sauju baltu smilšu.

Tovas māti es ne reizi dzīvē neesmu satikusi, Tova ir no tiem draugiem, kas kautrējās no saviem vecajiem senčiem, kuri, 70. gados atbraukuši no PSRS, slikti runāja ivritā un atšķīrās no citu bērnu vecākiem. Pēc pāris Izraēlā nodzīvotiem gadiem Tovas mamma domāja, ka iestājusies agra menopauze, bet izrādījās, ka pirmo reizi dzīvē, 43 gadu vecumā, viņa bija palikusi stāvoklī. Sanākusi tāda emigrantu ģimene, tēvs, māte un meita – ne radu, ne tuvinieku. Jau bērnudārzā Tova ar vecākiem atteicās sarunāties krieviski.

Iesteidzos slimnīcā – viss ir kluss, slēgts, pat kafijas automāti nestrādā, jo nevar taču svētā dienā naudai pat pieskarties, pat ja neesi ticīgs ebrejs, pat ja esi musulmanis vai katolis, pat ja esi no citas pasaules malas, uz kuru šie baušļi neattiecas. Un tā būs trīs dienas pēc kārtas, jo Jaungada svētki pāriet sabata dienā un cerības kaut kur tuvumā dabūt cigaretes, šokolādi vai kafiju ir jāatmet turpat, pie ieejas sarga. Viņš aizdomīgi izkrāmē manu somu, neatrodot tur ne pistoli, ne nazi. Spogulī pamanu, ka ar zilzaļo blūzi šobrīd izskatos pēc Brīvības statujas. Tovu satieku Reanimācijas nodaļā, kurā mums ļauj brīvi staigāt iekšā ārā. Māsiņa piedāvā ēdiena komplektu – bālu vistu ar burkāniem un eļļainus rīsus. Mēs paņemam vienu pieklājības pēc; Tova pat mēģina nogaršot, bet slimnīcas ēdiens vienmēr šķiet novārdzis un saguris, un tā nu vistu izmetam sieviešu tualetē. Ejam uzpīpēt uz garās terases, tur sēž gan slimnieki, gan viņu viesi, musulmaņu sievas lakatos, jūdu sievas ar parūkām un svētku cepurēs – slimības nevienu nešķiro. Uz terasi jāiet garām hasīdu sinagogai: uz mums neviens neskatās, vienkārši aizgriež galvu. Man ir puspliki pleci, Tova ir noraudājusies un izskatās pēc gota, melnais acu zīmulis izplūdis kā pandai. Slimnīcā guļ kāds slavens smagi sasirdzis rabīns, viņa draudze nemitīgi tur lūdzas, lasa psalmus un ik pa laikam ēd. Svētki, kas pāriet sabata dienā, nozīmē, ka labticīgie jūdi no slimnīcas nevar nekur aizbraukt, nevar pat uztaisīt ēst, visas maltītes ir sagatavotas pirms svētkiem. Mēs pīpējam, un es dāsni dalu cigaretes – tas vēlāk izrādās pilnīgs idiotisms un nepiedodama tuvredzība.

Reanimācijas nodaļā puslokā saliktas kādas desmit gultas – visur sistēmas, ekrāni, kuri pukst un pīkst, tekalē māsiņas un dakteri. Tovas mamma guļ vistuvāk durvīm. Roš ha-Šana ir ticīgo svētki, tāpēc lielākā daļa dežūrārstu ir krievvalodīgie izraēlieši, kuriem reliģiskie svētki lielākoties ir sveši un kuri labprāt strādā sabatā un svētku dienās, jo par to pienākas piemaksa. Pie mums pienāk ārsts Aleksandrs un nosaka, ka labi gan te neizskatoties. Tova sāk kaukt un gaudot, viņai neviens neliek pieklust, lai gan turpat ir arī citi slimnieki smagā stāvoklī. Tova stundām mēģina pierunāt māti atgūties – sākumā ivritā, tad krieviski, mamočka milaja, mamočka moja. Tuvojas nakts, māsiņa iedod viņai lūgšanu grāmatu, jo reizēm taču notiek brīnumi. Nevaru viņai to piedot, jo viņa tikai dod veltas cerības. Mēs nezinām, vai mamma var izdzīvot, tikmēr ārsts jau visu zina. Es ik pa laikam velku Tovu prom, lai atgūstas, lai apsēžas. Tas viss ir bezcerīgi. Es jau nezinu, cik ilgi mirst cilvēks. Cik ilgi var izvilkt 75 gadus veca sieviete, kurai cits pēc cita atsakās darboties dzīvībai svarīgi orgāni. Sirds turpina pukstēt, es mēģinu salīdzināt pulsu visiem slimajiem, rādītāji ir divi, bet negribas uzbāzties aizņemtajiem dakteriem. Tova vaid un beidzot nokrīt uz ceļiem. Man ir kauns. Es neesmu viņas labākā draudzene, bet visi citi labāki un tuvāki draugi ir prom vai paniski baidās no slimnīcām. Ko gan var pārmest cilvēkiem, kuri negrib skatīties, kā plastmasas maisiņos lēnām pil dzeltenbrūni šķidrumi un nevienādā juceklīgā ritmā griezīgi pīkstina monitori. Tova arī grib braukt mājās, jo nespējot vairs, atgriezīšoties rīt no rīta. Ienāk tā pati māsiņa, kas nesa vistu, saka, lai nezaudējam cerību, lai lūdzamies, turklāt viņu psihologs jau ir ceļā uz slimnīcu. Ja Tovas mātei jāmirst, es ceru, ka lūgšanas nenostrādās, viņa aizies viegli un ātri, citādi mana draudzene beigs dzīvi psihenē.

“Taisnības vārtu” slimnīcā nevar atrast ārstu, kurš godīgi pateiktu, cik ilgi cilvēka dzīvība var karāties vados starp slimnīcas un nāves gultu. Lūdzieties, domājiet labas domas, nezaudējiet cerību, nedrīkst padoties – to saka ne tikai māsiņas un slimnieki, to atkārto viņu ticīgie un mazāk ticīgie tuvinieki visapkārt, lai kuram dievam vai pravietim tie sekotu. Ierodas psiholoģe, kas ivritā runā ar amerikāņu akcentu. Viņai tāds darbs, kritiskās situācijās jābrauc uz slimnīcu pat nakts stundās.

Maldos pa garajiem gaiteņiem, man jāatrod tas kviešu pelēkais krievu ārsts, viņš izskatās neticīgs, neiecietīgs, viņam nebūs manis žēl, un es beidzot saņemšu ārsta atļauju zaudēt cerību. Dakteris Aleksandrs no manis izvairās. Uzgaidi, pagaidi, tūlīt jau nākšu! Visbeidzot viņš pienāk arī pie mūsu gultas, runā ar mani krieviski, pusčukstus, kamēr Tova aizņemta ar psiholoģi. Viņa grib mājās, grib aizbēgt no slimnīcas, bet ja nu mamma nomirst, kamēr Tova iet dušā? Viņa jau tagad nespēj sev piedot, ka baidījās braukt uz slimnīcu un ieradās tikai tad, kad māte pēc operācijas jau bija bez samaņas. “Neļauj viņai iet mājās, viņas māte var nomirt jau tūlīt, varbūt pat šonakt. Viņas stāvoklis nav savietojams ar dzīvību, jums jāpaliek uz vietas.” Nezinu, kas tā ir par medicīnas iestāžu formulu: “eе состояние несовместимо с жизнью”. Kas gan ir savietojams ar dzīvību? Kino un vīns, asinsrite un dzīvesprieks? Arī es gribu mājās, man ir palikušas četras cigaretes. Divas no tām atdodu Tovai, jo viņa laikam pavisam drīz būs bārenis. Saku, ka mājās iet viņa nevar, apsolos palikt pieskatīt māti, kamēr viņa iet pagulēt tepat slimnīcā. Bezgalīgo svētku dēļ slimnīcas pacientu tuvinieku gultas ir pārpildītas. Parasti jau nav tik sablīvēts, bet šogad ticīgie ebreji aizņēmuši visas vietas uz četrām dienām, līdz beigsies svētki un sabats. Slimnīcas lielākoties ir tādi skudru tuneļi, kuros nomaldies pēc trešā pagrieziena, turklāt mums jātiek uz pazemes stāvu, citu spārnu. Pie mazas, pārblīvētas palīgtelpas griestiem karājas lielas alumīnija caurules, cita citai cieši blakus izvietotas saliekamās gultas, segas un spilveni, logu te nav, sievietes ar galvassegām, mājas halātos. Tova viņu vidū izskatās kā nebarots pusaudzis no patversmes. Blakus ir vīriešu istaba, durvis pavērtas, no turienes redzamas bārdas, mazliet dvako zeķes, skan krākšana. Slimnīcas personāls mēģina izlīdzēties, kā var, bet saliekamā gulta ir palikusi tikai viena. Sarunājam, ka brīdī, kad būs kādas straujas izmaiņas uz slikto pusi, es zvanīšu Tovai, jo vēlreiz atrast es viņu te nemācēšu. Vismaz Reanimācijas nodaļu var atrast pēc norādēm. Es uztraucos, kā gan es pamanīšu nāves tuvošanos, kurā brīdī man būtu jāzvana, lai nav par vēlu, ko darīt, ja nevarēšu viņu pamodināt.

Gribas ēst, Tova jau nožēlo, ka izmetusi vārīto vistu un burkānus. Kafijas nav, cigaretes beigušās. Izeju uz terases, un tur pustumsā uz soliņa sēdus aizmidzis karavīrs. Nosperu viņam divas cigaretes. Man trīc rokas, nāk bimbiens. Daudz vēlāk, vainas apziņas mocīta, kopā ar Jeruzālemes skautiem sūtu cepumus ar šokolādes gabaliņiem jauniesauktajiem Izraēlas kareivjiem.

Tikmēr jau atkal nomainījušās māsiņas. Visu nakts maiņu, no pusnakts līdz pat sešiem rītā, viņas ļauj man staigāt iekšā ārā, skatīties, kā sirds puksti te gandrīz izgaist, te atkal histēriski sitas un plosās. Sirds darbojas, un elpināšanas pumpis ritmiski sēc, Tovas mamma ir dzīva.

Priekštelpā ir pāris krēslu un dzeramā ūdens krāns. Mēs tur sēžam divatā ar arābu puisi Ahmedu. Viņa tēvs savainots būvlaukumā, caurdurta plauša. Viņu drīz modinās no mākslīgās komas, tad redzēs, vai dzīvos. Bet nedrīkst zaudēt cerību, jālūdzas, jādomā labas domas. Kopš tēvs ir slimnīcā, ik dienu te ierodas visa ģimene, vismaz desmit cilvēku; kad vieni brāļi nogurst, nāk citi. Kur ir jūsu ģimene? Viņš nespēj noticēt, ka ir tikai Tova un viņas māte, neviena cita radinieka. Mēģinu gulēt uz krēsla, tas ir neērts kā spāņu inkvizīcija. Ahmeds pēc laiciņa ienāk ar matraci un segu. Nezinu, pat neprasu, kur viņam izdevies to atrast. Man pietiek ar diviem nospertiem smēķiem, negribētu vēl aizņemties slimnieku segas. Ik pa stundai ceļos augšā, sirds pukst, bet lēnāk un retāk. Māsiņas vairs nedod lūgšanu grāmatas, dakteris Aleksandrs aizņemts ar citiem, daudzsološākiem pacientiem.

Sešos no rīta Ahmeds ierodas ar saldu svaigu piparmētru tēju, tad uztaisa kafiju. Viņam ir arī cigarete. Es eju uz terasi pīpēt un pamanu, ka pie sinagogas durvīm uz galda stāv pusēsta kādas gādīgas saimnieces cepta burkānu un medus kūka, ar glazūru. Palikuši pāris gabaliņi. Kad nāku atpakaļ, nevaru vairs izturēt. Nosperu vienu papīra šķīvi ar pāris kūkas gabaliem – sev, Ahmedam un Tovai. Viņai pienākas, mums varbūt īsti ne, bet ko nu vairs. Tur stāv arī nūdeļu sacepums, bet man bail, ka mani pieķers, iepļaukās un nolādēs, jo tādu sacepumu uz šķīvja uzlikt ir daudz ķēpīgāk. Dzeram kafiju, ēdam košeru svētku desertu. Pēc stundas ierodas Ahmeda radi ar pitas maizi, hummusu, karstām aunazirņu frikadelēm. Reanimācijas nodaļā smaržo pēc arābu mājas ēdiena, pēc dzīves, kas turpinās kaut kur tālu, ārā, Ahmeda tēva mājās. Es apraudos, ka kāds vienkārši tāpat agrā rītā Reanimācijas nodaļas priekškambarī dalās ar brokastīm, kas tikko atnestas no mājas Beit Safafā.

Tova vēl guļ, nāve nenāk, tikmēr Ahmeds ģimenei izstāstījis, kas mēs esam, un visa ģimene gatava lūgties par Tovas mammu. Man gribas atteikties, ko jūs, mīļie, nevajag jau tā censties.

No rīta 9.00 pamodusies Tova, viņa dzer Ahmeda kafiju ar hasīdiem nozagto medus kūku un nevar saņemties ieiet palātā. Tova kauc, mamočka, mamočka milaja, to dzird viss stāvs, sirds knapi pukst, bet spītīgi nepadodas. Tobrīd esmu pārliecināta, ka tas nekad nebeigsies, mājās man vairs netikt, dzīvo pasauli neredzēt. Paiet pāris stundas – esot sliktāk, bet slikti jau bija arī rīta agrumā. Cik ilgs laiks šķir bezcerīgu, pat ļoti sliktu stāvokli no nāves iestāšanās? Zvanu Tovas draugiem un saku, ka, pat ja viņiem ir fobija no mikrobiem, no pāragra dzīves gala un sirdi plosošām vaimanām, viņiem jābrauc šurp. Jāpamet vecāki, vīns un izpriecas, jāatved cigaretes, auksts ūdens, āboli, jāsaņemas un jāpalīdz, jo man arī riebjas slimnīcas, īpaši jau šī, man gribas iet dušā, nomazgāt smiltis un sāli, izķemmēt pinkainos matus. Aizvelku Tovu prom, jo viņa sākt ģībt no izmisuma un raudām. Atkal jau velkamies garām dievlūdzējiem garos melnos mēteļos ar lapsādas cepurēm. Neizskatās, ka kādam ir pietrūcis trīs kūkas gabalu, visi mielojas ar burekas – kartupeļu un sēņu pīrāgiem. Tova palātā sūta mani pirmo, lai pārliecinos, ka mamma vēl dzīva.

Beidzot ierodas vēl divi draugi, Nisims un Balašs. Viens no viņiem, īsākais, uzreiz sāk raudāt. No otra Izraēlas gala atbraucis šiacu masāžas meistars Orens, rāms kā tvaikonis.

Pēc pāris stundām sirds stājas, tad pēkšņi negaidīti atkal sāk pukstēt. Klusuma periodi ir arvien garāki. Kad starp tiem pagājušas trīs minūtes, pienāk ārsts un paziņo, ka iestājusies nāve. Māsiņa atslēdz elpinātāju. Neviens no mums nezina, kas notiek tālāk. Mēs visi esam pieauguši cilvēki, bet nav neviena, kas zinātu, kāds ir protokols. Mēs puslokā stāvam pie gultas, Tovai sākas panikas lēkme. Ārste viņai iedod nomierinošu tableti un aizved parakstīt dokumentus.

Koridorā joprojām sēž Ahmeda ģimene, kas tiešām nezaudē cerību. Eju tiem garām nodurtām acīm, mana neticība ir uzveikusi viņu sirsnīgās lūgšanas. Desmit minūtes pēc nāves iestāšanās divi rabīni no galvenā apbedīšanas kantora Hevra Kadiš pienāk, lai rīkotu bēres un neļautu veikt pēcnāves sekciju, jo tā nodarot lielas sāpes cilvēka dvēselei. Bēres tiek izsludinātas pēc sabata, nākamās dienas pēcpusdienā. Lai bērēs nolasītu bāreņa lūgšanu par mirušo māti, ir vajadzīgi 10 ebreju vīrieši, jebkādi, ticīgi vai neticīgi, kuru mums trūkst. Izraēliešu pietiek, bet vajadzīgi tādi, kuriem ir ebreju mātes. Hevra Kadiš darbinieki sola atrast iztrūkstošos dievlūdzējus, bet viņi saskaita nepareizi. Sākumā pieskaita arī ungāru Balašu, bet Tova saka, ka viņš nav ebrejs un nav pieskaitāms pie desmit. Balašs jūtas pazemots un aizmūk vēl pirms bēru sākuma.

Nākamajā rītā pēc bērēm jāsāk šiva, septiņu sēru dienu rituāls, – jāsēž vecāku mājās, jāpieņem līdzjūtības vizītes, jāklausās atmiņu stāsti un jādomā, ko darīt ar sanestajiem ēdieniem. Sarunājam ar Tovu, ka es sagatavošu dzīvokli viesu uzņemšanai, bet viņa atbrauks ap desmitiem – diez vai kāds nāks agrāk. Saprotams, ka Tova negrib tur palikt pa nakti, kā to dara vairums cilvēku. Ledusskapī joprojām atrodas Jaungada svētku zivju un biešu galerti, man pēc slimnīcā redzētā tie atgādina bļodās sapildītus abortus. Cilvēks, kurš tos gādīgi pagatavojis, ir tikko miris. Ja vien kāds spētu pieskarties šīm saželētajām sarkanajām karpu miesām, Jaungada mielasts varētu tikt pasniegts uz bērēm. Galvenais bārenis nav ieradies pats uz savas mātes šivu, bet mātes rabīns, kas runā krieviski ar jidiša akcentu, ir jau klāt un uzreiz sāk man izteikt līdzjūtību, slavējot prātīgo lēmumu netaisīt pēcnāves sekciju. Kur, lūdzu, ir piemiņas svece mirušajam par godu? Taisnojos, ka neesmu Tova, ka vispār neesmu ebrejiete, sveces man nav. Piedošanu, aiziešu, nopirkšu.

Izrādās, viņš vada tādu kā noklīdušo avju – krievu veco ļaužu – pulciņu, kurā māca jūdaisma ticības pamatus, kopā ar vientuļajiem pensionāriem svin svētkus, apmeklē viņu ģimenes, kad tie cits pēc cita aiziet mūžībā.

Ierodas Sema Špīgela Filmu institūta kolēģi, kas atveduši cepumus, sulas un kafijas krūzes sēru nedēļai, cita pēc citas nāk Tovas mammas draudzenes ar pašceptiem kēksiem. Kad beidzot ierodas Tova, es viņai tulkoju no krievu valodas mammas draudzeņu stāstus par Sofiju, kuras tik pēkšņi vairs nav. Te bija, un pēkšņi vairs nav. Es pavadīju slimnīcā 48 bezgalīgi garas stundas, bet, salīdzinot ar visu garo dzīvi, tas tāds zibsnis vien bijis.

Pēc pirmās sēru dienas es nekad vairs neesmu atgriezusies ne tajā dzīvoklī, ne “Taisnības vārtu” slimnīcā. Esmu bijusi citās slimnīcās, bet ne svētkos. Pēdējo reizi biju pavisam nesen, pēdējā Izraēlas Holokausta piemiņas dienā maijā, bet tā bija cita slimnīca. Uzgaidāmajā telpā strādāja televizors, tovakar pa visiem kanāliem rādīja vienu un to pašu tiešraidi no Jad Vašema memoriāla ceremonijas, runāja premjerministrs Bibi Netanjahu, bet televizoram bija izslēgta skaņa, tā tomēr bija Dzemdību nodaļa.