Jaunas vietas šajā pilsētā

Man ir veca padomju grāmata Karika un Vaļas piedzīvojumi. Par Valentīnu viss skaidrs, bet no kāda vārda varētu būt izveidots saīsinājums Kariks, droši nezinu, darbība, šķiet, ka notiek Maskavā un pie kaut kādiem dīķiem Maskavas tuvumā, bet Kariks varbūt ir armēnis, Karens, Maskavā viss ir iespējams. Tur ir arī profesors, kas izgatavoja sārtu, garšīgu un burbuļojošu pamazināmo šķidrumu, un par to tieši ir šī grāmata – Kariks un Vaļa to iedzer un kļūst maziņi. Kamēr viņus atrod profesors, kurš arī vispirms iedzer to pašu šķidrumu, un aizvada uz pļaviņu, kur zemē iesprausta gara kārts (tā drīz nogāžas) un nolikts palielināmais šķidrums (vai pulverītis, labi neatceros), notiek piedzīvojumi Spīlberga filmu garā, tikai dinozauru vietā ir visādi kukaiņi, kas apdraud mazos cilvēciņus. Tā ir grāmata, kurā var uzzināt, ka spārēm ir fasetacis – kaut kas līdzīgs spoguļbumbām, kas karājas diskotēkās, vai motociklu priekšējiem lukturiem, ka ūdenszirnekliene pēc mīlēšanās nogalina savu puisi un sienāžu mātītes ar drausmīgam zobenam līdzīgu asti ieurbjas zemē, un dēj. Mazo cilvēciņu dzīve starp lietām, kas par viņiem krietni lielākas, mani joprojām pārsteidz, taču bez kāda pamazināmā šķidruma palīdzības. Nav runa arī par maziem bērniem, kuriem deguns vēl nestiepjas līdz galda malai, bet par parastiem pieaugušiem cilvēkiem, kas dzīvo pilsētās. Lidmašīnas ietriecas mājās kā spāres, bet mājas stiepjas ap mums arvien augstāk, tāpat kā zāle grāmatā – it kā mēs paši saruktu arvien mazāki. Egīla Ventera Āgenskalnā galvenais varonis iet skatīties, kur deg, bet “piecstāvu mūra namu klintis aizsedz dūmu kompasu”; kad Āgenskalns būs apbūvēts ar debesskrāpjiem, Venters nemaz nepamanīs dūmus, kur nu vēl uguni. Runājot par Ventera grāmatu un uguni Āgenskalnā – tas gan ir taisnīgi, ka tur vairs nav gumijas fabrikas Meteors, kas zem ugunīgā nosaukuma slēpa pilnīgi ačgārnu ražošanu. Meteorā taisīja gumijas zābakus, kas domāti bradāšanai pa slapjumu. Tikai īsi pirms sadegšanas atmosfērā atklājās karstā nosaukuma kodētā nozīme – pēdējos savas eksistences gados Meteors esot guvis peļņu (iespējams, vienīgo), lielās partijās eksportējot gumijas galošas uz tuksnešainām arābu valstīm, kur ar tām staigāja pa karstām smiltīm un putekļiem. Ne jau tā vienkārši staigāja. Ar tām gāja uz kāzām, melno spīdīgo Āgenskalna galošu aujot kājā tāpat, kā pie frakas uzauj laķeni. Tagad var apsēsties Pārdaugavas vidusšķiras aprindās populārajā (jo vienīgajā) restorāniņā Vīnoga un lūkoties, kā Meteora vietā durvis rijīgi virina leišu lielveikals. Kāpēc man neliekas, ka viss apkārt būtu draudzīgi mazs? Vai Vīnogā tomēr slepus lej glāzēs sārto pamazināšanas šķidrumu? Zemei pieplakušajā Āgenskalnā viss notika tā, it kā laiks stāvētu uz vietas, saka Venters, klausīdamies astoņdesmito gadu mūziku “no skaņuplašu firmas skursteņa”. Pa vienu savu logu es ilgi varēju noraudzīties uz Āgenskalna priežu rajona sarkanbrūnās daļas katlumājas skursteni, pa citu logu, kurš pašlaik ir manu acu priekšā, redzu citu skursteni, kas pieder kādai šobrīd nenosakāma satura fabrikai. Pieņemsim, ka vertikāles cilvēku uz kaut ko mudina, tomēr katrs, kurš televizorā redzējis kaut ko sabrūkam... utt. Vai tas būtu dīvaini, ja tas, kas ir mazs, baidās no tā, kas ir liels? Bet drusku tālāk, aiz Zasulauka, pirms siltumnīcām, kas tagad jūk laukā, es pazīstu dažus cilvēkus, kas dzīvo koka mājiņā (starp citu, divstāvu, un es domāju, ka arī neliela divstāvu māja, kurā trūkst vietas, lai visi justos ērti, savu reizi var būt liela un nomācoša, salīdzinot ar cilvēku, kura augums diez vai pārsniedz divus metrus). Pāri ielai, kurai droši vien ir kāds nosaukums, bet es to nezinu, jo tas ir vienkārši autoceļš uz Jūrmalas šoseju, slienas tādi kā milzu skeleti, kam iekšpusē spīd gaisma. Tie ir divi pirmie torņi projektā, kas pļavu, kurā esam skraidījuši, no kūts izlaista govju bara līksmi nesakarīgajā garā spēlējot futbolu, pārvērš par “multifunkcionālu daudzstāvu dzīvojamo, tirdzniecības un biroju ēku kompleksu” Panorama Plaza. Pirmais – 25 stāvu un otrais 30 stāvu augsts, un tajos visos kā dzīvsudrabs pa termometru slima cilvēka padusē augšā lejā braukās spoži ātrgaitas lifti. Es paskatījos mājaslapā: “projekta pamatā ir vēlme Rīgas pilsētā radīt būtiski jaunu, vertikālu ēku kompleksu, kas pozitīvi kontrastētu ar galvaspilsētai raksturīgo horizontālo apbūvi.” Tas mani nepārsteidza. Taču lapas dizains gan – jo viņi bija izvēlējušies tieši tās pašas sajūtas, it kā būtu lasījuši to pašu grāmatu, Karika un Vaļas piedzīvojumus, un sajutuši, ka, pļava – tā pati sīku, nobradātu augu pilnā pļava – kādam ir milzīgu, draudīgu zaļu torņu labirints, kurā ar ātrumu 200 kilometri stundā braukā ārprātīgas dzelzs skudras. Mazā pirkstiņa resnuma un garuma tornītis no zilām debesīm klusi iekrīt zaļajā zālē, un to skatienam aizsedz milzīgas dzeltenas puķes, nošūpojas zaļie stiebri un tornītis pazūd, atstājot ekrānā tikai zāli un uzrakstu – “plaukstoša dzīves vide”. Un kaut kur šajā plaukstošajā vidē noteikti ir paslēpts palielināmais šķidrums vai pulverītis, un profesors mūs turpu noteikti aizvedīs.